Vita Vārpiņa: Likmes šodien ir citas

«Man šogad bija ļoti maz izrāžu, un tas, ko laikam esmu iemācījusies – spēlēt katru izrādi kā pēdējo. Jo mēs patiešām nezinām, kas būs rīt. Un otrs – prast priecāties par mirkli, kas tev ir dots, un to novērtēt. Un, ticiet man, es patiešām tagad protu novērtēt,» saka Dailes teātra aktrise Vita Vārpiņa.
01.01.2022. Santa Raita
 
©Daina GEIDMANE, Dailes teātra publicitātes foto

Vitai Vārpiņai šis gads bijis balvām pārbagāts - Starptautiskajā teātra dienā skatītāju mīlētajai aktrisei tika piešķirta Lilitas Bērziņas balva - par spilgtu sniegumu pēdējo sezonu laikā un mākslinieciski augstvērtīgu darbu daudzu gadu garumā, valsts augstākais apbalvojums, Triju Zvaigžņu ordenis, un arī «Spēlmaņu nakts 2020/2021» balva par Rutes Vulfas lomu režisora Gata Šmita iestudētajā izrādē «Ārsts» Dailes teātrī - par smalku un drosmīgu aktrises darbu, filigrāni atklājot sarežģītu raksturu pretrunīgu ētisku dilemmu krustcelēs.

«Neatkarīgās» saruna ar aktrisi laikā starp baltajiem Ziemassvētkiem un gadu miju - par aizejošā gada zaudējumiem un ieguvumiem, par tumšu depresiju un dzirkstošu prieku, par bezgalīgi dziļām personiskām sāpēm un patiesu gandarījumu par profesionālā darba augsto novērtējumu.

Kura no trim šogad saņemtajām balvām jums pašai ir emocionāli vislielākā?

Ir diezgan grūti to tā izvērtēt. Laikam tomēr teātra balvas man kā aktrisei ir vairāk nozīmīgas. Pirmā bija Lilitas Bērziņas balva, par ko es ārkārtīgi priecājos, jo to pasniedz kolēģi, tas ir kolēģu vērtējums, un tas vienmēr ir nozīmīgi. Jo kolēģi ir acīgi, prasīgi, kritiski, tāpēc šī balva man deva ārkārtīgi lielu gandarījumu.

«Spēlmaņu nakts» balva ir par lomu izrādē «Ārsts». Tā arī nāca grūti un smagi, jo tas bija pandēmijas laiks, nebeidzams mēģinājumu process un nepārtraukti pārceltie gala termiņi, kas aktieriem nav ierasta lieta, jo parasti mēs mobilizējam sevi uz konkrētu laiku.

Bet par Triju Zvaigžņu ordeni, godīgi sakot, biju ārkārtīgi samulsusi, jo tas nāca pilnīgi negaidīti. No vienas puses - nejūtos to tā kā pelnījusi, turklāt gads bija tāds, ka liekas - īstie varoņi, ja tā var teikt, ir ārsti un skolotāji. Bet no otras puses - nedrīkst nenovērtēt to, ko dzīve un līdzcilvēki dod. Tāpēc, kad man pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni, kas arī nenotika tajā dienā, kā plānots - viss nobīdījās «lokdauna» dēļ -, es arī teicu, ka ļoti novērtēju valsti, kurā dzīvoju. Jo tajā brīdī, kad tika paziņots, kam šie ordeņi tiks pasniegti, visi teātri bija slēgti, turklāt uz neprognozējami ilgu laiku. Un tas, manuprāt, bija ārkārtīgi skaists žests aktieriem un māksliniekiem kopumā - ka jūs mums būsiet vajadzīgi, ka mēs par jums neesam aizmirsuši… Es tā to uztveru. Tādā ziņā tas ir ļoti, ļoti jauks novērtējums.

VITA VĀRPIŅA ir daudzpusīga aktrise, kuras talants, meistarība, darbaspējas un attieksme pret teātri un savu profesiju veido izcilības kopumu. Iepriekšējās sezonās aktrise ir radījusi vairākas spilgtas un nozīmīgas lomas, turklāt savu profesionalitāti un izcilību apliecinājusi daudzu gadu laikā. Tā bija teikts Latvijas Teātra darbinieku savienības pieteikumā, izziņojot Teātra dienas Izcilības balvu laureātus / Daina GEIDMANE, Dailes teātra publicitātes foto

«Spēlmaņu nakts» skatītājus ļoti aizkustināja video ieraksts ar jūsu neviltoto prieku un mulsumu par piešķirto balvu. Ar kādām sajūtām Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā gājāt to saņemt uz sava - Dailes - teātra skatuves?

Man, protams, bija liels prieks. Bet tas viss bija ļoti savādi, jo, kad mums paziņoja par balvu piešķiršanu, un tas bija pirms 23. novembra, mums bija jāparaksta - vārda vistiešākajā nozīmē - līgums ar Latvijas Teātra darbinieku savienību, ka mēs nedrīkstam šo ziņu nevienam izpaust, arī ne ģimenei. Es varu apgalvot, ka noteikti to ievēroju. Cik zinu, arī Ievas Segliņas vīrs (Nacionālā teātra aktieris Artūrs Krūzkops) neko nezināja - pat nenojauta, ka viņam būs jāpasniedz balva sievai. Arī kad stāvēju kulisēs līdzās saviem kolēģiem, neko viņiem neteicu, bet pēc tam saņēmu «pārmetumus»: «Vita, tu nu gan esi aktrise…» Bet es nedrīkstēju neko teikt! Tas bija dīvaini - sēdēt zālē un zināt, ka būs jāiet pēc balvas. Tādas duālas sajūtas, bet - klātbūtnes moments bija ļoti, ļoti svarīgs. Epidemioloģiskās situācijas dēļ nebija jau ļoti daudz cilvēku zālē, un tomēr tā kopā būšana gada beigās, gada bilances savilkšana mums visiem ir svarīga. Arī mums, aktieriem, tāds atskats uz aizvadīto sezonu ir vajadzīgs. Un, godīgi sakot, es esmu ārkārtīgi lepna par savu teātri, jo mēs šogad «nosmēlām» daudz balvu, bet es domāju, ka pelnīti. Necerēti ātri mūsu repertuārs ir pārveidojies un aizgājis tik labā virzienā un uz tik augstām virsotnēm. Aktierim tā ir ļoti laba sajūta, kad kāds jautā, uz kādu izrādi jūsu teātrī vajadzētu aiziet, un tu vari atbildēt, ka uz jebkuru. Jo repertuāra nomaiņa ir notikusi, un ne par vienu no izrādēm, kas tapušas pēdējo divu laikā, nav kauns. Un nav jautājumu, kāpēc šāds materiāls vai šāda izrāde ir mūsu teātra repertuārā. Tā reti kad ir, un tas rada lepnuma sajūtu par vietu, kurā strādāju.

Turklāt jums ir lomas trijās ejošākajās/skatītāju un teātra profesionāļu visatzinīgāk novērtētajās izrādēs - «Ārsts», «Smiļģis» un «Degunradži».

Jā, tā man ir laimējies. Un tieši šīs izrādes Dailes teātris arī bija izvirzījis «Spēlmaņu naktij».

Tad jādomā, ka šis gads jums ir notikumiem un emocijām daudz skaistāks par 2020. gadu, kad mūsu sarunā mirkli pirms «Ārsta» pirmizrādes atzināt, ka bijāt no tiem, kuriem pirmā «lokdauna» un dīkstāves laikā bija diezgan liela depresija - jo domājāt, ka tas var ievilkties tik ilgi, ka savas dzīves laikā diez vai ar savu profesiju vēl nodarbosieties…

Īstenībā arī 2021. gads man bija ļoti smags. Pašā gada sākumā mans tētis aizgāja Mūžībā, un es laikam emocionāli ar šo faktu vēl neesmu tikusi galā… Viņam bija dažādas veselības problēmas, bija jāved uz slimnīcu. Slimnīcā tētis saslima ar kovidu, bet vakcīnas tobrīd bija pieejamas tikai mediķiem… Tāpēc man nebija jautājumu, vai un kad vakcinēties. Es to izdarīju, tiklīdz tas bija iespējams. Jā, man šis gads pagāja arī ļoti skumjā zīmē, un žēl, ka tētis nepiedzīvoja šīs manas balvas… Bet no otras puses - šīs radošās veiksmes un daudzie apbalvojumi bija virsotnes. Jo bija «lokdauns», teātris ilgu laiku bija bez skatītājiem, un es neko tādu negaidīju. Tas ir paradoksāls salikums. Netradicionāls un ļoti negaidīts, bet tas tikai liecina, ka kāds tur, augšā, kā nu katrs mēs to saucam - Visums vai Dievs - tā ir nolicis. Ne visu tu, cilvēks, spēj ietekmēt, bet, ja no savas puses visu izdari par simt, pat divsimt procentiem, viss ir iespējams.

Kāda ir jūsu «recepte», kas ļauj izkļūt no depresijas, kas palīdz tikt atpakaļ gaismā?

Nav jau tādas receptes. Līdzīgi kā daudziem, arī man ir dienas, kad esmu dziļā depresijā, un ir dienas, kad jūtu, ka ir spēks, enerģija un daudz prieka. Tādas vienas receptes tiešām nav, bet laikam der atcerēties dažas vecās patiesības. Piemēram, neatlikt uz rītdienu to, ko var izdarīt šodien - jo rīt vairs var nebūt tādas iespējas. To pašu varu teikt arī skatītājiem: ja jūs gribat redzēt kādu izrādi un ja kasē ir biļetes, negaidiet, ejiet un apskatieties, izmantojiet tuvāko iespēju. Un otra lieta: plāni nemitīgi mainās, dzīve mums māca būt pateicīgiem par to, kas mums ir, un nepārdzīvot par sīkumiem. Jo likmes šobrīd ir citas, un tā tas diemžēl ir.

Šī teātra sezona ir tikai pusē. Vai varat atklāt, kādi jauni radoši izaicinājumi jums šosezon vēl gaidāmi?

Tie atkal, protams, ir plāni, kas var mainīties, bet reālākais, kas attiecas uz mani, ir ļoti interesants darbs pie poļu režisora Lukaša Tvarkovska. Top izrāde par Marku Rotko, bet - slavenais mākslinieks ir tikai «aizmetnis» jeb iemesls sarunai par ļoti daudz ko. Par tādām tēmām, kas latviešu teātrī nav cilātas. Režisors ir ļoti, ļoti jaudīgs, runā vismaz sešās valodās un ir iestudējis izrādes daudzviet pasaulē, strādājis dažādos teātra festivālos. Latiņa ir ļoti, ļoti augsta, un mums, aktieriem, ir jābūt gataviem darīt jebko. Man šobrīd vēl nav vīzijas, kāds varētu būt rezultāts, jo esam tikai pusē - puse no mēģinājumu procesiem ir notikusi, režisors šobrīd ir Polijā, un no tā, ko kopā darījām, viņš tagad veido literāro karkasiņu. Jo lugas jau nav. Viņš atgriezīsies pie mums janvāra otrajā pusē, un martā mums plānota pirmizrāde. Un pēc tam pirmizrāde plānota arī Polijā. Pavasaris izskatās ļoti daudzsološs, atliek tikai cerēt, ka tā tas viss arī būs, bet paredzēt mēs to nevaram. Katrā ziņā, es esmu ļoti priecīga arī par to, ka pat tajos brīžos, kad skatītājus teātrī nevaram ielaist, radošais process teātrī turpinās. Pretējā gadījumā mēs jau būtu sajukuši prātā. Procesam ir jābūt nepārtrauktam, lai brīdī, kad teātri atver skatītājiem, mēs būtu labā formā un lai skatītājiem vispār būtu uz ko nākt.

Ko jūs gaidāt no jaunā gada? Ar kādām cerībām raugāties tuvākajā nākotnē?

Reālākais, ko es gaidu, ka nebūs «lokdauna», lai gan - pēc politiķu un mediķu teiktā, tas atkal ir pavisam reāli. Un es gribētu cerēt, ka sabiedrība kļūs vienotāka. Man pat nepatīk vairs lietot sociālos tīklus, jo dažādās nometnes ir kļuvušas tik agresīvas, ka, godīgi sakot, negribas tajā ne iedziļināties, ne piedalīties. Lai gan - tas arī nav pareizi, mums katram ir jābūt savai pozīcijai un sociāli aktīviem, bet šā brīža agresija ir biedējoša. Kultūra un māksla, manuprāt, ir viena no platformām, uz kuras mēs varam būt vienoti, un man gribas ticēt, ka tā mūs nešķeļ, ka tā mūs vieno.

GADA BALVA LATVIJAS TEĀTRĪ «Spēlmaņu nakts» šogad notika 28. reizi. Vita Vārpiņa balvu saņēma par Rutes Vulfas lomu izrādē «Ārsts» - par smalku un drosmīgu aktrises darbu, filigrāni atklājot sarežģītu raksturu pretrunīgu ētisku dilemmu krustcelēs / Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Jūsu novēlējums «Neatkarīgās» lasītājiem un teātra skatītājiem jaunajā gadā.

Nezaudēt humora izjūtu, lai cik arī būtu smagi. Nezaudēt inteliģenci, kas, manuprāt, arī ir ļoti svarīgi. Un tomēr, saglabājot negatīvu testu, domāt pozitīvi. Ir jādomā pozitīvi, nav jau citu variantu.