Ģitārists Andris Grīnbergs. Aplis ir noslēdzies

«Bērnībā biju ļoti liels dziedātājs, zināju visas latviešu tautasdziesmas. Daudz laika pavadīju kopā ar vecomāti, un tieši no viņas esmu mantojis lielu mīlestību pret latviešu tautasdziesmu. Aplis ir noslēdzies – domāju, tāpēc man ir svarīgi popularizēt latviešu tautas mūziku,» saka ģitārists, Mārupes Mūzikas un mākslas skolas ģitāras spēles pedagogs Andris Grīnbergs.
«IZGLĪTĪBA ir pats spēcīgākais ierocis, ko var izmantot, lai mainītu pasauli,» uzskata ģitārists Andris Grīnbergs. Viņš absolvējis Latvijas Valsts konservatorijas Pūšaminstrumentu nodaļu, bet ģitārspēli apguvis pašmācības ceļā ©Ģirts Ozoliņš/F64

Lai atbalstītu un attīstītu ģitārspēles prasmes un tradīcijas, lai veicinātu latviešu klasiskās ģitārspēles skolas attīstību, lai saglabātu mūsu tautas kultūras mantojumu un popularizētu latviešu tautas mūzikas izmantošanu klasiskajā ģitārspēlē, viņš jau desmito gadu pēc kārtas rīko starptautisku ģitāristu konkursu «Kur tad tu nu biji?» («Where Were You»), kas pulcē jaunos ģitāristus ne tikai no visas Latvijas, bet arī no ārvalstīm.

Andra Grīnberga jauno ģitāristu konkurss/festivāls/ģitāru nedēļa, kas sadarbībā ar Mārupes Mūzikas un mākslas skolu notiek kopš 2013. gada, ir teorētiska un praktiska atbalsta sniegšana pedagogiem un ģitāristiem - tādējādi tiek attīstīta sadarbība starp skolām un pedagogiem un paplašinātas ģitāras izmantošanas iespējas.

Konkurss ir veltīts latviešu antropologam, ģitāristam, dziesminiekam, dzejniekam, lugu autoram un komponistam Andrim Kārkliņam (1942-2011), savukārt konkursa pamatu veido Andra Grīnberga latviešu tautasdziesmu apdares,

kā arīlatviešu komponistu mūzikas aranžējumi klasiskajai ģitārai, duetiem un trio. Šogad jau trešo gadu pēc kārtas konkurss notiks video formātā (līdz 2. aprīlim visiem konkursantu video ierakstiem ir jāparādās «Youtube»).

Jūsu izlolotais un organizētais starptautiskais ģitāristu konkurss šogad notiks jau desmito reizi. Kā viss sākās?

Tas bija 2013. gads, kad, atskatoties pagātnē un raugoties nākotnē, sapratu, ka esmu sasniedzis zināmu brieduma pakāpi, lai sāktu veidot ko tādu, kas attīstītu mūsu klasiskās ģitārspēles prasmes un tradīcijas. Pirms tam daudzus gadus domāju, ka kaut ko tādu mums vajadzētu, pat gaidīju, ka kāds to sāks organizēt. Jo tā jau ir - kad esam mazi, mēs gaidām, ka vecāki visu izdarīs mūsu vietā, bet, kad sapratu, ka neviens cits to negrasās darīt, bija jāsāk pašam. Pirms tam tika izdoti divi mani latviešu tautasdziesmu apdaru krājumi ģitārai, kas bija samērā unikāls notikums, un bija uzkrāta arī zināma dzīves un dažādu mūzikas konkursu pieredze. Un, lai konkurss nebūtu bezpersonisks un lai mums nebūtu «jādzied sveša dziesma», tam par pamatu izvēlējos latviešu tautasdziesmu apdares un arī nosaukumā iekļāvu tautasdziesmu.

SKOLOTĀJS. «Ir cilvēki, kuri jau piedzimst par ierēdņiem, un ir tādi, kuri piedzimst par skolotājiem. Es esmu piedzimis būt par skolotāju,» domā Andris Grīnbergs. Jau vairāk nekā 20 gadu viņš strādā Mārupes Mūzikas un mākslas skolā, kur māca klasisko ģitārspēli / Ģirts Ozoliņš/F64

Mēs savā mazajā skaitā esam diezgan pašpietiekami, tā ir mūsu latviskā mentalitāte. Mums pilnīgi pietiek, ja mums ir divi dziedātāji, divi pianisti, divi ģitāristi, divi vijolnieki, divi komponisti, divi žurnālisti… Televīzijā rāda tikai «tos divus», bet es vienmēr esmu gribējis ap sevi pulcēt tos, kuri tur nav. Jā, protams, mūsu sabiedrībā valda stereotips - ja tevi nerāda televīzijā, tad tevis nav vispār. Nu, bet nevar taču visi ietilpt vienā ekrānā! Un tas, ka tevi tur nerāda, ka par tevi neraksta avīzēs un žurnālos, nenozīmē, ka esi mazāk talantīgs, ka esi nekas. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc sāku organizēt konkursu - lai ļoti saudzīgā formā ikvienam dotu iespēju paskatīties, cik objektīva ir viņa pašpietiekamība. Iespējams, vajag vēl pamācīties… Tā mēs sākām, un tās tas turpinās. Sākotnēji konkurss notika Mārupes Mūzikas un mākslas skolā, bet pēc pāris gadiem pārcēlāmies uz Mārupes kultūras namu, kur mūs laipni uzņēma šī kultūras nama vadītāja, dziedātāja Ira Dūduma.

Vai, gadiem ejot, konkursa nolikumā ir kas mainījies?

Tā kā bērniem mūzikas skolā nemāca latviešu estrādes mūziku, vēlāk konkursā iekļāvām arī latviešu estrādes dziesmu apdares. Jo arī mani audzēkņi ir jautājuši: «Skolotāj, kad mēs roku spēlēsim…?» Skolotāju spektrs Latvijā ir ļoti dažāds - ja piecdesmit procenti skolotāju paši spēlē roku, tad otri piecdesmit procenti ir mācījušies «augstās skolās» un attiecīgi arī ģitārspēli pasniedz kā «augsto modi». Mēs meklējām vidusceļu, tāpēc konkursā pievēršamies arī populārajai mūzikai.

Kā notiek konkurss pandēmijas noteikto ierobežojumu apstākļos?

Šogad jau trešo gadu konkurss notiks attālināti. Protams, tiklīdz sākās pandēmija, mums nācās meklēt jaunus risinājumus, un mēs bijām vieni no pirmajiem, kuri pieņēma lēmumu, ka konkursam vienalga ir jānotiek. Kamēr citu konkursu organizatori nolēma ņemt pauzi, nogaidīt, līdz pandēmijas ierobežojumi beidzas, es sapratu, ka risinājums ir jāmeklē uzreiz. Jo bērni ir gatavojušies, viņi gaidīja iespēju parādīt sevi. Protams, bija daudz nezināmā, kā to darīt internetā, bija arī dažādi aizspriedumi no vecāku puses, bet mēs atradām zelta vidusceļu, un viss notika un notiek ļoti solīdi.

STEREOTIPISKA DOMĀŠANA. «Mūsu sabiedrībā valda stereotips - ja tevi nerāda televīzijā, tad tevis nav vispār. Nu, bet nevar taču visi ietilpt vienā ekrānā! Un tas, ka tevi tur nerāda, ka par tevi neraksta avīzēs un žurnālos, nenozīmē, ka esi mazāk talantīgs, ka esi nekas,» uzskata mūziķis ar vairāk nekā 40 gadu stāžu Andris Grīnbergs / Ģirts Ozoliņš/F64

Kādi ir ieguvumi no konkursa norises interneta vidē?

Video formāts ienesa daudz jauna un daudz ko labu. Tā ir mobilitāte, samazināti izdevumi, turklāt mums ir iespēja aicināt žūrijā profesionāļus no ārvalstīm, kuru vērtējums ir absolūti objektīvs. Arī šogad žūrijā būs ārvalstu mūziķi - Andrea Monarda no Itālijas, Anna Inozemceva no Krievijas, Igors Šošins no Baltkrievijas, Rodijs van Gemerts no Somijas mūzikas institūta «Avonian», kas piešķirs naudas balvu trim dalībniekiem. Latviju pārstāvēs Vladimirs Kudrins.

Pateicoties video formātam, arī mums pašiem ir iespēja piedalīties citos starptautiskos konkursos, sūtīt savus bērnus, piemēram, uz Baltkrieviju, Krieviju. Tas nemaz nav slikti, jo es atceros savus studiju gadus, kad mācījos Latvijas Valsts konservatorijā. Tie bija tālie padomju gadi, bet jau tad parādījās konkursi, uz kuriem varēja sūtīt audio ierakstus. Es domāju, ka pat tad, kad mums atkal būs iespēja pulcēties un konkursu rīkot klātienē, mēs «vienu fāzi» atstāsim arī internetā.

Kāpēc konkurss ir veltīts ģitāristam un dziesminiekam Andrim Kārkliņam?

Tikai pavisam nedaudz esmu bijis ar viņu pazīstams, bet man bija svarīgi nevis tikai skatīties, kas notiek pasaulē - tur viss ir kārtībā, viss notiek! -, bet piesaistīt uzmanību arī mūsu pašu ģitārspēles tradīcijām, neaizmirst tās. Andra Kārkliņa dzīves gājums bija ļoti skaudrs, un caur to atklājas mūsu tautas vēsture, mūsu tautas liktenis… Veltot šo konkursu Andrim Kārkliņam, ik gadu mēģinām pavērt kādu jaunu viņa radošā mūža lappusi, un ar konkursa dalībniekiem esam arī koncertējuši viņa piemiņas mājās «Zuši» Kaltenē.

Jā, kas notiek ar jaunajiem ģitārspēles entuziastiem pēc konkursa?

Tā kā man pašam ir dažādu konkursu pieredze, varu teikt, ka visbriesmīgākā sajūta ir, kad konkurss beidzas. Vienalga, esi ieguvis pirmo vai pēdējo vietu, par tevi aizmirst. Aizmirst jau nākamajā dienā. Tas ir ļoti skaudri, tāpēc es ar šiem jaunajiem mūziķiem, kuri parādījuši labu sniegumu, cenšos uzturēt kontaktu, aicinu piedalīties dažādos koncertos. Mums jau izveidojusies laba sadarbība ar Baldones Evaņģēliski luterisko baznīcu, kur tiek organizēts Latvijas ģitāristu forums. Tā iniciators ir draudzes mācītājs Juris Morics, pats izcils mūziķis un skaņu režisors. Šogad Latvijas ģitāristu forums notiks jau trešo reizi, un tas plānots maija beigās. Protams, mēs meklējam visas iespējas, kur mūsu konkursantus parādīt, un labākos cenšos paturēt arī savā «YouTube» kanālā.

Cik liela ir jūsu paša ģitārspēles pieredze?

Esmu absolvējis konservatorijas pūšaminstrumentu nodaļu, esmu spēlējis pūtēju orķestros, estrādes ansambļos, šlāgergrupās un rokgrupās, tāpat arī esmu veidojis aranžijas. Bet ģitāru sāku spēlēt 11 gadu vecumā. Tā bija padomju Latvija - laiks, kad klasisko ģitāru vispār nevarēja nopirkt. Tolaik pasaulē populāras kļuva dažādas popmūzikas grupas, kur spēlēja puiši ar gariem matiem, kļošenēm. Viņi mūs, jauniešus, iedvesmoja, un arī mēs ar draugiem dibinājām grupas, fantazējām un mēģinājām kaut ko spēlēt. Līdzīgi, kā to dara jaunieši arī šodien, tikai šodien ir ļoti plašas iespējas un nekas nav tik dārgs, ko nevarētu nopirkt, bet tolaik nebija pat ģitārspēles pasniedzēju.

Jums arī bija gari mati?

Jā, tik, cik skolā tolaik atļāva. Situācija tolaik bija ļoti grūta, bet interese tik liela, ka gandrīz visu apguvu pašmācības ceļā. Jau biju pieaudzis, kad parādījās iespēja pamācīties pie skolotājiem. Tas bija absolūts vakuuma laiks, un varbūt arī tāpēc es jau desmit gadu organizēju šo konkursu, lai mūsu jaunajai paaudzei nebūtu vakuuma sajūtas - ja viņi mācās spēlēt klasisko ģitāru, lai viņiem ir iespēja sevi parādīt arī ārpus mūzikas skolas koncertiem.