Versija par Pāvela Rebenoka slepkavību literārā formā - politiskajā kriminālromānā "Nāve"

2020. gada 19. septembra vakarā savās mājās Langstiņos tika nogalināts advokāts Pāvels Rebenoks, un, neraugoties uz iekšlietu ministra un policijas vadības skaļajiem paziņojumiem, arī pašlaik, gadu vēlāk, izmeklēšana nav nonākusi ne soli tuvāk šīs pasūtījuma slepkavības pasūtītājiem un izpildītājiem.
17.09.2021. NNeatkarīgā
 
©Publicitātes foto

Nākammēnes klajā nāks ar Indriķa Latvieša pseidonīmu rakstošā autora (vai autoru) romāns „Nāve”, kas ir jau ceturtais politisko kriminālromānu sērijā „Bailes”, un tajā, kā tiek solīts, viena no galvenajām sižeta līnijām būs saistīta tieši ar „caurcaurēm izdomāta” advokāta Pāvela Rebanoka un tāpat „pilnīgi izfantazētas” parlamenta deputātes Jutas Sviķes - iepriekšējā dzīvē zināmas kā Anna Patopova - nāves apstākļiem. Šodien Neatkarīgā ekskluzīvi publicē vienu nodaļu no jaunā romāna.

Indriķis Latvietis (pseidonīms)

XXX

Izmeklētājai Vitai Ķēvelei automašīnā savulaik bija uzstādīts videoreģistrators, un viņa vēl labi atcerējās nejēdzīgo veidu, kādā tas ierakstīja videofailus. Tā vietā, lai vienkārši ierakstītu visu vienlaidus, no sākuma līdz beigām, tas ierakstīto saskaldīja mazos gabaliņos - pāris minūtes garos videofailos. Turklāt, lai ar to nešķistu par maz, nejēdzīgā ierīce līdz ar katru videofailu papildus saražoja vienu ar skaņu un vēl vienu - ar kaut kādām tehniskām nejēdzībām.

Arī tas vēl nebija viss. Katram failam automātiski tika piešķirts nosaukums, kas sastāvēja no nesakarīgas burtu un ciparu kombinācijas. Tas viss kopā nozīmēja, ka, ierīci pieslēdzot datoram un tās saturu pārskatot uz ekrāna, bet to nepārkopējot datorā, viss izskatījās laideni un gludi. Toties, tikko safilmētais bija pārkopēts, nācās nodarboties ar gana bezcerīgu un noteikti laikietilpīgu zīlēšanu - kurš fails kuram sekoja, kurš skaņas celiņš bija atbilstošs un tā tālāk, un tā tālāk.

Tieši šis bija gadījums ar atmiņas karti, ko Ķēvelei bija atsūtījuši nezināmie labvēļi. „Jūs labi saprotat, kas ir šis ieraksts un kur tas izdarīts. Rīkojieties, kā uzskatāt par nepieciešamu.” Tas bija viss, kas bija uzdrukāts uz klāt pievienotās lapiņas. Varēja jau nu vēl nezināmie labvēļi pierakstīt - „un čakarējieties pāris nedēļas, ja uzskatāt par nepieciešamu”, nedaudz nīgri nodomāja Ķēvele.

Protams, no viņas puses tā bija tikai tāda gražošanās. Patiesībā jau izmeklētājai Ķēvelei elpa aizrāvās, saprotot, kas nonācis viņas rokās. Jā, nāksies papūlēties, piesaistīt tehniskos, lai visu saliktu glītā, pārskatāmā formā, bet tie bija tīrie sīkumi, salīdzinot ar iespēju pašai savām acīm un gandrīz vai vislabākajā iespējamajā kvalitātē noskatīties, kā tieši ir ticis nogalināts advokāts Pāvels Rebanoks.

Šis viņas pieredzē nebija ne pirmais, ne pat desmitais videoieraksts, kurā bija redzams tieši brīdis, kad cilvēkam tiek atņemta dzīvība. Ķēvele policijā strādāja jau ilgi un bija atskatījusies daudz ko, taču parasti viņai nācās skatīties vairāk vai mazāk miglainus pavecu novērošanas kameru video, kuros labākajā gadījumā varēja censties izšķirt izmantotā šaujamieroča marku vai tamlīdzīgas detaļas - neko vairāk.

Šis… šis bija kaut kas pavisam cits. Ieraksta kvalitāte bija satriecoša - nelaiķis visās dzīves jomās bija vēlējies sev visu to labāko, un acīmredzami arī slēpto ierakstu ierīci viņš bija iegādājies pēc šāda paša principa. Protams, tā varēja nebūt arī viņa paša ierīce, arī pašmāju dienestiem patika vietā un nevietā izvietot noklausīšanās un novērošanas aparatūru, taču Ķēvele piespieda sevi par šādām detaļām nedomāt - tāpat par to, nez kuram gan labvēlim viņa var pateikt paldies par šo dāvanu.

Pašlaik prioritārs bija kas cits. Pie sevis klusi lamādamās par nejēdzīgo failu sakārtošanas - pareizāk, sajaukšanas - sistēmu, Ķēvele vēra vaļā vienu pēc otra, vienu pēc otra, līdz beidzot uzdūrās vismaz vienam no vajadzīgajiem. Skaņu fails, protams, piestiprināts nebija, to vajadzēs sameklēt pēcāk, bet šobrīd pietika ar attēlu. Ķēvele ieurbās ekrānā.

Apmēram minūti garajā ieraksta fragmentā bija lieliski redzams, kā Rebanoks, kaut kā - visticamākais, kādu trokšņu - satraukts, pielec kājās, paķer kaut ko no galda un straujā solī iziet ārpus kameras redzesloka. Pēc tam vajadzēs pārbaudīt, nodomāja Ķēvele, bet, visticamākais, advokāts devās ārdurvju virzienā. Sekoja pārdesmit sekunžu pauze, un tad Rebanoks burtiski izlidoja kameras objektīva priekšā. Izlidoja - un visā garumā izstiepās uz grīdas.

Uzreiz pēc viņa ekrānā parādījās divi vidēja auguma - to Ķēvele momentā piefiksēja, ar profesionāļa skatu projicējot viņus uz durvju ailas augstumu - vīrieši tumšos apģērbos, cimdiem rokās, klasiskās melnās slēpotāju maskās. Vienam patiešām rokās bija kaut kas paīsam dēlim līdzīgs. Otrs uz mirkli pazuda no kameras redzesloka, tad parādījās kopā ar advokāta partneri, kuru turpat notrieca uz grīdas, un ar to fails arī beidzās.

Sekoja pārdesmit meklējumu minūtes, Ķēvelei mēģinot haotiskajā failu gūzmā atrast turpinājumu un tai laikā izvelkot atmiņā savus personiskos secinājumus no lietas materiāliem. Ja godīgi, tad, pat neraugoties uz jaunajiem policijas priekšnieka Nufa norādījumiem, Rebanoka partnera stāstītais arī viņai pašai bija radījis zināmas pārdomas un pat aizdomas.

Laupīšana tā, protams, nebija. Taču, ja tā būtu bijusi demonstratīva iebiedēšanas slepkavība, tad slepkavām noteikti būtu vajadzējis atstāt kādu skaidru vēstījumu, teiksim, nogalinātā domubiedriem, kolēģiem, ģimenei vai vēl kādam. Bet… nekā. Ja ticēt partnera liecībām, slepkavas nebija pat mēģinājuši neko ne noskaidrot, ne paskaidrot - vienkārši vidēji smagi piekāvuši advokāta partneri un viņu pašu vienkārši lietišķi nosituši.

Šajā jautājumā videoieraksts ieviesa pilnīgu skaidrību. Protams, vajadzēja vēl piemeklēt atbilstošo audioceliņa failu, taču arī tāpat nebija nekādu šaubu. Daudz redzējusī Ķēvele ar kaklā aizvien augstāk kāpjošu nelabuma kamolu vēroja, kā objektīva priekšā burtiski dažu desmitu sekunžu laikā cilvēka galva ar dēli tiek vienkārši sašķaidīta. Sašķaidīta lietišķi un bez kādas kavēšanās, pat nemēģinot uzdot sistajam kādus jautājumus vai kaut vai nodarīt ciešanas.

Šī eksekūcija visvairāk izskatījās pēc kaut kur un kaut kā piespriesta nāvessoda lietišķas un bezkaislīgas izpildes. Pēc pirmajiem dažiem sitieniem advokāts vēl kustējās un mēģināja ar rokām piesegt galvu, bet sitieni bija tik spēcīgi, ka viņš acīmredzot jau pēc dažām sekundēm zaudēja samaņu, un turpmākie sitieni jau bija pa pilnīgi nekustīgu ķermeni.

Papildus, ko tur daudz, vienkārši pretīgajai ainai kaut kas - nezin kas Ķēveles uzmanību piesaistīja īpaši, bet viņa nespēja uzreiz noformulēt - kas tieši. Tieši tāpat signāllampiņa smadzenēs bija iedegusies arī saistībā ar pirmo noskatīto videofragmentu. Iedegusies - un apdzisusi. Lai neiejauktos atmiņas kartes saturā, Ķēvele abus failus uzvilka uz datora darbvirsmas - par to varēja padomāt vēlāk, tagad svarīgāk bija atrast hronoloģiski nākamo ieraksta fragmentu.

Atkal pagāja pārdesmit minūtes, rokoties pa failiem, - varēja būt, ka kopējais ieraksta garums bija diezgan padaudzas stundas, un lielākoties ekrānā nebija redzams vispār nekas. Acīmredzot ierīce - novērošanas kameriņa, videoreģistrators vai kas nu tur Rebanoka mājā bija uzstādīts - bija ierakstījusi visu pēc kārtas.

Pāris reizes Ķēvele uzdūrās fragmentiem, kuros jau bija redzams vairs tikai nogalinātā ķermenis, tad vēl tādam, kur bija redzama pirmo policijas darbinieku ierašanās. Tos visus izmeklētāja bez liekas domāšanas jau ar jauniem nosaukumiem kopēja uz sava datora - noskatīties varēs vēlāk. Ķēvelei bija tāds mazs, nevainīgs untums - viņa mēdza izdomāt failiem jaunus „vārdus”, reizēm izmantojot filmu nosaukumus, un tā nu uz darbvirsmas sāka krāties „lielā pastaiga”, „sātana advokāts”, „šausmas gobu ielā” un vēl šis tas.

Nemanāmi bija aizlidojusi jau pusotra stunda, līdz beidzot Ķēvelei paveicās. Kameras objektīva priekšā nekustīgi gulēja tas, kas vēl pirms dažām minūtēm bija bijis slavens un veiksmīgs advokāts, nedaudz tālāk uz grīdas atradās arī viņa partneris, taču tas, kaut arī kārtīgi paspārdīts, nedaudz kustējās. Savukārt viens no slepkavām - un te izmeklētājai vēlreiz aizrāvās elpa - nez no kurienes bija izvilcis, kā ātrumā varēja saprast, aprakstītu baltu lapu un to rūpīgi novietoja uz nogalinātā advokāta ķermeņa, īpaši cenšoties, lai lapu nenotašķītu ar asinīm no sašķaidītās galvas.

Tātad bija! Bija! Bija brīdinājums, vēstījums vai kas nu tas tāds! Jo kas gan vēl varēja būt papīra lapa, ko atstāj nozieguma vietā uz nogalinātā ķermeņa! Eh, ja vēl varētu izlasīt, nodomāja Ķēvele, kamēr rokas pašas jau kopēja failu uz darbvirsmas un piešķīra tam nosaukumu „jēru klusēšana”. Bet arī tas varēja pagaidīt. Kas cits bija vēl svarīgāk - ja reiz lapa aizejot bija palikusi uz nogalinātā advokāta ķermeņa, kur tad tā bija palikusi, ierodoties policijai? Kurš bija paspējis to pievākt un nobēdzināt?...

Kaut kur tepat atmiņas kartē vajadzēja būt atbildei arī uz šo jautājumu, taču to sameklēt Ķēvelei tā arī neizdevās. Bez viena vienīga klauvējiena kabineta durvis pēkšņi atsprāga, un nelielā telpa vienā mirklī piepildījās ar nepatīkama izskata, ļoti lietišķiem cilvēkiem, kuros izmeklētāja vienā mirklī atpazina Valsts drošuma dienesta darbiniekus.

Tieši šajā iestādē pēc kaut kādiem viņai nesaprotamiem kritērijiem īpaši atlasīja cilvēkus, kuri spēja vienlaikus izskatīties svētsvinīgi kā katoļu priesteris - pedofils, uzpūtīgi kā Latvijas augstākās personas Aglonas dievkalpojumā, truli kā budžeta ministrs Meirs un nekrietni kā politiķis Podzems. Negaidītie un nelūgtie viesi sevī spēja organiski apvienot visas šīs pazīmes.

- Labdien, Ķēveles kundze. Valsts drošuma dienests. Aldis Fišņevskis, izmeklēšanas departaments. - Galvenais no nelūgtajiem viesiem pavicināja pa gaisu apliecību caurspīdīgos vāciņos. Nez kur tu tik lētus pontus esi samācījies, nodomāja Ķēvele.

- Mums ir informācija par jūsu saņemtu datu nesēju ar, iespējams, nacionālo drošību skarošiem datiem. Vēlaties to izsniegt labprātīgi kopā ar paskaidrojumiem brīvā formā, vai arī ejam oficiālo ceļu? Ko, Ķēveles kundze?

Ķēveles smadzenēm viena pēc otras zibens ātrumā izskrēja neskaitāmas domas, un viņa visas tās atmeta kā nederīgas. Vēl pirms gadiem pieciem viņa labi zinātu, ko darīt, - viens zvans, un klāt būtu kolēģi, kas pašiedomātajiem gestapoviešiem ātri paskaidrotu, kas tas tāds - tiesiskums un likumība.

Taču tagad laiki bija mainījušies - pirmkārt, neviens neatskrietu, un, ja arī atskrietu, tad ieraudzītu drošuma dienesta vāciņus un dotos prom ar asti kājstarpē. Tagad ielaisties konfliktā ar drošuma dienestu - tas automātiski nozīmēja nepatikšanas, no kurām neglābtu neviens.

Nē, nekādu variantu nebija. Atlika imitēt labticīgu sadarbošanos.

- Fišņevskis? Jā, protams, par jums daudz ir dzirdēts. Protams, ko vien jūs vēlaties. Te būs atmiņas karte, te pavadvēstule. Vēl gan neesmu paspējusi ar saturu iepazīties, tā ka varbūt pēc izskatīšanas varēsiet atsūtīt verificētu spoguļkopiju?

Ja neskaita neslēptu triumfu, neko citu no gestapovieša sejas izteiksmes nolasīt nevarēja.

- Labi… labi… Atļausiet uzmest aci jūsu darba datoram, Ķēveles kundze? Nu, tā, katram gadījumam… Ja nu jums būtu ienācis prātā ko nokopēt…

Ķēvele klusībā pateica lielo paldies gan aizvēsturiskajam darba datoram, uz kura visi faili - vai tie būtu audio, video, foto vai teksta - izskatījās pilnīgi vienādi, kā tādi neizteiksmīgi kvadrātiņi ar attiecīgu nosaukumu. Uzmet vien, puisi, uzmet vien, ko vien tu vēlies!

Fišņevskis, ērti iesēdies viņas krēslā, pāris minūtes garlaikoti palūkojās uz datora darbvirsmu, pabraukāja ar peli, paspaidīja pāris klaviatūras taustiņus, tad meta mieru.

- Ja es būtu jūsu priekšnieks, Ķēveles kundze, man droši vien kaut kas būtu sakāms par jūsu laika pavadīšanu… Nez vai policijas darbiniekam pienāktos turēt uz darba datora tik daudz kinofilmu… un droši vien jau pirātisku… Hahaha…

- Nu… lai nu būtu, Fišņevska kungs. Un lai nacionālajai drošībai viss kārtībā… - Ķēvele samocīti pasmaidīja, iekšēji triumfējot. Protams, atmiņas kartes zaudēšana bija pamatīga ķibele. Būtu viņa noticējusi kolēģu stāstiņiem par to, ka jaunās drošības iestāžu programmas monitorē visus policijas datorus onlainā… bet nu nebija noticējusi, un pati vien vainīga. Labi vismaz, ka bija palikuši faili uz desktopa. Bija pie kā pieķerties. Un kā vēl bija.