Kādus nāvei piedāvātos nāve neņem

Pārlasīsim 1941. gada avīzes kā krātuvīti ar šabloniem, kas Latvijas iedzīvotājiem jau derējuši un nezināmā nākotnē vēl noderēs savu dzīvību glābšanai.
18.07.2021. Arnis Kluinis
 
NĀVE PIEŅEM gandrīz visus, ko tai dod, ko lieku reizi apliecina ar 1941. gada 4. jūliju datēts fotouzņēmums Rīgas Centrālcietumā. Tāpēc izceļas gadījumi, kuros nāve tomēr dažus atlaidusi vēl padzīvot ©Ekrānšāviņš

Tagadējiem Latvijas iedzīvotājiem liktenis atvēlējis tik ilgus miera gadus, kādus šajā teritorijā iepriekš dzīvojošie cilvēki saņēma starp Napoleona uzbrukumu Krievijai 1812. gadā un Vācijas uzbrukumu Krievijai 1914. gadā. Lai gan pirmajā gadījumā karš neaptvēra visu tagadējās Latvijas teritoriju, tas tomēr palika zem jautājuma zīmes praktiski jebkura šejienes iedzīvotāja dzīvību un tālāko dzīvi. Francūži līdz Rīgai burtiskā nozīmē nenonāca un tātad pilsētai neuzbrukt nemaz nevarēja, bet Rīgas aizstāvēšanai no nenotikušā uzbrukuma tika izdomāta priekšpilsētu nodedzināšana ne burtiski kopā ar to iedzīvotājiem, bet nekādi nerēķinoties ar to, kur šie cilvēki pēc tam dzīvos un no kā dzīvos. Apmēram tādā pašā veidā Krievijas armija centās aizstāvēties 1915. gadā, kad vācieši sakampa pusi no tagadējās Latvijas. Ja no vēstures varētu palūgt, lai tā atkārtojas daudz maz precīzi, kas ļoti atvieglotu cilvēku pielāgošanos briesmīgiem notikumiem, tad tagad mieram Eiropā (ar to mēs domājam Latviju) būtu jāturpinās līdz 2040. gadam. Liela daļa tagadējo Latvijas iedzīvotāju tad varētu dzīvot pārliecībā, ka viņi savu mūžu beigs apstākļos, kādos pieņemts darīt vismaz kaut ko, lai cilvēku mūžu paildzinātu un neizbēgamās beigas atvieglotu.

Vēsture smīn, bet nerunā

Vēsture cilvēkiem nav neko parādā, nekādus solījumus nedod un saistības neuzņemas. Pirmajā pasaules karā izdzīvojušie taču bija aizdomājušies un aizrunājušies pat līdz mūžīgam mieram, ko uzturēšot bailes no kara, kam ieročus dod tik attīstīta rūpniecība, kāda tā jau bija 20. gadsimta sākumā. Pieticīgākā variantā cilvēki tik grandioziem cilvēka dabas un tādējādi visas pasaules pārveidošanas plāniem neticēja, bet cerēt uz kaut ko tik un tā vajadzēja. Ērti un vilinoši bija cerēt uz analoģiju ar praktiski apaļiem 100 gadiem starp Napoleona kariem un Pirmā pasaules kara titulu nopelnījušo karu, jo 100 gados paši par sevi beigtos ne tikai Pirmā pasaules kara veterānu, bet arī viņu bērnu mūži.

Tomēr nekā - Otrais pasaules karš izcēlās tieši tajā brīdī, kad Pirmā pasaules kara laikā dzimušie bērni sasniedza karaklausības vecumu. Viņu pirmie dzīves gadi bija pagājuši, klausoties pasakveidīgos stāstus par varoņdarbiem, kādus frontē veicot viņu tēvi bioloģiskajā un plašākā nozīmē. Tādējādi formējās cilvēki ar apzinātu vai neapzinātu vēlēšanos uz līdzīgiem varoņdarbiem. Ja tā, tad politiķiem neatlika nekas cits, kā dot viņiem iespēju, jo starp Pirmā pasaules kara rezultātiem bija arī reāla sabiedrības demokratizācija. No skatpunkta pēc Otrā pasaules kara itin skaidri saskatāms tas, ka ilgo mieru (neskaitot koloniju iekarošanu, neskaitot amerikāņu ķildu un neskaitot Prūsijas un Austrijas vāciešu ķildu, kurā tika ievilkti francūži,) starp Napoleona kariem un Pirmo pasaules karu vairāk nekā potenciālo karotāju bailes no ciešanām un nāves uzturēja valdnieku prasmes sasniegt savus mērķus ar dinastiskām laulībām un citām intrigām. Pirmais pasaules karš iegrūda šādu niekošanos vēstures mēslainē un tādējādi sagatavoja nākamo karu tādā vērienā, pret kādu pat Pirmais pasaules karš šķiet niecība.

Pirmā un Otrā pasaules karu sasaiste ir tik cieša, ka ik pa laikam tiek piedāvāts grozīt ja ne iesakņojušos terminoloģiju, tad izpratni par abiem kariem kā īstenībā vienu karu ar pamiera posmu. Rūpniecības attīstība nevis atbaidīja no kara, bet vilināja uz karu, solot ieročus to mērķu sasniegšanai, kas pirmajā piegājienā netika sasniegti. Otrā pasaules kara šausmas spēja izsist no cilvēkiem šādu domu gaitu tikai kā ierosinājums bailēm no iedomātām - no reāli nepiedzīvotām šausmām tādā karā, kurā galvenie būtu atomieroči. Tādējādi pavērās bezgalīgs plašums meklējumiem, kā karot, kombinējot visus cilvēces vēsturē zināmos karošanas paņēmienus no akmens laikmeta līdz atomieročiem un kiberkaru aiz atomieročiem.

Atdod dzīvības par tiesībām būt partizāniem

Kur vien notiek kari, tur cilvēkiem aktuāli izdzīvošanas paņēmieni, kādus Latvijā izdotās avīzes popularizēja 1941. gada vasarā. Tobrīd uz karstām pēdām tika izsekots tam, kā no nāves izsprukuši kaut daži no tiem, kuriem šī nāve jau bija drošāka nekā kauju laukos, kur neviens nevar būt drošs,, kam kara laime uzsmaidīs un no kura novērsīsies. Runa ir par gadījumiem, kad padomju okupanti bija nolēmuši un nespēja nogalināt cilvēkus, kuri vairs nevar viņiem pretoties ar ieročiem.

Neatkarīgās publikācija “Nāves vilnis noklāja Latviju no Liepājas līdz Alūksnei” beidzās, aprakstot 1941. gada vasarai tipisku kauju starp Latvijas teritoriju atstājošiem padomju okupācijas režīma spēkiem un vācu iebrukuma ierosinātās tautas sacelšanās dalībniekiem, kuri cerēja (veltīgi cerēja) ar padomju okupantu aiztriekšanu pirms vācu okupantu parādīšanās nodibināt varu, kas maksimāli līdzinātos 1940. gadā iznīcinātajai Latvijas Republikai. Iemesls kaujai konkrētajā brīdī un vietā netālu no Alūksnes bija par to, kādus labumus aizejošie padomju varas darbinieki spēs paņemt sev līdzi. No viņu pašu viedokļa viņi rīkojās pilnīgi likumīgi, jo Padomju Savienība tiešām bija izdevusi likumu par šo labumu neatstāšanu (paņemšanu vai iznīcināšanu - atbilstoši apstākļiem) ienaidniekam. Kuri pretojās likuma izpildei, tie, protams, bija bandīti, pret kuriem cīnīties drīkstēja ne tikai regulārās armijas daļas un valsts drošības iestādes.

No Latvijas Republikas atjaunotāju viedokļa, toties, bandīti, laupītāji utt. bija padomju režīma pārstāvji. Ja nelikumīga bijusi Latvijas okupācija 1940. gadā, tad nav šeit likuma spēka tam, ko par likumiem paslidinājusi Padomju Savienības valdība u.tml. instances. Tomēr Latvijas Republikas atjaunotāji apzinājās arī to, ka šī atjaunošana vēl ir procesā un par regulāru bijušas valsts armijas daļu viņi sevi saukt nedrīkst. Rezultātā kauja izcēlās ne tikai par materiāliem labumiem, bet arī par tiesībām saukt sevi par partizāniem. Tātad uzvarētāji būs partizāni, bet zaudētāji būs bandīti. Turklāt tiesības noteikt šo apzīmējumu adresātus bija atkarīgas ne tikai no kaujas, bet kara - vairāku karu - iznākuma. Kaujā uzvarēja padomju režīma spēki, bet kauju pirmie 1941. gada 14. augusta “Malienas Ziņās” aprakstīja Latvijas Republikas atjaunotāji. Pēc tam padomju režīms atjaunojās un pārrakstīja 1940. gada notikumus Latvijā un Alūksnē tai skaitā tā, ka par bandītiem kļuva Latvijas atjaunotāji. Tagad, toties, padomju režīms sabrucis (zaudējis Trešo pasaules karu?). Latvijas Republikas atjaunošana ir atdevusi kāroti partizānu nosaukumu tiem, kuri centās 1941. gadā izdarīt to, kas reāli izdevās tikai 1990./1991. gadā.

Vieglāk būt beigtam kā tēlot beigtu

Cīņa par pārtikas krājumu piederību 1941. gada 7. jūlijā beidzās ar abpusējiem zaudējumiem un arī ieguvumiem. Kaut ko padomju darbinieki zemniekiem atņemt paguva, bet pēc uzvaras pār zemnieku aizstāvjiem laupīšanas neturpināja un aizbrauca uz Krieviju. Konkrēto kauju Latvijas puse zaudēja. Tādējādi padomju puses varā nonāca tie karotāji no Latvijas puses, kuri kaujā bija tā ievainoti, ka nespēja ne vairs pretoties, ne bēgt (slēpties). 14. augusta publikācija nepretendē aptvert visu, kas kaujas beigās notika vienas pļavas un mežmalas plašumā, bet tikai vienā pleķītī, kur gulējuši trīs ievainotie. No tiem izdzīvojis viens, pēc kura vārdiem notikumi aprakstīti:

- A. Mednis mēģināja abus uztrauktos cīnītājus nomierināt, lai guļot mierīgi, lai nosmērējot asinīm seju un lai izliekoties par mirušiem. Tas būšot vienīgais glābiņš. Visi 3 ievainotie grāvī sastinga, jo tuvojās balsis. (...) Viens atkal latviski ieminējās : «Drošības pēc katram vēl būs jāuzber". Pirmais ievainotais Gradovskis nenocietās, sāka piecelties un lūgties lai nešaujot. Bez žēlastības viens šāviens to apklusināja - piecēlās arī Dzenis, to tāpat nošāva. Šāvēji pienāca pie ievainotā A. Medņa kas izlikās miris. Pie ievainotā norisinājās šāda saruna: “Ahā, tas te lielāks, aplicis lupatu ap roku” - “Apskati, vai nav granātas". “Redz sātans, cik daudz patronu izšāvis, cik nebūs mums upuru" noteica viens apčamdot patronu somas un noņemot pilnās, noņēma arī ādas kartes somu kurā bija papirosi. Izmeklēja kabatas, atņēma maciņu ar naudu 23 rubļiem, - sudraba spogulīti un ķemmīti, paņēma šauteni un bruņu cepuri. Kad nu šķietami derīgais bija paņemts, ievainoto ievēla grāvī. Noskanēja šāviens, kas laimīgā kārtā skāra tikai elkoni. Ievainotais sajuta gan triecienu, bet juta ka vēl ir dzīvs. Sastindzis tas palika guļot kamēr balsis attālinājās. Bija jādomā par glābšanos. Kreisā rokā tagad bija jau vismaz 5 trāpījumi. Asiņu peļķe palika arvien lielāka. Vēl labu laiku bija jā paguļ, nedrīkstēja sevi nejauši nodot. Ievainotais A. Mednis lēnām mēģināja nokļūt pa grāvi mežā, tad skriešus līdz tuvākām mājām... pie saimnieka Bērziņa. Bērziņš tiešām izpelnījies atzinību, glābdams noasiņojušu drošsirdīgu partizāni, nebīdamies apkopt un pa mežu ar ievainoto ratos braukt uz Alūksni, kur katru brīdi varēja uzbrukt atkal bandīti. Droši vien tādu pašu likteni piedzīvoja daudzi citi partizāni, kas sakumā bija tikai ievainoti, tādēļ arī izprotams lielais upuru skaits - 23 cilvēki.

Secinājums no stāsta tāds, ka ievainoto nogalināšana vēl nenogalinātajiem ir tik liels pārbaudījums, ka ka vairums dzīvu cilvēku nespēj jo izturēt, izliekoties par nogalinātiem. It kā ar prātu to visu var saprast, kā jārīkojas, un dzīvnieku pasaulē ir sugas, kam šāda izlikšanās pārgājusi instinktu līmenī, taču cilvēki nav tādu sugu skaitā. To pašu apstiprina līdzīgs sižets Liepājas avīzē “Kurzemes Vārds” par to, kā padomju režīma darbinieki pirms aiziešanas no pilsētas nogalinājuši tos, kuri viņu varā bijuši ne kā ievainotie, bet kā apcietinātie, no kuriem izdzīvot spējis 1941. gada Jāņos apcietinātais Latvijas armijas virsnieks Žanis Kāns:

- Tā pienāca piektdienas rīts. Pulkstens varēja būt apm. 3, ko vērojām pēc vājās rīta gaismas. Pēkšņi izdzirdām pagrabā smagus soļus. Mūsu kameras durvis atvērās pilnīgi un tanīs redzējām pret mūsu galvām vērstus pistoļu stobrus. Miliči šāva kā ārprātīgi. Kad viss bija apklusis, atskanēja sievietes balss: “Es vēl esmu dzīva, šaujiet otrreiz!” Tā bija smagi ievainotā Melānija Jacīno, kas vēl bija apskāvusi sava dēla Franciska Jacīno jau mirušo ķermeni. Milicis ar diviem šāvieniem apklusināja nelaimīgās sievietes vaidus. Tad miliči vēl izbradāja līķu kaudzes, ar kabatas laternu katru apgaismodami un pārliecinādamies vai starp upuriem vēl nav kāds dzīvs. Izrādījās, ka mūsu kamerā vēl starp dzīvajiem bija kāds apm. 70 g. v. vecītis - pilsētas gružu vedējs. Pamanījis, ka starp kritušiem vēl kāds dzīvs, viņš laiku pa laikam iejautājās, vai vēl nākšot šaut. Mierināju, lai vecītis nerunā, jo tad nošaus visus. Izrādījās, ka blakus kamerā vēl bija palicis dzīvs Andrejs Brekteris. Izdzirdīs balsis, viņš ienāca pie mums apjautāties, ko darīt. Teicu, lai iet savā kamerā un izliekas miris. Brekteris arī paklausīja, bet bija jau par vēlu. Sarkanie bendes, pamanīdami troksni, atkal atgriezās pagrabā. Tūliņ blakus kamerā izdzirdām šāvienus. Tie bija raidīti Brekteram. Mūsu kamerā atkal sāka ierunāties nemierīgais vecītis, kas bija nobažījies par saviem jaunajiem zābakiem, kurus pēc savas nāves vēlējās atstāt sievai. To pašu viņš lūdza arī miličiem, kad tie iegriezās mūsu kamerā. “Pie velna ar taviem zābakiem!” iekliedzās kāds no bendēm un ietrieca vecītim galvā vairākas lodes. Mūsu kamerā dzīvi vairs bijām palikuši es un Oldenburgs. Izcietām šausmīgas naktis. Līķi izplatīja neciešamu smaku. Gaiss bija tik smacīgs, ka mums draudēja noslāpšana. Sestdienas vakarā dzirdējām, ka bombardē pilsētu. Svētdienas rītā tikām atbrīvoti.

Šāds stāsts akcentē atrunu, ka izlikšanās par beigtu ne obligāti ir pats racionālākais risinājums, jo ieslodzītie taču nezināja to, ko zinām mēs, - nezināja laiku, kurā vācieši ieņems Liepāju un kaut kādu savu apsvērumu, sakritību vai neziņas dēļ neaizkavēs apcietināto izglābšanu vai izglābšanos. Droši vien pareizi bija sapratusi Melānija, ka viņai izdzīvot nav cerību, lai gan - kas zina, arī par Oldenburgu Kāns stāsta, ka tas bijis smagi ievainots.

Visvisādi riski attaisnojas. Dažiem

Kā par nogalinātu Ž. Kāns stāsta arī par Ādolfu Dzintarnieku, kurš izvests ko kameras īsi pirms tajā palikušo apšaušanas: “Kuru no kameras izsauca, to turpat koridori nošāva,” liecināja Ž. Kāns. Tā tiešam darīts ticis, bet apstiprināt to spējis arī neviens cits kā pats Ā. Dzintarnieks publikācijā ar nosaukumu “Slēpdamies no miličiem, 12 stundas nosēdējis kastē”:

- Kad atskanēja uz mani mērķēti divi revolvera šāvieni, pakritu un paliku guļot. Kāds no miličiem pienāca pie manis, paņēma aiz kājas un pievilka pie malas. Tad sekoja citu kamerā iesaukto apšaušana, starp kuriem bija arī sievietes. Tās sakrita man virsū. Pēc tam vēl otru reizi miliči ar kabatas lampiņu pārstaigāja kameru, un tiem, kas vēl kustējās un nāves mokās raustījās, raidīja revolvera šāvienus. Manīju, ka kāda lode man iestrēg gurnā. Tad kameras durvis tika noslēgtas un asinsdzīres turpinājās citās kamerās. Ieraudzīju, ka vēl palicis dzīvs bijušais policijas kārtībnieks Ķīselis, kuram lode bija viegli skārusi deniņus. Kopīgi izlauzām starp kameras durvīm un krāsni iemūrētos ķieģeļus. Ķīselis izlīda pa caurumu un skrēja ārā pa priekšdurvīm, pēc kam es izdzirdu kliedzienu “Stoi! Ķeriet!” To dzirdēdams, skrēju pa sānu durvīm uz sētu. Vienīga izeja bija vārti, bet tā kā uz ielas atradās miliči, ielīdu pie vārtiem esoša koka kastē, virs kuras bija uzlikta atsperu matrace. Kastē nogulēju ievainots un izmocīts apm. 12 stundas, kamēr miliči ar žīdiem sēdēja uz matraces, dzīroja un priecājās par mūsu tautas brāļu nāvi. Apm. pl. 15 (atceroties, ka slepkavošanas sākumu Ž. Kāns nosaka ap plkst. 3 - Neatkarīgā) miliči no “Zilā brīnuma” (milicijas ēkas apzīmējums vietējā žargonā - Neatkarīgā) aizgāja, atstādami kā mājas sargu veci, kas pēc miliču aizbraukšanas arī nozuda. Izlīdu no kastes, ielīdu apkalpotāja dzīvoklī pa logu, kur pārģērbu citas drēbes, savas asiņainās atstādams turpat. Tad pārnāca vecais virs, kuram es sameloju, ka esmu ienācis pēc maizes. Vecais noticēja un mani izlaida ārā. Slēpos muitas pagrabos, kamēr vācu armija iztīrīja no pilsētas pēdējās komunistu atliekas.

Te sniegta vēl viena liecība pa rīkošanos uz labu laimi, kas kādam uzsmaida. Nevarēja Dzintarnieks un Ķīselis izskaitļot, vai labāk izlikties par beigtiem kamerā, riskējot nosmakt un riskējot ar to, ka kāds atnāks viņus pārbaudīt, vai labāk lauzt kameras sienu un bēgt. Un ja bēgt, tad kuram pirmajam un uz kuru pusi kuram vai abiem... Nevarēja Dzintarnieks kaut dažas minūtes pirms paslēpšanās kastē iedomāties, kur viņš nonāks. Toties rīkojies viņš pēc šablona, kas var dāvāt dzīvību, ko apstiprināja arī 29. jūlija “Tukuma Ziņas”. Arī Tukumā padomju miliči un čekisti centušies apcietinātos nošaut “tomēr vienam, kādam aizsargam, izmantojot brīdi, kad bendes “nodarbināti” istabas vienā stūri, izdevies izbēgt, izlecot pa logu sētā. Miliči raidījuši bēglim pakaļ šāvienus. Viens miliča Čumaka šāviens to ķēris kreisā rokā. Tomēr bēglim izdevies paslēpties milicijas sētā lielā nekārtībā samesto atņemto automobiļu un motocikletu kaudzē.”

FOTOAPLIECINĀJUMS SLĒPTUVEI. Padomju okupācijas režīms tik tiešām centās atņemt Latvijas iedzīvotājiem transporta līdzekļus un sameta tos tik lielās kaudzēs, ka tajās 1941. gada jūnija un jūlija kritiskajās dienās varēja paslēpties no šī paša režīma. Konkrētā kaudze Valmieras milicijas ēkas, kas tik un tā apstiprina “Tukuma Ziņu” publikācijā minēto

Tūlīt pēc tam šādu ziņu no Tukuma pārpublicēja arī Rīgā iznākoša “Tēvija”. Nezin kāpēc nosaukt sevi nav gribējis “kāds aizsargs”, kura biogrāfiju veiksmīgā cīņa par dzīvību izdaiļotu. Tobrīd neviens nevarēja iedomāties, ka laiki var mainīties - ka tik tiešām apkaunojoši bēgošie komunisti vēl atgriezīsies un valdīs Latvijā ilgus gadus. Tādā kontekstā nonākšana milicijā noteikti politisku iemeslu dēl varēja būt drauds dzīvei padomju laikā, ja cilvēks līdz tiem nodzīvotu vai nedotos trimdā.

Atskatu uz nāves piesātinātu vēstures posmu noslēgsim uz labo piemēru, ka visvisādi riski dažreiz attaisnojas. Ādolfs Dzintarnieks kopš pagājuša gadsimta 60. gadiem atkal figurē gan par 'Komunistu” pārsauktā “Kurzemes Vārda”, gan tā satelīta, Liepājas rajona laikraksta “Ļeņina Ceļš” slejās. Kaut kur ārpus pilsētas Ā. Dzintarnieks slējis vasarnīcu, par ko rajona laikraksts 1968. gada 21. septembrī atzīmēja, ka “vajadzīgie materiāli plūst kā pa reni” un “Salienā gadās pat tādi, kas netic, ka 16. ATU šoferi tik izpalīdzīgi tikai tā dēļ, ka Ādolfs Dzintarnieks ir šī uzņēmuma sagādes daļas priekšnieks”. Tomēr tiešu apvainojumu par sociālistiskā īpašuma piesavināšanos publikācijā nav un tai tālāku seku nav bijis. “Latvijas Vēstnesis” 2003. gada 1. aprīlī informēja par Ādolfa Dzintarnieka atbrīvošanu no valdes priekšsēdētāja pienākumiem garāžu īpašnieku kooperatīvā ar Liepājai neizbēgamo nosaukumu “Vilnis”.