Jānis Znotiņš. Skarbi ironisks par dzīvi komunismā
Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvojis viņa jauniestudējums jauniešiem «Mēs, roks, sekss un PSRS» - stāsts par leģendāro 1985. gada «Pērkona» koncertu un notikumiem pēc tā.
Dramaturģes Ances Muižnieces, režisora Jāņa Znotiņa, scenogrāfes Pamelas Butānes kopdarbs iestudējumā jauniešiem «Mēs, roks, sekss un PSRS» stāsta par jauniem cilvēkiem, kuri 1985. gadā piedzīvoja leģendāro grupas «Pērkons» koncertu Ogres estrādē un tam sekojošo vilciena izdemolēšanu.
Trīs draugi - septiņpadsmitgadīgie Andrejs, Vizma un Uģis - klausās mūziku, cenšas atrast savu vietu dzīvē, risina attiecības viens ar otru, ar savām ģimenēm un komunistisko režīmu. Viņu alkas pēc neatkarības no vecāku un iepriekšējo paaudžu uzskatiem un kontroles sakrīt ar lielajām, kolektīvajām, gaisā jūtamajām alkām pēc pārmaiņām un brīvības.
Lomās: Kārlis Freimanis, Eduards Johansons, Ilze Pukinska, Skaidrīte Putniņa, Klinta Reinholde, Sandis Runge.
Radošajā komandā strādā arī gaismu mākslinieks Gatis Priednieks-Melnacis. Izrādē skan «Pērkona» mūzika, katrai dziesmai kļūstot par nozīmīgu daļu no stāsta.
Izrāde par alkām pēc pārmaiņām un brīvības… Kurā brīdī radās ideja par šāda iestudējuma nepieciešamību?
Ideja dzima aptuveni pirms gada. Tā noformulējās, braukājot ar izrādēm pa skolām, kur, apspriežot mūsdienu notikumus, tostarp ierobežojumus, kas saistīti ar pandēmiju, es bieži dzirdēju frāzi, ka tagad Latvijā ir sliktāk nekā padomju laikos. Šo izteikumu dzirdēju arī publiskajā vidē, starp politiķiem, un tas man likās pilnīgs absurds. Domājot par jauniešiem, sapratu, ka ir jau vairākas paaudzes, kas piedzimušas un uzaugušas neatkarīgā Latvijā, un viņi neko daudz nezina par padomju laikiem. Labākajā gadījumā kaut ko ir dzirdējuši no saviem vecākiem vai vecvecākiem. Apzinoties to, kur mēs dzīvojam un kas ir mūsu kaimiņi, man bija pilnīgi skaidrs, ka par to ir jārunā. Jo nekas nav pašsaprotams, nekas nav garantēts. Es uzskatu, ka mums ir jāzina, jāatceras un jāgodā mūsu pašu vēsture, ko ir piedzīvojuši mūsu vecāki un vecvecāki - lai mēs saprastu, par ko tad mēs te ikdienā «cīnāmies», kāpēc mums ir jābūt aktīviem un jāiet uz vēlēšanām. Kad sapratu, ka ir jātaisa izrāde par Padomju Savienību un tieši par jauniešu dzīvi tajā laikā, sākotnēji domāju, ka par pamatu varētu ņemt kādu stāstu vai romānu, bet - tāda jau īsti nav. Tieši tā iemesla dēļ, ka padomju laikā bija cenzūra, ka šajā laikā iznākušās grāmatas ir ar dažādiem uzslāņojumiem, ko drīkstēja un ko vajadzēja rakstīt.
Tad arī sapratāt, ka jāraksta pašiem?
Jā. Meklējot kādu saikni, kas varētu būt interesanta mūsdienu jauniešiem, mūsu redzeslokā nonāca Jura Podnieka dokumentālā filma «Vai viegli būt jaunam?», kurā ir stāsts par «Pērkona» koncertu Ogrē un tam sekojošais pretošanās akts vilcienā. Tam seko paraugprāva, kur, citiem par iebiedējumu, izlases kārtībā tiek notiesāti jaunieši, kuri izskatās brīvāk domājoši… Mans mērķis nebija veidot didaktisku izrādi, ar pirkstu norādot, cik padomju laikā viss bija slikti. Pat ja tā ir taisnība, jo skaidrs, ka Padomju Savienība ir briesmīgākais, kas ir noticis ar mūsu valsti. Tāpēc, lai tas nebūtu tik plakātiski, mēs radījām stāstu, kas to padara neviennozīmīgāku, kas liek aizdomāties. Izrāde ir par sistēmu, jo sistēma jauniešus nosodīja un ieslodzīja.
Kas ir stāsta pamatā?
Trīs ģimenes. Viena ir tieši cietusi no Padomju Savienības represīvajām metodēm, piedzīvojusi izsūtīšanu. Otra ir padomju pilsoņi, kuri dara, kas padomju pilsoņiem ir jādara, vienkārši dzīvojot šajā sistēmā. Un trešā ģimene Padomju Savienībā dzīvo ļoti labi, jo ir sapratuši, kā šajā sistēmā var dzīvot ļoti labi. Viņiem Padomju Savienības sabrukums ir traģēdija. Šo trīs ģimeņu jauniešus salikām kopā kā nešķiramus draugus, bet - viņu vecāki viens uz otru skatās šķībi. Jo ne jau jaunieši šķiro cilvēkus, to dažādu apstākļu dēļ vienā brīdī sāk darīt pieaugušie. Mums ir ļoti būtiski parādīt, ka šo jauno cilvēku draudzību sačakarē tieši sistēma, tā padara šo draudzību neiespējamu. Un tā arī ir šīs totalitārās sistēmas neredzamā puse - ka tā spēj sanaidot cilvēkus, īpaši neiesaistoties.
Izrāde tapa laikā, kad Ukrainā sākās karš…
Jā, un tas bija briesmīgi. Mēs bijām diezgan lielā šokā, jo nevarējām iedomāties, ka šī tēma šodien kļūs tik ļoti aktuāla - ka Krievija uzsāks karu pret brīvu valsti, tādu pašu, kāda ir Latvija… Tas mums visiem bija baigais sitiens, absolūti nepatīkama «palīdzība» no malas. Protams, mēs būtu priecīgāki, ja šāda «palīdzība» nebūtu nākusi. Tagad, kad Krievija tiek izolēta no ārpasaules, kad Putina un dažu viņa līdzstāvošo cilvēku dēļ visa Krievijas tauta tiek pakļauta dažādām sankcijām, mums ir diezgan skaidrs, kur šī valsts šodien neizbēgami atgriežas - atpakaļ Padomju Savienībā, aiz dzelzs priekškara. Un, kad mēs izrādē runājam par to, kā cilvēki tur dzīvoja, ir nedaudz baisa sajūta, ka šodien tas notiek tikai pārsimt kilometru aiz mūsu valsts robežas. Tas vairs nav stāsts tikai par mūsu neseno pagātni, tas ir stāsts arī par mūsdienu Krieviju. Esmu daudz lasījis un klausījies dažādus viedokļus, kā tas varētu attīstīties, un, no vienas puses, es tiešām ceru, ka būs iespēja to visu sakārtot bez lielas asins izliešanas, bet no otras - Rietumu pasaulei ir jāapzinās sava atbildība un jāizmanto šis brīdis, lai Krievijas telpu atbrīvotu no totalitārisma režīma.
Cik daudz tu pats atceries no dzīves Padomju Savienībā?
Es Padomju Savienību atceros kā mazs sešgadīgs puišelis, kuram bija salīdzinoši ļoti laba dzīve. Mēs dzīvojām mazā ciematā, Valdeķos, un man atmiņā palikušas saulainas vasaras. Valdeķu muižā bija pagasta pārvalde, kur pagrabstāvā kolhoza darbiniekiem bija ēdnīca. Arī mēs, samaksājot divdesmit kapeikas, tur varējām paēst pusdienas. Turpat blakus bija klubs, kur rādīja visādas filmas, tur skatījos filmu «Četri tankisti un suns». Un tad nāca 90. gadi. Neatkarība. Mēs jau bijām pārcēlušies uz Kandavu, bet - man tur vēl nebija neviena drauga. Atceros, kā stāvēju pie loga, skatījos ārā, nevienu nepazinu. Un bija auksti, jo mājās nebija apkures. Tagad es saprotu, ka tajā laikā tika atslēgta centrālā apkure un katra māja pati risināja šo jautājumu, bet tolaik es domāju, ka Padomju Savienībā viss bija skaisti un forši, bet tagad neatkarīgā Latvijā viss ir diezgan briesmīgi. Protams, laikam ejot, manī notika «īssavienojums», es izdarīju secinājumus un daudz ko sapratu citādi.
Kā tu domā, šodien jaunietim ir viegli būt jaunam?
Tikpat grūti kā Padomju Savienībā. Un tas ir pats interesantākais, ka tie jautājumi, par ko viņi šodien «cīnās», ir precīzi tādi paši, mainās tikai forma. Vecais stāsts par to, ka agrāk lasījām grāmatas, tagad lietojam telefonus. Bet dzīvot un veidoties par pieaugušajiem, kuriem pašiem būs jālemj par savu dzīvi, viņiem ir tieši tikpat grūti kā tajā laikā. Jaunieši jau nebija ļoti iesaistīti Atmodas aktivitātēs, viņi dzīvoja savu dzīvi. Barikāžu piemiņas laikā Latvijas Televīzijā rādīja dokumentālus kadrus no 1991. gada janvāra notikumiem Rīgā, kur kādam jaunietim, kurš bija ieradies pilsētā no laukiem, jautāja, kā viņam patīk barikādēs. Uz ko viņš atbildēja, ka pats foršākais ir kopības sajūta, ka var pieiet pie jebkura vīra, palūgt cigareti un viņš iedod. Protams, vienā brīdī jauniešu alkas pēc brīvības no iepriekšējo paaudžu kārtības un likumiem sasaucās ar to, ko gribēja paši pieaugušie - atbrīvot Latviju no Padomju Savienības. Tāpēc bija Ogres koncerts, kas, pateicoties arī šai dokumentālajai filmai, vēlāk kļuva par atmodas simbolu. Arī jaunieši šajā sistēmā bija novesti tik tālu, ka saprata - tai ir jāpretojas, ir jādod kāda zīme, lai arī pieaugušie saprot, ka viņiem nav vienalga.
Kas bija pats sarežģītākais iestudējuma procesā?
Divas lietas. Pirmā - ka izrādes radošajā kolektīvā ir aktieri, kuri Padomju Savienību nav piedzīvojuši vai atceras to no agras bērnības, un divas aktrises - Ilze Pukinska un Skaidrīte Putniņa -, kuras to ir piedzīvojušas. Un, kamēr jaunākie kolēģi uz izrādē skartajiem jautājumiem skatās bez personiskas sāpes, Ilzi un Skaidrīti šie jautājumi skar daudz jūtīgāk.
Un otra - traģēdija Ukrainā. Kā saglabāt vieglumu, kā uz katru no šiem pagātnes notikumiem spēt paskatīties ar ironiju, neaiziet reālpsiholoģijā 1:1, jo neviens neko tādu negribētu redzēt. Tas tomēr ir satīrisks stāsts par dzīvi komunismā, skarbi ironisks skatījums uz valsti, kurā, kā tiek apgalvots propagandas plakātos, sapņi piepildās. Un, kā pēc pirmizrādes atzina teātra direktore Evita Sniedze, mums ir izdevies uz šiem notikumiem paraudzīties vienlaikus ar smaidu un asarām acīs - atkarībā no tā, ko skatītājs pats ir vai nav piedzīvojis. Tāds arī bija mūsu mērķis - atgādināt un likt aizdomāties, kādā vājprātā ir dzīvojuši mūsu vecāki un vecvecāki, un lai mēs nekādā gadījumā to vairs negribētu pieļaut. Ja, nedod dievs, būtu tāda situācija kā šodien Ukrainā, neviens nebēgtu prom, bet stātos pretī - tā, kā to šodien dara ukraiņi… Ir ļoti būtiski saprast, no kurienes esam nākuši, cik daudz mūsu vecāki un vecvecāki ir ieguldījuši un ko zaudējuši, lai mēs varētu būt brīvi. Un tas nav pašsaprotami. Sajūta, ka esam brīvi, ka par dažiem eiro varam aizlidot jebkur, uz jebkuru Rietumu pilsētu, jau nedaudz iemidzināja - ka tā būs mūžīgi. Ir bīstami tā domāt, par pagātnes notikumiem ir jārunā skolā, ir jāatgādina. Mums jābūt zinošiem par savu zemi.
Šo izrādi ir plānots vest pie jauniešiem uz skolām visā Latvijā?
Primāri tā būs repertuārā Valmieras teātrī, 10., 11. un 12. aprīlī ar šo izrādi brauksim uz Rīgu, kur viesosimies Dailes teātrī, biļetes jau ir nopērkamas. Tad būsim atpakaļ Valmierā. Zinu, ka jau tiek runāts par iespējamu izbraucienu uz Ogri, kur mūs gribētu redzēt, jo izrādes galvenais notikums ir noticis tieši tur.
Darbs ar jauniestudējumu ir pabeigts, ko tālāk?
Jauniestudējumu šosezon vairs nebūs. Atjaunošu «Mazo ganiņu» Nacionālajā teātrī (Alberta Kronenberga izrāde bērniem, 2017), domāju par jauniem projektiem kultūrizglītības programmā «Latvijas skolas soma», ar sava «Istabas teātra» izrādēm ļoti aktīvi braukājam pa skolām, un tā ir liela daļa manas dzīves. Notiek arī gatavošanās šā gada Valmieras vasaras teātra festivālam, un jau domājam arī par nākamā gada vasaras festivālu, kas būs veltīts bērniem un jauniešiem.
Kādas tavas izrādes ir «Latvijas skolas somā»?
Ir gan klātienes izrādes, gan divi digitāli projekti, kas tapuši pandēmijas laikā. Sākumskolas klasēm vēl joprojām spēlējam «Kaku un pavasari», kas veidota pēc igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka tāda paša nosaukuma grāmatas, izrādi «Karnevāls un kartupeļu salāti» pēc Andrusa Kivirehka grāmatas motīviem un izrādi «Tētis», kas veidota pēc Kārļa Vērdiņa populārās dzejas grāmatas motīviem. Pusaudžiem ir divas izrādes - «Klusētāji» (par cilvēku vienaldzību un tās drūmajām sekām) un «Puika ar suni», kas ir Emīla Krūmiņa monoizrāde un ko spēlējam Žaņa Lipkes memoriālā (par Lipkes mazo dēlu Zigi, kurš piedalījās tēva varoņdarbos, glābjot ebrejus).
Un mūsu digitālie projekti ir interaktīva izrāde «Lāčplēsis», ko skolās ļoti aktīvi skatījās rudenī uz Lāčplēša dienu un joprojām turpina skatīties, «Klusētāji», kurā var piedzīvot to, kas nav iespējams klātienes izrādē, un «Puika ar suni», kas dod iespēju skatītājam būt līdzās tās galvenajam varonim un doties viņam līdzi.
Kas, ikdienā daudz strādājot ar bērnu un jauniešu auditoriju, dod vislielāko gandarījumu?
Tādu enerģiju, ko aktieris var saņemt no sākumskolas bērniem - absolūti tīru un īstu -, nekad nevar iegūt, spēlējot pieaugušajiem. Savukārt, spēlējot jauniem cilvēkiem, kurus uzrunājam kā līdzvērtīgu sabiedrības daļu, ir gandarījums viņu acīs nolasīt, ka mēs viņus saprotam. Ar jauniešiem mēdz būt grūti tikt galā, jo viņiem pašiem nereti ir grūti saprast, kas viņi ir un kas vēlas būt, tāpēc, ja izdodas atrast kopīgu valodu, runājot par tēmām, kas viņiem ir svarīgas, ir liels gandarījums.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
