Raimonds Celms. Dieva aplaimots

«Esmu ļoti priecīgs par visām lomām teātrī un kino, kas katra ir skaists un bagātīgs profesionālais izaicinājums. Bet tēva loma ir ārpus konkurences – es jūtos Dieva aplaimots un par šo lomu visvairāk esmu priecīgs,» saka skatuviski harismātiskais Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms.
03.10.2021. Santa Raita
 
UN MEITEŅU PIELŪGSME ARĪ. Jūtīgums, intelekts, skaista balss un skatuviskais šarms Raimondam ir, un meiteņu pielūgsme arī. Viņu uz skatuves nebiedē ne romantiski varoņi, ne pašironiski gudrinieki. Tā aktieris Raimonds Celms tiek raksturots teātra mājaslapā ©Ģirts Ozoliņš/F64

Viņu šoruden nevar nepamanīt - talantīgajam jaunajam aktierim, kuram šī ir septītā sezona teātrī, ir lielas un nozīmīgas lomas četros Nacionālā teātra jauniestudējumos. Viņš ir arī uz kino ekrāniem visā Latvijā - Juniora lomā jaunajā daudzsēriju filmā «Emīlija. Latvijas preses karaliene».

Jaunā teātra sezona tev iesākusies ar četrām jaunām lomām. Tas ir daudz.

Jā, tā sanāk. Četrās nedēļās man ir četras pirmizrādes - Frīdriha Šillera traģēdijā «Ferdinands un Luīze» (pirmizrāde - 16. septembrī), Stendāla drāmā «Sarkanais un melnais» (pirmizrāde - 23. septembrī), Viljama Šekspīra komēdijā «Sapnis vasaras naktī» (pirmizrāde - 30. septembrī) un Reina Rauda drāmā «Perfektā teikuma nāve», kam pirmizrāde plānota 9. oktobrī. Un visās šajās izrādēs man ir pietiekami nozīmīgas lomas. Protams, teātrī ir vēl arī citas jaunas izrādes, es neesmu pilnīgi visās - ir vēl «Svešinieki vilcienā» Vladislava Nastavševa režijā, «Nodevība» un «Dzimusi vakardien» Ināras Sluckas režijā, «Riests» Valtera Sīļa režijā, «Aukle», ko iestudējis Intars Rešetins, «Persona», kas ir jaunā režisora Mārtiņa Gūtmaņa diplomdarbs.

Bet, jā, šis rudens ir savā ziņā unikāls - ar bagātīgu pirmizrāžu ražu. Neko tādu savā dzīvē vēl nebiju piedzīvojis. Plus vēl filmas pirmizrāde. Tur gan nav jāiet uz skatuves, tur viss jau ir izdarīts. Patiesībā esmu priecīgs un jūtos ļoti labi, ka beidzot atkal var strādāt un darīt to lieliem apgriezieniem. Esmu pateicīgs un jūtos ļoti pagodināts, ka man tiek uzticētas tādas lomas. Jā, es jūtos ļoti, ļoti forši. Man patīk strādāt, man vienmēr ir paticis kārtīgi strādāt. Tukšajā sezonā paspēju ļoti sailgoties pēc teātra, tāpēc pavasarī bija liels prieks par darba procesu pie mana pedagoga Edmunda Freiberga, kur atkal sajutos kā students. Pēc tam sekoja darbs pie režisora Elmāra Seņkova, sagatavojot izrādi «Sapnis vasaras naktī». Tas bija ļoti foršs darbs, jo Elmārs ļauj brīvi spēlēt, eksperimentēt, pašam meklēt jaunus radošus ceļus. Sezonas sākumā to visu «nobriedinājām» un tagad laižam tautās. Un sezona jau arī iesākās vareni - ar milzīgu darbu pie «Ferdinanda un Luīzes»…

PIRMĀ SEZONA. «Esmu dzirdējis, ka izvēle braukt ar motociklu ir klasisks trīsdesmitgadnieka solis,» smaidot saka aktieris Raimonds Celms. Viņš atklāj, ka par savu moci sapņoja jau sen un pirms gada šo sapni piepildīja. Pirmā sezona uz moča būs jau aizvadīta / Ģirts Ozoliņš/F64

…un tavu portretu pa visu Nacionālā teātra sienu.

Es pats tā baigi pie tā nepiedomāju. Jūtu, ka man tuvajiem cilvēkiem tas ir lielāks notikums nekā man pašam. Paldies dievam, ka vienā pirmdienā man bija iespēja atvest uz Rīgu savu vecmammu - braucām pie dakteriem, kamēr medicīnas sfērā nav iestājies «lokdauns». Vedu viņu garām teātrim, un vecmamma bija absolūti laimīga, ka viņas mazdēliņš, lai arī ar jocīgiem tetovējumiem, tomēr ir pa visu Nacionālā teātra sienu… Tas viņai iedeva milzīgu pozitīvas enerģijas devu.

Atkāpjoties atpakaļ pavasarī - ko tev iedeva atkal satikšanās profesijā ar savu pedagogu Edmundu Freibergu, iestudējot Stendāla drāmu «Sarkanais un melnais»?

Šī darba procesā man bija divējādas sajūtas. Ja sākotnēji likās, ka, paga, paga, es jau diezgan pārliecinoši esmu sevi pierādījis profesijā, tad ātri vien sapratu, ka man savi vārdi jāņem atpakaļ, jo - vienmēr ir ļoti vērtīgi atgriezties pie pašiem pamatiem. Edmunds Freibergs kā pedagogs mani ļoti labi pazīst, viņš noteikti ļoti labi atceras, kāds nevarīgs «zaļš gurķis» biju, atbraucis no laukiem uz lielo pilsētu. Bija ļoti vērtīgi pie viņa pastrādāt un atkal sev atgādināt fundamentālas skatuviskas patiesības. Man bija daudz profesionālu pārdomu, strādājot pie šī iestudējuma, un tas bija ļoti vērtīgi. Jo mākslas pasaulē ir ļoti viegli ātri sākt stutēt degunu gaisā, staigāt pāris metrus virs zemes un justies gudram un visu varošam. Tāpēc ir pat vajadzīgi atkal nostāties ar abām kājām uz zemes un sajust pamatu.

Ar ko tev atmiņā paliks darbs pie režisores Ditas Lūriņas - galvenajā lomā Frīdriha Šillera jaunības traģēdijā «Ferdinands un Luīze»?

Ditas «monstrālās» darba spējas un mērķtiecīgā neatlaidība īsajā izrādes iestudēšanas procesā bija kaut kas fenomenāls. Es tikai spēju skriet viņai līdzi un censties pēc iespējas labāk izdarīt to, ko viņa no manis prasa.

Un tev tas lieliski izdevās - galveno varoņu aktierspēle liek noticēt un līdzpārdzīvot. Izrāde tiešām ir emocionāli spēcīga un vērienīga.

Atsauksmes ir pozitīvas, un tas ir svarīgi. Jāsaka, man pašam ir sajūta, ka esam spēruši tikai pirmo soli, ka mums vēl ir kur virzīties. Dita arī mudina mūs neapstāties pie jau sasniegtā un turpināt iet uz priekšu, un es viņai absolūti piekrītu.

Šī izrāde ir arī tehniski pietiekami sarežģīta, prasītos to spēlēt biežāk, bet mums nav tādas iespējas, jo ir arī citas izrādes, kurām vēl jāpiedzīvo pirmizrādes.

Bet es gribu teikt paldies teātra vadībai par šāda materiāla izvēli, jo - tā ir bauda aktierim. Dita ar savu skatījumu izmanto ļoti raibu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu valodu, bet manī Šillers nepazūd - es viņu jūtu, un es mēģinu viņā gremdēties. Es tiešām esmu priecīgs, ka man ir iespēja ar šādu materiālu strādāt. Ne velti Šillera «Mīla un viltus» ir viena no aktiera profesijas hrestomātiskām varoņlomām - domāju, katrs aktieris ļoti labprāt gribētu to spēlēt. Šāda loma prasa ļoti daudz no aktiera, un, ja tu ļoti daudz tajā ieguldi, tu arī jūti atpakaļ nākošo uzlādējošo enerģiju.

Kas tev pašam šajā darbā bija vislielākais izaicinājums?

Emocionālais notikumu vēriens, kas plosa Ferdinandu. Ļauties tādiem sajūtu dziļumiem, uzdrīkstēties to iemiesot, sevī radīt un rādīt. Tas nav viegli, jo emocionāli sarežģītos dzīves mirkļos cilvēks parasti tiecas kaut kur noslēpties, nolīst klusumā un mēģināt šīs lietas risināt pie sevis, bet Šillers un viņa radītā drāma to neļauj - viņa tēli savā emociju amplitūdā iet līdz galam, ir atklāti un ļoti dziļi. To ir grūti sevī akumulēt un kultivēt, bet tas ir ļoti vērtīgi, ja to dara. Un, ja vēl izdodas…

Trīs pirmizrādes teātrī jau notikušas. Kas būs ceturtā?

«Perfektā teikuma nāve» Valtera Sīļa režijā. Darbs pēc igauņu rakstnieka Reiņa Rauda romāna motīviem - par Atmodas pēdējiem gadiem Igaunijā, par jauniešiem, kuri iesaistās pretošanās kustībā. Par to, cik sarežģīti tajā brīdī bija izvēlēties, kurā pusē nostāties, ko un kā darīt. Par to, cik trausla patiesībā ir mūsu dzīve. Ļoti interesants darbs. Man kā mūsdienu paaudzes jaunietim, kurš nav piedzīvojis tos laikus, jo es piedzimu 1991. gadā, jau brīvā Latvijā, bija ļoti aizraujoši to lasīt un par šo laiku interesēties. Mēs ar Valteru Sīli jau taisījām dramaturga Jāņa Baloža izrādi «Zem diviem karogiem» (2019), kur interesējāmies par mūsu cilvēkiem tajā laikā, un jāatzīst, ka tagad daudz labāk saprotu savu vecāku paaudzi, daudz labāk saprotu šo vidi, kurā esmu nokļuvis. Pirms tam nebiju par to aktīvi interesējies, man daudzas lietas bija tumša bilde, bet - tas ir ļoti interesanti! Jūtos kā antropologs, vēsturnieks, un tas ir patiesi vērtīgi, jo es tiešām tagad daudz labāk saprotu savus vecākus, viņu dzīvi un izvēles, viņu uzvedību un pat leksiku. Tas ir bijis inčīgs laiks, turklāt Igaunijā bija vēl Somijas, brīvās pasaules, tuvums… Strādājot pie šī darba, esmu aizdomājies, kā pats būtu rīkojies tajā laikā. Tās «spiegu spēlītes», kad vari izvēlēties būt vienā vai otrā pusē, vai vari būt pa vidu, vai vari teikt, ka esi vienā, bet patiesībā būt otrā pusē, šķiet jauneklīgi aizraujošas. Un tajā pašā laikā, iedomājies, tie taču bija cilvēku likteņi, kas ar tavu izvēli tika lemti…

Man patīk viena frāze šajā stāstā, ka tajos laikos vislielākā vērtība bija tikai vienai valūtai - tā bija uzticēšanās. To lasot, domāju par saviem vecākiem un viņu paaudzi - viņiem tiešām tā joprojām ir galvenā vērtība.

«ŠIS RUDENS teātrī ir savā ziņā unikāls - ar bagātīgu pirmizrāžu ražu. Neko tādu savā dzīvē vēl nebiju piedzīvojis. Esmu priecīgs un jūtos ļoti labi, ka beidzot atkal var strādāt un darīt to lieliem apgriezieniem. Esmu pateicīgs un jūtos ļoti pagodināts, ka man tiek uzticētas lielas lomas, jo man patīk strādāt, man vienmēr ir paticis kārtīgi strādāt…» / Ģirts Ozoliņš/F64

Gribētos teikt, ka šā rudens kino lielākā vērtība ir jaunā spēlfilma par leģendāro preses izdevēju Emīliju Benjamiņu, kas atklāj arī ļoti plašu pagājušā gadsimta 20. un 30. gadu notikumu panorāmu un citu vēsturisku personību galeriju. Ar ko tev atmiņā paliks filmas uzņemšanas laiks?

Šī filma ir unikāla, par to noteikti rakstīs kino vēstures grāmatās. Ar Kultūras ministrijas rīkojumu Nacionālajā kino centrā notika miljonu eiro vērts konkurss par kvalitatīvu un mākslinieciski augstvērtīgu seriālu veidošanu, kuros iesaistīt pēc iespējas vairāk nozares profesionāļu. Tajā tika atbalstīti divi projekti - «Emīlija. Latvijas preses karaliene» (studija «Mistrus Media») un «Meklējiet sievieti» (studija «Red Dot Media» ekranizē Latvijas kriminālliteratūras klasiķa Andra Kolberga romānu), kam pirmizrāde plānota decembrī.

Filmai par starpkaru Latvijas preses karalieni Emīliju Benjamiņu mani uzrunāja jau vasaras sākumā. Es vēl nebiju apstiprināts kādai konkrētai lomai, bet režisori jau vēlējās mani redzēt šajā darbā, un pavisam drīz arī saņēmu ziņu, ka man uzticēta Juniora loma. Tas viss notika diezgan strauji - četri scenāristi, trīs režisori, es pat nezinu, cik aktieru tajā iesaistīti. Šķiet, ka kopumā pie šīs filmas strādāja vairāk nekā piecsimt cilvēku. Iedomājieties, «lokdauna» laikā, kad viss bija apstājies, mēs pusotru mēnesi katru dienu varējām iet uz filmēšanas laukumu kā uz darbu un veltīt sevi tikai šim konkrētajam darbam. Es jutos ļoti labi, jo šāda kino pieredze, ka visas domas un enerģiju varēju veltīt tikai vienai lomai, man bija pirmoreiz. Līdz šim filmēšanās bija pēc mēģinājuma teātrī, pēc izrādes, kad jau esi noguris - tevi «ieliek busiņā», aizved, piemēram, uz Tīreļpurvu, un ir jāfilmē Ziemassvētku kauju ainas. Vai, piemēram, visu dienu filmējies un skaties pulkstenī, lai nenokavētu vakara izrādi. Parasti domas bija nedaudz dalītas, tāpat bija arī citiem aktieriem - visi tika izrauti no kādiem citiem darbiem, bet filmēšanas laukumā ir uzreiz jārada, piemēram, saspēle, jūtu ķīmija… Bieži vien tas nesanāk tik labi kā gribētos. Tāpēc šoreiz jutos ļoti labi. Man izveidojās superīgs kontakts ar citiem filmā iesaistītajiem aktieriem. Filmēšanās starplaikā ļoti daudz runājāmies ar Juri Bartkeviču (Antons Benjamiņš), viņš man stāstīja savus jaunību dienu piedzīvojumus Liepājā, visādus stāstus par Imantu Kalniņu un Oļģertu Kroderu, un es mēģināju viņam turēt līdzi, stāstot par saviem dzīves līkločiem Nacionālajā teātrī. Absolūti profesionāla sadarbība izveidojās ar Gunu Zariņu (Emīlija Benjamiņa), visi redakcijas darbinieki savstarpēji sadraudzējāmies, un jāsaka, ka šis darbs procesa ziņā man paliks atmiņā visu mūžu. Esmu priecīgs un pagodināts, ka filmas veidotāji vēlējās mani šajā darbā redzēt. Par to, kā mums tas izdevās, vai man personīgi izdevās šo lomu nospēlēt, lai spriež skatītāji.

Bet pats stāsts, manuprāt, Latvijai šodien ir ļoti vērtīgs. Tas runā par tā laika cilvēkiem, kuri, līdzīgi kā mēs šodien, dzīvoja brīvā, kapitālistiskā iekārtā, un katrs pats, kā nu mācēja, kala savu likteni. Un atgādina par to, ka visjūtīgākās attiecības vienmēr ir starp ģimenes locekļiem. Ja tajās vēl ir iesaistīta liela vara un nauda, gala iznākums var būt arī traģisks. Zinu, ka Juniors kā Emīlijas padēls, Antona dēls no pirmās laulības un viņa pēcnācēji esot diezgan cietuši un jutušies abižoti no Emīlijas puses -, jo nākuši nevis no Emīlijas ģimenes zara, bet Antona pirmās laulības... Arī paša Juniors liktenis bija traģisks - viņu izsūtīja un Astrahaņā nošāva. Šis stāsts apliecina tikai to, ka cilvēki visos laikos ir vienādi - viņi mīl, cieš, nicina un nodod. Kā tajos laikos, tā arī tagad. To taču redzam arī šodienas sabiedrībā.

Tev šogad uzticēta vēl viena liela un skaista «loma» - esi kļuvis par tēti dēlam.

Jā, Vilim Celmam ir trīs mēneši. Vērša gadā dzimis Vēzis. Mans vecākais dēls. Esmu ļoti priecīgs par visām lomām, tie visi ir bagātīgi un skaisti izaicinājumi, bet tēva loma ir ārpus konkurences. Tas ir kaut kas daudz augstāks un vērtīgāks.

Loma, kas būs jāmācās visu mūžu.

Un par to es esmu visvairāk priecīgs. Es vispār nedomāju par to, vai esmu tai gatavs - es jūtos Dieva aplaimots ar šādu lomu un esmu gatavs darīt visu, kas jādara, lai man tā izdotos. Patiesībā man šobrīd ir sajūta, ka šī tēva loma «sakārto» arī citas manas lomas - kā būt aktierim teātrī, kā būt dēlam saviem vecākiem, kā būt piederīgam ģimenei, kā būt partnerim savai draudzenei. Šī loma mani ļoti stabilizē.

Vienā dienā sakārtoja visas prioritātes.

Jā. Un visiem jauniem, apmulsušiem vīriešiem es šo lomu iesaku, jo tā noteikti var palīdzēt daudz ko saprast.

Pirms desmit dienām, 22. septembrī, tev palika 30 gadu. Vēl viens savā ziņā tev zīmīgs notikums šajā rudenī. Ko šis cipars tavās sajūtās maina vai nemaina?

Manī pašā tas neko nemaina, bet, kad mamma piezvanīja un teica: «Apsveicu, dēliņ, tu tagad iekāp ceturtajā gadu desmitā!», es padomāju, ka tas izklausās baigi daudz… Bet es domāju, ka katram vecumam ir savi plusi un savi mīnusi, un es cenšos koncentrēties uz plusiem. To noteikti ir vairāk nekā mīnusu.

Tev šonedēļ bija pirmizrāde - «Sapnis vasaras naktī». Pārfrāzējot šo nosaukumu atbilstoši gadalaikam - kāds ir tavs «sapnis rudens naktī»?

Domājot par draudošajām vērienīgajām pandēmijas briesmām, varu sapņot tikai par vienu - lai maniem tuvajiem cilvēkiem viss ir kārtībā. Manā ģimenē ir cilvēki arī krietnā vecumā un ne ar to labāko veselību, tāpēc ļoti ceru, ka pandēmijas briesmas maniem tuvajiem ies garām ar lielu līkumu.