Sonora Vaice: Ļoti, ļoti gribu dziedāt
Skatītāji izrādi varēs baudīt no laivām ezerā, tādēļ organizatori aicina izrādes apmeklētājus laikus padomāt par binokļiem pilnvērtīgai izrādes vizuālo nianšu izbaudīšanai. Ieeja izrādē būs bez maksas.
Ar šo izrādi Operetes teātris uzsāk žanriski jaunu virzienu - kamerstila operas iestudējumus. Uzvedumā apvienotas divas viencēliena izrādes - Džankarlo Menoti monoopera «Telefons» un Frensisa Pulenka monoopera «Cilvēka balss».
Uzveduma scenogrāfiju veidojusi multimediju māksliniece Ineta Sipunova, kura darbojusies kā scenogrāfa Andra Freiberga digitālās grafikas asistente vairākām teātra un operas izrādēm Rīgā, Maskavā un Sanktpēterburgā, veidojusi video projekcijas režisora Alvja Hermaņa iestudētajām operām «Trubadūrs», «Cosi fan tutte», «Jenūfa» un «Parsifāls», strādājusi arī ar režisoriem Mārtiņu Eihi, Dž. Dž. Džilindžeru, Ģirtu Ēci, Elīnu Ļihačevu, Andreju Žagaru un vairākiem citiem. Viņas radītā skatuves vide un multimediālās projekcijas papildinās solistu Sonoras Vaices un baritona Naura Indzera saspēli uz skatuves ar paralēlu kino stāstu, radot piesātinātu sievietes emocionālās pasaules atklāsmi. Iestudējuma klavierpavadījumu nodrošinās Māris Žagars.
Monoopera «Telefons» tapusi pagājušā gadsimta vidū, kad tehnoloģijas telefona veidolā ienāca aizvien vairāk mājās un kļuva par aizraujošu nodarbi mājsaimniecēm. Galvenā varone Lusija ir tik aizņemta ar telefonsarunām, ka nepamana līgavaini, kurš atnācis to bildināt. Pēc vairākām stundām bezcerīgas gaidīšanas viņam nekas cits neatliek kā doties uz telefona būdiņu un bildinājumu izteikt pa telefonu.
Monoopera «Cilvēka balss» ir eksistenciāli skaudrāka - iestudējums gan ar humoru, gan pilnā nopietnībā rosinās pārdomas par dzīves vērtībām un spēju dzīvot šeit un tagad, pamanot un novērtējot cilvēkus mums blakus.
«Neatkarīgā» uz sarunu pirms pirmizrādes aicinājusi operdziedātāju Sonoru Vaici - Operetes teātra vadošo solisti un izcilāko operetes žanra dziedātāju Latvijā, kura šai jauniestudējumā ne tikai spēlē galveno lomu, bet debitē arī režisores ampluā.
Kā dzima ideja par monooperu «Cilvēka balss. Telefons», un kā nokļuvāt tās režisores statusā?
Kad pēc kādas «Jautrās atraitnes» izrādes Agija Ozoliņa-Kozlovska [Operetes teātra valdes priekšsēdētāja, radošā direktore] man piedāvāja nodziedāt Frensisa Pulenka monooperu «Cilvēka balss», es atnācu mājās, paņēmu notis un… vairs nespēju aizmigt. Sapratu, ka redzu, kā šo operu varētu uzlikt uz skatuves. Un es esmu pateicīga Agijai, ka viņa riskēja, man uzticoties un dodot šo iespēju, - jo es jau līdz šim nekad to nebiju darījusi. Es jau arī apzinos, ka ar savu režiju varu pāri nodarīt tikai sev, jo pati esmu galvenajā lomā. Man ir ļoti labs kolēģis, kurš mani ļoti labi saprot un ar ko brīnišķīgi sastrādājamies - Nauris Indzeris. Un man pirmoreiz ir sadarbība ar multimediju mākslinieci Inetu Sipunovu, kura man palīdz saprast, kādas iespējas izrādei spēj dot video. Es burtiski izeju mācību kursu pie viņas, kas māksliniecei, protams, ir liela slodze, bet es viņai esmu ļoti, ļoti pateicīga, ka mūsu sadarbība veidojas tik jauka.
Par ko stāsta «Cilvēka balss. Telefons»?
Par mīlestību, protams. Par sievieti, kura šķiras no sava drauga, ar kuru bijusi kopā piecus gadus un kuru ļoti mīlējusi. Tā ir telefona saruna, kuras laikā viņa atvadās un operas beigās pakaras telefona vados… Bet mūsu versijā tā nebūs, jo es sapratu, ka negribu to tā atainot - es nemācētu to parādīt tik ētiski, lai tas iedotu sajūtu dzīvei, ka tas ir attaisnojams. Būs gan humorpilnas epizodes, gan dziļas un sāpīgas galvenās varones Lusijas atklāsmes un sarunas ar savu dvēseli, kas savīsies ar skaistām ceļojumu atmiņām par Parīzi, Versaļu, Londonu. Dzīve ir jādzīvo tad, kad tā dota, jo pēc tam var tikai prātot, kā būtu, ja būtu bijis, bet tas vairs netiek «ieskaitīts», bet - varbūt tiek…?
Kas bija grūtākais, strādājot pie šī jauniestudējuma?
Dabūt galvā «Cilvēka balsi». Ne tāpēc, ka opera ir franču valodā, bet tāpēc, ka tās ir telefona sarunas, dažādas tēmas seko viena otrai, un secību nav tik vienkārši atcerēties.
Vai pēc pirmizrādes Alūksnē jauniestudējums tiks iekļauts Operetes teātra repertuārā?
Jā. Bija jau plānotas vēl vairākas izrādes, bet šobrīd kultūras dzīves organizatori ir piesardzīgi, jo, lai arī ierobežojumi ir daļēji atcelti, uz mākslu tie «nestrādā» - vadoties no citu organizatoru pieredzes, redzam, ka daļa skatītāju ir nobijušies un neapmeklē publiskus pasākumus tā, kā tas bija agrāk. Vienai daļai nav naudas, citi nav vakcinējušies un nav arī izslimojuši kovidu, un tas nozīmē, ka ir jāveic testi, bet tie arī maksā naudu. Līdz ar to summa par koncerta vai izrādes apmeklējumu ir salīdzinoši augsta. Tāpēc kultūras joma vēl arvien nevar pilnvērtīgi strādāt. Es esmu pilnīgi pret šobrīd pastāvošajiem ierobežojumiem kultūrā. Ir vasara, un, manuprāt, viss bija jāpalaiž vaļā. Cilvēkiem ir tiesības pašiem izlemt, vai viņi grib vai negrib vakcinēties. Daļa koncertu organizatoru plāno pasākumus, kuros laiž tikai potētos un izslimojušos, un cilvēki taisa traci, jo jūtas aizvainoti, ka tiek atstāti «aiz borta». Savukārt vakcinētie protestē, ka viņiem jāatrodas vienā telpā ar nevakcinētajiem. Tāda muļķīga cilvēku pretnostatīšana. Ja kādreiz bija latvieši un krievi, tad tagad ir potētie un nepotētie. Tas nebija un nav pareizi.
Bet, kas attiecas uz izrādi Alūksnē, viņi [Alūksnes pašvaldība] ir malači, pateicoties Alūksnes pašvaldībai, ieeja skatītājiem būs bez maksas. Esam ļoti priecīgi par iespēju, ko mums piedāvā Alūksnes pilsēta, un to, ka mēs varam piedzīvot pirmizrādi tik skaistā vietā. Mēs, protams, ļoti ceram, ka drīzumā varēsim nospēlēt šo monooperu arī citās Latvijas pilsētās, tai skaitā arī ar orķestra pavadījumu.
Vai, intensīvi strādājot pie jauniestudējuma, nepalaižat garām vasaru? Jūrā ir ļoti silts ūdens…
Nu, jūrā vairs nav tik silts, bet pie manis Ķīšezerā gan ir ļoti silts. Man ir dārzs, tajā ir daudz darba. Ir grūti, jo daudz jālaista. Un tomēr šāda karsta vasara man patīk. Galvenais, lai tie lielie plūdi no Eiropas neatnāk pie mums.
Kādi radoši notikumi jūsu dzīvē plānoti pēc monooperas pirmizrādes?
Protams, plānots tiek daudz kas, bet, kas no tā visa, sākoties rudens vīrusu sezonai, varēs notikt, mēs neviens nezinām. Mums ar Zigfrīdu Muktupāvelu ir brīnišķīga Ziemassvētku programma, ko speciāli mums uzrakstīja komponists Jānis Lūsēns. Tai vajadzēja izskanēt jau pagājušogad, bet, kā zinām, viss tika slēgts. Mēs ļoti, ļoti ceram, ka šogad to varēsim parādīt, jo dziesmas tiešām ir brīnišķīgas. Ļoti, ļoti gribu dziedāt.
Kā jums kopumā pagāja pandēmijas laiks, kad neļāva dziedāt?
Pašā sākumā, kad visu aiztaisīja ciet, bija sajūta, ka beidzot ir sākušās brīvdienas - visu drīkst darīt, var neiet gulēt laikā, jo no rīta nav agri jāceļas… Un, lai arī tagad daudz kas ir palaists vaļā, astoņdesmit procentu koncertu, kas bija plānoti, tik un tā nenotiek. Mans ampluā nav bēres un kāzas, bet arī no manis prasa, lai maksāju nodokļus. Un tas ir šausmīgi, jo ierobežojumu dēļ man reāli šovasar ir tikai divi koncerti. Maksimums - trīs.
Kā jūs uzturējāt sevi formā, kad nebija iespējas būt uz skatuves?
Dziedātāji jau ir drusku sportisti - mēs nevaram atļauties gadu nedziedāt. Tomēr mājās pietrūkst tā stresa, ko prasa skatuve, izrāde. Mājās tu atļaujies vairāk paslinkot. Drusku padziedi, iedzer tēju, apēd kādu cepumiņu... Tagad, kad tuvojas pirmizrāde, atkal ir jātrenē «izturības muskulatūra».
***
Svarīgi!
Izrādes apmeklētājiem laivās būs jāievēro Ministru kabineta noteikumi Nr. 92 «Noteikumi par kuģošanas līdzekļu satiksmi iekšējos ūdeņos», tostarp jālieto drošības vestes un laivas jānoenkuro. Pasākuma laikā laivas ar motoriem drīkstēs atrasties tikai ar izslēgtiem dzinējiem, bet pirms, pēc un pasākuma laikā pārvietoties pa ezeru drīkstēs, nepārsniedzot 5 km/h. Katrs apmeklētājs pats būs pilnībā atbildīgs par drošību uz ūdens.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
