Mēs zinām, kuriem nebūs Ziemassvētku šajā nedēļā

Tuvojoties Ziemassvētkiem, meteomurgologi un sinopintiķi izmisumā plēsa matus un spalvas no galvas, padusēm, nāsīm un citām vietām, cenšoties noprognozēt tādus laika apstākļus, lai iespējami labāk izdabātu visiem un ikvienam, kā arī pastāvētu mazākas iespējas iebraukt pilnīgās auzās, rudzos un kupenās.
©Depositphotos.com

Tā nu beigu galā meteomurgologi un sinopintiķi piesolīja, ka, tuvākajās dienās no ziemeļdienvidiem ieplūstot aukstāka siltā gaisa masām, Latvijā gaidāms kailsals ar biezu un noturīgu sniega kārtu, tāpēc Ziemassvētki būs balti, ar atkusni, spēcīgām vēja brāzmām pilnīga bezvēja apstākļos, biežiem nokrišņiem un saulainu laiku apmākušajās debesīs. “Uzsniga sniedziņš balts / Balts, kā vissmalkākie milti / Uzsniga sniedziņš balts / Un Rīgas ielu uzturētājiem palika silti,” brāļus Ziemeļus citējot un Sniega karalienes māti nelāgiem vārdiem piesaucot, pa logu palūkojās rīdzinieki un atkal aizgāja gulēt.

Ar aptuveni tikpat konsekventiem lēmumiem izcēlās arī valdība, kura, atminoties krietnā prezidenta Levita pagājušā gada izteikumus, ka no kovida nomirušajiem Ziemassvētku nebūs, sadomāja beidzot saskaitīt, cik to nenomirušo īsti ir un cik vēl grasās nomirt. “Kas ir gājējs, tam jāiet,” prātīgi noteica valdība un atļāva Jaungada naktī bāriem un izklaides vietām strādāt nonstopā, lai visi beidzamo reizi mūžā kārtīgi “iztusējas”, kā arī pie viena atvēra baznīcas pošmīžiem un lielveikalus brīvdienās, lai latvju bāleliņi šajos burziņos varētu pilnībā pārbaudīt savas izdzīvošanas spējas. Pēc svētkiem bija plānots veikt pārpalikušās tautas skaitīšanu, tāpēc valdība šajā nedēļā tomēr nelēma par dzīvi pēc 11. janvāra, tas ir, ārkārtējās situācijas beigām. “Paskatīsimies, cik daudziem pēc konkrētā datuma tas vēl būs aktuāli,” paskaidroja valdība.

Dīvainā kārtā tā vietā, lai vēl atvērtu spēļu zāles, striptīzklubus, batutu lēkājamos parkus un izvērstu aktīvu reklāmas kampaņu omikrona dēļ nolokdaunotajās Eiropas valstīs, aicinot turieniešus braukt Vecgada vakarā dropēt uz Latviju, Levits nez kāpēc sadomāja tēlot Grinču. LTV “Rīta Pornorāmā” viņš pauda neapmierinātību ar valdības pieņemto lēmumu, uzskatot, ka vajadzējis noteikt jaunus un daudz stingrākus ierobežojumus, kā arī aicināja bāleliņus atturēties no iespēju burzīties izmantošanas. Šī nu gan bija komunikācijas kļūda: pat tie, kuri nekur nebija plānojuši doties, stenēdami un sevi lādēdami, āva zābakus, brida brīvdienās uz lielveikaliem, kā arī rezervēja sev galdiņu pirmajā izziņu dienesta 1188 ieteiktajā krogā, jo bija jau pieņemts, ja Levits kaut ko saka, ir jādara pavisam pretēji. “Kas viņam atkal nepatīk?!” neizpratnē bija arī valdība. “Mēs taču viņa Irēnīti Satversmes tiesas tiesneses amatā apstiprinājām, ko vēl vajag?!”

Protams, tā jau nu nebija, ka valdība savus pavalstniekus būtu sadomājusi tīšā prātā dzīt kovidā - visi vienā balsī aicināja nepulcēties, sēdēt mājās, biedēja ar alfu, betu, deltu, omikronu un pārējiem grieķu alfabēta burtiem, kā arī zīmēja viens par otru drūmākas un apokaliptiskas nākotnes ainas. “Par deltu vairākkārt lipīgākais omikrons izplatās milzu ātrumā un žēli ķērc - nav vērts, nav vērts,” brīdināja veselīgais pianists Pavļuts un pieļāva, ka jau janvāra sākumā ar kovidu inficēto skaits varētu sasniegt 3000 seju dienā. Jaunais epidemioloģijas “stārs” Trojaszirganskis ar sīkumiem neķēpājās un piesvieda, ka pat pie stingrā lokdauna februāra vidū varētu būt 15 000 vai pat 20 000 jaunu kovidgadījumu dienā. “Nu, kurš sola vairāk?” uzvaroši pavēries apkārt, teica Trojaszirganskis. Pārējie epidemiologi ar savām prognozēm pagaidām piebremzēja, jo, lai solītu vairāk, vispirms vajadzēja veikt aprēķinus, vai mums maz tik daudz vēl ir kam saslimt.

Taču bija arī labas ziņas - trešpotēšanās tika atļauta jau trīs mēnešus pēc pirmreizējās potēšanās, tāpēc kovidhistēriķi aicināja nekavēties un doties saņemt savu balstvakcīnu, postvakcīnu un ņūvakcīnu, lai starp ceturto, 17. un 24. poti pagūtu nomainīt arī kovidsertifikātus. Lāga Kariņpaps prognozēja, ka uz janvāra beigām vai februāra sākumu būs klāt jauns kovidvilnis, tāpēc aicināja Ziemassvētkus svinēt šaurā ģimenes lokā, nepulcēties un nepakļaut nevajadzīgi sevi un savus mīļos saslimšanas riskam, lietot FFP2 un MZGD respiratorus, ievērot divus metrus un mazgāt rokas, bet Veselības ministrijai atvērt lielpotnīcas, kā arī reklāmās ar plikiem pleciņiem stimulēt vakcinēties, jo tā šobrīd ir vienīgā iespēja atgriezties pie normālas dzīves. “Es aicinu visus vakcinēties, vakcinēties un vakcinēties!” uzsvēra premjers. “Eu, kur mēs to jau esam dzirdējuši?” aizdomājās nepateicīgā latvju tauta.

Tā visa rezultātā nepateicīgā latvju tauta nolēma valdībai atmest ar roku un pavērties, ko šajā sakarā saka sentēvu ticējumi. Izrādījās, tajos ir gana daudz noderīgu padomu. Tā, piemēram, tika ieteikts Ziemassvētku vakarā melnu kaķi nest ap Ministru kabinetu, pēc tam basām kājām skriet trīs reizes apkārt Saeimai, pie kuras nedrīkstēja piesēst uz bluķa, bet tad ieslēgt televizoru un klausīties, ko tajā zirgi runā, tad dabūs zināt nākotni un tieši pusnaktī ūdens pārvērtīsies par vīnu. Lai gan diez ko ticami tas viss neizklausījās, tas vienalga bija daudz reālāk nekā ierastās pļāpas par kovidlaikmeta beigām.