Mēs zinām, kuriem bija olas šajā nedēļā

Lai gan sabiedriskie masu mediji un citas kovidorāmas cītīgi nopūlējās ar to, lai latvju bāleliņiem neļautu atslābt, atslēgties, aizmirsties, atpūsties un visādi citādi beigt domāt par kovidu, tas ne īpaši labi sanāca, jo lielākās daļas skatieni bija pievērsti 2020. gada olimpiādei, kas norisinājās 2021. gadā, jo nebija pārcelta uz 2022. gadu, lai to atliktu līdz 2023. gadam un sarīkotu vienlaicīgi ar 2024. gada olimpiskajām spēlēm.
31.07.2021. Sandris Vanzovičs
 
©Neatkarīgā

Latvju sportisti šajā nedēļā Tokijā bija aizņemti ar to, ka meklēja, kam ir olas. Diezgan ātri noskaidrojās, ka tenisistēm to nav, par skrējēju 8 metru distancē to nepaguva noskaidrot, pedāļminējiem olas bija, bet tās traucēja, džudists olas bija aplipinājis jau Rīgā, šāvējai tās neviens nemeklēja, bet 3x3 basketbolistiem gan olas beigu galā atradās. “Ja kāds vēlreiz kaut ko kaut kam kaut kad, dabūs bietē, otvečaju!” teica karognesējs Čavars, un tiešām neviens vairs neko nekam un nekad. Pēc uzvaras un olimpiskā zelta iegūšanas no malu malām saradās un no krūmu krūmiem izlīda sveicēju bari, kas bija gatavi aizbērt basketbolistu kabrioletu ar ziediem, pārplūdināt sociālos tīklus ar sajūsminātiem e-pastiem, un tikai bijušais basketbola Šnepis kautrīgi maliņā paklusēja, lai neatrautos no geto čaļiem un Elbakjana pa jau minēto bieti.

Ja kādreiz pastāvēja māņticība, ka karognesējiem olimpiādēs neveicas, tad tagad bija skaidrs, ka neveicas tiem, kas pirms izbraukšanas redzami uz žurnāla “Rīgas Zviļņi” vāka - desmitkārtēji olimpiskais Ernštreits pie kokakolas automāta, tualetē, uz lidmašīnas trapa vai pašā lidmašīnā bija iegadījies tuvumā kādam bezsimptomu asimptomātiskajam inficētajam un tagad kopā ar vēl trim LTV kolēģiem tika iespundēts pašizolācijā. Lai gan pašizolētajiem viesnīcas numuriņos tika nodrošināts viss nepieciešamais aprīkojums un pat pastumtas plānās pankūkas pa durvju apakšu, bija diezgan grūti iedomāties, ko varēs safotografēt un safilmēt numuriņos saizolētie - ja nu vienīgi Nastju ar Tīnu bīčā, kuras seksīgi izskatījās arī pārfotografētas no TV, datoru un mobilo telefonu ekrāniem.

Par nedēļas lielāko glupību parūpējās Veselības ministrija, kas joprojām nespēja rimties ar savu kovidbingo - šai loterijai tika plānots novirzīt 1,2 ļimonus eiro, lai piespiedu kārtā liktu tajā piedalīties vakcinētajiem, un ar tās palīdzību mēģinātu piespiest nošpricēties nevakcinētos, kuri potētos vai nepotētos neatkarīgi no tā, vai viņiem piesolītu puskaraļvalsti un Pamelu Andersoni vai kaut Lindu Leen par sievu, vai arī piedraudētu ar vešanu uz spaidu darbiem akmeņlauztuvēs un liktu līdz pat mūža beigām klausīties Džastinu Bīberu.

Kovidloterijā bija plānots izlozēt laimestus 2500 eiro, 2500 eiro, 5000 eiro, 5000 eiro un 10 000 eiro vērtībā, bet pats galvenais un stimulējošākais - vismaz tā varēja noprast pēc veselīgā pianista Pavļuta ministrijas paustā - “vakcinācijas loterija uzskatāma par īpaši efektīvu informatīvu kampaņu, ņemot vērā, ka tās norise katru nedēļu tiks atspoguļota televīzijas programmā”.

Apnikušas antivakserus stimulēt ar burkānu un loterijām, valdošās aprindas nolēma izmantot pātagu un sodus - no 1. augusta stājās spēkā izmaiņas pieaugušo Covid-19 laboratoriskajā testēšanā, paredzot, ka turpmāk testus varēs veikt tikai par maksu. Tiesa, kovida simptomu gadījumā testēšanu tāpat kā līdz šim bija plānots apmaksāt no valsts budžeta līdzekļiem, bet kovida simptomi, kā zināms, skaitījās visi - ieskaitot iesnas un šķavas, šņabja smakas nesaošanu, kājas mazā pirkstiņa atsišanu pret gultas stūri, ūdeni ceļgalā un pēkšņas sajušanās par Napoleonu vai pat Govjuzemi. Taču šādiem kovidsimptomātiķiem tika piedraudēts palikt bez digitālā kovidsertifikāta, bet tas savukārt nozīmēja to, ka viņiem arī turpmāk nāksies pusdienot tikai vasaras terasēs, turklāt nevarēs aizdoties uz Ralfa Eilanda koncertu.

Pirms došanās atvaļinājumā savu artavu latvju panīkušajai humora druvai intervijā LTV “Kovidorāmai” nolēma dot prezidentīgais Levits. Bāleliņi aizturētu elpu klausījās prezidentā un gaidīja, kādas pareizās aplamības viņš šoreiz paudīs, un Levits atkal nepievīla. Pēc viņa teiktā, valstīs ar augstāku vakcinācijas aptveri cilvēki ir racionālāk domājoši, tas ir, nav tik stulbi. “Katrs racionāls cilvēks apsvērs riskus, jo riski ir racionāli apsverami. Risks smagi saslimt vakcinētam cilvēkam ir daudz mazāks, bet nevakcinētam - daudz lielāks. Katrs saprātīgs cilvēks domā par iespēju samazināt risku saslimt, tātad tie, kas par šādu iespēju nedomā, nav saprātīgi,” rezumēja Levits. “Eu, varbūt izvēlies sev citu tautu, kas ir saprātīgāka un nav tik stulba?!” sapīka nepateicīgie latvju bāleliņi. “Nav jau pirmā reize, kad tā izdarīsi!”

Taču tas viss bija nieks, jo nākamnedēļ Rīgā bija paredzēts valstiski pats nozīmīgākais un svarīgākais notikums, kas savā nozīmībā un svarīgumā pārspēja visādus tur dziesmu un deju svētkus un tamlīdzīgus niekus - Baltijas praids. Pasākuma galvenais vēstījums bija “Līdz mēs visi būsim vienlīdzīgi”, bet mazāk galvenais - “Līdz nāve mūs šķirs”. Netradicionāli orientētie savu tradicionālo pasākumu šoreiz gribēja rīkot netradicionālā formātā, proti, praida gājiena vietā doties praida braucienā, kuram ikviens varētu pieslēgties tiešraidē. Patiesībā bija pat mazliet žēl, ka izvēlēts šāds formāts, jo augusta pirmajās dienās savu pasākumu tradicionāli rīkoja arī desantnieki, kuri droši vien arī labprāt būtu pieslēgušies praidam un arī tiešraidē, tikai klātienē, un pēc tam moto “līdz nāve mūs šķirs” jau iegūtu pavisam citu jēgu…