Jolanta Strikaite-Lapiņa: Gudru tautu Latvijai

«Uz tā fona, ka kultūras dzīvē bija klusums un lielākajai daļai mākslinieku nebija iespēju strādāt, darbs pie stāsta par Zigfrīdu Annu Meierovicu mums visiem bija kā svaiga gaisa malks. Man tā bija arī jauna pieredze, jo tik nozīmīga loma kino žanrā man ir pirmoreiz,» saka operdziedātāja Jolanta Strikaite-Lapiņa. Viņa iejutusies Annas Meierovicas lomā komponista Platona Buravicka un aktiera, libreta autora Jura Hirša operetes – biogrāfiskā stāsta «Trīs zvaigznes. Zigfrīds» ekranizējumā. Pirmizrāde – 10. decembrī pulksten 19 VEF Kultūras pilī.
19.11.2021. Santa Raita
 
AR SMAIDU UN PATEICĪBU. «Lai mūsu valsts dzimšanas dienā katrs atrodam kaut vienu lietu, par ko izjūtam prieku vai esam bijuši gandarīti, domājot par Latviju. Ar smaidu un pateicību. Gudru tautu Latvijai!» Latvijai dzimšanas dienā novēl Jolanta Strikaite-Lapiņa ©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Pirmā latviešu oriģināloperete

Pirmā 21. gadsimta latviešu oriģināloperete filmēta cēlajā Lauteres muižā ar gadsimtiem glabātu vēstures elpu. Pēc Latvijas Operetes fonda pasūtījuma Platona Buravicka radīto mūziku solistiem un simfoniskajam orķestrim iestudējis un muzikāli smalki interpretējis diriģents Valdis Butāns, ko mūzikas audio ierakstā iemūžinājis skaņas režisors Andris Ūze. Iestudējuma, inscenējuma un montāžas režisore - Dace Micāne-Zālīte.

Galvenajās lomās: tenors Valters Gleške (Zigfrīds Anna Meierovics), soprāns Sonora Vaice (Kristīne Bakmane) un soprāns Jolanta Strikaite-Lapiņa (Anna Meierovica).

Pārējās lomās: Aivars Krancmanis (basbaritons), Andris Daņiļenko (baritons), Andris Kipļuks (tenors), Matīss Millers, Jānis Kirmuška, Edgars Lipors, Henrijs Kozlovskis (Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskola), Adams Vaicis (Rīgas Doma kora skola), Ernests Vīgners (J. Mediņa mūzikas vidusskola), Dāvids Kristofers Loks (J. Mediņa mūzikas vidusskola), dejotāju solistu pāris Egija Abaroviča un Reinis Rešetins (simbolisks Zigfrīda Meierovica un Kristīnes Bakmanes dublants dejas-kustību valodā), operetes teātra dejotāju grupa - Roberta Gailīte, Kate Ikauniece, Edvards Kurmiņš un Aigars Larionovs (ēnu teātra valodā vizualizē tēlu personību dvēseles daļu).

Radošajā komandā strādā arī horeogrāfe, laikmetīgās un vides dejas speciāliste Lilija Lipora, iestudējuma māksliniece (tēlu, vides un inscenējuma vizuālās koncepcijas radītāja) Sandra Strēle, kostīmu māksliniece Odetta Birmane, scenogrāfijas veidotājs Rolands Strelčs un grima māksliniece Liāna Repule.

Filmu veido «Edart TV» filmēšanas un montāžas grupa.

Projekta idejas autore - Agija Ozoliņa-Kozlovska, projekts top pēc Latvijas Operetes fonda pasūtījuma, producents - Operetes teātris.

Laikmeta vētras un mīlestības

Operetes - biogrāfiskā stāsta ekranizējums ir Operetes teātra veltījums Latvijai un stāsta par Latvijas valsts dzimšanu un Zigfrīdu Anna Meierovicu, kurš panāca Latvijas valsts izveidošanu «de facto» un «de jure», un ataino notikumus no laika, kad Meierovics bija Bēgļu komitejas biedrs, līdz pat nāves brīdim, kad viņš ir jau starptautiski atzīts diplomāts.

Iestudējuma inscenējumu režisore veidojusi kā laikmetīgu mākslas valodu starpdisciplināru sintēzi mūzikā, kino, horeogrāfijā un vizuālajā mākslā. Libreta autors Juris Hiršs ir spējis savienot valstsvīra portretu ar mīlestības caurvītas cilvēka dzīves portretējumu - viņa radītais teksts un dzeja ataino Zigfrīda Annas Meierovica dzīvi, akcentējot viņa gatavību upurēt personisko dzīvi ideālu un Latvijas nākotnes vārdā. Savukārt Platona Buravicka mūzika ekspresīvā valodā glezno laikmeta vētras un mīlestības. «Latvijas un starptautiskajai sabiedrībai Zigfrīda Annas Meierovica stāsts būs emocionāli spēcīgs gan mūzikas valodā, gan valstisku patriotismu audzējošs vēstures patiesību materiāls par Latvijas valsti,» uzskata iestudējuma, inscenējuma un montāžas režisore Dace Micāne-Zālīte.

VAI MĒS TĀ VARĒTU? «Strādājot pie operetes ekranizācijas un lasot tekstus, aizdomājos par tiem latviešiem, kuri bija gatavi atdot savu dzīvību par kaut ko tolaik tik šķietami utopisku, jo - kāda Latvija…?! Bet viņu ticība bija tik liela. Kas notiek šodien? Vai šodien mēs varētu tā cīnīties par savu zemi? Es nezinu. Es tiešām nezinu. Tas ir jautājums, uz kuru mums katram pašam jāatbild,» uzskata Jolanta Strikaite-Lapiņa / Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Mirkli pirms operetes - biogrāfiskā stāsta «Trīs zvaigznes. Zigfrīds» pirmizrādes «Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi Zigfrīda Annas Meierovica sievas Annas lomas atveidotāju, operdziedātāju Jolantu Strikaiti-Lapiņu.

Pastāsti, lūdzu, kā tapa pirmās latviešu oriģināloperetes ekranizējums?

Sākotnēji šis stāsts tika iecerēts kā operete, un to tika plānots realizēt jau pirms diviem gadiem - uz Latvijas simtgadi. Mani uzrunāja Agija Ozoliņa-Kozlovska, piedāvājot lomu stāstā par Zigfrīdu Annu Meierovicu, Latvijai nozīmīgu personību, par kuru liela sabiedrības daļa zina vien to, ka viņš bija ārlietu ministrs, neko daudz vairāk. Dažādu apstākļu dēļ šis projekts tika iesaldēts, tad nāca pandēmija, līdz šajā vasarā Agija ar mani atkal sazinājās, stāstīja, ka Juris Hiršs ir veicis pamatīgu izpētes darbu un uzrakstījis libretu, un Platons Buravickis sarakstījis oriģinālmūziku. Sākumā mazliet šaubījos, vai man to vajag, vai es to gribu, tomēr, redzot, cik profesionāla veidojas radošā komanda, piekritu. No Platona Buravicka daiļrades neko iepriekš nebiju dziedājusi, bet, kad Agija atsūtīja pirmos muzikālos uzmetumus, sapratu, ka tas varētu būt patiešām interesanti. Protams, tas tika plānots kā skatuvisks inscenējums, bet šis laiks ieviesa lielas korekcijas. Nebija zināms, kad un vai vispār skatītāji varēs apmeklēt izrādes, kā tas viss notiks nākotnē, tāpēc rezultātā tapa filma, un, manuprāt, šī būs ļoti veiksmīga šī darba versija. Ar Operetes orķestri un diriģentu Valdi Butānu studijā ierakstījām visu muzikālo materiālu, un režisore Dace Micāne-Zālīte, ar kuru man jau iepriekš bijusi ļoti laba sadarbība, ieguldīja daudz darba, lai atspoguļotu šo diezgan komplicēto formātu, kurā ir gan mūzika, gan operetes žanram raksturīgie runājamie teksti. Visa radošā komanda lika idejas kopā, «atklāja» Lauteres muižu, kas ir apslēpts dārgums Madonā, un šajā maģiskajā vietā meža ielokā arī tapa inscenējums. Šīs muižas saimnieki, viņu izvēles un sapņi ir atsevišķa stāsta vērti.

Kāpēc teici, ka sākumā mazliet šaubījies, vai vispār gribi piedalīties šajā darbā?

Tāpēc, ka klusajā pandēmijas laikā, ko pavadīju kopā ar ģimeni, radās daudz pārdomu, tostarp, kā un kur sevi redzu un ko vispār dzīvē gribu darīt… Vairāk nekā puse koncertu vienkārši tika atcelti. Katru reizi, uz kaut ko ejot, tu plāno, tam nopietni gatavojies, bet tad tas sabrūk un tu nonāc viszemākajā punktā. Tu, protams, mēģini celties un iet tālāk, un tad atkal viss sabrūk. Emocionāli tas ir ļoti grūti. Tādas lielas pauzes skatuves mākslinieku profesionālajai formai par labu nenāk, ir vajadzīga skatuves rutīna - tādā labā nozīmē, ka iet uz skatuves ir ierasta lieta. Tad daudz labāk var koncentrēties dažādām mākslinieciskām lietām. Lai gan, arī visā tajā klusuma posmā man bija vairāki koncerti - tie bija galvenokārt baznīcās, tiešsaistē, bez skatītājiem. Tā arī man bija jauna pieredze. Atceros, ka pēc pirmā koncerta bija iekšēja vilšanās un tukšuma sajūta, jo negūsti atgriezenisko saikni. Tu atdod savu enerģiju, bet neko nesaņem atpakaļ. Rodas tik daudz jautājumu - vai kādam to vispār vajag… galu galā - vai man pašai to vajag. Atceros, ka braucu mājās pēc koncerta asaru pilnām acīm… Tā bija pirmā tāda pieredze, un es īsti nezināju, ko no šāda koncertformāta gaidīt. Protams, katra nākamā reize jau bija vieglāka, jo zini, ko sagaidīt. Muzicējām savam priekam, bet ar lielu vēlmi un cerību, ka kādreiz tas viss atgriezīsies ierastajā veidā.

Tāpēc, kad man šo darbu piedāvāja, uz brīdi aizdomājos, vai to gribu, vai varēšu… Bet, protams, sākot darīt, kaifs bija tik milzīgs, ka sapratu - es nevaru to nedarīt, mana dvēsele burtiski sauca pēc šāda piedzīvojuma. No sevis neaizbēgsi.

MAZĀ LAIMĪTE. Pārcēlusies prom no Rīgas, pilsētas meitene Jolanta tagad uz galvaspilsētu brauc kā uz svētkiem. Pagājušajā nedēļā pēc viesošanās Latvijas Televīzijas rīta raidījumā, kur stāstīja par jauno operetes ekranizāciju, viņa kopā ar kolēģi Valteru Gleški izgāja ārā, bija skaists miglas rīts, un viņa teica: «Vienkārši pastāvam te, paskatāmies uz Rīgu…» «Tā ir mana mazā laimes sajūta. Kā es tagad smejos, ka jums, pilsētniekiem, jau to nesaprast…» / Foto: no Jolantas STRIKAITES-LAPIŅAS personiskā arhīva

Kādu, strādājot pie šī darba, tu iepazini Annu Meierovicu?

Neko daudz par Zigfrīda Annas Meierovica dzīvi nezināju. Šajā stāstā ir divas līnijas, divas ļoti nozīmīgas sievietes viņa dzīvē - Anna, viņa sieva, un Kristīne Bakmane, kura arī vēlāk kļuva par viņa sievu. Patinot laika ratu atpakaļ… Kad Zigfrīds piedzima, pavisam drīz nomira viņa mamma, un viņš tika nokristīts uz mammas zārka. Tāda bija tēva griba. Drīz pēc šīs traģēdijas psiholoģiski sabruka arī Zigfrīda tēvs. Anna bija Zigfrīda māsīca, ļoti līdzīga viņa mātei, un ģimene bija pret šīm laulībām. Bet Zigfrīds negāja ierastos ceļus, viņš neatlaidīgi gāja uz saviem nospraustajiem mērķiem. Attiecīgi - viņi apprecējās, ģimenē bija trīs bērni. Man bija bezgala interesanti lasīt Zigfrīda sūtītās vēstules Annai, kuru viņš mīļi sauca par Nutiņu. Viņš rakstīja ar ļoti lielu mīlestību, un varēja just, ka ģimene viņam bija ļoti svarīga. Bet - tā bija milzīga vientulības sajūta, ko Anna izjuta, jo Zigfrīds daudz laika pavadīja darba braucienos. Tie arī bija lieli juku laiki, un tie bija gari mēneši, ko viņi abi pavadīja neaprakstāmā neziņā viens par otra dzīvēm. Tikai vēstules, kuras reizēm pat nesasniedza adresātu. Viņa mīlēja Zigfrīdu un apzinājās viņa lomu valsts veidošanas kontekstā, tāpēc noteikti nesa lielu upuri ģimenes laimei, un viņa ilgojās pēc miera. Juris Hiršs Annas dziesmu tekstus ir uzrakstījis ļoti labā valodā, man tā ir ļoti tuva. Es neesmu profesionāla aktrise, bet, lai iejustos Annas lomā, nekur tālu no sevis nebija jāiet. Arī pats filmēšanas process bija ļoti tuvs un intīms. Kā spēle, kurā vari meklēt krāsas un nianses. Redzot dažus mirkļus no iefilmētā, tas arī izskatās ļoti dzīvi.

Šī stāsta ekranizējumā piedalās arī tava meitiņa Lote.

Jā, arī šī bija interesanta pieredze. Zigfrīdam bija trīs bērni, un vienā no ainām, kas notiek Ziemassvētku vakarā, mums bija vajadzīgi divi bērniņi - dēls Helmuts, kuram ir aptuveni seši gadi, un meitiņa Ruta, kurai ir četri. Kad radošā komanda ieminējās, ka man ir meitiņa tādā vecumā, teicu, ka jā, man ir meita, kurai vēlme izpausties kā aktrisei laužas ārā pa visām vīlēm… Protams, es zinu, kāda viņa var būt mājās, bet es nevarēju iedomāties, kā viņa reaģēs un uzvedīsies filmas uzņemšanas laukumā. Kad jautāju Lotei, vai viņa gribētu filmēties filmā, man otrreiz nebija jājautā. «Jā! Kas man jādara?» Tikai vienreiz nolasīju viņas tekstu, un viņa to uzreiz varēja precīzi atkārtot jebkurā diennakts laikā. Bet pati filmēšana bija ļoti amizanta. Pirmajā reizē, kad bērniem teica, lai viņi neko nespēlē, lai ir tādi, kādi ir, abi bija ļoti samulsuši, bet izturējās dabiski. Vēlāk jau sajutās kā lieli aktieri, sāka «tēlot», šķobīt sejas dažādās izteiksmēs, pārspīlēti brīnīties. Bet, kad viņiem teica, lai neskatās uz filmētājiem, to tik vien darīja kā meklēja, kur ir kameras. Vienā ainā Anna sēdēja ar Zigfrīdu dīvānā, Valters mani apķēris - kā vīrs apķer sievu, un Lote, sēžot pie eglītes, kādu brīdi aizdomīgi uz mums skatās un tad skaļā, noteiktā balsī saka: «Mammu, izbeidz!!» Visi bijām pārsmējušies.

Operetes ekranizācija ir pabeigta. Ar ko šobrīd esi aizņemta?

Decembrī paredzēti divi koncerti. Viens būs Jāņa baznīcā ar skaistu Adventa laika mūziku - kopā ar ērģelnieci Ilzi Reini, flautisti Ievu Pudāni un arfisti Dārtu Tisenkopfu. Otrs būs Latvijas Universitātes Lielajā aulā.

Kā pagāja tavas dienas dīkstāves laikā?

NEKAS NAV PAŠSAPROTAMS. Arvien vairāk atskārstu, ka nekas nav pašsaprotams. Arī tas, ka mums ir šādi svētki, nav pašsaprotami, par to ir maksāta augsta cena. Ja agrāk bija sajūta, ka dzīve vienkārši notiek, ka ir lietas, kas mums visiem pienākas, tad, laikam ejot, arvien vairāk apzinos, ka tā ir mūsu katra paša atbildība,» saka operdziedātāja Jolanta Strikaite-Lapiņa / Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Sākums bija ļoti daudzsološs. Tādā ziņā, ka kopā ar ģimeni pārcēlāmies prom no Rīgas. Kad gaidīju otro bērniņu, sākām celt savu māju. Februārī Vilis piedzima, pavasarī sākās pandēmija, un visiem ierastā dzīve apstājās. Bet man bija ļoti labi - visi bija mājās, bija palīdzīgas rokas, tolaik arī mamma dzīvoja pie mums. Nebija tā sajūta, ka esmu mājās ar mazuli, bet apkārt dzīve mutuļo. Izbaudīju mājas dzīvi. Arī mājas būvniecība bija finiša taisnē, varējām to mierīgi pabeigt. Bet man, pilsētas meitenei, tās, protams, bija milzīgas pārmaiņas - nonākt tādā vidē, no kurienes kaut kur nokļūt var tikai ar mašīnu. Tur man tagad ir daudz jaunu lietu - interjers un eksterjers, dārza darbi un apzaļumošana. Agrāk man nekā vairāk par orhideju puķu podā nebija, bet te pēkšņi ir platība, kas jāiekopj. Parasti, aizbraucot pie kāda ciemos, kurš mājā dzīvo jau gadiem, priecājos, cik viss ir skaisti, bet tikai tagad, kad pašai jāsāk no baltas lapas, saprotu, cik bezgala daudz darba tas prasa. Un man tas nav no dabas dots, man tā visa ir pilnīgi jauna pasaule.

Bet tev ir interesanti, patīk?

Man patīk ziedi, bet es saprotu, ka dārza iekopšana prasa zināšanas, kādu man nav. Domāju, lūgšu padomu kādam profesionālim, nevis pati metīšu lokus, mācoties no savām kļūdām. Protams, ir forši, ka turpat ir mežs, ir kur iziet ārā, un tomēr man, pilsētas meitenei, reizēm pietrūkst Rīgas. Tagad uz Rīgu braucu kā uz svētkiem. Nesen kopā ar Agiju un Valteru bijām Latvijas Televīzijā, kur «Rīta panorāmā» stāstījām par jauno operetes ekranizāciju. Pēc tam izgājām ārā, bija skaists miglas rīts, un es teicu Valteram: «Vienkārši pastāvam te, paskatāmies uz Rīgu…» Tā bija mana mazā laimes sajūta. Kā es tagad smejos, ka jums, pilsētniekiem, jau to nesaprast. Bet vispār atslēgas vārds ir balansā - man ir iespēja iziet ārā, pie dabas, un, ja vajag «uztankoties», es atbraucu uz Rīgu. Kāds miera ostu brauc meklēt uz laukiem, bet, ja tur dzīvo ikdienā, tu gribi uz Rīgu. Es pārspīlēju, es nedzīvoju laukos, bet man kā pilsētniecei patīk par to paironizēt.

Kādas tradīcijas tavā ģimenē ir 18. novembrī?

Mājās tas noteikti ir svētku galds, cepetis. Nu jau Lote ir tādā vecumā, kad jādomā par veidiem, kā viņai saprotamā valodā pastāstīt, ko šie svētki nozīmē. Protams, par dzimtenes sajūtu ar bērniem vajag runāt ne tikai šajā vienā dienā, tā jāauž cauri arī ikdienā un darbos. Tas, ko gribam nodot saviem bērniem - ka šie svētki lai ir kā tradīcija, kad ģimene sanāk kopā, ir gatavošanās svētku vakariņām, ka tie ir svētki katram, kuram Latvija kaut ko nozīmē. Arvien vairāk atskārstam, ka nekas nav pašsaprotams. Arī tas, ka mums ir šādi svētki, nav pašsaprotami, par to ir maksāta augsta cena. Ja agrāk bija sajūta, ka dzīve vienkārši notiek, ka ir lietas, kas mums visiem pienākas, tad, laikam ejot, arvien vairāk apzinos, ka tā ir mūsu katra paša atbildība. Jo īpaši, domājot par šodienas situāciju. Par spīti visām nebūšanām un domstarpībām - vai mēs apzināmies, ka dzīvojam sistēmā, kura sākas no mums pašiem un tomēr saplūst kopējā asinsritē… Arī veidojot šo operetes ekranizāciju un lasot tekstus, aizdomājos par tiem latviešiem, kuri bija gatavi atdot savu dzīvību par kaut ko tolaik tik šķietami utopisku, jo - kāda Latvija…?! Bet viņu ticība bija tik liela. Kas notiek šodien? Vai šodien mēs varētu tā cīnīties par savu zemi? Es nezinu. Es tiešām nezinu. Tas ir jautājums, uz kuru mums katram pašam jāatbild. Tikmēr meita mums jau prasa, lai pastāstām par Lāčplēša dienu. Domā, es varu tā izstāstīt, lai to saprot četrgadnieks? Lai vispār kādu vēstījumu par šiem vēstures notikumiem un simboliem varētu iedot, man pašai tie ir jāizprot. Un es apzinos, ka mums, vecākiem, katru gadu no jauna būs jāmeklē īstie vārdi, kā bērniem par to stāstīt. Jo tas, ko viņos ieliksim, veidos mūsu nākotnes sabiedrību.

Ko novēlēt Latvijai dzimšanas dienā?

Lai mūsu valsts dzimšanas dienā katrs atrodam kaut vienu lietu, par ko izjūtam prieku vai esam bijuši gandarīti, domājot par Latviju. Ar smaidu un pateicību. Gudru tautu Latvijai!

Filmas video rullītis - tīzeris: