Aizraujošā Krēta bez tūrisma populārākajiem galamērķiem

Krēta ir viens no populārākajiem galamērķiem cilvēkiem, kuri vēlas baudīt dabu, sauli, jūru un vēsturi.
Ierapetras zemes šaurumā, uzbraucot kalnos, var atrast vietu, no kuras redzami abi salas krasti. Ceļš ir bīstams, bet ir tā vērts ©No personiskā arhīva

Būsim atklāti - vietās, kas ir iekļautas tūrisma maršrutos un tiek plaši reklamētas, īstās Krētas ir ļoti maz - ārpus redzes lauka paliek grieķiskais dzīvesveids ar bieži vien nesakopto pagalmu un sirmiem kungiem ciematu bāriņos, plašo siltumnīcu kvartāli, pamesti ciemati, kuros tikai vienas mājas logos vairs deg gaisma, mazo tavernu saimnieku patiesā sirsnība, ieraugot tūristu, bīstami ceļi, kas sākumā šķiet pilnīgi pašnāvnieciski, granātāboli, kas aug brīvā vaļā nevienam nevajadzīgi, uzzied, nogatavojas, pārsprāgst un nokrīt.

Prom no tūrisma galamērķiem

Populārākie un tūrisma industrijas attīstītākie reģioni ir salas ziemeļos - tur ir Herakliona, Hanja, Rethimno un citas pazīstamas pilsētas ar tūrismam pakārtotu infrastruktūru. Savā ziņā šīs pilsētas visas ir līdzīgas kā ūdenslāses: vecpilsētas ar šaurām ieliņām, kas pārbāztas ar restorāniem, jūras līča krastu aizņem promenāde un restorāni, restorāni, restorāni. Skaisti, tīri, glīti, laipni, garšīgi, uzpucēti, bet tā nav īstā Krēta. Īstā Krēta meklējama salas vidienē un dienvidu krastā, ko apskalo Vidusjūra. Vismazāk tūrisma industrijas skartais reģions ir Lasiti, kas atrodas salas austrumu galā dienvidu krastā.

Tā kā Krēta mūsu ceļojumu sarakstā nav pirmo reizi, tad gribējās redzēt ko citu, tāpēc, plānojot braucienu, izvirzījām sev mērķi - tālāk no populārajiem tūrisma galamērķiem, jo gribam ieraudzīt patieso Grieķiju. Par apmešanās vietu izvēlējāmies Ierapetras apkaimi. “Booking.com” atradu viesnīcu “Oleander garden”, kas piesaistīja ar savu atrašanās vietu - apmēram 700 metru no jūras, kalnu aizā. Izvēle bija nekļūdīgi pareiza! Kādreizējā olīveļļas spiestuvē, kas desmitiem reižu pārbūvēta un apbūvēta, iekārtota pietiekami laba viesnīca, kas sākotnēji šķiet kā labirints, jo katrs numurs ir gluži vai citā stāvā, katram ir sava ieeja un kaimiņus vispār nav iespējams ne redzēt, ne dzirdēt. Tā kā viesnīca atradās kalna nogāzē, tā arī nesapratu, cik stāvu bija tam namam - ja skatījos no lejas, tad sanāca, ka dzīvojam trešajā stāvā, kad skaitīju no sāniem, tad vispār ēkai bija tikai trīs stāvi, taču, ja kāpu no kalna lejā, tad uz leju bija jākāpj trīs stāvi. Viesnīcas pievienotā vērtība - pirts un baseins. Otra pievienotā vērtība - saimnieki! Nē, tie nav grieķi, bet gan viens Urālu izcelsmes kazahs un bulgārs ar savu dēlu. Kompanjoni Grieķijā dzīvo jau vismaz 20 gadu. Bulgārs, bijušais aviācijas inženieris, stāsta: “Atbraucu uz Grieķiju pirms 20 gadiem, lai nopelnītu naudu vienvirziena biļetei uz Kanādu. Tā arī tālāk par Krētu neesmu ticis.” Arī kazaham līdzīgs stāsts - abi vīri runā krieviski un ir gatavi stāstīt un rādīt par Krētu visu, ko zina, un, ja nezina, tad zvana draugiem, radiem paziņām, lai tik mums palīdzētu un sniegtu pēc iespējas vairāk informācijas.

Mazliet par olīvām

Lasiti kopumā ir dārzkopības un augkopības reģions, galvenais biznesa veids - olīvkoku birzis. Arī viesnīcas saimniekiem ir olīvu dārzs un līdz ar to arī pavisam īsta olīveļļa piedāvājumā. Nu ziniet, veikalos Latvijā un citās zemēs esmu pirkusi dārgu olīveļļu ar uzrakstu “Extra Virgin”, bet tas ir pavisam cits izstrādājums. Īsta olīveļļa līst kā svaigi izsviests medus, tai piemīt neuzkrītoša, bet raksturīga garša un smarža. Grieķi ar olīveļļu neskopojas - lej visam pāri daudz un droši. Piemēram, viena no tradicionālajām grieķu uzkodām ir bagātīgā eļļas daudzumā ielikta gabalos salauzta kaltēta maize no pelēkiem miltiem, kam pārlieta tomātu salsa ar zaļumiem un nedaudz fetas siera. Tas kopā ir tik ļoti garšīgi! Lai gan eļļas ēdienos ir daudz, brīnumainā kārtā tas nerada sajūtu, ka ēdiens ir trekns. Saimnieki eļļu pārdod par četriem eiro litrā.

Mazās eļļas spiestuves ir gandrīz izzudušas, tāpēc olīvas ražas laikā tiek vestas uz lielajām spiestuvēm, pretim saņemot gatavu eļļu vai naudu pēc izvēles. Taču ar olīvu pārstrādi ir viens bet! Olīvu pārstrādes bizness Krētā lielākoties ir baznīcas vīru rokās, tāpēc var teikt, ka te valda kartelis, kura rīcība ne vienmēr ir godīga. Viens no sāpīgākajiem punktiem ir ražošanas atkritumu utilizācija - ne vienā vietā vien ir izveidotas nelikumīgas izgāztuves - viss, kas paliek pāri pēc olīveļļas izspiešanas, tiek vests uz ieplakām kalnos - smird nežēlīgi, un mušu mākoņi ir necaurskatāmi.

Lasiti apgabals, kas stiepjas līdz pašam salas austrumu galam, ir auglīgs, tāpēc šeit koncentrējas ne tikai lielāki un mazāki olīvkoku lauki, bet arī siltumnīcu platības, kurās audzē tomātus, gurķus, zemenes. Braukājot pa kalniem, pa olīvdārziem un siltumnīcu platībām, bieži pamanāmi granātkoki ar salīdzinoši nelieliem, bet neizsakāmi garšīgiem granātāboliem. Es vispār nebiju granātābolu fans, bet, nogaršojot brīvdabā augušu granātābolu, par tādu kļuvu. Tas vispār ir pilnīgi cits auglis, nekā redzam mūsu veikalos un tirgū. To pašu var teikt par vīnogām - es nesaprotu, kā vīnoga no vīnogas tik ļoti var atšķirties?! To gan nevar teikt par mandarīniem un apelsīniem - neviens no manis atrastajiem un pagaršotajiem nebija ēdams - rūgts, skābs...

Grieķi neuztraucas - viņi dzīvo

Vērojot Lasiti reģiona ciematus, sākumā ir neliels kultūršoks, jo vide būtiski atšķiras no ierastajiem tūrisma reģioniem - te ir pilnīgi normāli, ka pie mājām ir nekārtība ar spaiņiem, veciem logiem un vēl citiem nenosakāmas izcelsmes krāmiem, un nesakopti mauriņi vai aizauguši dārzi ir mazākais, par ko uztraukties. Protams, ir arī skaisti sakopti un uzturēti īpašumi, tāpēc nevar teikt, ka grieķi ir nevīžas pēc būtības. Tajā brīdī, kad sāc saprast, kā grieķis domā, tad viss nostājas savās vietās. Grieķim daudz svarīgāk ir ar kaimiņu pasēdēt tavernā, iedzert kādu rakiju vai vīna glāzi, vērot pasauli sev apkārt un baudīt dzīvi.

Pārsteidzoša ir grieķu patiesā viesmīlība - tūrisma reģionos ir jaušama apkalpojošā personāla laipnība, apzinoties, ka par to tiks samaksāts ar dzeramnaudu, bet īstajā Krētā cilvēks cilvēkam palīdz nesavtīgi - nedomājot, kas viņam par to būs. Jāteic, ka grieķiskā viesmīlība ir pielipusi arī mūsu viesnīcas saimniekiem. Novērojums - jo tālāk no intensīvās tūrisma plūsmas, jo cilvēki patiesāki un sirsnīgāki - opis ar spieķi ir gatavs iet kilometru ceļu rādīt.

Ja ir iespēja, dodieties uz vietējo tirgu - parasti tie norit sestdienās divas reizes mēnesī, vismaz Ierapetrā un Moirā. Tirgu nevar nepamanīt, jo tas tiek iekārtots uz vienas no galvenajām pilsētas ielām - vienkārši noslēdz satiksmi un tirgojas uz nebēdu. Visi sezonālie augļi un dārzeņi, mājās gatavotie sieri, dažādu veidu olīvas - visu var nogaršot un izvēlēties tīkamāko. Ja neknauzerēsies un kārtīgi iepirksies, tad saimnieks uzmetīs vēl kaut ko pa virsu - tā es tiku pie viena lieka kilograma vīnogu. Jaunums - arī tirgos var iegādāties olīvas, kas iepakotas vakuumā, tātad ir pārvadājamas rokas bagāžā.

Grieķi ir slaveni ar savu viesmīlību, un to apliecina arī tavernu saimnieki - ik reizi ka pilnīgi vienmēr, vismaz manā pieredzē, pēc maltītes tiek pasniegts kāds desertiņš un rakijas glāzīte, kas netiek pieskaitīta rēķinam. Nereti saimnieks vēlas saskandināt un iedzert uz viesu veselību.

Pamestais ciems un abi krasti

Ierapetras apkārtnē ir kāds ievērību pelnījis ciems Kristosa. Stāsts ir tāds: ciems, kas izvietojies kalna pakājē un kādreiz bijis labi apdzīvots, ar laiku izmira, jo, kā vietējie saka: kalnos nav darba, tāpēc daudzi no kalniem nonāca lejā uz pilsētām, kur darba ir vairāk. Taču pēc daudzu gadu pamestības ciemā vairākas mājas iegādājās kāds austriešu mākslinieks, kura vārds pasaulē labi zināms, bet pēc viņa lūguma es to neizpaudīšu. Mākslinieks restaurēja šīs mājas un piedāvāja tās apdzīvot cilvēkiem, kam šī vieta patīk. Tagad šajā ciemā pamazām veidojas līdzīgi domājošo komūna - mākslinieki un citi interesanti ļaudis. Jāsaka, ka atjaunotās mājas neatrodas cita citai blakus, bet gan diezgan patālu. Tāpēc ir visai sirreāla sajūta - ej pa pussabrukušu ciemu, un pēkšņi skaista māja, skan mūzika, iekopts puķu dārzs. Redzams, ka interese par šo ciemu pakāpeniski pieaug, jo vairākām ēkām ir uzsākti remontdarbi. Arī mākslinieks pats domā paplašināt savu mājokli - pieķēru viņu zīmējam projektu piebūvei uz jau esošajiem pamatiem.

Šim ciemam ir cerība atdzimt, taču diezin vai tā ir citiem kalnu ciemiem. Savos braucienos, meklējot skaistākos skatu punktus, atradām ne vienu vien ciematiņu, kurā apdzīvotas izskatās vien dažas mājas un uz ceļa redzama viena mašīna un vientuļa kaza.

Pie Ierapetras ir vēl viens neoficiāls apskates objekts, kas ceļvežos nu jau 20 gadu vairs nav ierakstīts. Ciematā Ferma atrodas savulaik ļoti grezns un milzīgs kūrorts ar aptuveni 1000 vietām, saviem veikaliem, restorāniem, auto nomām - vesela pilsēta. Labiekārtots arī jūras krasts - vēl ir saglabājušās no gluda akmens izbūvētās takas krastā un izveidoti gluži vai baseini ūdenī. Runā, ka kūrorts ir bijis tik augstā līmenī, ka bija ne tikai tenisa laukumi un baseini, bet arī speciālas vietas un iekārtas, lai jūrā varētu peldi baudīt arī cilvēki ratiņkrēslos. Ap 2000. gadu kūrorta īpašnieks aizgāja citā saulē, bet sieva un bērni biznesu nevēlējās turpināt. Acīmredzot neviens cits, kurš vēlētos turpināt šo darbu, arī neatradās, un tā nu ekskluzīvais ēku komplekss iet bojā dabīgā nāvē. Nu pavisam dabīgā gan nē, jo logi un durvis ir izņemtas un no terašu dēļu klājumiem palikušas vien naglas. Iespējams, ka turpat kaut kur netālu šīs lietas dzīvo savu otro dzīvi. Te redzams arī dabas spēks - caur akmens plātņu takām nu jau izauguši kārtīgi koki, betons lēnām drūp, un kā pārkare klintij uzbūvētais baseins draud iegāzties jūrā.

Skaistākā ainava Krētā ir atrasta - tā ir vieta, no kuras var redzēt abus salas krastus. Tā atrodas kalnos Ierapetras zemes šaurumā, kur no viena krasta līdz otram ir vien 12 kilometru. Jāteic gan, ka ceļš ir ierindas braucējam visai bīstams - pat man, kas pie „kazu takām” ir pieradusi, reizēm nācās smagi noelsties.

Apmeklējuma vērta ir arī Patsosas aiza. Tā ir vieta, kur vēl aizvēsturē dzīvojis svētais Antonijs brīnumdarītājs un dziednieks. Atstātie kruķi, spieķi un citi palīglīdzekļi liek domāt, ka cilvēki šurp brauc pēc dziedināšanas spēka un to arī saņem. Diemžēl šo vietu ceļvežos neatrast, bet “googlemap.com” to atrod. Piebilde: Krētā mums populārais “Waze” strādā ļoti slikti, tāpēc labāk izvēlēties “googlemap” aplikāciju.

Nesavtīgie padomi ceļotājiem

Ja gribat ieraudzīt patieso Krētu, nomājiet auto un ceļojiet! Tas nav dārgi - kopā ar pilnu apdrošināšanu, ko no sirds iesaku iegādāties, mašīna dienā izmaksās 20-25 eiro. Vislabāk to izdarīt laikus internetā, norādot saņemšanas un nodošanas vietu lidostā, kur ielidosiet un izlidosiet. Apdrošināšanai ir vēl viena priekšrocība - nevajadzēs maksāt aptuveni 700 eiro depozīta maksu, kas tiek piemērota tajos gadījumos, ja neiegādājas pilnas apdrošināšanas polisi. Pēc mašīnas nodošanas depozīts tiek atgriezts, bet ne vienmēr tajā pašā dienā. Es nemaz nerunāju par to, ka, braucot pa šaurajiem ceļiem un ielām, var gadīties apskrāpēt auto. Ja ir apdrošināšana, tad, kā saka auto nomas darbinieki: galvenais, atgādā man mašīnas tehnisko pasi - auto mēs kaut kur atradīsim. Arī nodošana ir bezgala vienkārša - noliec auto tur, kur paņēmi, un atslēgas iemet pastkastītē.

Braucot kalnos, vienmēr sarēķiniet laiku, lai līdz tumsai, kas iestājas pulksten septiņos vakarā, būtu jau lejā. Turklāt kalnos vidējais ātrums būs ap 20-30 km stundā, tātad rēķiniet kārtīgi. Kalnu ceļi ir ļoti šauri, ar stāviem kāpumiem un kritumiem, kā arī asiem pagriezieniem pat 180 grādu leņķī. Atstarojošo līniju šiem ceļiem lielākoties nav, tāpēc tumsā tos izbraukt ir ļoti riskanti.

Maltītei izvēlieties tavernas, kas neatrodas ceļa jūras pusē. Tuvāk jūrai vienmēr būs vismaz par 30% dārgāk un ne vienmēr garšīgāk, turklāt vairāk būs tūristu. Nevajag baidīties no pavisam mazajām tavernām, kur šķiet, ka nekas nenotiek - ja piestāsiet un iesiet iekšā, tad ātri vien saimnieks atradīsies, sievu uz virtuvi aizsūtīs un pagatavos ko ļoti garšīgu tieši jums. Reiz iegriezāmies puspamestā ciematā jūras krastā, kur bija tikai viena taverna. Saimniece saka, ka vīrs aizbraucis uz pilsētu un viņa nemāk ieslēgt jauno plīti. Ilga bija viņu saruna pa telefonu, bet plīts tika ieslēgta, steiks pagatavots un mums pasniegts. Protams, pirms tam mums pasniedza tradicionālos grieķu salātus. Jāpiebilst, ka ārpus populārākajiem tūrisma galamērķiem grieķi nerunā angliski, bet ļoti labi var izlīdzēties ar rādīšanu ar pirkstiem un smaidu.

Līdzīgi bija Ierapetras tuvumā esošajā “Drakona cava” - pakalnē ar skatu uz jūru iekārtota lieliska taverna ar ģimenisku atmosfēru. Gaidot maltīti, ir tik patīkami vērot, kā mazmeita apkalpo viesus, māte šiverē pa virtuvi, bet vectēvs lielā nopietnībā kurina grilu, lai viesiem, kuri izdomājuši ēst doradu, tiktu pasniegta šorīt ķerta un tikko grilēta zivs. Arī tomāti, maize un, protams, eļļa ir no pašu saimniecības.

Runājot par tavernām jūras krastā, manā pieredzē tomēr ir viens izņēmums. “Gorgona bar” netālu no Heraklionas ir atrodams arī “Googlemap.com”. Ieeju grūti pamanīt, jo tā ir šaura eja starp mazu pludmales veikaliņu un vēl kādu ēku. Bārs patiesībā ir it kā necila taverna pašā ūdens malā, bet ar izcilu ēdienkarti. Grilēts astoņkājis un kalmāru gredzeni, kādiem līdzīgus neesmu ēdusi. Šo vietu ieteica viesnīcas saimnieki.

Pavisam drīz Covid-19 ierobežojumi būs beigušies un ceļot varēsim droši. Cerams, ka tāpat kā iepriekšējā sezonā, “airBaltic” piedāvās tiešos reisus no Rīgas uz Heraklionu, kas ir ļoti ērti, jo ceļā jāpavada tikai četras ar pusi stundas. Patlaban Ierapetrā ir ap plus 10 grādiem, bet jau martā var sākt domāt par sauļošanos tik dažādajās pludmalēs.

Laimīgu ceļu!