Jānis Lūsēns: Katram vajag savu lauku stūrīti

«Tie bija mani sešpadsmit, septiņpadsmit, astoņpadsmit gadi, kad Oskara Vailda pasakas «Zvaigznes bērns» tēmu uztvēru ļoti personiski. Iespējams, arī šis mūzikls mūsdienu pusaudzim ļaus sevi pavērot no malas un izraisīs kādas pārdomas,» saka komponists Jānis Lūsēns.
AR JAUNĪBAS NOSTALĢIJU. Jānim Lūsēnam Oskara Vailda pasaka «Zvaigznes bērns» asociējas ar jaunības nostalģiju – atminoties laiku, kad viņš pirmoreiz lasīja šo pasaku. «Tie bija mani sešpadsmit, septiņpadsmit, astoņpadsmit gadi, kad šo tēmu uztvēru ļoti personiski,» komponists atzīst ©Ģirts Ozoliņš/F64

Ar aplausiem un ovācijām šonedēļ VEF Kultūras pilī pirmizrādi piedzīvojis komponista Jāņa Lūsēna un dzejnieka Kārļa Vērdiņa ģimenes mūzikls «Zvaigznes bērns». Jaundarbs sevi pieteicis dinamiski - ar jaunības degsmi, azartu un vienlaikus dziļi emocionāli. Dažādu paaudžu izpildītāji ar Jāņa Lūsēna instrumentālo grupu uz vienas skatuves izdzīvo Oskara Vailda pasaku par cilvēka pieaugšanu un dzīves vērtībām. Tās galvenais varonis meklē atbildi uz jautājumu «kas es esmu?», uzvarot sevī ļaunumu un lepnību, mācoties pazemību un līdzjūtību, kā arī novērtējot atbalstu, ko sniedz draugi un ģimene.

«Muzikālā stāsta centrā izvirzījusies vajadzība mīlēt un uzticēties, spēja palīdzēt un pat uzupurēties, lai atbrīvotos no egoisma un paštaisnuma, kas saindē attiecības ar citiem. Mūzikla varoņiem nozīmīga ir garīgā pieredze, kas tiek gūta, vēršot skatu pret debesīm - gan tām, kurās mirdz daudz zvaigžņu, gan arī tām, kurās meklējam žēlastību, glābiņu un reizēm arī savas eksistences attaisnojumu,» atklāj Kārlis Vērdiņš.

Mūzikla galveno - Zvaigznes bērna - lomu atveido Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas audzēkņi Markuss Rūtentāls un Patriks Tabaks. Lomās iejūtas arī dziedātāji Zigfrīds Muktupāvels, Kristīne Zadovska, Uģis Roze, Katrīna Dimanta, Annija Putniņa, Sniedze Kaņepe, Edvards Grieze, Toms Kalderauskis, Emīls Gilučs, Daniels Pelnēns, kā arī Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas audzēkņi un absolventi. Jaunā mūzikla radošās komandas sastāvā darbojas režisors Mārtiņš Kagainis, horeogrāfe Egija Abaroviča, vokālā pedagoģe Annija Putniņa, bet par kostīmiem un skatuves scenogrāfiju rūpējas mākslinieču apvienība «Grāfienes».

Izrādi veidojusi «Producentu grupa 7», un tā tapusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda un LMT atbalstu.

«ZVAIGZNES BĒRNS» ir krāšņs un emocionāls stāsts par cilvēka pieaugšanu un dzīves vērtībām. Tā galvenais varonis meklē atbildi uz jautājumu «kas es esmu?», uzvarot sevī ļaunumu un lepnību, mācoties pazemību un līdzjūtību, atverot sirdi mīlestībai un iegūstot patiesus draugus un ģimeni. Attēlā (priekšplānā) - komponists Jānis Lūsēns un dziedātāja Annija Putniņa mūzikla pirmizrādē VEF Kultūras pilī 19. janvārī / Publicitātes foto: Mārtiņš PLŪME

Jaunā mūzikla «Zvaigznes bērns» pirmizrādei sekos tikšanās ar skatītājiem Jelgavas kultūras namā (22.01.), Vidzemes koncertzālē «Cēsis» (23.01.), Latgales vēstniecībā «Gors» (05.02.), Valmieras kultūras centrā (06.02.), Rīgā, VEF Kultūras pilī (09.02.), Ventspilī, teātra namā «Jūras vārti» (12.02.) un Ogres kultūras centrā (13.02.).

«Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi «Zvaigznes bērna» mūzikas autoru, komponistu Jāni Lūsēnu.

«Zvaigznes bērns» ir tikko piedzimis. Cik ilgs bija tā gaidīšanas laiks?

No bērnībā lasītām Oskara Vailda pasakām man visspēcīgāk atmiņā palicis tieši «Zvaigznes bērns», un man jau ilgāku laiku saistoša bija doma par šī stāsta pārtapšanu mūziklā. Tās poētiskā valoda, vide, tēli un galvenā varoņa dzīvesstāsts ir izteikti krāsains un rosina bagātu iztēli, lai radītu jaunu skatuves darbu. Savulaik pāris teātriem par to klusi biju ieminējies, bet tas palika bez īpašas ievērības. Un, kad Aigars Dinsbergs («Producentu grupas 7» vadītājs) jautāja, vai man nav kāda ideja par mūziklu - Valsts kultūrkapitāla fondā bija izsludināts projektu konkurss -, teicu, ka ir jau sen. Viņš iesniedza šo projektu, un tas tika apstiprināts, paldies dievam. Bet «piedzimis» mans «Zvaigznes bērns» ir jau pirms kāda laika, pandēmijas ierobežojumu dēļ tas tikai tagad beidzot parādīts publikai. Man kā komponistam tas bija «piedzimis», kad notīs bija uzrakstīts.

Un kad tas bija?

Pagājušajā vasarā. Mēs ar Kārli Vērdiņu ļoti intensīvi strādājām, un sadarbība bija veiksmīga. Es pats «uzliku scenāriju», kopīgiem spēkiem to mazliet pielabojām, un Kārlis uzrakstīja dziesmu tekstus un izveidoja dialogus.

Oskara Vailda «Zvaigznes bērns» ir emocionāls stāsts par cilvēka pieaugšanu un grūtību pārvarēšanu. Ar ko jums šodien tas ir mīļš?

Ar jaunības nostalģiju - atminoties laiku, kad lasīju Oskara Vailda pasakas. Tie bija mani sešpadsmit, septiņpadsmit, astoņpadsmit gadi, kad šo tēmu uztvēru ļoti personiski. Domāju, ka tagad gandrīz katram jaunietim ir kādas problēmas - jo ir daudz brīva laika, vecāki ir ļoti nodarbināti, ir mobilie telefoni un internets, un viens otrs tur salasās visādus brīnumus un tad mēģina pasauli un sevi mainīt... Tam ir jātiek pāri, iespējams, kopīgiem spēkiem - skolā un ģimenē. Un, iespējams, arī šis mūzikls pusaudzim ļaus sevi pavērot no malas un izraisīs viņā kādas pārdomas.

JAUNIE KOPĀ AR LEĢENDĀM. Pavisam jaunās paaudzes mākslinieki, darbojoties kopā ar jau pieredzējušām skatuves leģendām, kļūst līdzvērtīgi partneri un rada enerģētiski jauneklīgu un jaudīgu uzvedumu / Publicitātes foto: Mārtiņš PLŪME

Un iedos arī kādas atbildes?

Es nezinu. Tas jājautā pusaudžiem, kuri nāks uz «Zvaigznes bērna» izrādēm. Jā, man arī būtu interesanti dzirdēt, ko jaunietis no šī darba ir nolasījis un sev ieguvis.

Bet pats stāsts ir ļoti vienkāršs. Ir ziema, krīt zvaigzne, un notiek brīnums: divi meža cirtēji atrod mežā atstātu zīdaini. Viens no viņiem aiznes bērnu uz mājām, viņš aug, ir ļoti skaists, bet - pārāk pašapzinīgs, mīl darīt citiem pāri. Viņa egoisms ir izkāpināts vispārākajā pakāpē - viņš domā, ka pasaule griežas ap viņu, un par to viņš saņem sodu. Viņam ir jāmainās, un viņš arī mainās. Beigās arī satiek savus vecākus, un viss beidzas laimīgi. Oskara Vailda pasaka gan beidzas citādi, bet mēs pieturējāmies pie laimīgām beigām.

Ģirts Ozoliņš/F64

Nu jau «Zvaigznes bērns» ir laimīgi devies pie saviem skatītājiem visā Latvijā. Kas vēl tapis/top šai laikā?

Kad pabeidzu «Zvaigznes bērnu», bija mazliet brīvāks laiks un tapa Čaka programma «Satikt Čaku». Ar Čaka dzeju nekad nebiju strādājis, un šī ideja radās, esot Ozolu skolas bibliotēkā. Pamanīju «dzeltenos dzejas krājumus», un mani «parāva nostalģija» pēc tēva, kurš bija literatūras skolotājs un kurš mani faktiski arī ieveda Čaka literatūras pasaulē. Palasīju Čaka dzeju, kaut ko sāku «klimperēt» un sapratu, ka kaut kas arī sanāk. Tikai pēc tam aptvēru, ka 2021. ir arī Čaka 120. jubilejas gads, un tā tapa jauns «vīriešu projekts», kurā piedalās divi čaļi - Zigfrīds Muktupāvels (balss, vijole) un Jānis Strazdiņš (balss). Kad pandēmijas ierobežojumi mazināsies, mēs noteikti brauksim pa Latviju un spēlēsim šo programmu atkal un atkal.

Bet paralēli man ir lielie nošu darbi - darbs pie «Leļļu operas» otrās redakcijas. Plānots, ka Operā tā tiks uzvesta 2023./2024. gada sezonā. Tas ir milzīgs darbs ar notīm, jo tās ir otrreiz jādigitalizē. Darbu rokrakstā esmu veicis, un tagad viss ir jāsaliek kopā. Mūzikas apjoma ziņā tās ir desmit Jāņa Ivanova simfonijas, un šis nošu apjoms ir jāsakārto līdz septembrim.

Kas veidos jauno «Leļļu operu»?

Ar Egilu Siliņu (Latvijas Nacionālās operas un baleta vadītājs) esam vienojušies, ka tā būs «Putnu operas» komanda - Kristīne Jurjāne un Ieva Jurjāne. Viņas vēlas strādāt ar režisoru Dāvi Sīmani. Domāju, ka tā būs laba komanda, galvenais, lai visiem veidojas kopīga vīzija par to, kā tam ir jābūt. Katrā ziņā, uz māsām Jurjānēm es simtprocentīgi paļaujos.

«Leļļu opera» jau bija iestudēta (2008. gadā), bet, iespējams, tā bija drusku par garu. Iespējams, radošā komanda neizveidojās ideāla. Katrs pats par sevi bija labs, bet kaut kas nesaslēdzās, un tā arī kādreiz notiek. Tā, iespējams, savā laikā bija arī ar izrādi «Meierovics» (Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna jaundarbs par Zigfrīdu Annu Meierovicu ir muzikāls stāsts par cilvēka dzīvi, likteni, realizēšanos un, protams, mīlestību), kurā tika ieguldīts milzīgs darbs, bet ko nospēlēja tikai trīs reizes. Tā gadās. Tāpēc komandas darbs ir ļoti svarīgs - lai visi strādā ar vienlīdz lielu entuziasmu. Tā tagad ir ar «Zvaigznes bērnu» - visi ir entuziasma pilni, strādā ar pilnu atdevi, ir nenogurdināmi.

Jūs pats ar lielu entuziasmu jau vairākus gadus rosāties savā Ozolu skolā Valkas novada Zvārtavas pagastā, īstenojot sapni dot jaunu dimensiju kultūrvēsturiski nozīmīgai vietai, izveidojot tur savu dzīves un radošo telpu, kas būtu pieejama interesentiem. Kas tur šodien notiek?

«SATIKT ČAKU». Sajūtu meistara Čaka dzeja iedvesmojusi komponistu Jāni Lūsēnu radīt jaunu koncertprogrammu, kurā atspoguļotas dzejnieka daiļrades dažādās šķautnes. Jāņa Lūsēna jaunradītās dziesmas savu īpašo skanējumu ieguvušas, savijoties diviem vīrišķīgiem balss tembriem - Zigfrīda Muktupāvela un Jāņa Strazdiņa baritoniem / Publicitātes foto

Pirms vairākiem gadiem esmu atgriezies pie savas skolas gadu aizraušanās - jaunu skaņu un tembru meklējumiem, un to izmantošanas improvizācijā un mūzikā. Un viena no Ozolu skolas publiskām funkcijām ir padarīt pieejamu apmeklētājiem mūzikas instrumentu kolekciju, stāstot par tiem un tos demonstrējot. Instrumentu kolekcijā, kas atrodas skolas lielajā zālē, kur ir arī īpaši krēsli mūzikas baudīšanai, ir dažādi zvanveida, kokļveida un taustiņinstrumenti, kā arī dažādi pūšamie instrumenti. Šobrīd varam uzņemt līdz 15 cilvēkiem, lai skaņu izplatības lauks būtu pēc iespējas tuvāk klausītājiem, un šie muzikālie ceļojumi notiek arī pandēmijas apstākļos. Protams, ievērojot valstī ieviestos noteikumus. Ceram, ka atjaunosies normāla koncertu dzīve, un tad jau Ozolu skolā būs arī koncerti. Pirmais eksperimentālais koncerts, kurā muzicēja Mārcis Auziņš, bija ļoti veiksmīgs - visas biļetes bija izpirktas. Pēc tam tur varēja arī «Satikt Čaku», un arī uz šo programmu visas biļetes tika izpirktas burtiski piecās dienās.

Vēl tikai viena ēdamzāle jāizremontē, viss pārējais praktiski ir gatavs un apmeklētājiem pieejams. Brauciet ciemos! Mums ir arī 70 kvadrātmetru plašs divistabu apartaments, ko esam ielikuši «booking.com». Tikko pie mums uz divām nedēļām bija atbraucis francūzis ar bērniem. Viņš gribēja pilnīgi pazust prom no pasaules un atpūsties nevis kādā hipsterīgā vietiņā, bet «pilnīgi nost». Un mēs viņam to varējām piedāvāt, jo Ozolu skola ir pilnīgā nekurienē. Blakus ir ciematiņš Zaķi, bet visapkārt - Latvijas valsts meži. Mēs saviem viesiem no Francijas sagādājām arī visādas atrakcijas, tostarp izbraucienu ar zirga ragavām, un viņi prom negribēja braukt… Mums, protams, ir visas ērtības, ir siltums, plašas telpas un augsti griesti.

…un laba mūzika.

Nu, jā. Mēs viņiem arī paspēlējām - tā bija dāvana par tām divām nedēļām, ko viņi pavadīja pie mums.

Jūs arī pats tur diendienā dzīvojat un strādājat?

Jā, esmu tur deklarējies, esmu Valkas novada iedzīvotājs. Man ir bijuši dažādi lauku īpašumi, bet parasti bija tā, ka, turp aizbraucot, bija jāpļauj zāle, jādara citi darbi un, kad viss bija sakopts, jābrauc atpakaļ uz Rīgu. Aizbraucot pēc nedēļas, atkal tas pats - atkal «jārukā». Tagad dzīvoju savā īpašumā. Protams, nevar vīzdegunīgi teikt, ka dzīvot laukos ir labāk nekā pilsētā. Katram ir savi apstākļi, ir dažādas situācijas, kur konkrētajā brīdī ir labāk, bet tīri cilvēcīgi es uzskatu, ka mums katram vajag savu lauku stūrīti. Es jau katrā intervijā aicinu cilvēkus nebaidīties arī no lielākiem objektiem - vecām skolām, muižiņām - kādas Latvijā vēl ir un ir puslīdz labā stāvoklī. Piemēram, četri draugi var paņemt kopā, lai ir vieglāk apsaimniekot, lai var dzīvot lielākā komfortā, un, iespējams, ar laiku varbūt parādās arī kādas biznesa iespējas. Manuprāt, kooperācija varētu būt labs nākotnes modelis arī kādām radošām grupām, kurām ir kādi projekti - vai keramiķiem, vai tēlniekiem, vai gleznotājiem, vai komponistiem. Tas paver ļoti daudz iespēju, piemēram, radošām mākslinieku darbnīcām, arī starptautiskām.

ĪSTENO SAVU SAPNI. Komponists Jānis Lūsēns jau vairākus gadus ar lielu entuziasmu rosās Ozolu skolā Valkas novada Zvārtavas pagastā, īstenojot sapni dot jaunu dimensiju kultūrvēsturiski nozīmīgai vietai, izveidojot tur savu dzīves un radošo telpu / Ģirts Ozoliņš/F64

Vai paralēli radošajam darbam jums ir arī kādi vaļasprieki, hobiji, ar ko nodarbojaties savā «nekurienē»?

Tādu baigo hobiju nav. Pagājušogad sapirkos glaunas makšķeres - ar domu, ka nu tik makšķerēšu. Biju makšķerēt tikai vienu reizi, skola prasa daudz darba. Bet šogad man ir mērķis makšķerēt vairāk, jo netālu no manis īpašumu ir iegādājies kolēģis Edgars Raginskis, kurš ir ļoti disciplinēts makšķernieks. Un es ceru viņam «uzsēsties uz astes» un kopā pabraukāt pa apkārtnes ezeriem.

Ir arī kādas pavisam jaunas radošas ieceres, ko šogad gribētu realizēt?

Jā, esmu iecerējis vienu darbu ar Leona Brieža dzeju. Tas būs ar kori «Sōla» un diriģentu Kasparu Ādamsonu.

Lasīju jūsu mājaslapā, ka no 26. februāra uz skatuves atgriežas arī «Producentu grupas 7» veidotais mūzikls «Kaupēn, mans mīļais…».

Jā, pandēmijas dēļ izrādes tika pārceltas, tagad ir plānots tās spēlēt vēl.

Gan «Zvaigznes bērnā», gan izrādē «Kaupēn, mans mīļais…» jūs arī pats esat uz skatuves, spēlējat dzīvajā, un izrāžu grafiks ir ļoti piesātināts.

Jā, bet nu redzēs, kā būs, jo - es vairs negribu spēlēt izrādēs… Tik daudz ir nospēlēts, un katra nākamā izrāde kaut kā velk atpakaļ - ir kādas asociācijas no pirmizrādēm, no gadījumiem izrādēs, un ikreiz, darbojoties uz skatuves, ir sajūta, ka ar laika mašīnu atgriežos pagātnē. Mani, protams, mēģina atrunāt, sakot, ka vajag pašam būt uz skatuves, bet… Man tas sāk palikt diezgan apgrūtinoši, jo slodze ir milzīga, visi šie pārbraucieni. Es nezinu, es tagad par to domāju, kā būs. Varbūt jāpaliek tikai komponista lomā. Jo man taču ir skola, un tagad galveno akcentu gribu likt uz to, aicinot cilvēkus pie sevis - lai parādītu, ka pasaule var būt arī savādāka, nekā tā ir pilsētā.

Pirmā dziesma no «Zvaigznes bērna» - «Mans avots» - ir kā vadmotīvs visai sižeta līnijai, un to izpilda galvenās lomas atveidotāji, Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas audzēkņi Patriks Tabaks un Markuss Rūtentāls:

Otrā dziesma - «Purpursega» - ir kā brīnuma solījums klausītājiem jaunajā gadā. Studijas ieraksts, aranžija un mikss - Jānis Lūsēns, juniors: