Artūrs Irbe: Nezināju, kas ir teātris

«Stājos Valsts Policijas koledžā, bet pēdējā kārtā paliku aiz strīpas. Iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā uz «meža mērniekiem», bet sapratu, ka tas mani galīgi nesaista. Un, kad vecākiem teicu, ka stāšos «aktieros», tas bija vairāk kā joks, bet sanāca nopietni,» smaidot saka Liepājas teātra jaunais aktieris Artūrs Irbe.
17.10.2021. Santa Raita
 
ARTŪRS IRBE. Iepazīstieties – jauns vārds uz teātra skatuves! Hokeju viņš nespēlē, bet ar leģendāro hokejistu Artūri Irbi ar prieku iepazītos, aicinot, ja viņš kādreiz ir skatītāju zālē, lai noteikti ieiet arī aizskatuvē ©Ģirts Ozoliņš/F64

Viņam pirmā lielā loma pēc Liepājas universitātes absolvēšanas - Klāvs režisora Toma Treiņa izrādē «Vilki», kuras pamatā ir dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces luga. Tā tapusi, iedvesmojoties no aktieriem. Pirmizrāde Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē «Lielais dzintars» - piektdien, 22.oktobrī.

Iedvesmojoties no aktieriem

Teātrī gadījumi, kad luga tapusi, iedvesmojoties no aktieriem, nav bieži, bet šis ir šāds gadījums, jo tieši šie trīs paaudžu aktieri, kuri piedalīsies izrādē - Edgars Pujāts, Sandis Pēcis un Artūrs Irbe -, ir kalpojuši par iedvesmas avotu dramaturģei, strādājot pie lugas.

«Vilki» ir stāsts par ģimeni, kurai, saskaroties ar neplānotiem sarežģījumiem, nākas dziļi un patiesi izvērtēt savstarpējās attiecības, skarot arvien dziļākas tēmas, kas vienmēr tikušas noklusētas un nekad nav risinātas,» saka Rasa Bugavičute-Pēce, piebilstot, ka stāstā spilgti atklājas, ka iekšējās bailes mīt arī pat ļoti vīrišķīgos varoņos un reizēm tieši šīs bailes un izmisīgā vēlme dzīvot labāk traucē ieraudzīt patieso situāciju.

Attiecības mūža garumā

Režisoram Tomam Treinim šis jauniestudējums ir debija Liepājas teātrī.

«Lai arī strādāju Liepājas teātrī pirmoreiz, jūtos kā labi pieņemts un gaidīts viesis. Teātris ir ļoti atsaucīgs un vārda labākajā nozīmē kompakts. Mani priecē mūsu aktieru trijotne, šķiet, ka mums visiem ir ko mācīties vienam no otra, īpaši jaunajam aktierim Artūram Irbem. Arī darbs ar Rasu ir aizraujošs un ļoti dinamisks, jo vienmēr atrodam, ko lugā vēl pilnveidot.»

VISU GRIBĒTU PAMĒĢINĀT. Liepājas teātra jaunais aktieris Artūrs Irbe šoruden spēlē Klāvu dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces jaunajā lugā «Vilki», ko iestudējis režisors Toms Treinis. Taujāts par savu sapņu lomu, viņš atteic, ka šobrīd vēl ir sajūta, ka visu gribētu pamēģināt, bet pirmās, kas ienāk prātā, ir Pērs Gints Henrika Ibsena slavenajā drāmā un Edgars Rūdolfa Blaumaņa «Purva bridējā» / Ģirts Ozoliņš/F64

Rasa Bugavičute-Pēce stāsta, ka «Vilki» ir par to ļoti sarežģīto, nekādi neizsmeļamo un gana traģikomisko vecāku - bērnu attiecību būšanu, kurai katrs no mums iet cauri diendienā. «Tās ir attiecības, kuras ilgst mūža garumā, lai kādiem līkločiem tām nebūtu jāiziet cauri. Tās ir attiecības, kurās nereti sakrājas tik daudz nepateiktā, ka vairs nav skaidrs, kā ar otru runāt. Tās ir attiecības, kurās ik pa brīdim pamani pats sevi otrā. «Vilki» ir par tēva un divu dēlu satikšanos kādā ļoti piņķerīgā situācijā, kuru atrisināt var tikai tad, ja tiek pateikts sen aizmirstais «es tevi mīlu». Domāju, ka luga un izrāde daļai skatītāju var būt motivācija šos vārdus pateikt, bet daļai tā būs iespēja tos sadzirdēt pastarpināti no lugas varoņiem, un abējādi būs vērtīgi, jo vilks tomēr pēc savas būtības ir bara dzīvnieks.»

Izrādei tapt palīdz arī scenogrāfs Kristaps Kramiņš, kostīmu māksliniece Marta Mielava un gaismu mākslinieks Klāvs Gūtmanis.

«Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi jauniestudējuma visjaunāko dalībnieku - Liepājas teātra jauno aktieri Artūru Irbi, kurš tikai šajā pavasarī ir absolvējis Liepājas universitātes Liepājas teātra aktierkursu.

Loma izrādē «Vilki» ir tava pirmā kā profesionālam aktierim.

Jā, šis darba process man ir nozīmīgs tieši ar to, ka šis ir pirmais iestudējums pēc augstskolas absolvēšanas. Esmu pirmoreiz nošķirts no saviem kursabiedriem, spēlēju kopā ar diviem jau pieredzējušiem aktieriem - Edgaru Pujātu un Sandi Pēci. Radošā komanda ir ļoti forša, un mēs jau esam sadraudzējušies.

Kāda ir tava loma?

Es spēlēju jaunāko dēlu Klāvu, viņam ir 24 gadi, un viņš vienmēr iekuļas kādās «ziepēs». Mēs visi esam Vilki - tas ir ne tikai mūsu uzvārds, bet zināmā mērā iezīmē arī mūsu katra rakstura īpašības. Mēs visi esam «vientuļie vilki». Un stāsts ir par attiecībām ģimenē, un šādas ģimenes modelis nav retums mūsdienu sabiedrībā. Skatītājiem šis stāsts noteikti par daudz ko liks aizdomāties.

Par ko pašam nākas aizdomāties, strādājot pie šī materiāla?

Par pašu lomu, kas ir liela un spēcīga, un man ar to būs jātiek galā. Protams, daudz domāju arī par to, cik vērtīgi ir nekoncentrēties tikai uz sevis paša labumu - jo, ja labi būs cilvēkiem tev līdzās, arī tev pašam būs labi.

Kas Klāvam ir kopīgs ar Artūru?

Mūsos ir diezgan daudz kopīgā, jo, rakstot šo lugu, dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce kaut ko ir ielikusi tajā arī no manas personīgās dzīves. Strādājot pie šī darba, mēs daudz runājām un katrs par sevi stāstījām.

Tu arī esi «vientuļais vilks»?

Jā, ir tā. Tagad esmu aizrāvies ar darbu, par to vien domāju nakti un dienu.

Artūr, iepazīstini, lūdzu, ar sevi. Esi dzimis, audzis Liepājā?

Nē, es esmu no Jēkabpils. Mums kursā ir tikai viena liepājniece - Agnija Dreimane.

Studēt Liepājas teātra aktierkursā bija tavs sapnis, pabeidzot vidusskolu?

Nē. Kad pabeidzu vidusskolu, īsti nezināju, ko darīt tālāk. Man patīk dažādas fizikas aktivitātes, tāpēc izlēmu stāties Valsts Policijas koledžā, bet pēdējā kārtā paliku aiz strīpas. Iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā uz «meža mērniekiem», bet sapratu, ka tur nemācīšos, jo mani tas galīgi nesaista. Un tad kādā ballītē Jēkabpilī iepazinos ar divām meitenēm no Liepājas, kurām stāstīju, ka nezinu, ko iesākt ar savu dzīvi… Viņas ieminējās, ka Liepājā tiekot uzņemts aktierkurss, vēl varot paspēt iestāties. Pa pusei jokojot teicu, ka tad braukšu uz Liepāju… Aizbraucu arī un - iestājos!

Kur palika meitenes?

Mēs sadraudzējāmies. Viņas tolaik jau studēja Liepājas universitātē.

Kā vecāki vērtēja tavu izvēli par aktiera profesiju?

Vecāki vienmēr mani ir atbalstījuši, viņi ļāva man iet savu ceļu. Kad teicu, ka stāšos «aktieros», tas vairāk bija kā joks, bet… sanāca nopietni. Tagad vecāki ir priecīgi par šo manu izvēli, lepojas ar mani, stāsta draugiem, ka esmu aktieris, un brauc no Jēkabpils uz Liepāju uz manām izrādēm.

Sapnis par darbu policijā palika neizsapņots?

Nē, tas nebija sapnis. Nepārdzīvoju, ka netiku.

Un, kas zina, varbūt aktiera profesija dos iespēju iejusties policista lomā…

Jau esmu nospēlējis policistu seriālā «Meklējiet sievieti». (Tā ir režisora Armanda Zvirbuļa un producentes Artas Ģigas septiņu sēriju filma, kas top pēc kriminālžanra klasiķa Andra Kolberga kriminālromāna motīviem. Filmēšana noslēdzās vasaras nogalē, bet pie skatītājiem filma nonāks gada beigās.) Biju filmējies nelielos studentu darbos, bet interesanti, ka tieši policists bija mana pirmā lielākā loma kino. Aktiera profesija ar to ir īpaša, ka dod iespēju iejusties dažādās profesijās, izdzīvot dažādu cilvēku likteņus.

Vai studiju laikā Liepājā nemāca šaubas, ka varbūt izvēlētā profesija nav īstā?

Pirmajā studiju gadā bija grūti, bet galvenokārt tāpēc, ka biju tālu prom no savas dzimtās pilsētas, ģimenes. Viens, bez draugiem. Nebija pat kam padomu palūgt. Bijām tikai mēs, mūsu kurss, un tikai savā starpā arī «čomojāmies». Kad jau iegājām teātrī, draugu un paziņu loks paplašinājās. Bet, kas attiecas uz pašu profesiju, man tas viss bija jauns un nezināms. Es nezināju, kas ir teātris. Vidusskolas laikā biju redzējis tikai vienu projekta «Skolas soma» izrādi, nevienā teātrī nebiju bijis. Es nezināju, ko dara aktieri, pat nezināju, ka tā ir profesija… Tāpēc sākumā bija grūti «iebraukt», ko no manis prasa. Bet jau pirmā kursa beigās es noķēru «to klikšķi» un man ļoti iepatikās. Tagad varu teikt, ka aktiera profesija ir dzīvesveids. Studiju laikā vairāk sāku interesēties par to, kas notiek teātrī, esmu bijis uz izrādēm Rīgā, Valmierā un, protams, esmu redzējis visas Liepājas teātra izrādes.

NO JĒKABPILIEŠA PAR LIEPĀJNIEKU. «Liepājā tagad ir manas mājas,» saka Liepājas teātra jaunais aktieris Artūrs Irbe. Dzimis un audzis Jēkabpilī. «Pirmajā studiju gadā Liepājā bija grūti, ka biju tālu prom no savas dzimtās pilsētas. Viens, bez draugiem. Tagad, aizbraucot uz Jēkabpili pie savējiem, saprotu, ka visi draugi ir kaut kur prom un tur tagad jūtos viens…» / Ģirts Ozoliņš/F64

Liepājas teātra repertuārā iekļauta arī jūsu kursa diplomdarba izrāde - Alekseja Arbuzova psiholoģiskā drāma «Cietsirdīgās spēles» Dmitrija Petrenko režijā. Tu tajā spēlē Junkeru. Kas ir Junkers?

Junkers ir labs, veikls čalītis. Viņš ir ļoti patstāvīgs, jo tēva vardarbība un dzeršana viņam liek pie pirmās izdevības aiziet no mājām. Tādu vai citu iemeslu dēļ Junkeram ir vēlme vienmēr par visiem parūpēties, jo viņš pats bērnībā ir ticis pamests novārtā. Savā ziņā viņš ir atkarīgs no saviem draugiem, kurus satiek katru dienu, jo neviena cita tuva cilvēka viņam nav… Pie šī darba ļoti daudz un detalizēti esam strādājuši, manuprāt, esam to noslīpējuši un jau diezgan labi saspēlējušies. Šo izrādi tagad bieži spēlējam, un tā jau ir diezgan populāra.

Vai šīs sezonas repertuārā tev plānota vēl kāda jauna loma?

Jā, man būs neliela loma kabarē izrādē «Teātris», ko iestudēs režisore Laura Groza. Tur atkal būsim viss kurss kopā. Sāksim strādāt decembra sākumā.

Ir kāda sapņu loma, ko kādreiz gribētu nospēlēt uz teātra skatuves?

Sarežģīts jautājums, jo šobrīd ir sajūta, ka visu gribētu pamēģināt. Bet pirmās, kas nāk prātā, ir Pērs Gints Henrika Ibsena slavenajā drāmā un Edgars Rūdolfa Blaumaņa «Purva bridējā».

Esi jēkabpilietis vai nu jau sauc sevi par liepājnieku?

Liepājā tagad ir manas mājas. Kad aizbraucu uz Jēkabpili pie savējiem, saprotu, ka šajā pilsētā vairs nejūtos kā agrāk. Visi draugi ir kaut kur prom, tur tagad jūtos viens.

Bet Artūrs Irbe tu neesi viens.

Protams, es zinu, kas ir leģendārais Artūrs Irbe. Hokejs mani interesē, bet pats gan nekad neesmu spēlējis. Taču, ja Artūrs kādreiz atnāks uz teātri, es priecāšos ar viņu iepazīties.

Lai ieiet aizskatuvē un tevi uzmeklē, ja?

Jā. Noteikti!