Aktieris Valts Skuja. No kreisā krasta
Viņam galvenā mīlnieka - Toma Fennela - loma Liepājas teātra šīs sezonas vērienīgākajā jauniestudējumā «Vairāk par dzīvi/Teātris». Muzikālo izrādi ar kaislībām iestudē režisore Laura Groza, un savu pirmizrādi tā piedzīvos 19. februārī.
Traka attiecību horeogrāfija
Jauniestudējums veidots pēc Gaja Boltona lugas «Vairāk par dzīvi», kas tapusi pēc Viljama Somerseta Moema romāna «Teātris».
Džūlija Lamberte ir izcila aktrise, teātris viņai nozīmē visu, tāpat kā teātrim viņa nozīmē ne mazāk. Tam viņa atdevusi savu dzīvi, savukārt teātris viņu vienmēr stipri mīļojis. Šajās attiecībās ir noticis daudz, ļoti daudz. Piedzīvotas radošas virsotnes un abpusēji kaislību mirkļi. Traka attiecību horeogrāfija, kas mijusies ar neaptveramu gandarījumu. Bet šobrīd ir pienācis brīdis, ar kuru viņai ir grūti samierināties. Tikšanās ar jauno Tomu Fennelu - kaislīgu Džūlijas talanta pielūdzēju, iespējams, var atklāt daudz par to, kurā virzienā viņas vektora taisnei turpmāk tiekties.
Džūliju Lamberti izrādē atveido Inese Kučinska, Tomu Fennelu - Valts Skuja, pārējās lomās - Egons Dombrovskis, Karīna Tatarinova, Edgars Pujāts, Everita Pjata-Gertnere, Rolands Beķeris, kā arī citi Liepājas teātra aktieri.
Jauniestudējumā strādā arī scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, lugu no angļu valodas tulkojusi Evita Mamaja, ar aktieriem vokālajās nodarbībās strādā Ieva Dreimane.
Lauras Grozas versija par «Teātri»
Mēģinājumu process aizsākās decembrī, tomēr darbs ar šo iestudējumu ilgst jau nedaudz vairāk par gadu - šajā laikā komponists Kārlis Auzāns ir radījis oriģinālmūziku, kuru izrādē atskaņos Liepājas simfoniskais orķestris.
«Ar Kārli esam kopā daudz strādājuši, bet nekad tādā mērogā. Viņa ieguldījums ir milzīgs. Muzikālā dramaturģija sastāv no 17 numuriem - gan horeogrāfiskiem, gan vokāliem, šādā žanrā viņam ir pirmā pieredze. Dziesmu tekstus sarakstījusi Inese Zandere - viņas darbs ir nudien smalks, ik vārds izaudzis no lugas, līdz ar to ar viņas tekstiem strādāt bija ļoti viegli, savukārt milzu darbu šobrīd iegulda Liene Grava, kas rada horeogrāfiju katram numuram,» stāsta jauniestudējuma režisore Laura Groza.
Lai arī viņai pašai ir operas pieredze - Lauras Grozas režijā tapuši divi operas iestudējumi -, dramatiskajā teātrī šī ir viņas pirmā izrāde ar orķestri. «Šajā iestudējumā - ar tik lielu radošo sastāvu - jūtos kā zivs ūdenī, tas mani iedvesmo; atšķirībā no operas šeit ar materiālu strādāju jau no pirmās dienas, man ir tik daudz ideju un fantāziju, nevaru vien sagaidīt, kad beidzot dzirdēšu mūziku orķestra izpildījumā,» uzsver režisore.
Latvijā Viljama Somerseta Moema romāns «Teātris» lielākai daļai sabiedrības asociējas ar hrestomātisko Jāņa Streiča filmu - ar Viju Artmani galvenajā lomā un Raimonda Paula mūziku, taču Moems pieder visai pasaulei. Pēc viņa romāna tapuši dramatizējumi, izrādes, vairākas filmas, līdz ar to Jāņa Streiča filma ir tikai viena no interpretācijām. Liepājas teātra izrādes radošā komanda piedāvās savu versiju.
«Materiāls veidots pēc labākajām melodrāmas tradīcijām - no malas uz to skatīties ir gana smieklīgi, man ir ārkārtīgi interesanti ar to strādāt, gribu piedāvāt spraigu izrādi un ceru, ka man izdosies šo visiem zināmo stāstu parādīt daudz negaidītāk,» saka režisore.
«Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi jauniestudējuma «Vairāk par dzīvi/Teātris» jaunā Toma Fennela lomas atveidotāju Valtu Skuju, kuram šī ir milzīga atbildība - spēlēt kopā ar Liepājas teātra Džūliju Lamberti Inesi Kučinsku.
Cik vienkāršs vai sarežģīts ir darbs Toma Fennela lomas veidošanā? Kā veidojas sadarbība ar skatuves partneriem, režisori?
Kad man tika iedalīta Toma Fennela loma, mana pirmā reakcija bija: kāpēc es…?! Jo no manis tā ir ļoti tālu. Man liekas, ka es neesmu mīlnieka tips, citi džeki šai lomai ir daudz vairāk atbilstoši. Bet, iespējams, režisore redz savādāk. Viņai arī nav tāda uzstādījuma, ka man ir jāatbilst kaut kādiem priekšstatiem par to, kāds ir Toms Fennels. Un es arī veidoju šo lomu, izejot no sevis - esmu vienkāršs jauns džeks, un es nemēģinu sevi kaut kā samākslot, lai atbilstu kādiem priekšstatiem. Protams, nav tā, ka tāpēc viss ir vienkārši, man šī loma ir liels izaicinājums. Parasti, kad izlasu lugas materiālu, man liekas, ka visu saprotu, bet, kad sākas darba process, apzinos, cik ļoti maz no tā visa saprotu.
Kas ir pats sarežģītākais, mēģinot iemiesoties Toma Fennela tēlā?
Ir atsevišķas vietas, kur mana dzīves pieredze vēl nav tik liela, kur veidojas «štopors», bet man ļoti palīdz mani pieredzējušie kolēģi Inese Kučinska un Egons Dombrovskis, arī režisore Laura Groza dalās savā pieredzē, piemeklējot atbilstošus piemērus no teātra pasaules. Tā mēs pamazām apaudzējam šo lomu un pa visiem kopā man nesaprotamo agrāk vai vēlāk atrisinām. Neviena aina nav tāda, kurā man uzreiz viss ir skaidrs, bet - beigās jau būs «okei».
Tik liela loma pirmajā sezonā teātrī ir ne vien liela atbildība, bet arī milzīga pieredze.
Jā, un par to esmu ļoti pateicīgs. Man ir paveicies, ka pēc studijām nekas nav apstājies, ka ir darbs, ka mani uzreiz met iekšā ugunī, tādējādi ļaujot iet uz priekšu un augt savā profesijā.
Jau savā pirmajā sezonā esi ticis arī pie pirmās atzinības - par Ērika lomu diplomdarba izrādē «Cietsirdīgās spēles» saņēmis labākā aktiera balvu 12. Latvijas Kultūras akadēmijas skatuves un audiovizuālās mākslas festivālā «Patriarha rudens».
Es uzskatu, ka šī balva ir mums visiem, kas piedalījāmies «Cietsirdīgajās spēlēs». Tā vienkārši sanāca, laikam kādi apstākļi sakrita, ka to iedeva man. Jo - kāpēc man..? Es tiešām domāju, ka mēs visi kopā to esam nopelnījuši. Kopā ar režisoru Dmitriju Petrenko mēs ļoti ilgi un detalizēti pie šī darba strādājām, noslīpējot to līdz vissmalkākajām detaļām. Mums katram sava loma ir ļoti skaidra, un mēs visi saprotam, ko un kāpēc darām. Tāpēc man nav sajūtas, ka es šajā izrādē esmu pārāks, galīgi nē. Esmu bijis klāt šīs izrādes tapšanas procesā un zinu, kādu darbu katrs tajā esam ieguldījuši. Tāpēc šī balva ir mums.
Vai sapnis par aktiera profesiju tika izsapņots jau bērnībā? Kāds bija tavs ceļš līdz Liepājas teātra aktieru kursam?
Skolā nebiju pats gudrākais bērns, nekad neesmu bijis izcilnieks. Vecāki cerēja, ka būšu mūziķis, jo tēvs (Artis Skuja) ir mūziķis un mūzikas pedagogs, māte (Gunta Skuja) - deju pasniedzēja un deju svētku virsvadītāja. Mācījos spēlēt instrumentus - klavieres, čellu un klarneti, bet, tā kā knapi izvilku mācību priekšmetus, sapratu, ka pēc vidusskolas man nebūs iespējas mācīties augstskolā. Domāju: iešu strādāt un būšu bagāts. Trīs mēnešus pēc vidusskolas absolvēšanas «nobumbulēju», pienāca rudens, un tiešām arī nācās iet strādāt. Strādāju lidostā, mētāju koferus. Pusgadu biju vienkāršs «rabotņiks», kurš strādā maiņu darbu, līdz vienā brīdī sapratu, ka kaut kas mani tajā tomēr neapmierina, ka kaut kas dzīvē ir jāmaina. Man tēvs vienmēr teica: strādāt parastu fizisku darbu paspēsi vienmēr, bet, ja gribi ko sasniegt, ir jāmācās, kamēr esi jauns. Aizgāju no darba, bet bez mērķa, ko gribētu mācīties, un - atkal «iekritu grāvī». Dzīvoju, izklaidējos, kopā ar draugiem tusējos pa ielām, līdz rudenī sapratu, ka atkal esmu tajā pašā punktā, kur pirms gada. Atkal jāmeklē darbs. Un tālāk viss notika ļoti dīvaini… Mamma ieminējās, ka es varētu būt aktieris, tur neviens neprasīs, vai zinu matemātiku. Protams, neuztvēru to nopietni, jo - kāda iespēja, ka mani uzņems?! Es taču nemācīšos tagad dzejoļus! Domāju: iešu labāk uz bārmeņu kursiem, varēšu strādāt bārā. Un, kad vienu dienu biju kaut ko salietojies un «aizceļojis kaut kur citur», no rīta pamodos, un manī bija apskaidrība: kāds es bārmenis?! Nē, ir jāmācās tie dzejoļi! Tai laikā zināju vairākas repa dziesmas, kas bez muzikālā pavadījuma izklausās kā dzeja. Nevienam neko neteicis, aizbraucu uz Liepāju un noskaitīju savas repa dziesmas. Pat pašiem labākajiem draugiem neko neteicu, jo domāju, ka viņi šādu manu izvēli nesapratīs. Pateicu tikai, kad pēc trim dienām uzzināju, ka esmu ticis desmitniekā. Protams, neviens mani nenosodīja, gluži otrādi - dažiem pat bija žēl, ka nepateicu, būtu gribējuši stāties kopā ar mani.
Kādi pirms pieciem gadiem bija tavi priekšstati par to, kas ir aktiera profesija?
Domāju, ka aktierim nekas nav jādara - aiziet uz skatuves, norunā savu dzejoli un dabū par to naudu. Protams, jau pirmajā kursā šie mani priekšstati salūza. Ome man vienmēr mācīja: ja esi ko iesācis, pabeidz. Tā veidojās mana attieksme: pat ja kaut kas nesanāk, ej uz priekšu, izdari līdz galam! Godīgi sakot, es ne mūžam nedomāju, ka man būs augstākā izglītība, bet - man ir! Protams, studiju laikā mana prioritāte bija izklaides ar jaunajiem kursabiedriem, tusiņi. Jā, tas noteikti bija svarīgāk.
Vai studiju laiks pārliecināja, ka esi izvēlējies īsto profesiju?
Jau no pirmajām dienām sevi pozicionēju kā džeku, kuram viss ir «pofig». Tā bija mana aizsargreakcija, ja notiek pretējais un mani palūdz aiziet. Bet iekšēji es jutu, ka tas ir pareizais ceļš, un kaut kas jau arī sanāca.
Kurā brīdī bija pārliecība, ka kaut kas arī sanāk?
Tikai ceturtā kursa pašās beigās sāku vispār kaut ko saprast. Kad studiju laikā pedagogi lūdza izvēlēties materiālu, ko mēs katrs gribētu spēlēt, domāju: dodiet man lomu, un es spēlēšu. Man nebija tādas zināšanu bagāžas, lai pateiktu, kas man patīk, ko es gribu. Man vienkārši nebija tāda faila. Pirms iestājos Liepājas teātra kursā, nebiju redzējis nevienu teātra izrādi. Man patika skatīties televīzijā tizlas komēdijas, tās mani uzjautrināja. Un es joprojām domāju, ka aktiera galvenais uzdevums ir nodrošināt skatītājam izklaidi. Protams, svarīgi, lai arī aktierim pašam ir interesanti, lai ir «fans», un tam nav obligāti jābūt kaut kam smieklīgam, tas var būt arī ar bēdīgu noskaņu. Galvenais, lai tas ir piesaistoši. Tāpēc arī visos uzdevumos, kas studiju laikā tika uzdoti, vienmēr meklēju, kā no tā uztaisīt «prikolu», kaut ko negaidītu, kā pārsteigt. Nevis tā, lai ir «pareizi» un «pēc uzstādījuma», bet - lai ir «pigori», lai man pašam un arī citiem ir interesanti un izklaidējoši. Tas ir tas, ko es meklēju katrā lomā.
Vai šajā sezonā ieplānota vēl kāda jauna loma?
Jā, trīs dienas pēc «Teātra» pirmizrādes sāksim strādāt pie režisora Elmāra Seņkova, kurš iestudēs izrādi «Grimmi», kurā darbosies brāļu Grimmu pasaku tēli. Tajā būsim iesaistīti vairāki no mūsu kursa. Es tiešām esmu pateicīgs, ka man ir tik daudz darba. Domāju, ja pēc studiju beigām būtu pauze, vēlāk ielēkt tai vilcienā būtu daudz, daudz grūtāk. Tāpēc, ja šāda iespēja tiek dota, tā ir jānovērtē. Tas ir ļoti forši! Protams, ir emocionāls nogurums, un pa naktīm sākas jau arī «teātra murgi» - ka esmu ne savā teātrī, ka lienu pa ložām, tad esmu uz laukuma, bet nezinu tekstu un neviens man nepalīdz… Man agrāk tā nebija, bet pieredzējušie kolēģi mani «apsveic» un saka, ka tas esot pilnīgi normāli. Protams, studiju gados pirms eksāmeniem bija stress, jo domāju: ja eksāmenu nenolikšu, man pateiks «čau!». Neviens gan nedraudēja, ka tā būs, bet man pašam bija sajūta, ka eksāmens ir atskaites punkts un man ir jāparāda sevi maksimāli labi, jo citas iespējas nebūs.
Vai līdztekus darbam teātrī ir laiks kādiem vaļaspriekiem? Kā pavadi savu brīvo laiku?
Šobrīd, kad tuvojas pirmizrāde, brīva laika praktiski nav, bet, ja tiešām ir vajadzība kādām citām lietām, laiku atrast var vienmēr - agri no rīta, vakarā vai nakts stundās. Bet šobrīd pat īsti negribas neko citu darīt, esmu sakoncentrējies darbam. Paies pirmās izrādes, un gan jau es atkal būšu atvērtāks un gribēšu darīt arī tās citas lietas. Kas tās ir? Izklaides. Man patīk kopā ar čomiem vazāties pa pilsētu, sūkt aliņu, uzspēlēt galda vai datorspēles, repot, rakstīt savas dziesmas vai vienkārši brīvi un nepiespiesti tusēt. Ikdienā tas bieži iztrūkst, jo ir mēģinājumi, un, ja nevaru aiztusēties līdz rītam, tad es to nedaru vispār. Tad labāk tagad paciešos un to darīšu vasarā vai no iestudējumiem brīvajā laikā. Tāds grafiks mani apmierina, nav tā, ka kaut ko sev atņemu. Gadu pēc vidusskolas es nodzīvoju, pa mikrorajoniem tusējot ar čaļiem, kuriem nav nekādas nākotnes vīzijas, un tas man iedeva citu skatu uz dzīvi, palīdzēja sakārtot vērtības. Savukārt darbs lidostā man ļāva ieraudzīt realitāti, saprast, kā dzīvot es negribu - ka es negribu «tupa rukāt». Man joprojām patīk vazāties pa pilsētu, staigāt kājām garus kilometrus, pirmajos divos studiju gados visu Liepāju esmu izstaigājis, bet - man tas vairs nedod kaifu, ja ar savu darbu, sevī kaut ko pārvarot, neesmu nopelnījis. Tāpēc es to tagad atstāju brīvdienām.
Dzimis un audzis Rīgā, kā esi iedzīvojies Liepājā?
Man ļoti patīk, ka te viss ir pa īstam, patiess, nekas nav uzpūsts. Arī mēs teātrī apzināmies savu vietu un nemēģinām uzlēkt augstāk nekā spējam. Mēs neradām kaut kādus mākslīgus priekšstatus par sevi, un gan darba procesā, gan ikdienā tas ļoti palīdz. Patiesībā šie četri gadi mani ļoti ir izmainījuši. Nedomāju, ka kādreiz vilkšu iespīlētas bikses, «bitlovku» un iešu uz teātri, ka sēdēšu krogā un dzeršu kokteili par pieciem eiro… Jo es sevi tā neasociēju, uzskatīju, ka tas ir izlutinātajiem, «krutajiem» kundziņiem. Es biju čalis no ielas, kuram patika reps un hiphops. Bet, redzi, es mainos un no platajām treniņbiksēm esmu ticis arī līdz uzvalka biksēm, un - es spēlēju Tomu Fennelu! Jā, arī lomas mani maina, un es esmu sapratis, ka man nav no tā jākautrējas. Man nav visu laiku jānes tas «vaibs», kāds bija pirms pieciem gadiem Rīgā, «rajonā», jo - man tas vairs nav svarīgi. Es varu uzvilkt arī citas drēbes, ielūkoties spogulī un saprast, ka es joprojām esmu godīgs pret sevi. Tas ir līdzīgi kā ar kompleksiem, ar ko aktiera profesijā lieliski var tikt galā. Bet, protams, vienmēr ir vērtīgi atcerēties, no kurienes esi «izlīdis», tā ir svēta lieta, taču - tu vari arī mainīties un būt savādāks.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
