Mēs zinām, ko jūs košļājāt šajā nedēļā

Šonedēļ latvju zemē notika divas milzīgas sensācijas: futbola izlase nepakāsa Melnkalnei un Govjuzemis parlamentā uzrādīja derīgu kovidsertifikātu. Par otro viss bija daudz maz skaidrs – tā kā Govjuzemim draudēja algas samazināšana no 2963 eiro uz 593 eiro, viņš bija gatavs uzrādīt arī paša ieņemšanas un dzimšanas apliecības, 1. klases liecību, 8. klasē saņemto DOSAAF nozīmīti, kā arī izziņu par to, ka pūcei aste var ziedēt. Radās pamatotas aizdomas, ka arī futbola Kazukēvičam gribējuši kaut ko nogriezt vai vismaz apgraizīt zaudējuma gadījumā.
12.09.2021. Sandris Vanzovičs
 
©depositphotos.com

Izrādījās, ka Latvijā daļa pusaudžu nošpricēti ar vakcīnām, ar kurām viņus nedrīkstēja špricēt, jo viņiem drīkstēja dot tikai “Pifpafpferder” un “Modernu”, bet kādam simts bija iešķiebtas arī “Johnson & Johnson” un “AstraZenekas”, turklāt likts noslaucīt tāfeli, sakārtot istabu un iznest šmucspaini, kas bija klajā pretrunā ar bērnu tiesību aizsardzības normām. “Pirms uzsākt vakcināciju pusaudžiem ģimenes ārstiem un pakalpojuma sniedzējiem notika vairāki informatīvi vebināri un semināri, tika rādīti pliki pleciņi un pliks vēl šis tas, tika pasniegts koučings, māsterings un faktorings, līdz ar to nav saprotams, kā tas gadījās,” rokas plātīja krietnās Evas preses Inga.

Par kādu devu prieka pareizi un nepareizi nošpricētajiem, kolbās, mēģenēs un skolas atejas pisuārā spļaujošajiem, tomēr starp testu nodošanas reizēm vienalga slimojošajiem skolēniem parūpējās veselīgais pianists Pavļuts, kurš, viltīgi piemiedzis aci un koķeti uzrāvis uzaci, pastāstīja par pilotprojektu, kurā iknedēļas siekalu testa vietā tiks izmantoti košļājamie kociņi. “Oooooo!” sajūsmā bija skolēni. “Un nekādas tur Orbītas ar arbūzu garšu, prastos bublgumus, airveivus vai impulsus, mums, plīz, “Džusī Fruitus!” teica skolēni. Kaut kur Veselības ministrijas gaiteņos jau cirkulēja nākamais pilotprojekts, kurā testus bija plānots ieslēpt burgeros, čipsos, kolās un prezervatīvos, savukārt pieaugušo vakcinēšanas aptveres palielināšanai bija domāts palaist “pīli”, ka nenošpricētie gan arī turpmāk drīkstēs braukt sabiedriskajā transportā, taču šņabi viņiem vairs nepārdos.

Pavisam nejauši švakajiem švakcinatoriem talkā nāca Centrālās statistikas pārvalde, kas publiskoja datus par attiecīgajās apkaimēs nošpricētajiem, radot lokālpatriotisma uzplūdus. Spilvē, Voleros un Bolderājā dzīvojošie nu sasauca sapulces, lai lemtu par stratēģiju, vīziju, misiju un ilgtspēju, kā noķert un apsteigt vismaz Daugavgrīvu, ja ne visu Vecmīlgrāvi, savukārt špricēšanās līderi Berģi, Bieriņi un Beberbeķi ar vairāk nekā 50% vakcinēto sev varēja atļauties ievilkt centralizēto kanalizāciju, Mežaparkā uzcēla estrādi, bet Brasa sarīkoja Hospitāļu ielas kaimiņu svētkus, uz kuriem uzaicināja pat Ainaru Mielavu un “Dzeltenos pastniekus”. Nu beidzot visiem bija, uz ko tiekties, un nevajadzēja nekādas Vakcinācijas biroja avīzes vai reklāmas kampaņas par aptveres virināšanu.

LTV “Rīta Pornorāmā” iespēju paklusēt kārtējo reizi neizmantoja premjerīgais Kariņpaps, kurš ziņoja, ka kovids šobrīd draud pārvērsties par nevakcinēto cilvēku pandēmiju, tāpēc jāizstrādā regulējums jau izstrādātajam regulējumam. “Veselības ministrijas luksofors strādā, neko būtisku tajā nevajadzētu mainīt, tomēr, lai minētā sistēma varētu turpmāk darboties vēl efektīvāk, iespējams, tiks pamainīta viena otra pozīcija vai poza,” sacīja premjers. “Ak, kungs…” nopūtās nepateicīgā latvju tauta. “Davai, sarunājam tā: jūs abi ar to tur valstsgribi vācaties uz turieni, no kurienes nākuši, Pavļuts ņem savu luksoforu un iesprauž to sev… tas ir, noliek vietā, bet mēs novakcinējamies divreiz, četrreiz un kaut sešreiz, a?” Pagaidām atbilde nesekoja.

Lieli darbi padomā bija vienkārši Marijai un viņas Iekšlietu ministrijai. Pats galvenais no tiem - paredzēt sodu par naida izpausmēm, kuru galvenā atpazīšanas pazīme bija aizspriedumu elements. “Manuprāt, ikviens Latvijas iedzīvotājs ir pelnījis dzīvot drošībā. Es ceru, ka līdz šī gada beigām iekšlietu nozare būs radījusi sistēmu, kas ļaus identificēt naida noziegumus,” teica Golubeva. “Mēs arī ceram!” no sirds priecājās joprojām nepateicīgā latvju tauta, kas pēc šī gada beigām cerēja tikt pie likumīgām iespējām kraut pa pauri jebkuram pretimnācējam, norādot, ka tam bijuši acīmredzami aizspriedumi pret krāvēja rasi, reliģiju, seksuālo orientāciju, etnisko piederību, dzimumu vai dzimumidentitāti vai kustību traucējumiem.

Uz Latvijas un Baltkrievijas robežas gribēja būvēt 37 kilometrus garu dzeloņstiepļu žogu. Uz jautājumu, cik šāda būve izmaksās, vienkārši Marija atbildēja, ka vienkāršu skaitli nevar nosaukt, taču vienkārši bilda, ka tie varētu būt daži vienkārši ļimoniņi. “Ir katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu iet!” pavērusies uz latvju bāleliņu centieniem, līdzjūtīgi noteica Slovēnija un uzdāvināja Latvijai piecus kilometrus dzeloņstiepļu. Diemžēl citi joprojām nepratās un nedāvināja Latvijai stabus, āmurus, naglas un atlikušos 32 kilometrus dzeloņstiepļu, tāpēc žoga būvēšana kavējās.

Pēdējo agonijas pīkstienu izdvesa no valsts budžeta par 643 369 eiro barotās partijas KāPēElVē Saeimas frakcija, kura pēc ilgām pārdomām, vai saukties “Nepieskaitāmie”, “Nemierīgie” vai “Nederīgie”, nolēma nodēvēties par “Neatkarīgie”. Taču šos centienus uzreiz gandrīz izgāza Pucens, kurš negribēja būt neatkarīgais, jo gatavojās veidot Slavika Republiku, tomēr “Neatkarīgos” izglāba Govjuzemis ar Karinu Tinamagomedovu, kuri pievienojās jaunajai frakcijai un vēlreiz lika padomāt, vai nosaukums “Nepieskaitāmie” tomēr nebūtu bijis precīzāks. Lai vēlreiz un nu gan pēdējoreiz atgādinātu par sevi, KāPēElVē prātoja pasēdēt sprostā pie Saeimas, lai paustu atbalstu kažokzvēru audzēšanas aizliegšanai, tikai bija aizdomas, ka pret to iebildīs bijusī labklājības Ramona, kurai tomēr bija sievišķīga interese dažkārt apmest ap kaklu kādu beigtu lapsu.