Madara Kalna. Pirmā sezona, pirmā galvenā loma

«Es neteikšu, ka, veidojot šo lomu, man bija viegli. Man bija diezgan grūti – ņemot vērā gan lugas materiālu, gan tos uzdevumus, kas man uz skatuves jāpilda, gan sadarbību ar režisoru, jo mēs esam ļoti dažādi cilvēki – dažādu dzimumu, dažādu paaudžu un attiecīgi dažādas pieredzes, arī dažādu uzskatu,» saka Liepājas teātra jaunā aktrise Madara Kalna. Viņai titulloma pie režisora Dž. Dž. Džilindžera – itāļu rakstnieka Alesandro Bariko romāna «Jaunā līgava» jauniestudējumā. Pirmizrāde – 4. decembrī.
28.11.2021. Santa Raita
 
«GALVENĀ LOMA, protams, ir liela atbildība, bet es nekādā gadījumā negribu tam pieķerties, pie tā apstāties un uzskatīt to par kaut kādu savu sasniegumu. Jo šī loma ir tikai pats, pats sākums, un šīs izrādes iestudējuma procesā iegūtā pieredze mani iedvesmo strādāt vairāk, labāk, turpināt attīstīt sevi kā personību un, protams, arī ticēt saviem spēkiem,» saka Liepājas teātra jaunā aktrise Madara Kalna ©Justīne Grinberga

Alesandro Bariko (1958) darbi ir tulkoti un izdoti visā pasaulē. Romāns «Jaunā līgava» («La Sposa giovane») sarakstīts 2016. gadā un Latvijā izdots 2019. gadā, tāpēc šobrīd ir viens no visvairāk apspriestajiem rakstnieka darbiem. Režisors pats veidojis arī skatuves versiju un nosaucis gaidāmo izrādi par neparastu stāstu divās daļās.

Stāsta galvenais notikums ir līgavas ierašanās, lai pildītu sen dotu solījumu - apprecēt dēlu. Taču solījuma pildīšanu apgrūtina fakts, ka dēls nav uz vietas. Arī ģimene, kuras muižā jaunā līgava ieradusies, mērojot tālu ceļu no Argentīnas, nav informēta par to, kad dēls atgriezīsies. Un atliek tikai gaidīt, laiku pavadot šajā savdabīgajā namā, kurā valda sava kārtība un noteikumi.

Tēmas, ko risina varoņi, ir tikpat filozofiskas, cik saprotamas katram skatītājam. Pagātnes izvēles, kas diktē mūsu šodienas rīcību, noslēpumi, kas vajā mūsu brīvību, mantojumi, ar kuriem nākamajām paaudzēm tiek atdotas ne tikai lietas, bet arī bailes...

Lomās: Madara Kalna, Inese Kučinska, Edgars Pujāts, Ilze Trukšāne vai Signe Dancīte, Kaspars Gods, Egons Dombrovskis, Leons Leščinskis, Karīna Tatarinova un Edgars Ozoliņš.

Dramatizējuma autors - Dž. Dž. Džilindžers, režisora asistente un horeogrāfe - Linda Kalniņa, scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece - Marina Medvedeva, komponists - Andris Vilcāns, kurš radījis izrādes oriģinālmūziku, kurā viena no būtiskākajām ir tango tēma, video mākslinieks - Artis Dzērve, gaismu mākslinieks - Mārtiņš Feldmanis, romānu no itāļu valodas tulkojusi Dace Meiere.

Šogad iestudējumu būs iespējams noskatīties vēl arī 5. decembrī.

«Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi Liepājas teātra jauno aktrisi Madaru Kalnu, kura šajā pavasarī absolvējusi Liepājas universitātes aktierkursu un uzsākusi savu pirmo sezonu teātrī.

Precīzi pēc nedēļas jums liels un nozīmīgs notikums - pirmā galvenā loma, turklāt uz lielās skatuves. Paveriet, lūdzu, pirmizrādes priekškaru - kas top Liepājas teātrī?

Tas ir rakstnieka Alesandro Bariko romāna dramatizējums, kura autors ir pats izrādes režisors, un izrādes forma un arī vēstījums, manuprāt, ir mazliet cits nekā pašā romānā. Tā, protams, ir režisora mākslinieciskā interpretācija. Bet es pati sev esmu noformulējusi, ka Bariko «Jaunā līgava» ir fantastiska pasaka pieaugušajiem, jo tas ir absolūts fantāzijas lidojums, pat mazliet fantastika, un izrādes kopējā atmosfēra arī ir pasakaina. Lugas darbība notiek lielā mājā, kurā ierodas meitene no laukiem. Viņai ir apsolīts apprecēties ar šajā namā dzīvojošās ģimenes dēlu, bet viņa nav mājās, un meitene tur paliek viņu gaidīt. Gaidot savu mīlestību, viņa pamazām iedzīvojas šajā dīvainajā ģimenē, un tā atmodina viņas seksualitāti, kas no bērnības bijusi dziļi noslēpta un nospiesta. No vienas puses, tas ir pieaugšanas stāsts, par jauna cilvēka ceļu, par sevis apzināšanos un seksualitātes mošanos, bet no otras - «sabojāšanās stāsts», jo šī meitene mīlestības dēļ ir gatava darīt jebko. Bet beigas, paldies dievam, ir laimīgas. Un tomēr šis stāsts ir visai savdabīgs, jo pasakains un, manuprāt, nereāls.

Kāds bija pats grūtākais uzdevums, veidojot Līgavas lomu?

Pirmkārt, izrādes metrāža, jo šī man ir pirmā pieredze, esot uz skatuves trīs stundu garumā. Otrkārt, man šis stāsts ir jāizstāsta no sākuma līdz beigām, «ņemot sev līdzi» visu, kas ar šo meiteni notiek, bet - starp ainām paiet pat mēneši. Kā nospēlēt lomas attīstību, kā parādīt, kas ar viņu notiek un kāpēc viņa rīkojas tā, kā rīkojas. Lomas apjoms - tas ir grūtākais, jo Līgavas līnija iet cauri visai izrāde. Un, treškārt, spēt būt tikpat jaudīgai, kādi ir mani skatuves partneri. Šajā izrādē mani partneri ir Liepājas teātra lielie, pieredzējušie un jaudīgie aktieri, un viņiem līdzās, protams, ir ļoti viegli pazust, jo viņiem visiem ir milzīgs skatuvisks spēks. Bet es domāju, ka man arī nevajag sevi mākslīgi forsēt - tas nāks ar pieredzi. Mani vairāk interesē redzēt, kā viņi to dara, nevis par katru cenu censties viņus panākt.

LIELA VEIKSME. «Es tiešām ļoti priecājos, ka pirmajā sezonā teātrī man ir ko darīt, principā - nemitīgi. Un tas, ka šī pieredze veidojas, turklāt ir iespēja strādāt pie dažādiem režisoriem, ir ļoti, ļoti vērtīgi. Tā ir liela veiksme,» uzskata Liepājas teātra jaunā aktrise Madara Kalna / Justīne Grinberga

Kā veidojās sadarbība ar pieredzējušajiem skatuves kolēģiem, un cik daudz palīdzēja režisors?

Man visi ļoti palīdzēja. Mēs šo izrādi sākām gatavot jau pavasarī, un es tiešām jutos ļoti pieņemta un no visiem, kas šajā procesā bija līdzās, ļoti atbalstīta. Es ļoti daudz iemācījos, jo līdz šim man nebija lomas veidošanas pieredzes uz lielās skatuves. Režisors man ļoti daudz iemācīja par tīri tehniskām lietām, kā vispār uz lielās skatuves jāuzvedas un kādi ir spēles noteikumi, jo tas nav tas pats, kas spēlēt mazajās zālītēs. Tā man bija liela un neatsverama skola - mācīties, kā būt un veidot lomu uz lielās skatuves. Mums izveidojās arī cilvēcīgi labs kontakts, tā bija sadarbība, kurā viens otram palīdzējām radīt. Šī man bija pirmā tik vērienīga pieredze, un nav jau arī noslēpums, ka Džilindžers ir vērienīgs režisors un personība. Es neteikšu, ka, veidojot šo lomu, man bija viegli. Man bija diezgan grūti - ņemot vērā gan lugas materiālu, gan tos uzdevumus, kas man uz skatuves jāpilda, gan sadarbību ar režisoru, jo mēs esam ļoti dažādi cilvēki - dažādu dzimumu, dažādu paaudžu un pieredzes, arī dažādu uzskatu. Tas viss veidoja manu iekšējo grūtību. Studējot aktiermeistarību, mūsos tika ielikti zināmi principi un patiesības, un ar tām mēs ienācām teātrī, būdami svēti pārliecināti, ka tā tas notiek teātrī. Bet, sastopoties ar realitāti, daudzi priekšstati sabruka. Domāju, tā notiek ar visiem, bet, kad grūst priekšstati, kad jāatsakās no tā, kam svēti ticēji, tad vienmēr ir grūti.

Vai šis priekšstatu un ilūziju sabrukums dod spēku turpināt izzināt šo mākslu, vai kādā brīdī arī ir sajūta, ka rokas nolaižas?

Pēc neoficiālās pirmizrādes, kas bija bez skatītājiem, es runājos ar vienu no kolēģiem un tieši šīs sarunas laikā sapratu, cik ļoti es gribu strādāt un darīt vēl, daudz vairāk. Kad šo darbu iesākām, es biju vēl ceturtā kursa studente. Kad tev kā studentam uztic galveno lomu, tā, protams, ir liela atbildība, bet es nekādā gadījumā negribu tam pieķerties, pie tā apstāties un uzskatīt to par kaut kādu savu sasniegumu. Jo šī loma ir tikai pats, pats sākums, un šīs izrādes iestudējuma procesā iegūtā pieredze mani iedvesmo strādāt vairāk, labāk, turpināt attīstīt sevi kā personību un, protams, ticēt arī saviem spēkiem un, ja nepieciešams, sevi arī paslavēt. Jo, ja būsi nobijies un sasaistīts, tas nevienai izrādei par labu nenāks. Ir vienkārši jāturpina iesāktais ceļš - ir jāmācās un jāstrādā, tas arī viss. Un tas arī ir šīs profesijas šarms, ka, sākot darbu pie katras jaunas lomas, ir atkal jāsāk no baltas lapas, un tavs līdzšinējais padarītais darbs ir tikai pieredze, ne vairāk un ne mazāk.

Jau studiju laikā jums tika uzticēts atbildīgs uzdevums - skatoties vien izrādes ierakstīto materiālu, «ielēkt» jau gatavā «Bernardas Albas mājā», ko iestudēja režisors Viesturs Meikšāns.

Jā, tā bija. Tas bija studiju otrajā gadā. Man bija jāsagatavo šī loma, redzot vien video, bet man ļoti palīdzēja Laura Jeruma, kuras vietā es «lēcu» - viņa man visu izstāstīja un tiešām gandrīz vai savām rokām «iecēla» šajā lomā. Tas bija šausmīgi bailīgi un satraucoši, jo mēģinājumu īsti nebija. Kad uzbūvēja lielo rampu, es pāris reizes pamēģināju pa to nošļūkt un noskriet, un es zināju, kur man jāstāv un kas man jāsaka. Šo izrādi nospēlēju trīs reizes, protams, ar katru nākamo reizi cenšoties arvien vairāk to saprast, jo nevar jau lomā tehniski ielēkt, tajā ir jādzīvo. Bet man tā bija laba pieredze, un šķiet, ka es tiku ar šo uzdevumu galā. Man arī ļoti patika šī izrāde, ar savu noskaņu tā man bija mīļa, un man ir žēl, ka šī izrāde jau noņemta no repertuāra.

Jaunā sezona jums iesākās ar vēl vienu jaunu lomu - pie režisora Valtera Sīļa.

Jā, izrādē «Biogrāfija. Spēle», kuras pirmizrāde bija 21. novembrī un kur es spēlēju Asistenti. Arī darbs pie šīs izrādes man ārkārtīgi patika, jo tā bija ļoti pozitīva pieredze - gan ar kolēģiem, gan režisoru. Man šajā izrādē ir vairākas lomas, ir ātri jāpārslēdzas no vienas uz otru, un aktieriski tā ir izcila iespēja sevi izmēģināt spilgtās raksturlomās.

Es tiešām ļoti priecājos, ka pirmajā sezonā teātrī man ir ko darīt, principā - nemitīgi, jo jau drīz sāksies mēģinājumi pie režisores Lauras Grozas, kura iestudēs kabarē izrādi «Teātris». Mēs tajā būsim viss kurss, dziedāsim un dejosim. Tas, ka šī pieredze veidojas, turklāt ir iespēja strādāt pie dažādiem režisoriem, dažādos stilos, ir ļoti, ļoti vērtīgi. Tā ir liela veiksme.

BĒRNĪBAS SAPNIS. «Es esmu no Siguldas, un sapnis par aktrises profesiju man bija jau no bērnības. Es zināju, ko gribu, un diezgan apzināti uz to gāju,» atklāj Liepājas teātra jaunā aktrise Madara Kalna / Justīne Grinberga

Madara, iepazīstiniet, lūdzu, ar sevi. No kurienes esat, un kāds ir jūsu īsais stāsts par ceļu līdz Liepājas teātra aktierkursam?

Es esmu no Siguldas, un sapnis par aktrises profesiju man bija jau no bērnības. Mans stāsts ir tieši diametrāli pretējs mana kursabiedra Artūra Irbes stāstam, kurš satika meitenes no Liepājas, kuras ieteica pamēģināt iestāties aktieros, un - Artūrs ir aktieris! Man bija gluži pretēji - es zināju, ko gribu, un diezgan apzināti uz to gāju. Domāju, tas lielā mērā ir arī manas mammas nopelns, jo viņa arī ir aktrise - gan sirdī, gan pēc profesijas. Teātra mīlestība un, iespējams, arī talants man noteikti ir mantots no mammas.

Kas ir jūsu mamma?

Mana mamma ir Agnese Kalniņa, bet viņa nestrādā savā profesijā, dara visu ko citu un būtībā ir cilvēks - orķestris. Viņa ir beigusi Jura Rijnieka kursu, tajā laikā, pirms Jauno Rīgas teātri pārņēma režisors Alvis Hermanis. Viņa palika tieši tajā «pelēkajā zonā» un nevienā no teātriem darbu nedabūja.

Vai jūsu sapnis bija nokļūt tieši Liepājas teātrī?

Tā sakrita, ka tieši Liepājā mani uzņēma. Pirms tam mēģināju stāties Valmieras teātra kursā, tiku līdz pēdējai kārtai, bet izkritu. Man bija svarīgi, ka man dod iespēju mācīties par aktrisi, un šādu iespēju man deva Liepāja.

Zinot mammas pieredzi ar teātri, kāda bija viņas nostāja, uzzinot, ka meita vēlas kļūt par aktrisi?

Es neatceros, ka kādreiz mammai tieši tā būtu teikusi, ka vēlos kļūt par aktrisi. Tas bija mans sapnis, un viņa to zināja. Mamma nekad nav apšaubījusi manus spēkus, un es domāju, ka šodien viņa par mani priecājas. Es, protams, nedomāju, ka bērni var piepildīt vecāku nepiepildītos sapņus. Mums ar mammu katrai ir savi sapņi, un mēs katra piepildām savus. Bet mamma ir mans vislielākais atbalsts, un es viņai varu stāstīt pilnīgi visu, jo zinu, ka viņa mani saprot no pusvārda. Mamma vienmēr ir klāt visās manās pirmizrādēs. Pat ja sākotnēji saka, ka nebūs, tomēr ir klāt un nāk uz skatuves ar ziediem. Viņa man ir ļoti, ļoti liels atbalsts, mēs abas kopā ejam cauri šai dzīvei.

Mamma ir arī padomdevējs vai tikai atbalsts, un profesionālus padomus dod pedagogi?

Ziniet, laikam jā - padomdevēji vairāk ir pedagogi, kolēģi, kursabiedri, bet mamma ir atbalsts visās dzīves situācijās, lai kas un kā arī notiktu. Viņa man palīdz iet uz priekšu.

Vai, sperot pirmos soļus uz teātra skatuves kā profesionālai aktrisei, jums ir kāda sapņu loma, ko ļoti gribētu nospēlēt?

Es zinu, kā man gribētos strādāt teātrī - es ļoti gribētu piedalīties kādā labā izrādē bērniem. Atceros «Dirty Deal Teatro» izrādi «Baltā grāmata», tas bija tik foršs darbs! Tur viss bija tik jauki, tik mīļi, tik mājīgi, tur katram skatītājam - lielākam un mazākam - tika pievērsta sirsnīga un nedalīta uzmanība. Tādā izrādē, kur var gudri un mīļi runāt ar bērniem, man kādreiz gribētos spēlēt. Jo tas ir skaisti, un teātrī to vajag darīt vairāk.

Bet vispār mani interesē visādas «trakulības» - jo dažādākas lomas, jo foršāk, un jo vairāk var dauzīties, jo labāk. Galvenais - būt labā izrādē, būt daļai no labas izrādes.

Studiju laikā, trešajā vai ceturtajā kursā, mums bija patstāvīgie darbi - jāgatavo etīdes, un es mēģināju pa vienai ainai no Federiko Garsijas Lorkas «Jermas». Lorka ir viens no maniem mīļākajiem dramaturgiem, un laikam šo lomu es gribētu kādreiz nospēlēt.