Apceļojam Latviju – Latgales pērle – Lūznavas muiža

Mazliet vairāk nekā pirms simt gadiem celtās Lūznavas muižas kādreizēji īpašnieki – dižciltīgā Kerbedzu dzimta – mīlēja mākslu un radošu gaisotni, un šeit bieži ciemojās mākslinieki, tostarp arī izcilais lietuviešu gleznotājs un komponists Čurļonis. Arī tagad šī tradīcija turpinās, un Lūznava, kas atrodas apmēram pusstundas brauciena attālumā no Rēzeknes, kopš 2015. gada kļuvusi par mūziķu un mākslinieku iecienītu pulcēšanās un uzstāšanās vietu. Arī šovasar paredzēts, ka Lūznavā koncertēs ērģelniece Iveta Apkalna, bet augustā norisināsies Baltijas džeza festivāla «Škiuņa džezs».
10.07.2021. Guna Blaua, Vakara Ziņas
 
©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Pa pēcteču pēdām - uz Itāliju?

Pie muižas ēkas (kuru tā vien gribas saukt par pili) un kura atjaunota ar pašvaldības atbalstu, mūs sagaida šīs dienas gide - Lūznavas muižas projektu vadītāja un lieliska ēkas vēstures pārzinātāja Inga Žirgule. «Muižas aizsākumi meklējami 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā, kad Laizānu sādžas poļu muižnieki, brāļi Pēteris un Jūlijs Dlužņevski, nopērk zemi un saimnieko, taču neveiksmīgi. Labais stāsts sākas tad, kad zemi atpērk lietuviešu izcelsmes poļu muižnieku Kerbedzu dzimtas pārstāvji, jo viņus iedvesmo šī vide un apkārtne, meži un ezeri. Pašreizējās muižas stāsts sākas 1905. gadā, un tās celtniecība ilgst sešus gadus - līdz 1911. gadam. Pastāv versija, ka ēku projektējis pats muižas īpašnieks Staņislavs Kerbedzs (1810-1899), dzelzceļa būvju inženieris, profesors, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, bet celtniecību, ko aizkavēja Piektā gada revolūcija, pabeigusi viņa meita Jevgēnija.»

Muižas tagadējo saimnieku rīcībā nav ne plānu, ne rasējumu; tie meklēti pa daudziem arhīviem, taču bez rezultātiem. Tāpēc vienīgās cerības tiek liktas uz dzimtas pēctečiem, kuri dzīvojot Itālijā, taču pagaidām ar viņiem neesot izdevies sazināties.

Arī Čurļoņa iedvesmas vieta

Muižas uzplaukuma laiks bija īss - no 1911. līdz 1915. gadam, kad Pirmais pasaules karš pārtrauca visas aktivitātes. «Kerbedzus visi grib piedēvēt sev, kas ir saprotams - gan lietuvieši, jo Lietuvā atradušies dzimtas īpašumi, gan poļi, gan cariskā Krievija, jo tolaik šīs zemes atradušās Krievijas impērijas teritorijā. Mēs esam pa vidu, tāpēc gribam, lai visi vienojas, jo Lūznava bija vieta, kur šī dzimta pavadīja vasaras, un katru vasaru uz šejieni aicināja radošus cilvēkus no Lietuvas un Polijas. Muiža bija viņu iedvesmas un atpūtas vieta, un ir zināms, ka šeit viesojies arī izcilais lietuviešu gleznotājs un komponists Mikalojs Konstantīns Čurļonis, ko viņš arī pieminējis savās vēstulēs. Esam iepazinušies arī ar viņa mazmazdēlu - pianistu Roku Zubovu, kurš kopā ar sievu šeit viesojas katru gadu, un kopā šeit rīkojam Čurļoņa mūzikas un mākslas dienas, tādējādi cenšoties uz mūsdienām pārnest toreiz izveidojušos īpašo šīs vietas auru,» stāsta Inga.

Piemeklē atbilstošus interjera priekšmetus

Diemžēl no laikiem, kad šeit saimniekoja Kerbedzi, nav saglabājušies ne interjeri, ne priekšmeti. «Otrā pasaules kara laikā šeit bija gan vācu, gan pēc tam - padomju armijas štābs, un viss tika izdemolēts. Mums atsūtītajās kāda krievu karavīra piezīmēs (viņš pēc kara nonāca Francijā) lasījām, ka šī ir bijusi unikāla muiža - ar kristāla vāzēm, lustrām un gleznojumiem… Taču diemžēl pēc armijas darbībām šeit nepalika nekas.» Tagad vienīgais autentiskais priekšmets, kas saglabājies kopš muižas laikiem, ir pakaramais, kas vēl gaida savu restaurāciju; visi pārējie interjera priekšmeti ir piemeklēti, raugoties, lai būtu izgatavoti atbilstošajā laika posmā. «Taču ir saglabājušies parkets, flīzes, visi autentiskie logi, furnitūra - trepes, metālkalumi, jo pēc kara šajā ēkā vienmēr ir atradusies vai nu skola, vai tehnikums, bibliotēka, pagastnams. Tiesa, šīs detaļas, izņemot parketu, bija nokrāsotas tumši brūnā krāsā, tāpēc viss tā arī bija veiksmīgi iekonservējies. Mums ir pat mistisks stāsts, ka desmit uzņēmēji atteicās, un tikai vienpadsmitais piekrita restaurēt logus, jo tas bija milzīgs darbs.» Savukārt, atjaunojot tapetes, arhitekte Ināra Caunīte ļoti smalki izvēlējusies piemērotākos jūgendstila tapešu rakstus no 1911. un 1912. gada tapešu katalogiem, un tās speciāli izgatavotas muižas vajadzībām.

Kadriļu pulciņš un virsnieku balles

Kā saka Inga Žirgule, aizvien tiek domāts par to, lai muižu padarītu draudzīgu un interesantu vietējiem iedzīvotājiem, tādēļ tikusi nodibināta draugu kopa «Kadriļu deju grupa» [Inga ir šīs grupas horeogrāfe], kurā tiek mēģināts saglabāt muižas laika dzīves auru: «Mācāmies tā laika dejas, tērpi ir gatavoti pēc tā laika zīmējumiem. Dejojam, vadām meistarklases, interesentus iepazīstinām ar muižu, tā laika estētiku, iesaistot cilvēkus. Divreiz gadā notiek kadriļu balle, kas no Sarkanās zāles pārcēlusies uz Kultūras šķūni.» Sākumā apkārtējiem šķitis, ka muižā notiekošais ir domāts smalkiem kungiem un ir kaut kas ļoti dārgs, bet tad pakāpeniski muižas ļaudīm izdevies panākt, ka viņus ne tikai uzskata par savējiem, bet ka cilvēki iesaistās dažādās kopīgās aktivitātēs: «Uzskatām, ka tas ir muižas nopelns!» Arī ar netālo armijas bāzi muiža sadzīvo draudzīgi: viens virsnieks, kamēr viņu nepārcēla uz Rīgu, esot piedalījies ballēs, bet karavīri palīdzot talkās rudeņos un pavasaros. «Viņi mūs izvēlas kā savu sarunu, konferenču un tikšanos vietu, savukārt mēs ļoti sapņojam par virsnieku ballēm,» Inga smaidot teic.

Labvēlīgā Baltā dāma

Protams, muižai ir arī savs spoks - Baltā dāma, taču, kā teic Inga, te neviens nav ne nomiris, ne iemūrēts sienā. Iespējams, tā ir muižas bijušās kundzes Jevgēnijas Kerbedzas dvēsele, kas pēc nāves ir atgriezusies vietā, kur viņa ir bijusi laimīga un mīlēta, jo šeit, Lūznavā, ir pavadīti brīnišķīgi gadi. «Esmu dzimusi un augusi šeit, un, kad šajā ēkā bija skola, nācu pie mammas un tēta, kas šeit strādāja. Un man vienmēr bija sajūta, ka aiz manis čīkst trepes, un bija sajūta, ka tur ir Baltā dāma… »

Inga atgādina nostāstu, ka čīkstošas kāpnes muižās tikušas būvētas tādēļ, lai kungi dzirdētu, kad kalpi piezogas klausīties aiz durvīm. «Savukārt tagad mans kabinets ir telpā, kur mana mamma kādreiz vadīja matemātikas stundas. Kādu rītu abas ar muižas pārvaldnieci Ivetu redzam, kā viena krūzīte, kas kopā ar citām atradās uz galda, pati no sevis izlec no vietas un nokrīt uz grīdas… Taču tad nospriedām, ka Baltajai dāmai ļoti patīk tas, kas tagad notiek muižā, jo notiek tikai tādas apbrīnojamas lietas: piemēram, izslēdzam visas gaismas, aizejam uz mājām, bet vienā logā gaisma ir palikusi.» Reizēm saimniecības daļas vadītāja teikusi, ka brīžos, kad viņa strādā, viņu kāds aizmugurē vēro, bet pagriežoties neviena nav. «Arī savus viesus mēs brīdinām, ka mums ir sava Baltā dāma, bet viņi apgalvo, ka šī ir izcila naktsmītne - nekad neviens nav traucējis, un ļoti labi var izgulēties. Šai ēkai ir patiešām brīnišķīga aura!»

Leģenda par Mīlestības liepu un noslēpto naudu

Ar Lūznavas muižu saistās arī divas ļoti skaistas leģendas. Pirmā vēsta par neparasto daudzstumbru liepu, kura kuplo blakus dīķim muižas parkā, un kādas vietējās meitenes nepiepildīto mīlestību. «Nav noslēpums, ka Lūznavā allaž valdījusi māksla un radoša gaisotne, jo muižas saimniece Jevgēnija Kerbedza bija liela mākslas mīļotāja, vasarās aicinot jaunos talantus paciemoties Lūznavā. Un reiz kāds jauns mākslinieks par modeli noskatīja vietējo zemnieku meiteni. Starp jauniešiem uzvirmoja romantiskas jūtas, un meitene skaistajā māksliniekā iemīlējās. Rudenī mākslinieks devās prom, solot atgriezties, taču viņš vairs Lūznavā neieradās ne tajā, ne nākamajā pavasarī. Meitenes sirds skumjās salūza, un no viņas izlietajām asarām dīķa malā uzauga liepa ar 21 žuburu kā atgādinājums par 21 gadu jaunās meitenes mīlestību.» Liepa dīķa malā aug joprojām, un ir ticējums - ja kāds vēlas, lai piepildās viņa vēlēšanās, ir jāiekāpj liepas stumbru viducī (tur patiešām ir mazs laukumiņš!) un kādu brīdi pie savas vēlmes jāpiedomā. Savukārt turpat augošās dzeltenās meža tulpes, kas ir muižas ļaužu lepnums, esot tās pašas leģendā pieminētās meitenes stādītas - kā gaidīšanas un ilgošanās simbols.

Izrādās, ka vienā no pils parka dīķiem esot paslēpta nauda un dažas rotaslietas, kuras tur, sākoties Pirmajam pasaules karam un pametot muižu, iemetusi pils kundze. «Ja pusnaktī uzmanīgi vēro dīķa ūdeni, tajā var pamanīt zaigojošu gaismiņu atspulgus - muižas kundzes bagātības.»