Ilze Lieckalniņa un Mārtiņš Liepa. Ar un par Čaku
Cēsu Mazais teātris ir vēl pavisam jauns profesionāls mazās formas teātris, dibināts 2018. gadā. Attālinātajā mācību periodā kultūrizglītības programmā «Skolas soma» tas šoruden sagatavojis un piedāvā tiešsaistes formāta izrādi «Saruna ar un par Čaku».
Izrāde ir veidota kā raidījums, kurā ir raidījuma vadītājs (Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Liepa) un viesis (Aleksandra Čaka «alter ego»). Izrādes - raidījuma laikā tiek runāts par Aleksandra Čaka stāstiem, laikabiedru nostāstiem, dokumentos fiksētiem notikumiem, kā arī apspriesti mīti par Čaku.
Lai uzzinātu, kā dzima ideja par tiešsaistes izrādi, kas ir tās mērķauditorija un kā vispār šajā pandēmijas skartajā pasaulē klājas Cēsu Mazajam teātrim, «Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi aktierus Ilzi Lieckalniņu un Mārtiņu Liepu.
Čakam šoruden 120. Tāpēc «Saruna ar un par Čaku»?
Ilze Lieckalniņa: Jā. Kad pavasarī sapratām, ka mums ir jāpārorientējas un jādomā arī par izrādēm bērniem un jauniešiem ar variantu B - ka tās skatāmas arī digitāli, Mārtiņam radās ideja iestudēt izrādi par Čaku.
Mārtiņš Liepa: Ideja radās, staigājot ar suni pa parku. Čakam jubileja. Ko ar to varētu iesākt? Sāku domāt, ko vēl nebijušu varētu pateikt par Čaku, un aizdomājos, ko tad es vispār par viņu zinu… Un sapratu, ka tikai to pašu, ko katrs «vidējais latvietis» - ka viņš ir dzejnieks, ka viņš ir teksta autors dziesmai «Miglā asaro logs», ko visi zina, un ka viņam ir «Mūžības skartie». Viss. Protams, tas nav man bonuss, ka neko vairāk par Čaku nezinu, bet tas bija stimuls uzzināt kaut ko vēl. Un, sākot par viņu interesēties, liels bija mans pārsteigums, uzzinot, ka viņam ir arī stāsti. Sāku tos lasīt, un man tie riktīgi iepatikās. Tad arī sapratu, ka vajag koncentrēties uz viņa stāstiem, jo es esmu pārliecināts, ka lielākā daļa sabiedrības nezina, ka Čakam ir arī stāsti. Pat ja zina, visticamāk, nevienu nosaukt nevarētu. Tā radās ideja uzbūvēt izrādi no viņa stāstiem un veidot to kā sarunu viens pret vienu, kur raidījuma vadītājs sarunājas ar Čaka «alter ego» jeb iekšējo es. Un viņa iekšējais es ir lelle, izveidota pēc viņa ģīmja un līdzības. Alīda Pērkone uztaisīja lelli, un viņa arī ieteica, ka to varētu vadīt aktieris Mārtiņš Gailis (Latvijas Kultūras akadēmijas leļļu aktierkursa absolvents). Tā mēs satikāmies, lai kopā pastāstītu par Čaka stāstiem.
Ar ko tevi ieinteresēja Čaka stāsti?
Mārtiņš: Manā skatījumā tie nav ne par kapeiku sliktāki kā viņa dzejoļi. Daži ir pat izcilāki. Tas gan nav populārs viedoklis, bet man tiešām Čaka stāsti patīk labāk nekā viņa dzeja. Es ar to negribu teikt, ka dzeja ir slikta, nepavisam nē, bet man ļoti patīk valoda, kādā viņš stāsta stāstus. Viņam ir vairāki stāsti, kuros it kā nekas svarīgs nenotiek, nav nekāda liela notikuma, bet veids, kā stāsts ir izstāstīts, tajā burtiski ievelk. Un tieši to, ka šādu sajūtu var noķert, arī lasot stāstus, man gribējās nodot tālāk. Turklāt tieši šajā laikā, kad cilvēki grāmatas lasa mazāk, kāds nelasa vispār. Un tajā pašā laikā man gribējās, lai šī izrāde nav ar «spiedienu no augšas», ka - tas taču ir Čaks! Jo, palasot, ko par Čaku raksta viedie, rodas diezgan smagnēja sajūta, kas ir absolūti pretēja tam, kādi ir viņa stāsti.
Kas ir jauniestudējuma mērķauditorija?
Ilze: Sākot darbu pie šīs izrādes, domājām, ka tā būs tiem skolēniem, kuri jau zina, kas ir Čaks - no 8. līdz 12. klasei. Taču, šo izrādi jau noskatījusies, sapratu, ka man arī bija interesanti tai sekot līdzi, jo es arī piederu pie tiem, kuri nezināja, ka Čakam ir stāsti. Tāpēc, tiklīdz būs iespēja spēlēt skatītājiem, domājam šo izrādi rādīt arī pieaugušajiem. Godīgi sakot, vācot materiālus šim iestudējumam, pētot viņa biogrāfijas faktus, vienā brīdī mani pārņēma vilšanās - ak, mans mīļais Čaks… Jā, viņš ir viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem, un viņa «Vēstule vienai mirušai avīžu vecītei» ir viens no maniem mīļākajiem dzejoļiem. Kādu laiku nēsāju sevī vilšanās sajūtu par viņu kā personību, bet tad sapratu, ka mēs katrs dzīvojam savā laikā un mums katram jāizdara savas izvēles, un mēs nevaram par otru zināt, kāpēc tās izdarītas tieši tādas.
Mārtiņš: Mans mērķis, strādājot pie šīs izrādes, nebija to veidot kā mācību špikeri skolas programmas ietvaros - ka jaunietis to noskatās un, neko no Čaka neizlasot, var uzrakstīt ieskaiti. Mēģināju izvairīties no tā, lai tas izskatītos pēc mācību materiāla. Bet tas, kas visvairāk silda manu sirdi, ka Gatis Šļūka piekrita uzzīmēt mūsu izrādes afišu. Es kopš bērnības biju žurnāla «Dadzis» fans, man vienmēr ir patikušas karikatūras, asprātības un visādas muļķības, taču, kopš «Dadzis» beidzās, arī šis žanrs ir faktiski izbeidzies. Gatis Šļūka ir izcils šī žanra meistars un saglabātājs. Man ļoti patīk viņa karikatūras, tās ir ļoti asprātīgas.
Kad un kur «Sarunu ar un par Čaku» var vai varēs redzēt?
Ilze: Tā ir tiešsaistes izrāde, mēs esam «Skolas somas» programmā un esam gatavi sadarboties ar skolām, lai atrastu visiem ērtu laiku, kā to noskatīties - protams, pagaidām katram savā ekrāna pusē. Turklāt mēs piedāvājam nevis ierakstu, bet gan «dzīvo» tiešsaisti. Es pati neesmu digitālā teātra patērētāja, bet, pielāgojoties esošajiem apstākļiem, gribam, lai skatītājiem vismaz ir sajūta, ka izrāde notiek «šeit un tagad», lai nevar uzlikt pauzi un turpināt skatīties pēc trim dienām.
Kur jūs var atrast, kā sazināties ar Cēsu Mazo teātri?
Ilze: Mums ir sava «Facebook» lapa. Protams, ar mums var sazināties arī rakstot uz cesumazaisteatris@gmail.com, kā arī zvanot pa tālruni 29644963. Un, tiklīdz tas būs iespējams, esam gatavi arī doties ciemos uz skolām.
Ko vēl skatītājiem piedāvā Cēsu Mazais teātris? Kas ir šī jaunā profesionālā teātra repertuārā?
Ilze: Mums ir bēbīšu izrāde «Ūdens ceļš», ko veidojusi režisore Liena Šmukste. Tā ir izrāde pašiem mazākajiem skatītājiem - no sešu mēnešu līdz trīs gadu vecumam. Izrāde, kas ļauj sajust, redzēt un dzirdēt ūdens dzīvi un ko tas sevī ietver. Pagājušogad 15. novembrī bija plānota pirmizrāde, bet 9. novembrī valstī tika izsludināta ārkārtas situācija. Šogad augustā šo izrādi atjaunojām, savu pirmizrādi tā piedzīvoja alternatīvajā kamermūzikas festivālā «Sansusī», un pēc tam paspējām parādīt vēl dažas izrādes. Jau šo izrādi veidojot, sapratām, ka tā būs piemērota arī bērniņiem ar īpašām vajadzībām, un tieši šiem bērniņiem arī visvairāk to sanāca parādīt. Diemžēl digitālā versijā šo izrādi nekādi nav iespējams parādīt.
Mārtiņš: Es uzskatu, ka teātris vispār ir jāskatās klātienē.
Ilze: Protams. Bet, ja cilvēki galīgi padosies un «lokdauna» laikā vispār nebaudīs kultūru, situācija kļūs daudz bēdīgāka. Ja cilvēki noslēgsies, sēdēs savā burbulī, «Facebook» informācijas zonā vai skatīsies tikai ziņu pārraides, no kurām šobrīd nāk pamatā depresīva informācija, ja neveltīs laiku kvalitatīvai atpūtai un sevis izziņai, domāju, būs pavisam traki. Protams, arī skolas jau ir nogurušas no virtuālā piedāvājuma, bet šobrīd jau nav citu iespēju. Tāpēc mūsu jauniestudējumam ir raidījuma formāts, kas der šim digitālajam ekrānam.
Vēl mēs plānojam iestudēt vienu Raimonda Staprāna lugu. Bija plānots, ka jau šajā rudenī tā piedzīvos pirmizrādi, tomēr dažādu apstākļu sakritības dēļ tā nenotika. Esam to pārcēluši uz nākamo gadu, un šo darbu veidos Krišjānis Salmiņš. Viņš nācis ar ideju arī par jaunu izrādi skolēniem, kur galvenajā lomā būs Mārtiņš Liepa. Savukārt Madars Zvagulis ir piedāvājis ideju izrādei par veģetatīvo distoniju, un šobrīd tiek rakstīta luga. To plānojam uz nākamo pavasari vai rudeni, viss atkarīgs no finansējuma. Katrā ziņā, ideju mums netrūkst.
Mārtiņš: Es visā sliktajā cenšos saskatīt ko labu, un pandēmijas dīkstāve ir laba ar to, ka ir laiks gan jaunu ideju ģenerēšanai, gan nesteidzīgām pārdomām, ko vajag un ko - nevajag. Atšķirībā no tā, kā strādājām agrāk, tagad netiek nolikts datums, kad projektam ir jāiznāk, līdz ar to katra jauna ideja tiek mierīgi izsvērta un risinājums nav sasteigts.
Izsvērts un pārdomāts ir arī jūsu lēmums pārcelties no Valmieras uz Cēsīm.
Ilze: Jā, nu jau drusciņ vairāk nekā gadu dzīvojam Cēsīs.
Mārtiņš: Cēsis ir ļoti skaista pilsēta.
Ilze: Mēs katru vakaru staigājam ar suni un priecājamies, cik forši, ka dzīvojam Cēsīs.
Esat tur jau iedzīvojušies?
Mārtiņš: Vēl nē, joprojām priecājamies, cik skaista ir šī pilsēta. Ir ļoti daudz vietu, kas rada sajūtas. Piemēram, Pils parkā sajūta katrreiz ir savādāka, un to ir grūti izstāstīt vārdos.
Ilze: Tā ir vēstures elpa, kas rada šīs sajūtas. Starp citu, to, ka es dzīvošu Cēsīs, zināju jau sen. Paula vēl negāja skolā, kad bijām aizbraukuši uz Cēsīm, un es viņai teicu: «Meitiņ, es kādreiz dzīvošu Cēsīs.» Es esmu dzīvojusi Vecrīgā, un šī vēstures klātbūtne man vienmēr bijusi ļoti, ļoti svarīga. Man vispār ļoti patīk un interesē vēsture, vēstures notikumu apvītā vidē ir vieglāk elpot.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
