Ilona Bagele. Debija uz Jaunā Rīgas teātra skatuves

«Dīkstāves laiks bija brīnišķīgs ar iespēju būt mājās kopā ar ģimeni, bet es izdarīju mazāk nekā tagad, kad mana dzīve notiek starp Rīgu un Daugavpili. Tagad visu paspēju – gan uz mēģinājumu aizbraukt, gan koncertu nodziedāt, gan izrādi nospēlēt, gan uz vecāku sapulci aizskriet un vēl pirmatskaņojumam sagatavoties,» saka operdziedātāja un Daugavpils universitātes Mūzikas un mākslu fakultātes asociētā profesore Ilona Bagele.
ATKAL VISU PASPĒJ. «Kad sākās pandēmija, domāju, ka nu gan būs daudz brīva laika, izdarīšu to, to un to, bet patiesībā izdarīju mazāk nekā pirms pandēmijas, dzīvojot starp Rīgu un Daugavpili. Tagad, kad no jauna ir iespēja būt uz skatuves, es atkal visu paspēju!» priecīgi saka operdziedātāja Ilona Bagele ©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Sestdien, 28. augustā, viņai pirmizrāde - debija uz Jaunā Rīgas teātra (JRT) skatuves, kur mazajā zālē režisors Uldis Tīrons iestudējis izrādi «Klāvas tantes skūpsts», kas veidota pēc Venedikta Jerofejeva (1938-1990) autobiogrāfiskos motīvos balstītās poēmas «Maskava - Gailīši» (1970) motīviem.

No Betlēmes zvaigznes attāluma viss tiešām šķiet blēņas, poēmas galvenajam tēlam Veņičkam taisnība. Celtnieku vagoniņā, trijos 1969. gada ziemas mēnešos, viņam izdevās šo attālumu veikt vārdos, stāstot par iedvesmotu dzērāju, kas paģiru rītā cenšas no Maskavas nokļūt debesu Gailīšos. Tā kā viņa moku ceļš ir neizsakāms, Venedikts Jerofejevs par to runā netieši, aplinkus, metoties garās literārās atkāpēs un mainot stāstījuma stilu, izsmejot nopietno un raudot par smieklīgo - tikai, lai atrastu kādu stūrīti, kur nebūtu vietas izaicinājumiem, vietiņu, kur cilvēku pažēlotu. Lieki teikt, ka pasaulē tādu neatrast, un no Veņičkas ciešanu attāluma rupji šķiet pat eņģeļi.

Izrādes «Klāvas tantes skūpsts» scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Kristīne Jurjāne, kustību režisore - Elīna Gediņa, gaismu mākslinieks - Oskars Pauliņš.

Izrādē piedalās: Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Ilona Bagele, Ivars Krasts, Inga Tropa-Fišere, Marija Linarte un Jevgēnijs Isajevs.

Uz Jaunā Rīgas teātra skatuves spēlēsi pirmoreiz?

Jā, kā aktrisei man šī būs debija, bet ar Uldi Tīronu kopā jau esam strādājuši. Piedāvājums spēlēt šai izrādē nāca vēl pirms pandēmijas, un es ar prieku to pieņēmu, jo domāju, ka darbs Jaunajā Rīgas teātrī noteikti būs interesants. Un vēl jo lielāks gods - strādāt uz vienas skatuves kopā ar tik izciliem aktieriem. Tas ir kaut kas vienreizējs! Jā, man tas bija liels pārdzīvojums. Atceros, kad aizgāju uz pirmo mēģinājumu, skatījos un klausījos atvērtu muti, jo neko nezināju, kas un kā būs. Tur viss notiek ļoti aktīvi, demokrātiski, aktieri piedalās izrādes tapšanā, brīvi pauž savas domas, nāk ar savām idejām un variācijām par tēmu. Pamazām tam visam pieslēdzos, un tas tiešām bija ļoti aizraujoši. Nu jau jūtos kā pilntiesīga aktrise šajā kolektīvā un šajā izrādē.

Kāda ir tava loma šai jauniestudējumā?

Debesu valdniece. Bet to nevar tā izstāstīt, kāda ir mana loma. Šī izrāde ir ļoti uzmanīgi jāskatās un jāklausās, viss jāvēro ļoti uzmanīgi.

Kā jūtas operdziedātāja uz dramatiskā teātra skatuves, kas ir savādāk nekā uz Operas skatuves?

Aktiera darbs jau ir līdzīgs, bet Jaunajā Rīgas teātrī ir pavisam citādāka atmosfēra, nekā esmu pieredzējusi, strādājot, piemēram, Daugavpils teātrī un Operā. Šajā teātrī aktieri ļoti aktīvi iesaistās iestudējuma procesā, un tas ir ļoti interesanti un reizē ļoti atšķirīgi no tā, kā top, piemēram, opera.

Kā veidojas sadarbība ar Uldi Tīronu?

Es esmu strādājusi ar daudziem režisoriem, un man ļoti patīk, kā strādā Uldis Tīrons. Viņš visu dara ļoti pārdomāti, apzināti, pārrunājot un mierīgi. Runājot ar aktieriem, viņš nevienu brīdi nepaaugstina balss toni, kas savukārt radošajā procesā iesaistītajiem ļauj justies ļoti komfortabli, neviens nejūtas kaut ko nepareizi izdarījis un vainīgs. Viss notiek mierīgi, reizē radoši, un man ir ļoti interesanti.

Ar ko vēl interesanta tev bija aizejošā vasara?

Vasara bija dažādiem radošiem notikumiem piepildīta, šis vispār man ir ļoti aktīvs laiks. Vasaras sākumā bija ļoti foršs notikums - galā koncerts «Operas zvaigžņu vasara», kurā piedalījās gan Egils Siliņš, gan izcilais poļu tenors Pjotrs Bečala, kurš ir pieprasīts pasaules labākajos opernamos. Bija interesanti ar viņu parunāties.

Biju Cēsīs, kur mākslas festivālā «Cēsis 2021» Cēsu pils parka estrādē dziedāju Riharda Vāgnera operas «Valkīra» trešā cēliena koncertiestudējumā, kur biju viena no valkīrām. Festivālā «Muzikālais augusts Daugavpilī» dziedāju gan operas solistu koncertā, gan kopā ar «Trio Milonga» - programmā «Tango sensācijas». Uzstājos arī Preiļu pilsētas svētku koncertā un 13. starptautiskajā ērģeļmūzikas festivālā «Vox Angelica» Dubultu evaņģēliski luteriskajā baznīcā - programmā «Dvēseles lūgšana». Bet vēl pirms tam Operā piedalījos teatralizētā koncertā «Burvju durtiņas operā», kur pašiem mazākajiem skatītājiem stāstījām par operu un caur Arvīda Žilinska dziesmām ļāvām iepazīt mūsu teātra brīnumaino pasauli.

Esmu iesaistījusies arī pavisam jaunā projektā - koncertprogrammā «Zem Latvijas debesjuma» kopā ar ērģelnieci Ilonu Birģeli un čellisti Initu Malnaču. Šīs programmas centrā ir divi latviešu komponistu radīti jaundarbi - Ilonas Breģes mūzika mecosoprānam un ērģelēm un Agnetas Krilovas dziesmu cikls «Mīlestība - debesu dāvana» ar šī gada jubilāra Aleksandra Čaka dzeju mecosoprānam, čellam un ērģelēm, kas radīti speciāli šai programmai.

Bet, piemēram, rīt, uzreiz pēc pirmizrādes Jaunajā Rīgas teātrī, es būšu Nautrēnu Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīcā, kur pulksten 13 tiks atskaņota koncertprogramma «Saulrieta serenāde», kas veltīta Latgalē dzimušā komponista Romualda Jermaka daiļradei un 90 gadu jubilejai, bet pulksten 18 jau būšu atpakaļ Rīgā, Jāņa Akuratera muzeja dārzā, kur gaidāms diriģenta Edgara Račevska 85. jubilejas un viņa jaunākā izdevuma «Solo dziesmas» prezentācijas koncerts «Es tev maija nakti zilu atnesīšu rudenī…». Nu apmēram tāds man koncertu grafiks. Lai neliekas, ka par maz…

Bet pats galvenais notikums visai mūsu ģimenei ir tas, ka mūsu otrais skolnieks - mazais Raimondiņš - tūliņ uzsāks skolas gaitas, sāks mācīties pirmajā klasē. Viņš startēs Daugavpils Saskaņas pamatskolā, kas šajā mācību gadā sāk darbu jaunās un tikko izremontētās telpās. Tātad - man atkal sākas skolas gaitas.

Ko dara «pirmais skolnieks»?

Vecākais dēls Māris studē bioķīmiju prestižajā Kembridžas universitātē, šogad - jau trešajā kursā.

Raimondiņš gaida pirmo skolas dienu?

Vēl nesen viņš diezgan skeptiski uz to skatījās, bet šodien nopirkām viņam jaunu mugursomu, sagādājām visas skolas lietas, un tagad viņš visu dienu staigā ar mugursomu un ļoti grib uz skolu. Nu, redzēs, cik ilgi šī interese turpināsies…

Tagad jau jāsaka, ka galvenais, lai vispār ir iespēja iet uz skolu.

Jā, tieši tā! Jo īpaši pirmklasniekiem, kuriem mācīties mājās noteikti ir ļoti grūti.

Tev jau pašai arī drīz sāksies mācības.

Jā, nodarbības ar studentiem solo dziedāšanas klasē Daugavpils universitātē. Respektīvi, no septembra man atkal būs jāsadalās - studenti šeit, Daugavpilī, un koncerti, izrādes Rīgā. Arī Daugavpils teātrī novembrī beidzot būs pirmizrāde muzikālajai pasakai pieaugušajiem «Pa Laimes lāča pēdām» ar Valta Pūces mūziku (iestudējuma dramatizējumu pēc Andreja Upīša stāsta «Sūnu ciema zēni» motīviem veidojusi Monika Zīle, režisors Oļegs Šapošņikovs). Ļoti smuka izrāde, priecājamies, ka beidzot to varēsim parādīt arī skatītājiem. Tur darbojas arī mani studenti, kas man ir ļoti nozīmīgi.

Kas nozīmīgs tev šosezon sagaidāms Operā?

Jaunā sezona tiks atklāta 10. septembrī, un jau 26. septembrī pirmizrāde gaidāma Džuzepes Verdi operai «Simons Bokanegra» Normunda Vaiča muzikālajā vadībā. Man tur ir maza, maza lomiņa (Amēlijas kalpone), bet man ļoti patīk šī opera.

Vēl man būs Fransisa Pulenka «Karmelīšu dialogi» (De Kruasī kundze), Džakomo Pučīni «Madama Butterfly» (Suzuki), Džuzepes Verdi «Traviata» (Flora), V. A. Mocarta «Figaro kāzas» (Marselīna) un Pētera Čaikovska «Pīķa dāma» (Grāfiene) un «Jevgeņijs Oņegins» (Aukle). Aktīvi gatavojamies arī jauniestudējumam - Jāņa Kalniņa operai «Hamlets», kur man būs viena no galvenajām lomām. Tās pirmizrāde gan plānota tikai janvārī, bet jau notiek sagatavošanas darbi un orķestra mēģinājumi.

Jācer tikai, ka epidemioloģiskā situācija valstī būtiski nepasliktināsies un skatītājiem būs iespēja to visu baudīt.

Kā tev pagāja dīkstāves laiks, kad nebija iespējas būt uz skatuves?

Es izbaudīju laiku kopā ar ģimeni, bērniem, un tas bija brīnišķīgi! Pa to laiku kopā ar vīru beidzot uzpucējām savu vasarnīcu, kas ir Daugavpilī pie Stropu ezera. Paši savām rokām uztaisījām smuku remontiņu. Tam beidzot bija laiks. Nu esmu atpakaļ darbos, un tagad nekam tādam vairs atkal nav laika.

Bet ir taču labi atgriezties atpakaļ ierastajā darbu ritmā un atkal būt uz skatuves?

Tieši tā! Es domāju, ka radošiem cilvēkiem tas ir tikpat nepieciešams kā gaiss, ko elpot. Kad sākās pandēmija, domāju, ka nu gan būs daudz brīva laika, izdarīšu to, to un to, bet patiesībā izdarīju mazāk nekā pirms pandēmijas, dzīvojot starp Rīgu un Daugavpili. Tagad, kad no jauna ir iespēja būt uz skatuves, es atkal visu paspēju - gan koncertu nodziedu, gan uz mēģinājumu Jaunajā Rīgas teātrī aizeju, gan uz vecāku sapulci Daugavpilī aizskrienu, gan izrādi Operā nospēlēju un vēl sagatavojos pirmatskaņojumam.

Tas nozīmē arī to, ka vasarā esi atpūtusies un sasmēlusies saules enerģiju?

Jā. Šovasar nekur uz ārzemēm nebraucām, atpūtāmies tepat, Latvijā. Kopā ar Raimondiņu bijām gan Cēsīs, gan Liepājā, gan Ventspilī, sauļojāmies, peldējāmies. Bija silti un jauki! Tagad galvenais, lai mums visiem ir veselība, lai visi kopā izturam rudeni un ziemu. Vairāki mani paziņas un arī draugi ir aizgājuši ar kovidu, tāpēc, redzot, kā atkal palielinās saslimstības rādītāji, ļoti gribu cerēt, ka mums visiem viss būs labi.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā