Raimonda Vazdika. Par sievietes dzīves līkločiem
Muzikālā viencēliena iedvesmas avots ir amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa (1911-1983) slavenā luga «Ilgu tramvajs» («A Streetcar Named Desire», 1947), tikai šoreiz stāsts ir par aktrisi, kura, iedziļinoties galvenās varones Blānšas tēla būtībā, ļaujas apziņas plūsmai un rada savu vēstījumu par sievietes dzīves līkločiem.
Scenārija autore un režisore Raimonda Vazdika kopā ar kustību teātra meistaru, multimākslinieku Dzintaru Krūmiņu, vitālo un daudzpusīgo Latvijas Leļļu teātra aktrisi Daci Vītolu un neatkārtojamās balss īpašnieku, mūziķi Miķeli Putniņu dosies teatrālā ceļojumā ar vairākām pieturām - dzeja, drāma, mūzika, kustība, gaisma un… nezināmais. Zināms vien fakts, ka telpu iekārtot palīdzējis scenogrāfs Vilnis Vējš.
Skatītāju acu priekšā taps poētiska, humora pilna izrāde, kurā savīsies jau zināmā dramaturģija, personīgās biogrāfijas, Raimondas Vazdikas dziesmas no viņas jaunākā mūzikas albuma «Vēstules rokrakstā smalkā», Miķeļa Putniņa skaņu spēles, kā arī citas vīzijas par ilgi gaidīto tramvaju - sapni par harmoniju. Un šoreiz ceļojums būs ar laimīgām beigām...
Mirkli pirms pirmizrādes «Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi jauniestudējuma autori, režisori un aktrisi Raimondu Vazdiku.
Cik sen jau ilgojies pēc «Ilgu tramvaja»? Kā dzima ideja par jauniestudējumu, kurā atklāt savas ilgas?
Luga «Ilgu tramvajs» ir viena no pasaules dramaturģijas pērlēm un visu aktrišu nopietnais sapnis. Tenesijs Viljamss šo lugu uzrakstīja 1947. gadā, un jau vairāk nekā 70 gadu tā tiek spēlēta visā pasaulē. Tā ir ļoti īpaša dramaturģija, kurā aktrisei ir iespēja izpausties ļoti plašā amplitūdā - ielikt visu savu sāpi un atklāt savas slēptākās cerības. Esmu redzējusi «Ilgu tramvaju» Latvijas Nacionālajā teātrī ar Antru Liedskalniņu Blānšas lomā (rež. A. Jaunušans, 1969), esmu redzējusi izrādi Neatkarīgajā teātrī «Kabata» ar Zani Jančevsku šai lomā (rež. Ģ. Sīlis 1996), arī Dailes teātrī ar Indru Briķi galvenajā un Rēziju Kalniņu galvenās varones māsas Stellas lomā (rež. V. Liepiņš, 2000), esmu redzējusi arī režisores Gaļinas Poliščukas 2012. gadā iestudēto «Ilgu tramvaju» Teātra observatorijā ar Rēziju Kalniņu Blānšas lomā. Skatoties šīs izrādes, ikreiz nodomāju, cik tomēr kolosāla ir šī luga. Pirms trim gadiem šo lugu Dailes teātrī iestudēja arī režisors Regnārs Vaivars, nosaucot to par «Kaisles vilcienu». Viņš uzsvēra, ka parasti šajā lugā galvenās lomas spēlē vecākas, šo to dzīvē jau pieredzējušas aktrises, bet viņam spēlēs jaunās. Viņš Blānšas lomu bija uzticējis Anetei Krasovskai.
Tas bija pirms trim gadiem, kad, būdama brīvmāksliniece, vairs nesapratu, kā tālāk dzīvot un man arī nebija sakarīga plāna nākotnei. Sēdēju uz savas mantu kaudzes Baltezerā, aizdomājusies, ka Blānša - tas taču ir par mani… Sapratu, ka neesmu vairs arī jauna un skaidri apzinājos, ka diez vai man kāds šo lomu kādreiz piedāvās nospēlēt. Tajā brīdī arī sapratu, ka man tas ir jādara pašai, bet vienlaikus arī bija sajūta, ka lugu iestudēt es negribu. Tā pamazām radās doma izveidot savu versiju, savu sapni par šo lugu - par aktrisi, kura grib spēlēt šo lomu, bet kura ļaujas apziņas plūsmai un aiziet citā virzienā.
Nozīmīgs bija fakts, ka savulaik spēlēju Mirdzu Ķempi (izrādē «Dzejniece. Mirdzas Ķempes mīlestība», 2015), kura bija iztulkojusi šo lugu. Un interesanti, ka daudzas domas, kas ir Viljamsa lugā, atrodamas arī manā grāmatā «Neremdināmi» (2018) - es neapzināti esmu runājusi Viljamsa vārdiem. Piemēram, ka dzīve varētu būt skaista, ja mēs zinātu, ko ar to darīt. Pēc tam lasu lugu, un Blānša jautā, vai jums arī patīk tie lietainie vakari, kad stunda nešķiet stunda, bet saujā iekrīt mūžības gabaliņš, un neviens nezina, ko ar to iesākt… Vienvārdsakot, viss mums ir dots, bet mēs nemākam to izmantot, nezinām, ko ar to iesākt…
Kas vēl tevi vieno ar Blānšu?
Jaunībā viņa ir ieguvusi milzīgu emocionālo traumu - ar savu pirmo mīlestību, un tas uzlika zīmogu visai viņas dzīvei. Manā dzīvē ir bijis tāpat - es apprecējos ar sava bērna tēvu, kurš, kā vēlāk izrādījās, bija narkomāns, ko pirms tam nebiju sapratusi. Tas bija milzīgs lūzums, kas mainīja manu skatpunktu - es vairs nevarēju būt bezbēdīgs un priecīgs cilvēks... Agrā jaunībā piedzīvotie lūzuma mirkļi nosprauž virzienu, kā tu vēlāk jūti pasauli. Jā, tas, kā es jūtos, mums ar Blānšu ir līdzīgi.
Ko no tā visa atklāsi savā jauniestudējumā?
Tās būs manas atmiņas, mana biogrāfija, Blānšas biogrāfija, mani dzejoļi un, protams, arī manas dziesmas no jaunākā albuma «Vēstules rokrakstā smalkā». Tas būs personīgs vēstījums par mani pašu - kā es jūtos šajā brīdī, kas man ir svarīgs un ko es domāju par daudzām lietām. Aktieri ir tāda dīvaina tauta - viņiem patīk izspēlēties un izciesties, bet es savas sacerētās ludziņas vidū nonāku pie secinājuma, ka vairs nemaz negribu spēlēt Blānšu, es vairs negribu publiski sevi uzšķērst, griezt uz āru, vilkt ārā sāpīgas atmiņas un ciest. Es it kā ilgojos spēlēt «Ilgu tramvaju», bet patiesībā es ilgojos pēc kaut kā cita - es ilgojos pēc mīlestības, tāpat kā Blānša. Tāpat kā mēs visi.
Kādā žanrā ir ilgas pēc mīlestības?
Tā būs performance, hepenings, muzikāla izrāde ar drāmas elementiem, ceļojums ar dažādām pieturām - kustība, gaisma, mūzika, dzeja, drāma. Es atļaujos eksperimentēt pati ar sevi un brīvi lieku kopā visu, kas man ienāk prātā, par šo tēmu domājot. Šajā stāstā savijas viss, ar ko es nodarbojos, un tajā ir arī diezgan daudz humora. Es savas izrādes mēģinu taisīt kā liriskas traģikomēdijas, un arī šajā stāstā uz visām savas dzīves drāmām mēģinu paskatīties no malas, arī ar smaidu. Mēs jau plosāmies briesmīgi, bet, ja tā paskatās no malas…
Kādas ir tava stāsta darbojošās personas?
Ir četri galvenie tēli - Blānša, viņas māsa Stella, māsas vīrs Stenlijs Kovaļskis un Blānšas jaunā mīla Mičs. Līdzās man uz skatuves būs aktrise Dace Vītola, multimākslinieks Dzintars Krūmiņš un mūziķis Miķelis Putniņš. Aktieri un mūziķi, kuri spēlē aktierus un mūziķus. Viņi būtu gatavi spēlēt «Ilgu tramvaju», bet mēs to nespēlējam - mēs radām savu notikumu par to, kā mēs būtu iestudējuši «Ilgu tramvaju». Ar Dzintaru Krūmiņu esam kopā strādājuši Anša Rūtentāla Kustību teātrī, Dace Vītola ir šo to iespēlējusi un iedziedājusi manā jaunajā mūzikas albumā, un Miķelis Putniņš ir garāmejoša zvaigzne, kas arī iekrīt šajā dārziņā, un kas zina, kas no tā vēl dzīvē sanāks. Šādā sastāvā nekad iepriekš neesmu strādājusi.
Kāpēc par jauniestudējuma spēles vietu izvēlēta mūzikas un drāmas telpa «OratoriO»?
Pārdomājot, kādas telpas Rīgā ir pieejamas, sapratu, ka Rēzijas Kalniņas un Aināra Rubiķa izveidotā mūzikas un drāmas telpa ir atbilstoša manis iecerētajam muzikālajam eksperimentam. Aizgāju pie Rēzijas, izstāstīju savu ideju, un viņa teica, ka tas ir tieši tas, kas «OratoriO» ir vajadzīgs. Viņai arī ļoti patika nosaukums «Ilgojos pēc Ilgu tramvaja». Iespējams, tāpēc, ka viņa pati ir spēlējusi gan Blānšu, gan Blānšas māsu Stellu, un es pieļauju, ka viņai varētu būt interesanti redzēt, ko es par šo tēmu domāju.
Vai turpini strādāt arī pie jaunām dziesmām, dzejoļiem?
Līdz šim man ir izdotas divas dzejoļu grāmatas - «rētas. zelts» (2002) un «Neremdināmi (2018), un kaut kas lēnītēm kladē rakstās klāt. Jaunais dziesmu albums ir gatavs, bet tā prezentācija ir iekavējusies. Pāris dziesmas skan radio, un četras varēs dzirdēt arī šajā jaunajā izrādē.
Kā pagāja tava vasara?
Vasarā tiešām bija daudzi labi notikumi. Mēs atkal varējām spēlēt Voldemāra Šoriņa iestudēto Annas Brigaderes «Lielo lomu». Jauks notikums bija režisora Kārļa Anitena uzaicinājums piedalīties kultūras pils «Ziemeļblāzma» ciklā «Vasaras vakaru stāsti. Satikšanās», kur man bija iespēja uz skatuves satikties ar mūziķiem Ainaru Mielavu un Aigaru Voitišķi. Mēs labi sadziedājāmies un lieliski sapratāmies, un tajā bija daudz improvizācijas un humora.
Es esmu arī Rīgas Tehniskās universitātes studentu teātra «Spēle» režisore, un vasarā mēs nopietni gatavojāmies septembra beigās gaidāmajam pasākumam - amatierteātru izrāžu parādei «Rīga spēlē teātri 2021», kas (no 23. līdz 26. septembrim) notiks VEF Kultūras pilī. Mēs tur izrādīsim manu versiju par pasaules dramaturģijas tēmām - izrādi «Sapnis ziemas naktī», nosaukumu atvasinot no Šekspīra lugas «Sapnis vasaras naktī». Un, tā kā pavasarī un vasarā vēl bija zināmi ierobežojumi un varējām strādāt tikai ārā, mēs pamazām pārtapām par «kinoaktieru studiju» - daudz filmējām ārā, uzfilmējām arī klipus par Šekspīra tēmu, ar ko piedalījāmies video klipu festivālā Jelgavā «Šekspīra varoņi citāti mūsdienās». Šobrīd filmējam arī īsfilmu, kuras nosaukums būs nevis kā Blaumanim - «Nāves ēnā», bet «Laimes ēnā». Stāsts par to, kur šodien dabūt laimīti…
Un kur dabūt, kad pandēmija negrib beigties?
Es domāju, ka visi cilvēki saprot, ka pasaule nevar būt aizslēgta ilgu laiku, ka pasaulei ir jāveras vaļā. Ar stingrākiem vai vaļīgākiem noteikumiem, bet ekonomikai un kultūrai ir jānotiek. Ir jāatrod veidi, kā ļaut tai notikt. Mēs nevaram vēl gadu sēdēt katrs savās mājās. Tas, pirmkārt, ir psiholoģiski smagi un, otrkārt, arī ekonomiku graujoši. Tas ir neiespējami. Tāpēc es ceru, ka mēs visi kopā ar sapratīgiem lēmumiem uzveiksim šo pandēmijas laiku.
Teātris ir dzīvā māksla, e-teātris ir tikai viens no eksperimentiem. Pamēģinājām un pietiek. Tagad zinām, kā tas ir. Es pati burtiski pirms pandēmijas piedalījos režisora Intara Rešetina veidotajā TV komēdijseriālā «Terapeite bez grāda», kur stāsta centrā ir izbijusi uzņēmēja, kura kļūst par konsultanti attiecību jautājumos, un šī «terapija» notiek caur internetu - katrs sēž savās mājās, katrs pie sava datora. Domāju, ka nevienam - ne seriāla radošajai grupai, ne skatītājiem - pat ļaunākajos murgos nerādījās, ka pēc mēneša tā būs mūsu jaunā realitāte.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
