Zakopane Polijas Tatros: uz mirkli izbēgt no pandēmijas kalnos

Pagājušajā gadā jaunā koronavīrusa pandēmija daudziem izjauca ceļojumu plānus vai iecerēto atpūtu ārvalstīs. Arī mums bija līdzīgi. Lai gan joprojām, pat pēc vakcinācijas uzsākšanas, situācija ar vīrusu joprojām ir diezgan nestabila, nolēmām, ka pēc pusotra gada ilgas tupēšanas mājās ir pelnīti tomēr nedaudz izrauties. Jau iepriekš gribējām doties uz Tatriem, un šajā laikā došanās ar savu auto uz Polijas otru galu – Zakopani – šķita gana pievilcīga ideja – drošs attālums, ja nu tomēr atkal saasinās Covid-19 situācija, un iespēja izrauties no lielās vasaras svelmes.
©Baiba Puriņa/NRA

Garais turpceļš - ar ko jārēķinās?

Iegādājušies pārgājienu apavus, sakārtojuši koferus un tos veiksmīgi savietojuši automašīnas bagāžniekā, mūsu četru cilvēku kompānija devās ceļā - trīs no mums ar izprintētiem vakcinācijas sertifikātiem kabatā, bet ceturtais, kuram pilna vakcinācija iestāsies pēc pāris dienām, ar svaigi veiktu negatīvu Covid-19 testu. Tā kā mums bija divi šoferi, braucienu nolēmām pieveikt vienā piegājienā, pa ceļam nomainot stūrmani, kas aizņēma aptuveni 13 stundas, ieskaitot pusdienu pauzi kādā Polijas ēstuvē pa ceļam.

Pulksten 4.00 no rīta devāmies ceļā un jau pēc pāris stundām šķērsojām Lietuvas robežu. Šeit gan jāņem vērā kāda nianse - Lietuvā ir noteikts, ka, tajā ierodoties, ir jābūt aizpildītai anketai, kuru iespējams atrast šeit. Jāteic, ka anketas aizpildīšana ir nedaudz piņķerīga, jo tajā tiek prasīts norādīt apmešanās un 14 dienu pašizolācijas ievērošanas vietas, kas ir obligāti aizpildāmie lauciņi. Tālāk gan ir iespējams atzīmēt, ka esi vakcinēts un valstī esi ieradies caurbraucot. Tekstu par vakcinācijas apstiprinājumu iekopējām vietā, kur prasa norādīt pašizolācijas vietu, bet informāciju par caurbraukšanu - kur prasa norādīt mītnes vietu. Ar roku to ierakstīt diemžēl nav iespējams. Gan turpceļā, gan atpakaļceļā uz Lietuvas robežas netikām apturēti, taču par anketas neizpildīšanu draud naudas sods, tāpēc labāk, ka tā gan turpceļā, gan atkal atpakaļceļā ir aizpildīta.

Šķērsojot Polijas robežu, gan nekādas anketas netiek prasītas. Arī uz šīs robežas netikām apturēti, tāpēc var apgalvot, ka gan turpceļš, gan atpakaļceļš mums izdevās bez aizķeršanās. Jāatceras tikai, ka, atgriežoties Latvijā, jāizpilda Covidpass.

Jau laikus bijām rezervējuši apartamentus, ņemot vērā, ka brauciens norit jūlijā, kad Zakopane ir iemīļots galamērķis.

Covid-19 un Polija

Zakopanē ieradāmies tūristu sezonas pilnbriedā, kad pilsētas ielas pilnas ar kalnos kāpējiem, kuri lielākoties ir paši poļi. Satikām arī vairākus latviešus. Ja tomēr gribas Zakopani un kalnu takas izbaudīt bez cilvēku klātbūtnes, tad ieteicams doties uz turieni pavasarī vai rudenī, kad nav sezonas. Bet mūsu plāniem šis bija piemērotākais laiks, jo - kurš gan zina, kā būs rudenī, tāpēc nācās vien nedaudz pieciest sastrēgumus pilsētas centrā un burzmu veikalos.

Par to, ka pasaulē joprojām plosās Covid-19 pandēmija, Polijā liecina vien daži plakāti ielās un brīdinājumi veikalu skaļruņos. Pamanījām gan, ka poļi pret masku nēsāšanu un distances ievērošanu izturas diezgan nepiespiesti. Veikalos daudzi ierodas bez maskām un tās sāk meklēt vien tad, kad pa durvīm ienāk likumsargi, kuri aizrāda tiem, kuriem maska noslīdējusi zem zoda vai tās nav vispār. Jāteic, ka policiju manījām vairākos veikalos. Ēstuvju telpās droši varēja ieiet bez maskas un neviens neprasīja uzrādīt vakcinācijas sertifikātu. Arī autobusos pilsētā un busiņos, kas cilvēkus veda uz kalniem, maskas manīju vien retajam. Turklāt cilvēku bieži vien tajos bija ļoti daudz - kāda tur distancēšanās?

Izbēgšana kalnos

Bet Zakopanes lielākais dārgums un mūsu galamērķis bija kalni - Tatri. Jāatzīstas, ka pieredzes kalnos līdz šim nebija, bet pirmā reize lika saprast, ka ir atrasta viena no mūža mīlestībām. Skati, kas paveras pēc katra kāpiena, liek aizmirst nogurumu un sāpes kājās, lai dotos vēl augstāk.

Pirmajā vakarā mūs sagaidīja brīdinājums par stipru negaisu, krusu un plūdiem, taču laika apstākļi, vismaz pilsētā, nepatīkamus pārsteigumus nesagādāja. Pirmās dienas mūsu pastaigas kalnos pavadīja arī lietus, taču, ja līdzi ir lietusmētelis, tas netraucē kāpienam. Otrajā dienā gan iecerēto kāpienu uz populāro “Giewont” virsotni lietusgāzes, kas pieņēmās spēkā, pārtrauca.

Pie kalniem no pilsētas nokļuvām ar savu auto, taču pieejami ir arī autobusi. Vēlams pirms došanās uz kalniem pilsētas tūrisma informācijas birojos vai mūsu gadījumā, apartamentos, dabūt kalnu taku kartes. Takas ir marķētas ar krāsām, un būtībā apmaldīties nav iespējams. Tāpat kartēs ir norādīti arī laiki, cik aptuveni vienas takas pieveikšana prasīs, kas ļauj pašiem izplānot maršrutus. Ieeja dabas parkos Zakopanē maksā 7 zlotus (1,53 eiro).

Kamēr pirmo dienu pavadījām, izstaigājot divas dažādas kalnu takas ar elpu aizraujošiem skatiem, kas ik pēc pāris soļiem pārspēj viens otru, trešajā dienā pēc izlīšanas otrajā dienā, ar gaisa vagonu uzbraucām “Kasprowy Wierch”, no kura paveras elpu aizraujošs skats uz ieleju un tajā esošajiem ezeriem, ja vien nav mākoņains. Pa sarkani marķēto taku devāmies tālāk līdz melnajai takai, kas veda lejā pie ezeriem, taču kāpiens lejup ir diezgan izaicinošs, jo jākāpj pa ļoti šauru, akmeņainu celiņu. Ja ir bail no augstuma, šis varētu būt nervus kutinošs piedzīvojums. Taču taka gar ezeriem ielejā ir tā vērta.

Pēdējo dienu pavadījām vienā no slavenākajiem objektiem - “Morskoe oko” jeb Jūras ezera acs, kas ir ezers ar neticamu ainavu. Līdz ezeram var doties ar kājām, taču tas atrodas kalnā, aptuveni astoņus kilometrus no automašīnu stāvlaukuma. Jāatzīmē, ka ieteicams jau dienu iepriekš rezervēt internetā vietu stāvvietā, jo tā mēdz ļoti ātri piepildīties. Par stāvvietu jāmaksā 35 zloti (7, 63 eiro).

Mēs izvēlējāmies doties uz ezeru ar zirgu pajūgu, kas vienam cilvēkam maksā 50 zlotus (10,91 eiro). Pēc aptuveni 40 minūšu brauciena esam pie slavenā kalnu ezera. Skatu ir grūti aprakstīt - smaragdzaļo ezeru ieskauj kalnu grēdas, kas tajā cēli spoguļojas. Tomēr jārēķinās, ka šajā laikā tur ir ļoti daudz cilvēku. Ezera otrā pusē ir stāva taka uz mazāku ezeru, ko arī iekļāvām maršrutā. Drosmīgākie pieveica arī ceļu tālāk līdz 2499 metrus augstajai “Rysy” virsotnei, kuras sasniegšana prasa trīs stundas un tikpat ilgs laiks vēl nepieciešams, lai no tās nonāktu. Pa vidu jārēķinās ar stāviem, akmeņainiem posmiem, kuros jāpieturas pat pie ķēdēm.

Kad teju pusotra gada ir pavadīts Covid-19 ēnā, šāds izbrauciens palīdzēja mazliet izbēgt no visa. Kalnos visi garāmgājēji sveicina viens otru gan poļu, gan angļu valodā. Satiekas arī smaidīgi latvieši. Šķiet, ka kalnos rit pavisam cits laiks un šeit ātri aizmirstas, ka kaut kur somas kabatā ir noglabāta sejas maska.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā