Jurate un Gundars Silakaktiņi izlien arī caur adatas aci

Liepājas teātrī šonedēļ pirmizrādi piedzīvojis britu dramaturga Elena Eikborna romantiskais farss «Kā mīl tā otra puse» (1969). Režisors – Gundars Silakaktiņš, kostīmu māksliniece – Jurate Silakaktiņa.
19.09.2021. Santa Raita
 
KOPĀ JAU 20 GADU. Jurate un Gundars Silakaktiņi šovasar nosvinējuši kāzu 20. jubileju. Sarīkojuši draugiem tādu ballīti, ka kaimiņi pat izsauca policiju… Dziedāšana bijusi par skaļu ©Ģirts Ozoliņš/F64

Izrādi veidojuši arī scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, horegrāfe Inga Krasovska, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, muzikālais noformējums - Zane Dombrovska.

Lugas sižets ir raits un žiperīgs, pilns ar asprātīgiem dialogiem, kas lieliski atklāj cilvēka pretrunīgo dabu. Tas ir stāsts par trim precētiem pāriem un viņu mīlestības līkločiem, kā arī atšķirīgo izpratni par mīlestību, kas padara to aktuālu jebkurā laikā, jo - vai maz ir iespējams saprast, kā mīl tā otra puse…

Lomās: Leons Leščinskis, Karīna Tatarinova, Sandis Pēcis, Anete Berķe, Rolands Beķeris, Laura Jeruma, kā arī Liepājas teātra jaunie aktieri Madara Viļčuka, Agnija Dreimane, Artūrs Irbe un Kārlis Artejevs.

«Lugas autors ne tikai atļaujas paironizēt par sabiedrībā valdošajiem stereotipiem, bet arī ļauj atgriezties pagātnē, kad saule spīdēja spožāk, debesis šķita zilākas un cilvēku savstarpējās attiecības un problēmas šķita saprotamākas, viegli atrisināmas un naivākas. Tajā pašā laikā ar šodienas aci redzam, kā, pateicoties demokrātijai, mainījusies sievietes loma sabiedrībā un mūsu izpratne par attiecībām,» par savu jauniestudējumu saka režisors Gundars Silakaktiņš.

Neatkarīgā uz sarunu aicinājusi jauniestudējuma kostīmu mākslinieci Jurati Silakaktiņu.

KOSTĪMU MĀKSLINIECEI Juratei Silakaktiņai šis laiks ir radoši piesātināts - šomēnes pirmizrāde Liepājas teātrī un Nacionālajā teātrī, tikko pabeigts darbs pie vienas spēlfilmas, jau tiek gatavoti audumi nākamajai, bet februārī gaidāma pirmizrāde Operā / Ģirts Ozoliņš/F64

Gundaram šī ir pirmā izrāde uz Liepājas teātra skatuves, arī tev šī ir debija šajā teātrī?

Nē, es Liepājas teātrī jau esmu strādājusi. Pirmoreiz, kad vēl mācījos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā - tad vienā izrādē asistēju mammai (kostīmu māksliniecei Baibai Puzinas), vēlāk vienu izrādi esmu taisījusi arī pati. Liepājas teātrī esmu strādājusi arī laikā, kad tā direktors bija Ivars Lūsis (2006-2008) - kopā ar scenogrāfu Aigaru Ozoliņu esam uztaisījuši četras izrādes (N. Saimons «Pēdējais kvēlais mīlnieks», rež. I. Lūsis; R. Blaumanis «Skroderdienas Silmačos, rež. I. Lūsis; R. Kūnijs «Precējies nav miris», rež. V. Maculēvičs un D. Fo «Gaidi mani, mīļotais», rež. V. Maculēvičs). Un tagad man ir prieks atkal atgriezties Liepājas teātrī. Arī Gundaram kā liepājniekam, kurš Liepājas teātrī skatījies izrādes jau no bērnības, šī ir patīkama atgriešanās. Viņš tur ir spēlējis arī vienā operā, ko, pieaicinot Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas koledžas audzēkņus (Gundars šajā skolā apguvis kordiriģenta profesiju), savulaik iestudēja režisors Arnolds Liniņš. Tā bija itāļu komponista Džankarlo Menoti opera «Amāls un nakts viesi», ko, starp citu, nākamā gada februārī mēs kopā ar Gundaru iestudēsim Latvijas Nacionālajā operā. Bija plānots, ka to iestudēsim jau šā gada novembrī, bet šis dīvainais laiks ieviesa savas korekcijas, un iestudējums ir pārcelts uz februāri. Tā būs opera bērniem. Gundars un Anta Priedīte būs režisori, diriģents Normunds Vaicis, scenogrāfiju veidos Aigars Ozoliņš, es - kostīmus, skaņu dizainere būs Zane Dombrovska. Bet līdz tam vēl ir laiks un - vēl vairāki citi projekti.

Kas sekos pēc pirmizrādes Liepājas teātrī?

Svētdien, 26. septembrī, Gundara vārda dienā, Jelgavas kultūras namā gaidāms muzikāls uzvedums «Nora un Viktors. Zelta duetam - 50», ko Gundars iestudēja jau pagājušogad. Šajā reizē viņš pats tajā arī spēlēs, aizvietojot Nacionālā teātra aktieri Mārtiņu Eglienu, kuram šajā uzvedumā ir gan Raimonda Paula un Ojāra Grīnberga, gan vēl vairākas citas lomas. Marija Bērziņa (Noras Bumbieres lomā) šajā iestudējumā ir vienkārši brīnišķīga, un arī Andris Ērglis (Viktora Lapčenoka lomā) ir pārsteidzoši artistisks un aktieriski varošs. Gundaram tas ir ļoti mīļš darbiņš.

Un būs dubults prieks - būt uz skatuves savos svētkos.

Savulaik teātrī aktieri nebija pārāk laimīgi, ja sanāca spēlēt savā dzimšanas vai vārda dienā, jo tad bija jāklāj kolēģiem galds. Tagad ir otrādi - visi grib satikties. Tieši šodien ar šuvējām, kurām aizvedu audumus topošajai spēlfilmai, spriedām, ka cilvēkiem tagad ļoti gribas ballēties. Ceturtdien, 23. septembrī, man ir pirmizrāde Nacionālā teātra Aktieru zālē - Stendāla traģēdija «Sarkanais un melnais», ko iestudējis režisors Edmunds Freibergs. Izrāžu vadītāja jau laikus «brīdināja», lai gatavojos, ka pirmizrādes ballīte būs līdz pieciem rītā. Tagad visi cits citu mīl, ir sailgojošies pēc būšanas kopā… Un tā tiešām ir. Mums ar Gundaru šovasar bija kāzu 20. jubileja, un mēs sarīkojām draugiem tādu ballīti, ka kaimiņi pat izsauca policiju… Dziedāšana bijusi par skaļu.

Svinējāt savās mājās Mežciemā?

Jā, dārzā. Tur pirms 20 gadiem svinējām arī mūsu kāzas. Uz mūsu kāzu jubileju atbrauca visi draugi, kurus bijām aicinājuši, kārtīgi izdziedājāmies un tā izdancojāmies, ka mauriņā palika caurums.

Vai pandēmijas izraisītā dīkstāve radīja «caurumu» arī tavā radošajā dzīvē?

Nē. Pagājušā gada rudenī, kad sākās «visa šī jautrība», es dzīvoju Ērgļos, kur režisors Uģis Olte filmēja savu debijas pilnmetrāžas filmu «Upurga». Jau šogad tā piedzīvos pirmizrādi kādā no pasaules kinofestivāliem, un nākamā gada pavasarī tās pirmizrāde plānota arī Latvijā. Tas būs psiholoģisks trilleris savvaļā ar Nacionālā teātra aktieri Igoru Šelegovski galvenajā lomā. Visa filmēšana notika ārā, brīvā dabā, un es sev no jauna atklāju Latvijas rudeni, mežu, dubļus un to nogurumu, ko sajūti, visu dienu fiziski strādājot svaigā gaisā. Cēlāmies sešos, strādājām līdz desmitiem vakarā un visi bijām burtiski dubļos līdz ausīm. Es biju sajūsmā! Nebija laika pat ziņas internetā palasīt.

Bet darbs pie filmas, kurai šodien aizvedu audumus, vēl tikai tūlīt, tūlīt sāksies. Tas būs «Lotus», scenārija autore un režisore ir Signe Birkova. Viņai arī šis būs debijas pilnmetrāžas aktierkino. Filmēsim līdz pat nākamajam pavasarim - gan Latvijā, gan Lietuvā, un galvenajā lomā būs lietuviešu aktrise Severija Janušauskaite. Spēlēs arī latviešu aktieri. Filmas «Upurga» darbība notiek mūsdienās, bet šajā ir divdesmitā gadsimta sākums. Tiesa, visai nosacīts - režisore ļauj man veidot «pašai savu vēsturi», un tas man ļoti, ļoti patīk. Ļoti gaidu pirmo filmēšanas dienu.

Ar ko atšķiras kostīmu mākslinieka darbs teātra izrādei un kino?

Ģirts Ozoliņš/F64

Vides ir ļoti atšķirīgas, un man patīk, ka ir iespēja strādāt gan teātrī, gan kino, jo šīs vides viena otru balansē. Teātrī darbs pie izrādes sākas gadu, pusotru iepriekš, un viss notiek lielā kolektīvā - ir sagādnieki, šuvēji, ģērbēji. Kino un reklāmu filmēšanā bieži vien viss notiek šeit un tagad, un slodze ir ļoti liela. Turklāt Latvijā filmu budžets vienmēr ir ļoti ierobežots, daudz kas jāizdara pašai. Bet man tas patīk - visa procesa laikā turēt roku uz pulsa. Filmas uzņemšanas laikā, piemēram, četros no rīta var atnākt īsziņa, ka uz filmēšanu, kas sāksies sešos no rīta, vajag četrus caurspīdīgus lietussargus… Un tad tev tie ir jādabū, un tas man ir patīkams izaicinājums.

Protams, darba procesā daudz ko ietekmē finansiālais aspekts. Piemēram, izrādē «Sarkanais un melnais» netaisīju tik detaļām bagātus kostīmus, kādi bija tajā laikā, bet siluetus saglabāju. Skatītājs, kurš nepārzina kostīmu vēsturi, teiks, ka tā ir precīzi vēsturiska kostīmu izrāde, bet patiesībā jau nav. Šī izvēle ir ne tikai jēdzieniska - negribēju šos lugas varoņus, kur ir runa par lielām kaislībām, padarīt mietpilsoniski izcakotus, bet arī finansiāli to vēsturisko krāšņumu teātris nevar atļauties. Kad, piemēram, mana mamma taisīja kostīmus Augusta Deglava «Rīgai» (1998), visi kostīmi tika rūpīgi apdarināti un izšūti ar rokām. Tāpat kā kostīmi izrādei «Dons Kihots» (1990), kas tagad aplūkojami Dailes teātra foajē izstādē «Tuvāk kailumam» - tie ir izšūti ar čehu kristāliem. Mūsdienās tādām izklaidēm vairs nav ne laika, ne naudas. Neviens teātris to nevar atļauties. Patiesībā vienmēr, uzsākot darbu pie kāda jauna projekta, pirmais izejas punkts ir naudas trūkums. Visi grib krāšņu pili, bet - naudas nav. Un tad nākas nolaisties uz zemes, jo «tā māja ir jāuzceļ». Piemēram, tagad, domājot par mūķenēm filmā «Lotus» - viņām būs jājāj pa dubļiem, un man tagad jārēķina, cik apavu pāru viņām «humpalās» varu atļauties nopirkt.

Tas ir jārēķina kostīmu māksliniekam?

Protams, katrai filmai ir producents un producenta asistenti, bet jebkurā gadījumā es esmu tā, kura labāk zina, uz ko iespējams ietaupīt, jo - galvenajai varonei bez četrām piecām kleitām arī nav ko iesākt…

Bet ar kādu budžetu mēs uztaisījām izrādi Liepājas teātrī, to vispār nevienam nedrīkst teikt. Tas, cik profesionāli un varonīgi strādā Liepājas teātra komanda ar viņiem atvēlēto finansējumu, ir atsevišķs stāsts. Tādos gadījumos es velku ārā visu, kas sakrājies no iepriekšējiem projektiem. Man ir pilna garāža ar kastēm, un es zinu, kurā ir divi metri gaišais audumiņš, kurā - trīs metri baltais audumiņš…

Kur paliek kostīmi, kad filma ir pabeigta, teātra izrāde no repertuāra noņemta?

ATGRIEZTIES PAGĀTNĒ. «Lugas autors ne tikai atļaujas paironizēt par sabiedrībā valdošajiem stereotipiem, bet arī ļauj atgriezties pagātnē, kad saule spīdēja spožāk, debesis šķita zilākas un cilvēku savstarpējās attiecības un problēmas šķita saprotamākas, viegli atrisināmas un naivākas,» par savu jauniestudējumu Liepājas teātrī «Kā mīl tā otra puse» saka režisors Gundars Silakaktiņš / Ģirts Ozoliņš/F64

Izrāžu kostīmi paliek teātrī. No filmu un reklāmu kostīmiem kaut ko atdod man, tad tos varu izmantot citos projektos, kur ir mazāks budžets. Ir, piemēram, labi situētas dāmas, kuras ziedo savas kleitas. Zina, ka nekad vairs nevilks, un piedāvā tās izmantot kino vajadzībām. Vai atdod, piemēram, kādas rokām izšūtas lietas no vecmāmiņu pūralādēm. Par tādām lietām vienmēr esmu ļoti priecīga. Es jau redzu, ka arī citi kostīmu mākslinieki, gatavojoties kādas filmas uzņemšanai, meklē «feisbukā», piemēram, padomju laika skolēnu formas… Un atrod, jo cilvēki ir atsaucīgi. Tāpat arī mēs ar Gundaru - visu atrodam, izdarām, dažkārt izlienam burtiski caur adatas aci.

Kā šajā laikā klājas slavenajam aktieru ansamblim «Ilga»?

Vasarā ansamblis (tajā muzicē Gundars Silakaktiņš un Dailes teātra aktieri Lauris Subatnieks un Aldis Siliņš) aktīvi koncertēja, oktobrī ieplānoti divi privāti pasākumi, un tas arī viss, tālejošāku plānu nav. Cilvēki baidās kaut ko plānot, baidās, ka epidemioloģiskās situācijas dēļ atkal būs jāatceļ. Visi tā arī dzīvo - no dienas uz dienu. Tad jau redzēs. Skaidrs, ka nevienam nav atbildes, kas mūs gaida. Man, protams, ļoti nepatīk šāda neziņa. Vieglāk ir, ja pasaka, ka divus mēnešus viss būs ciet, tad vismaz var meklēt jaunus hobijus. Stādīt puķes, piemēram. Kā pavasarī, kad viss bija ciet - Gundars no akmeņiem uzvēla man akmens dārzu, un man tagad ir klasiķu rožu dobe. Pagaidām tajā ir da Vinči, Šekspīrs, Šopens un Mocarts. Nākamvasar būs vēl, nevajag uzreiz pārforsēt, jo sunim arī pamazām jāpierod, pa kurieni tagad nedrīkst skriet.

Un vēl mēs šajā laikā tikām pie trešā kaķa - atradu Dailes teātra pagrabā. Vispār šajā laikā notika daudzas labas lietas. Tā kā arī pirms pandēmijas daudz bijām kopā ar «Ilgu», tā arī turpinājām tikties savā mazajā bariņā. Mēs bijām viens otra atbalsts, daudz ceļojām pa Latviju, katru svētdienu kaut kur braucām, un tas bija ļoti jauki. Pavasarī Gundars iestājās arī Zemessardzē, ir Zemessardzes orķestra solists.

Kas viņu pamudināja pievienoties bruņotajiem spēkiem?

Gundara tēvs ir vēsturnieks, un arī viņu pašu vienmēr interesējusi militārā vēsture. Mums mājās ir daudz, kā es smejos, «tanku grāmatu» un pasaules diktatoru biogrāfiju. Viņu tiešām tas interesē. Vienmēr, braucot, piemēram, uz Poliju, kur ir ļoti daudz Otrā pasaules kara pēdu, kaut ko aplūkojam un uzzinām no jauna. Tagad viņš sestdienas un svētdienas pavada, skraidot pa mežiem. Kad sākās Ukrainas notikumi, dzirdēju viņa teātra kolēģus sakām, ka ir jāgatavojas mukt prom. Tādā ziņā Gundars ir vecmodīgi vīrišķīgs - viņš nekad nav gribējis mukt prom, viņš ir gatavs mūs sargāt un aizstāvēt.