Anna Putniņa. Pirmie trīs mobilā teātra soļi
Mobilais teātris ir pieteicis sevi ar trim ļoti dažādām izrādēm, kuras veidojuši trīs tikpat dažādi režisori, turklāt viņi visi ir arī dramaturgi jeb stāstnieki. Tās pieejamas mājaslapā.
Šeit skatītājiem ir sniegta izsmeļoša instrukcija par iestudējumu norisi, kā arī iespēja noklausīties podkāstus par audio izrādēm.
Mobilā teātra izrādes ir izstaigājamas reālā vidē, kur notiek vai ir notikusi šo stāstu darbība. Skatītājam nepieciešams mobilais telefons ar GPS funkciju un austiņas, un apmeklēt izrādes var jebkurā diennakts laikā pēc paša izvēles un noskaņojuma.
Audio izrādes iešanas temps ir nesteidzīga pastaiga, bet vienā no izrādēm skatītājs tiek aicināts savu pastaigas ritmu sinhronizēt ar ierakstā dzirdamo soļu ritmu.
Kad un kā dzima ideja par mobilo teātri?
Tas ir bērns, kas auklēts jau divus gadus pirms pandēmijas sākuma. Tā bija jauna iespēja un reizē jauns izaicinājums gan «Teātrim TT», gan mobilā teātra radošajai komandai, un mēs visi ar to ļoti aizrāvāmies. Protams, ir atšķirība - izveidot teātra izrādi vai audio pastaigu, jo mēs nepārzinājām tehniskās lietas, kas nepieciešamas mobilā teātra praktiskajam risinājumam. Bet mēs meklējām līdzīgi domājošus sadarbības partnerus, un, kamēr tikām līdz savu sapņu realizācijai, pagāja laiks. Un tad sākās pandēmija.
Kāpēc jau pirms pandēmijas bija nepieciešamība pēc mobilā teātra?
Teātrim ir neizsmeļamas iespējas, un mēs domājām par jauniem risinājumiem. Par iespēju uz jebkuru vietu pasaulē - šajā gadījumā mēs domājām Latvijā -, paskatīties citādi. Iespējams, ikdienas skrējienā tu pat nepamani to māju, kurai katru dienu ej garām, bet, iespējams, tā tev var izstāstīt kaut ko ļoti personisku vai varbūt attālinātu, bet jau nākamreiz, ejot tai garām, tu uz šo vietu paskatīsies citām acīm. Turklāt katrs mobilā teātra skatītājs arī pats ir aktieris - viņš pats rada sev šo piedzīvojumu. Nav divu vienādu izrāžu, jo pastaiga pa vienu un to pašu maršrutu katram ir citāda - katrs ir citā garastāvoklī, ar citu informācijas bagāžu, ar citu emocionālo noskaņojumu. Un tikai skatītājs pats ir atbildīgs, cik kvalitatīva ir viņa izrāde - vai viņš to klausās pa ausu galam, vai ar interesi tajā iedziļinās. Tas, manuprāt, ir vēl līdz galam neapzināts sadarbības modelis ar skatītāju.
Kā izvēlējāties materiālus, ko piedāvāt audio pastaigās?
Vispirms bija ideja, tad izveidojās trīs radošās komandas, un - visi trīs darbi tika rakstīti tieši šim projektam. Visas šīs izrādes ir tapušas ar daļēju Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Pieradināt skatītāju pie kaut kā jauna ir laikietilpīgi un dārgi, vieglāk ir, ja to dara komandā. Tāpēc ir trīs audio pastaigas, kas vasaras beigās iznāca cita pēc citas.
Radošajām komandām tika dots konkrēts uzdevums - izrādi veidot par kādu vēsturisku notikumu?
Nē. Tā ir apstākļu sakritība, ka visas pirmās trīs izrādes ir par vēsturi, par mūsu pagātni. Vienīgais uzstādījums bija, ka katrs no autoriem, un šajā gadījumā dramaturgs ir arī režisors, runā par to, kas viņam šodien ir aktuāls, par ko viņš grib runāt, kas viņam sāp.
Ērika Vilsona «Kurelieši. Nakts pirms ausmas» ir audio pastaiga par Liepājas Karostu, stāsts par kureliešiem Otrā pasaules kara beigās. Manuprāt, tieši šodien šis stāsts ir īpaši aktuāls, kaut vai tikai tādēļ, lai mēs katrs atbildētu uz pavisam vienkāršu jautājumu - kāda būtu mana izvēle, ja es nonāktu līdzīgā situācijā…? Nedod dievs!
Jānis Balodis savā izrādē «Nekad nezūdošās Pārdaugavas» stāsta par 80. gadu Pārdaugavu, par nepieradināto mūziku, par tā laika iespējām, izvēlēm, situācijām, dzīves līkločiem un likteņiem.
Savukārt Laura Gundara izrāde ir par 1940. gadu, par diviem jauniem cilvēkiem, kuri, iespējams, satikās Rīgā, stacijā, vai, iespējams, nesatikās. «Strauta uguns» ir stāsts par šo cilvēku attiecībām un viņu tālāko likteni.
Tā tiešām bija sakritība, ka visiem trim autoriem bija ļoti svarīgi runāt par mūsu vēsturi, mēģināt saprast, no kurienes mēs nākam un kādi tad esam, «no turienes» atnākuši.
Ja arī jūs negribat visu laiku tikai sēdēt mājās, bet darīt ko jēgpilnu, audio pastaigas piedāvā šādu iespēju - izkustēšanos apvienot ar piedzīvojumu un līdzpārdzīvojumu. Visi ir mīļi aicināti. Turklāt tas ir epidemioloģiski droši - svaigā gaisā, var iet pa vienam vai divatā, vai draugu kompānijā.
Un to var darīt jebkurā diennakts laikā.
Izrādēm «Nekad nezūdošās Pārdaugavas» un «Kurelieši. Nakts pirms ausmas» ir svarīga gaisma, lai redzētu konkrētās vietas. Laura Gundara izrādes «Strauta uguns» darbība notiek pilsētas centrā, kas ir izgaismots, tāpēc der jebkurš diennakts laiks. Es pat teiktu, ka naktī un agrā rīta stundā tas ir pilnīgi cits stāsts nekā, piemēram, darbdienas beigās, kad pilsētā ir aktīva kustība.
Vai «Teātrim TT» ir padomā papildināt audio izrāžu klāstu ar vēl kādu izrādi?
Mums ir dažas audio izrāžu sagataves, bet līdz jaunajam gadam tās nerealizēsim, drīzāk - uz pavasara pusi. Mēs gan ceram, ka būs iespēja atgriezties arī pie «vecā» līdzpārdzīvojuma teātra - ar skatītājiem zālē un pašiem uz skatuves.
Kamēr šādas iespējas nebija, ir tapusi kāda jauna izrāde?
Nē. Un laikam tas ir manis dēļ, jo es neprotu strādāt, neredzot mērķi, uz laika ass neredzot tā realizācijas iespējas. Es neprotu strādāt «kaut kam pēc tam», man zūd motivācija. Esmu pieradusi strādāt tā, ka divus mēnešus ir mēģinājums un tam seko pirmizrāde. Man ir ļoti grūti strādāt zem devīzes «nenoskārstai vajadzībai». Līdzko šī epidemioloģiskā puse sakārtosies, esam gatavi turpināt strādāt tālāk. Bet - kurš var pateikt, kāda tālāk būs epidemioloģiskā situācija? Tāpēc līdztekus audio izrādēm kopā ar Latvijas Radioteātri esam ierakstījuši vienu Laura Gundara grāmatu bērniem - tas ir radio iestudējums «Sveiks, Vali!» četros «cēlienos», kur galvenajai lomai izdevās pierunāt fantastiskas un neizmantotas balss īpašnieku režisoru Vari Braslu. Klausītāji bija atsaucīgi, un šobrīd notiek darbs pie divām nākamām grāmatām par Vaļa un viņa mazmeitiņas Spindzeles piedzīvojumiem, un šie radio iestudējumi nāks ārā nākamajā gadā.
Un vēl mēs esam paspējuši realizēt vienu man sirdij ļoti tuvu un ilgi lolotu ideju - «mākslas dokumentālo filmu» par Ģirtu Jakovļevu, Uldi Dumpi un Vari Braslu. Es no bērnības atceros, kā Ģirts Jakovļevs stāstīja savus blēņu un piedzīvojumu stāstus, kā viņš āzējis kolēģus. Esmu daudz bijusi klāt, kad viņš tos stāstīja. Un, ja vēl viņš ir kompānijā ar savējiem, piemēram, tandēmā ar Uldi Dumpi vai Vari Braslu, šie stāsti iegūst jo īpašu vērtību, un tos ir baudījuši vien ļoti, ļoti neliels skaits cilvēku. Bet - pagājušajā vasarā mums izdevās nofilmēt, kā šie trīs fantastiskie veči stāsta savus piedzīvojumus. Filma «Blēņu diena» jau ir gatava, samontēta un nākamā gada 1. janvārī būs skatāma Latvijas Televīzijas 1. kanālā. Man jāsaka milzīgs paldies visai radošajai komandai, jo tas bija darbs ar nulles budžetu. Ja šie vīri savu profesionāļu vidū netiktu tik ļoti cienīti, mēs nekad šo vājprātīgi apjomīgo darbu nebūtu paveikuši. Tas ir mīlestības darbs šī vārda vistiešākajā nozīmē - no ikviena šajā darbā iesaistītā cilvēka.
Izskatās, ka vārds dīkstāve radošiem cilvēkiem nav pazīstams.
Dīkstāve domāšanas procesu nespēj apturēt, radošs cilvēks turpina domāt, cerēt, sapņot. Pirmās mājsēdes sākumā cerēju, ka beidzot varēšu izdarīt tos darbus, kam parasti nepietika laika, piemēram, vienā piegājienā nomazgāt mājās visus logus, bet jāatzīst, ka šīs mājsēdes laikā es jau atmetu cerību, ka paliks laiks vēl arī citiem darbiem. Bet es esmu izdarījusi bezgala daudz citu lietu - ir klāt nākušas dažādas digitālās prasmes, par kādām pat nedomāju, ka tās apgūšu un lietošu. Un beidzot esmu pabeigusi arī sabiedrisko attiecību studijas maģistrantūrā.
Kāds ir tavs emocionālais noskaņojums, skatoties uz to, kas notiek pasaulē?
Viss atkarīgs, no kuras puses skaties un ar ko salīdzini. Ja mēs gribam visu redzēt pelēku, mums ir visas iespējas visu redzēt pelēku. Ja mēs gribam nākotnē raudzīties ar cerību, mums ir visas iespējas ieraudzīt gaismu, uz jauniem izaicinājumiem balstītu un attīstībā esošu gan vidi, gan valsti. Kamēr mums ir divas rokas, divas kājas, galva uz pleciem un veselība turas, ir ļoti daudz iespēju. Vienīgi žēl, ka daļa sabiedrības ir tik lieli egoisti. Demokrātija jau ir ārkārtīgi laba lieta, bet daļa sabiedrības runā tikai par savām tiesībām, aizmirstot, ka mums katram ir arī savi pienākumi - pret vietu, kurā dzīvojam, pret vidi, pret sabiedrību. Nevienam nav liegts sakrāmēt savas mantas un doties dzīvot tādā vietā, kur viņš nav saistīts ne ar šo vietu, ne vidi, ne sabiedrību. Un, pirms otram mācīt, kā pareizi dzīvot, katram vajadzētu sākt ar sevi - sakopt savu māju, savu pagalmu. Visās nozīmēs. Tad arī viss pārējais sakārtosies, jo mēs visi vienā ķēdītē esam saistīti.
MOBILĀ TEĀTRA IZRĀDES
«Nekad nezūdošās Pārdaugavas»
Jānis Balodis aicina skatītājus un klausītājus uz Pārdaugavu, kur sadarbībā ar Valteru Sīli abi savulaik izspēlējuši populāro Mārupītes stāstu. Izrāde aicina atgriezties 1976. gadā un izdzīvot pagrīdes elektroniskās mūzikas pirmsākumus tepat, Pārdaugavā. Kas ir šī noslēpumainā pagrīdes dalībniece - meitene bez vārda? Un kas tik īpašs ir viņas darbos? Klausieties un sastopieties ar viņas un daudzu citu pagrīdes apvienību radīto mūziku, stāstiem un dzīvēm. Tas ir stāsts par īpašas pasaules meklējumiem. Vienlaikus šī izrāde jeb pastaiga ir kā pazuduša ceļinieka mēģinājums atrast sev jaunas mājas, kurās piestāt un atgūt spēkus. Tas ir mēģinājums sastapt un uzzināt kaut ko vairāk par vienu no noslēpumainākajām pagrīdes mūzikas dzīvēm.
Radošā komanda: «MiglājsDJV» - Jānis Balodis, Viesturs Balodis, Diāna Kondraša.
Vieta: Rīga, Pārdaugava.
Kopējais izrādes garums: 3 km.
Izrādes ilgums: 1 stunda un 17 minūtes.
Izrādes sākuma vieta: sabiedriskā transporta pietura ar nosaukumu Sēlpils iela/Donoru centrs Dzirciema ielā virzienā prom no centra.
«Kurelieši. Nakts pirms ausmas»
Aktieris Ēriks Vilsons sadarbībā ar dēliem Robertu un Ernestu piedāvā savu stāstu, kas norisinās Liepājā. Ir 1944. gada vasara. Daži drosmīgākie latviešu virsnieki uzņemas aizsargu pulka vadību vācu pakļautībā, lai atkāpšanās gadījumā, pirms visu Latvijas teritoriju atkārtoti okupējusi Padomju savienība, atjaunotu un ar Sabiedroto atbalstu nosargātu Latvijas Republikas suverenitāti. Klausieties audio stāstu un kļūstiet par šī vēsturiskā notikuma liecinieku.
Ierakstā piedalījušies: Ivonda Vilsone, Marija Luīze Meļķe, Reinis Karlsons, Ansis Bētiņš, Artūrs Čukurs, kā arī Roberts, Ernests un Ēriks Vilsoni.
Vieta: Liepāja, Karosta.
Izrādes ilgums: 2 stundas.
Izrādes sākuma vieta: Oskara Kalpaka tilts.
«Strauta uguns»
Dramaturga un režisora Laura Gundara izrādes laikā tiks izstaigāts Rīgas centrs - tas ir divu jaunu cilvēku stāsts, kas sākas Rīgas Centrālajā stacijā 1940. gada jūnijā un turpinās visu dzīvi. Iestudējums balstīts uz Edgara Jasūna un Mirdzas Barbakas atmiņām (Edgara atmiņas un Mirdzas balss skan arī ierakstā). 1940. gada jūlijā dzīve Rīgā izmainījās līdz nepazīšanai. Reālu cilvēku atmiņas spēs atklāt nezināmo par vietām, kur staigājam ik dienu - dodoties pastaigā pa Rīgas centru, ikvienam ir iespēja piedzīvot divus pavisam patiesus stāstus, kā, mainoties varām, mainās cilvēku likteņi.
Radošā komanda: iestudējuma autors un režisors - Lauris Gundars, aktieri - Anna Putniņa un Matīss Budovskis, skaņu režisors - Guntis Krivms, studija «TANTUKI».
Vieta: Rīgas centrs.
Izrādes ilgums: aptuveni 2 stundas.
Izrādes sākuma vieta: Gaiziņa iela 1, 13. trolejbusa kontrolpunkts.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
