Ķemeru burvība: "Jautrais ods", avots ar vecu olu smārdu un Mīlestības saliņa

Gothardam Ketleram, Kurzemes hercogam, nebija nekādu citu iespēju parāda dzēšanai kā vien ieķīlāt sešas zemnieku un zvejnieku mājas. Vienām mājām bija dots Kemmeru vārds. Tas notika 1561. gadā. Kemmeru māju, protams, sen vairs nav, taču tās, iespējams, atradās tagadējās sēravotu ēkas vietā. Māju nosaukums savulaik deva sākotni slavenajiem Ķemeriem, kas pēc sabrukuma un aizmirstības tagad sāk pamazām atdzimt.
18.09.2021. Elita Veidemane
 
Baltajā kuģī, - kā dēvē Ķemeru viesnīcu, - jābūt dzīvībai ©Linda Veidemane

Vecas, bet tik veselīgas olas

Rudens brīvdienas aizved aplūkot jaunatklāto Ķemeru parku, un tas iepriecina ar svaigumu un sakoptību. Parks atjaunots, saglabājot vēsturisko plānojumu un līdztekus izveidojot harmonisku un arhitektoniski izteiksmīgu vidi. Ir jauni pastaigu celiņi ar 180 soliņiem, parka teritorijā ir ap 5000 rožu un hortenziju stādījumu, ap 500 jaunu koku. Veicot parka pārbūvi, iztīrīta Vēršupītes gultne, nostiprināti tās krasti un rekonstruētas vēsturiskās slūžas, atjaunoti 12 tiltiņi, tostarp trīs transporta tilti.

Atzīties mīlestībā... / Elita Veidemane

Restaurēta romantiskā Mīlestības saliņa ar paviljonu - rotondu, kas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis; atjaunots sēravota paviljons un izbūvēti divi jauni paviljoni. Restaurētas mazās arhitektūras formas, kas savukārt ir vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļi, piemēram, akmens skulptūra „Ķirzaciņa”, no kuras iztek sērūdens avots, par kura klātesmi liecina spēcīgs vecu olu smārds.

Visdižākā celtne, protams, ir Ķemeru viesnīcas ēka, kas ir viens no spilgtākajiem neoeklektisma paraugiem Latvijas arhitektūrā, ko pēc latviešu arhitekta Eižena Laubes projekta par valsts līdzekļiem uzcēla Ķemeru kūrortā 1936. gadā. Pēc otrā pasaules kara ēkā bija iekārtota sanatorija ar 300 vietām, kurā ārstēja nervu sistēmas, kā arī locītavu, kaulu un muskuļu un ginekoloģiskās slimības, un Ķemeru sanatorija bija slavena visā Padomju savenībā.

Vannojas mežsargu mājās

Tā aizplūst sēravota ūdeņi... / Linda Veidemane

Taču līdz šai slavenībai un dižumama bija vēl jānonāk. Dziednieciskie avoti Ķemeru apkārtnē, agrāk saukti arī par Slokas avotiem un Svētavotiem, bija pazīstami jau kopš seniem laikiem. Avotos atrasti daudzi naudas gabali un citas lietas, ko slimnieki ziedojuši avotiem par atgūto veselību.

Runas par spēcīgajām avotu īpašībām klīda tuvi un tāli. Bet uz avotiem nokļūt bija grūti, jo tie atradās purvainā mežā, uz tiem neveda neviens ceļš. Visērtāk līdz tiem varēja aizirties ar laivu pāri Slokas ezeram. 18. gadsimta otrajā pusē Slokas Svētavotu apmeklēja Kurzemes hercogistes kungi un kundzes: no purvainās, grūti pieejamās vietas avota ūdeni nesa uz divām tuvākajām mežsargu mājām, kur varēja vannoties.

1776. gadā pirmie ārsti - Dr. Rūdolfs Ādolfs Langenbeks un Dr. Otto Hūns sāka sūtīt slimniekusuz Ķemeriem. 1801. gadā Pēterburgas medicīnas padome komandēja galma aptiekāru Lovicu uz Baldoni pētīt sērūdeni, bet Dr. Langenbeks uzaicināja Lovicu izpētīt arī Slokas Svētavotu. Lovics darbu gan nepabeidza, un pēc tam minerālūdens analīzes veica Rīgas aptiekārs Grindels. Pētījumu rezultāti bija izcili, un ārsti sāka sūtīt slimniekus uz Ķemeriem jau daudz lielākā skaitā.

Tramvajus aizved uz Krieviju

1825. gadāizbūvēja ceļu no sēravota līdz Slokas - Tukuma lielceļam, tad arī sāka darboties pirmā privātā peldu iestāde. Tā bija koka ēka ar vannu nodaļu, kam sērūdeni piegādāja koka mucās. 1836. gadā pēc Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Pālena ieteikuma Krievijas cars Nikolajs I atvēlēja Ķemeru izbūvei 687 desetīnas zemes un 100 000 rubļu naudas ēku celšanai. Acīmredzot grāfam Pālenam ļoti iepatikās Ķemeri, kur viņš ārstējās no 1833. līdz 1835. gadam.

1877. gadā atklāja Rīgas - Tukuma dzelzceļu un Ķemeru staciju. Tajā pašā gadā tika atklāta arī diližansa satiksme ar Jaunķemeriem. 1912.gadā ierīkoja elektriskā tramvaja satiksmi ar Jaunķemeriem. Pēc pirmā pasaules kara to aizstāja zirgu tramvajs. Tas darbojās līdz 1933. gadam, tad sliedes nojauca un to vietā uzbūvēja ceļu ar autobusu satiksmi.

Pirmā pasaules kara laikā Ķemeri atrodās kaujas līnijā. Krievu armija atkāpjoties nodedzināja Ķemerus, saspridzināja dziedniecības ēkas un nopostīja Ķemeru dzelzceļa staciju, bet elektriskā tramvaja vagonus aizveda uz Krieviju.

Skats no ūdenstorņa / Linda Veidemane

„Jautrais ods”, kur odu daudz

1922. gadā no jauna tika uzcelta Ķemeru dzelzceļa stacija, kas bija pirmā neatkarīgās Latvijas laikā atjaunotā ēka Ķemeros. Ķemeriem piešķīra miesta tiesības. 1924.gadā sāka darboties divas atjaunotās peldmājas. Ķemeri strauji auga, 1928. gadā iegūstot pilsētas statusu. Ķemeri kļuva par pilsētnieku atpūtas vietu - līdzvērtīgu Siguldai un Ogrei.

Ķemeros uzcēla ūdenstorni, kurā iebūvēja divus rezervuārus - dzeramajam ūdenim un minerālūdenim. 1931. gadā pabeidza dūņu komprešu un ogļskābes vannu ēku būvniecība. 1933.gadā mežā pie ceļa uz Jaunķemeriem tika atklāts sporta un atpūtas komplekss, ko vēlāk pārveidoja par restorānu „Jautrais ods”. Jo odu Ķemeru purvos bija daudz - tieši tāpat kā veselības meklētāju. Varbūt mūslaikos atjaunosies gan „Ods”, gan dūņu un minerālūdens baudītāju skaits?

1936. gadā atklāja Ķemeru viesnīcu, līdz ar to kūrorts sāka darboties arī ziemas sezonā. Vācu okupācijaslaikā kūrorts nestrādāja, ārstnieciskās iekārtas tika aizvestas uz Vāciju, tomēr kūrorta ēkas palika neskartas.

Jūrmala var lepoties ar Ķemeru parku

Atjaunotais ūdenstornis / Elita Veidemane

Sākoties padomju okupācijai, nozīmīgākās kūrorta ēkas tika nacionalizētas. 1951. gadā atklāja elektriskā dzelzceļa satiksmi ar Rīgu, 1959. gadā Ķemerus pievienoja Jūrmalas pilsētai. 1971. gadā Ķemeri ieguva Vissavienības kūrorta statusu, kļūstot par vienīgo Vissavienības nozīmes kūrortu Baltijā. Ķemeros darbojās gandrīz 10 sanatorijas, tajās strādāja ap 100 ārstu, bija kūrorta poliklīnika ar sērūdeņu un dūņu vannu nodaļām.

1985. gadā pabeidza celt sanatoriju„Latvija”, ko vēlāk pārdēvēja par „Līvu”. Tai bija divi 11 stāvu korpusi, kuros vienlaikus varēja ārstēties 1200 pacientu.

Kad Latvija atguva neatkarību, kūrorta viesu skaits strauji samazinājās - robežu dēļ. Pārtrūka tūristu un veselības alcēju plūsmas no bijušās Padomju savienības, bet Jūrmalas toreizējai vadībai nebija plāna, kā uzlabot Ķemeru kūrorta stāvokli. Valsts atbalsta arī nebija, tika slēgtas sanatorijas, un 1995. gadā Ķemeru kūrorts faktiski pārstāja eksistēt. Sanatorija „Līva” tika izdemolēta, daļu kūrorta ēku pārveidoja par sociālajām iestādēm, daļa tika nodota privatizācijai.

Mīlestības saliņa / Linda Veidemane

1998. gadā daļa kūrorta ēku un minerālūdens urbumu tika privatizēti. Tos savā īpašumā ieguva SIA „Ominasis Italia S.R.L.”. Taču kūrorta atjaunošana bija gausa un bez jebkāda entuziasma, līdz 2013. gadā atjaunošanas darbi pilnībā tika apturēti.

Par Ķemeru kūrorta - kā rekreācijas un ārstniecības kompleksa, - pilnīgu atjaunošanu gan vēl vēl pāragri runāt, un droši vien tad, kad sāks darboties Ķemeru viesnīca (varbūt SPA viesnīca?), tad, kad tiks atjaunotas arī vannu iestādes, varbūt tieši tad viss sāksies pa īstam? Ārstnieciskajām procedūrām, kurās izmantoja sērūdeņus un dūņas, 1924. gadā uzcēla īpašu ēku, kas savulaik bija viena no modernākajām Eiropā: tur kūrviesi varēja ārstēties dūņu un minerālūdens vannās, kur tika izmantota mehāniska karsto dūņu padeve un izlietoto dūņu pārpumpēšanu atpakaļ uz purvu.

Taču katrā ziņā jau tagad mēs varam braukt uz Ķemeriem un priecāties par brīnišķīgo atjaunoto parku. Tas, manuprāt, ir kļuvis par lielisku tūrisma objektu, un Jūrmala var lepoties ar to.