Aktrise Kintija Stūre: Gribēju būt mediķe

«Dažbrīd pelēkākās dienās jūtu, cik viegli būtu pamest pirmatnējo mīlestību pret teātri, jo dažādi vilinājumi un kairinājumi mēdz būt daudz uzrunājošāki. Bet es ļoti gribētu nepazaudēt savu mīlestību pret teātri, vēlmi kalpot teātrim un vienmēr atcerēties, kāpēc es gribu, nevis negribu to spēlēt,» saka Liepājas teātra jaunā aktrise Kintija Stūre (26).
24.10.2021. Santa Raita
 
ATZĪT NESAPRAŠANU. «Ir muļķīgi domāt, ka mēs visu saprotam. Atzīt savu nesaprašanu noteikti ir mazāk muļķīgi,» uzskata Liepājas teātra jauniestudējuma «Sapraši un nesapraši» autore Kintija Stūre. Viņa pati arī spēlē šajā izrādē ©Justīne Grinberga

Viņas sarakstītais piedzīvojums bērniem «Sapraši un nesapraši» ir ieguvis vienu no trim godalgām pagājušajā gadā izsludinātajā Liepājas teātra lugu konkursā.

Liepājas teātra jaunie aktieri režisora Dmitrija Petrenko vadībā šobrīd veido šā piedzīvojuma digitālo versiju, un tās pirmizrāde plānota ceturtdien, 28. oktobrī. Kintija arī pati piedalīsies šajā izrādē.

Kā tikt galā ar nezināmo

Liepājas teātrī ir ļoti senas bērnu izrāžu tradīcijas - skatītājiem jauna bērnu izrāde tiek piedāvāta ik sezonu. Turpinoties sarežģītiem epidemioloģiskajiem apstākļiem, teātris ir atradis veidu, kā iepriecināt mazos skatītājus, lai izrādes skatīšanās viņiem būtu ne tikai aizraujoša, bet arī droša. Sākotnēji izrāde tiks piedāvāta skolēniem, taču novembrī plānotas izrādes arī tādā laikā, lai bērni tās varētu noskatīties kopā ar vecākiem.

«Pandēmijas dēļ pagājušajā sezonā daudzas izrādes tika pielāgotas digitālajai videi, bet ar šo ir citādi - tā jau iecerē tika plānota kā digitāls piedzīvojums, līdz ar to īpaši tiek domāts par to, kā apvienot aktierdarbus ar digitālo vidi, kas būs bērniem aizraujoša un atpazīstama. Nemaz tik bieži izrādes šādā veidā nav iestudētas,» stāsta režisors Dmitrijs Petrenko.

«Sapraši un nesapraši» ir izrāde, kas visvairāk patiks bērniem no sešu līdz desmit gadu vecumam, taču tā būs aizraujoša ikvienam. Tas ir stāsts par brāli un māsu, kuru ģimenē ierodas adoptētais brālis Aleksandrs, kuru sākotnēji pieņemt nemaz nav viegli. Bērni dodas ceļojumā fantāziju pasaulē, lai atrastu pazaudēto lelli Bambolīnu. Protams, kā vienmēr, ikkatrs ceļojums ir pārbaudījums, kura laikā bērniem ir gan jāsadraudzējas, gan jāspēj tikt galā ar dažādiem sarežģījumiem.

«Izrāde stāstīs arī par to, kā tikt galā ar nezināmo, ar to, no kā baidāmies, ko mēs nesaprotam, kas mums nepatīk. Radošā komanda domā arī par to, kā pastāstīt bērniem, kas ir empātija un kā to iemācīties izjust pret apkārtējiem,» piebilst jauniestudējuma režisors.

Izrādē piedalīsies: Kintija Stūre, Valts Skuja, Kārlis Ērglis, Kārlis Artejevs, Agnija Dreimane un Madara Viļčuka.

Izrādi būs iespējams noskatīties platformā «Zoom», kur tā piedāvātajos laikos tiks rādīta tiešraidē. Par izrādes norises laikiem novembrī tiks paziņots atsevišķi.

Izrādei palīdz tapt arī mākslinieks -8, kurš cieši sadarbojas ar 3D animācijas meistaru Aleksi Vētru-Ozolu, skaņu celiņu veido Milda Ziemane.

«Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi jauniestudējuma autori un jauno aktrisi Kintiju Stūri.

Kā radās ideja rakstīt lugu, no kurienes nāk «Sapraši un nesapraši»?

Tas viss sākās jau 2017. gadā, kad man galvā sāka nākt dažādi stāstiņi. Kopā ar vecākiem bijām ceļojumā uz Krieviju pie vecvecākiem, ceļš bija ļoti garš un vienmuļš, un, vērojot lauku ainavas, man sāka rasties visādas idejas. Tie bija dažādi stāstiņi, kas vienkārši dzīvoja manā galvā. Mācoties Liepājas universitātē, mums bija dramaturģijas kurss pie Rasas Bugavičutes-Pēces un Laura Gundara, un viņi iedeva «instrumentu», ko iesākt ar šiem stāstiņiem, kā veidot dramaturģisko materiālu. Un vēlāk, kad Liepājas teātris izsludināja lugu ideju konkursu, es šos savus stāstiņus mēģināju ielikt lugā. Konkurss bija četrās kārtās, es ieguvu trešo vietu un jau pavasarī saņēmu zvanu no teātra direktora, kurš teica, ka labprāt šo lugu redzētu pilnā izmērā, lai, iespējams, ar to varētu iepriecināt arī mazos skatītājus.

Par ko bija šie stāstiņi, kas sākotnēji dzima galvā?

Es ļoti daudz domāju par patiesību. It kā jau ģimenē un skolā māca, kas ir kā un kāpēc, un es arī dzīvoju ar šo apziņu, ka, piemēram, odi kož, jo viņi ir asinssūcēji. Bet tad es mēģināju iztēloties, kā būtu, ja es būtu ods… Vai es tiektos pēc asinīm? Diez vai. Tā radās pasaciņa par odu, kurš lido uz gaismu. Manā iztēlē viņš nekož, viņš tikai atlido uz «tusiņu», mazliet paballējas un, kad cilvēks viņu dzen prom, jo viņš ir ieradies uz ballīti bez uzaicinājuma, iedod cilvēkam «atvadu bučiņu». Tā es savā galvā jokojos, jokojos, līdz saliku kopā stāstu par tēmu, kas Latvijā un pasaulē ir aktuāla. Par empātiju. Mana draudzene strādāja par auklīti bērnunamā, un viņa man daudz stāstījusi par tur pieredzēto - cik ļoti šiem bērniem pietrūkst apskāvienu, iepriecinājuma, uzmundrinājuma, sajūtas, ka viņi ir svarīga un vajadzīga mūsu sabiedrības daļa. Un es savā stāstā uzprojicēju situāciju, ka viens no šā bērnunama bērniem - manā stāstā tas ir Aleksandrs - tiek paņemts ģimenē, kurā jau aug divi bērni - Paula un Fricis. Paula, kurai ir pieci gadi, uzreiz pieņem Aleksandru, jo viņai vēl nav nekādu aizspriedumu un viņa viegli nodibina kontaktu. Savukārt Fricim, kurš ir vienā vecumā ar Aleksandru - viņiem abiem ir septiņi gadi -, kurš jau ir gājis skolā, jau ir uzaugusi zināma aizspriedumu kārta, turklāt viņš nav gatavs dalīt savus vecākus ar svešinieku. Viņi visi kopā dodas patiesības meklējumos, un, lai arī Fricis sākotnēji ir galīgi noraidošs, noskatījies, cik Paulai un Aleksandram ir jautri, arī «pavelkas», līdz viņu kopīgais piedzīvojums rada ļoti stipru, pat ģimenisku draudzību. Aleksandrs tiek pieņemts.

Kuri ir «sapraši» un kuri - «nesapraši»?

Mēs visi esam «nesapraši». Mēs it kā saprotam lietas, bet reizēm, tajās nopietnāk iedziļinoties, secinām, ka esam galīgi «nesapraši». Un reizēm ir ļoti svarīgi to atzīt. Ir muļķīgi domāt, ka mēs visu saprotam. Atzīt savu nesaprašanu noteikti ir mazāk muļķīgi.

Pati esat sapratusi, kur tad meklējama patiesība?

Esmu sapratusi, ka ir zinātniski pierādītā patiesība, kas ir lietu kārtība, bet, ja runājam par cilvēku savstarpējām attiecībām, vienas patiesības nav. Katram ir sava patiesība, un mēs nedrīkstam pēc savas patiesības citu padarīt mazāku vai sliktāku. Tas vienkārši ir stāsts par empātiju.

Pašai ir brāļi, māsas, ir pazīstama šādu attiecību pieredze?

Man ir vecāks brālis, mums ir septiņu gadu starpība. Caur Paulu ļoti labi atcerējos, kā tas ir, kad ir vecāks brālis - cik ļoti es viņu apbrīnoju un gribēju skriet līdzi. Ja brālis klausījās hiphopu, arī man, mazajai princesei, pēkšņi patika hiphops. Zināju vārdus visām «S'T'A» un Gustavo dziesmām. Es gribēju brāli kopēt, jo mans lielais brālis bija mans lielais varonis.

Kintij, iepazīstiniet, lūdzu, ar sevi. No kurienes esat? Vai aktrises profesija bija bērnības sapnis?

Es esmu no Madonas puses, no Jaunkalsnavas. Doma par to, ka man vajadzētu savu dzīvi saistīt ar teātri un skatuvi, radās 2012. gadā, kad pirmoreiz redzēju improvizācijas teātri. Pie mums uz Madonu bija atbraukuši Kaspars Breidaks un Valdis Sils - divi tikko no Amerikas atbraukuši traki jaunieši, tur sasmēlušies improvizācijas teātra zināšanas un pieredzi. Neko tādu iepriekš nebiju redzējusi, un tas mani vienkārši nobūra… Jo tas bija asprātīgi, spraigi, kodolīgi un sirsnīgi.

Mācoties skolā, domāju par medicīnas studijām, gatavojos kārtot bioloģijas eksāmenu, apmeklēju kursus Rīgas Stradiņa universitātē un jau biju nolēmusi, ka būšu mediķe. Pēc vidusskolas absolvēšanas arī iestājos Rīgas Stradiņa universitātē, bet, pēkšņi sapratusi, ka eju pret sevi, pēdējā brīdī iestājos «žurnālistos». Divus gadus tur arī studēju, bet līdztekus studijām darbojos Rīgas Improvizācijas teātrī pie Raimonda Ruzenieka. Ar improvizāciju sāku nodarboties jau Madonā pie Ineses Zīles un, pārceļoties uz Rīgu, to aktīvi turpināju, un vēlāk spēlēju kopā gan ar Valdi Silu, gan Elīnu Geidu, gan Jāni Rozenvaldu, kuri nu jau saucami par improvizācijas teātra meistariem Latvijā.

Kā nokļuvāt Liepājas teātra aktierkursā?

Pēc pirmā žurnālistikas studiju gada bija uzņemšana Leļļu teātra kursā, kurp devāmies kopā ar draugu no Jaunkalsnavas - Matīsu Budovski, tagad jau labi pazīstamu aktieri. Matīss tika, es netiku. Pārdzīvojums bija ļoti liels. Nu, neko, turpināju studēt žurnālistiku un nodarbojos ar improvizāciju.

Nākamajā gadā, kad tika uzņemts Valmieras teātra kurss, mēģināju stāties tajā, tiku līdz otrajai kārtai, bet tālāk netiku… Vairs tik ļoti nepārdzīvoju. Domāju, ka varbūt tad man to nemaz nevajag. Bet, kad pavisam nejauši uzzināju, ka tiek uzņemts Liepājas teātra kurss, jo mana draudzene brauca tur stāties, nolēmu vēl pēdējo reizi pamēģināt. Jau pēc pirmās iestājeksāmenu kārtas, lai arī kā man tur gāja, zemapziņā jutu, ka viss būs labi, ka es tikšu. Un, paldies dievam, tā arī notika.

Draudzene arī tika?

Diemžēl nē. Draudzene izvēlējās citu ceļu, un viņai viss ir labi.

Šī jums ir pirmā sezona kā profesionālai aktrisei. Kāds atmiņā paliks studiju laiks Liepājā?

Pirmajā gadā bija ļoti grūti pierast, ka esmu tik tālu no mājām, no Rīgas draugiem. Liepājā pirms tam biju bijusi vien pāris reizes - bērnībā un ar improvizācijas teātri. Nekādas citas piesaistes šai pilsētai nebija. Vienīgie cilvēki, ko pazinu, bija mani kursabiedri. Bija ļoti spēcīgas ilgas pēc mājām, pēc «iepriekšējās dzīves», un es domāju: kad šis viss beigsies, skriešu atpakaļ uz Rīgu. Tikai ar laiku sapratu un ļoti novērtēju, ka Liepājā nav neviena, kurš man spētu atņemt laiku - intensīvajā četru gadu studiju procesā tas bija milzīgs pluss. Nu jau esmu te iedzīvojusies un man Liepājā ļoti patīk. Pat spēcīgais vējš vairs neliekas šausminošs, mierīgākās dienās tā pat pietrūkst. Tagad tiešam varu teikt, ka Liepāja ir manas mājas.

Kā jūsu kurss tika uzņemts Liepājas teātrī?

Mūsu pirmā lielā iepazīšanās ar teātri un kolēģiem bija izrādē «Purva bridējs», un mums tiešām bija sajūta, ka esam gaidīti. Nebija sajūtas, ka tiekam pamesti zem tanka, drīzāk - ka mums ir jāieliec braucošā vilcienā.

Bet mana debija uz lielās skatuves bija jau otrajā kursā - izrādē «Roberto Zuko» pie režisores Lauras Grozas. Tā bija ļoti liela pieredze, uz ko tagad sirsnīgi atskatos, jo, mācoties otrajā kursā, es vēl ļoti daudz ko nesapratu. Es arī tagad vēl daudz ko nesaprotu, bet toreiz es galīgi neko nesapratu, taču gan režisore, gan kolēģi man ļoti palīdzēja, un man tas bija ļoti labs piedzīvojums.

Režisors Dmitrijs Petrenko jums uzticēja galveno lomu kursa pirmajā nopietnajā darbā - diplomdarba izrādē «Cietsirdīgās spēles», kas tagad iekļauta arī teātra repertuārā. Kāds bija lielākais izaicinājums, veidojot Neļas lomu?

Lielākais izaicinājums bija kovida izraisītais pārtraukums. Mēs šo izrādi veidojām gadu un septiņus mēnešus, un vienā brīdī jau bija sajūta, ka tas nekad nebeigsies. Tā ir slikta sajūta. Nebija mērķa, uz ko tiekties, jo nebija pārliecības, kad un vai vispār varēsim to spēlēt…

Pati loma kopā likās pamazām, pamazām. Laikam grūtākais bija noturēt sevī to iekšējo dzinuli, jo tieši Neļa ir tā, kura izrādei dod ritmu, bet, ja ritma nav, izrāde iet uz leju. Es dažkārt esmu pārāk apdomīga, domāju, ko un kā, bet Neļa dara un tad domā, dažkārt pat nedomā. Impulsivitāte ir īstais vārds, kas viņu raksturo, un to nospēlēt ir izaicinoši. Bet laikam jau beigās, sapratusi, ka ir jāuzticas režisoram un «jāšauj laukā», esmu noķērusi to sajūtu, ko režisors gribēja.

Kas kopīgs ir Neļai un Kintijai?

Viņām abām gribas prieku, mūziku un laipnus, laimīgus cilvēkus apkārt. Un kādu, kurš pateiks: viss būs labi! Jo īpaši šajā briesmīgajā kovida laikā. Mēs abas gribam, lai visiem viss ir labi, lai savējie un svešie atkal ir priecīgi un apmierināti cits ar citu. Jā, tās ir alkas pēc tāda vispārēja prieka, labestības un gaismas. Jā, gaišums prasās, tas mums abām kopīgs.