Malta. Trusis vīnā, laivinieks ar Bredu Pitu un labākie 18 eiro

Malta ir neliela salu valsts Vidusjūrā, un tās arhipelāgu veido piecas salas, no kurām apdzīvotas ir trīs. Savukārt tūristi visvairāk apmeklē divas lielākās: Maltas un Gozo salu. Maltas teritorija ir aptuveni Rīgas apmēros, tāpēc naivi iedomājos, ka pietiks laika ne tikai lielajai salai, bet arī tās mazās māsas – Gozo – apmeklējumam, taču, nonākot tur, sapratu cik ļoti biju maldījusies.
02.04.2022. Linda Veidemane Abonē digitālo avīzi Neatkariga.lv bez maksas
 
Majestātiskā Zilā grota ©Linda Veidemane

Istabiņa bez loga

Maltā ielidoju agrā pēcpusdienā. Spīdēja silta dienvidu saule, un mans ceļojums beidzot bija sācies. Tik sen nebiju nekur braukusi viena, ka pārņēma nedrošība. Par visu. Par kovidu, par kaut kādiem kāzusiem, kas varētu ar mani notikt ceļojuma laikā. Neizskaidrojamais stress neatkāpās.

Ja ceļoju viena, tad viesnīcu parasti mēģinu atrast pilsētas centrā, lai vienmēr viss būtu pa rokai, arī klīstot pa pilsētu vēlos vakaros. Tā izdarīju arī šoreiz. Apmetos Maltas galvaspilsētā Valletā. Viesnīca bija pašā centrā. Vēl vairāk centrā būtu bijis, ja dzīvotu Valletas Sv. Jāņa katedrālē, lai gan arī tā bija tieši blakus.

Mana viesnīca bija maziņa, bildēs izskatījās simpātiska, bet, ieejot numuriņā, biju pārsteigta par loga neesamību. Nu labi, logs bija, bet - uz koridoru. Nu tādu mikroskopiski mazu iekšpagalma koridorīti, turklāt šim logam garām cilvēki gāja uz blakus numuriņiem. Vārdu sakot - turēt to atvērtu bija absolūti neiespējami. Ja gribēju ielaist numurā svaigu gaisu, bija jābūt gatavai jebkurā brīdī sasveicināties ar kaimiņiem.

Viesnīcas bonuss bija restorāns. Kad beidzu ņemties ar iekārtošanos, sapratu, ka esmu pilnīgā badā. Viesnīcas restorāns bija ar itāļu virtuvi, tāpēc, lieki nedomājot, vēlās pusdienas ieturēju tieši tur.

Katrs cents bija tā vērts

Kamēr mielojos ar savu pastas porciju un priecājos par silto laiku, kļuva tumšs. Tā bija otrā lieta, ar ko nebiju rēķinājusies. Bet bija jārēķinās, ka pulksten 17 būs jau pilnībā tumšs un uz to laiku vienmēr būs jāatgriežas bāzes punktā - Valletā. Arī šodien Valletas pirmā apskate sanāca jau pilnīgā tumsā.

Taču nekas nebija nokavēts - ielas pilnas cilvēku, krodziņos un restorānos brīvu galdiņu atrast bija grūti. Dzīve kūsāja, un šķita, ka par kovidu neviens neuztraucas. Izstaigājot Valletas centrālās ielas, nolēmu, ka nākamajā rītā jāceļas ar pirmajiem gaiļiem, lai varētu visu apskatīt dienas gaismā.

Apstaigāju Valletas centra ielas saules gaismā. Atkal novērtēju savas viesnīcas atrašanās vietu. Saule pamatīgi sildīja, un es biju apģērbusies par siltu.

Mans pirmais apskates objekts bija Sv. Jāņa katederāle. Tā ir 16. gadsimtā pēc Maltas ordeņa lielmestra rīkojuma celta Romas katoļu baznīca.

Vienmēr, kad maksāju par ieeju kādā baznīcā, atceros 10 gadus senu notikumu Sjēnā, kad manas draudzenes vīrs bija ļoti sašutis, ka jāmaksā par ieeju baznīcā, bet, ieraudzījis fantastiski skaisto Sjēnas katedrāles interjeru, saprata, ka ikviens cents bija tā vērts.

Arī Sv. Jāņa katedrāle bija ļoti skaista. Katram pie ieejas izsniedza audio gidu, kas stāstīja par Maltas ordeņa kavalieriem un viņu uzcelto baznīcu. Man patīk audio gidu sniegtās iespējas. Man tas vienmēr atdzīvina vienkāršos mūrus, iedveš tajos dzīvību un iztēle uzbur seno notikumu ainas.

Tālāk manos plānos bija apmeklēt augšējos Barraka dārzus un pēc tiem meklēt izbraucienu ar laivu. Augšējie Barraka dārzi ir skaists ēnains Valletas stūrītis, no kura paveras fantastisks skats uz visu līci un pretī esošajām pilsētām. Sākotnēji dārzi tika veidoti kā atpūtas vieta Maltas ordeņa augstmaņiem, taču 19. gadsimtā tika atvērti publikai.

Burvīgs brauciens ar laivu

Nonākot dārzos, uzzināju, ka tieši 12 būs lielgabalu zalves. Un mana apņemšanās celties laikus, lai apskatītu pēc iespējas vairāk, atkal izplēnēja, jo bija jāgaida vēl stunda. Vēl stunda, ko klīst apkārt pa Valletas ieliņām.

Bet tāpēc jau ir plāni, lai tos izjauktu, galvenais par to neuztraukties.

Maltas vēsturiskās ēkas visas ir celtas no gaiša krēmkrāsas kaļķakmens, uz kā fona daudzie krāsainie balkoniņi izskatījās īpaši koši. Sajūta, ka gribētos nobildēt tos visus.

Nonākot atpakaļ Barraka dārzos, redzēju, ka uz lielgabala zalvi tur jau bija savācies pamatīgs cilvēku bariņš. Lejas terasē stāvēja rinda ar lielgabaliem, un cilvēki gaidīja, kas nu būs! Bet sanāca tāds „plukš” vien. Viens „plukš”. Mazliet pat iezagās nožēla par izniekoto laiku, gaidot šo „lielo” notikumu, bet ko nu vairs.

Tālāk manā plānā bija izbrauciens ar laivu. Bija tikai aptuvena nojausma, kur tās laivas varētu būt, tāpēc devos tuvāk ūdenim. Laikam jau nonācu pareizajā vietā, jo, tiklīdz pienācu pie krasta, no ūdenī peldošajām laivām laivinieki centās pievērst manu uzmanību.

Piedāvājums bija vienkāršs: 16 eiro par stundas izbraucienu, apskatot Trīs pilsētas no ūdens. Par Trim pilsētām sauc blakusesošās pilsētas: Cospicua, Senglea un Viitoriosa, kas atrodas otrpus līcim no Valletas. Izbrauciens ar laiviņu, lai tās apskatītu no ūdens, ir viena no obligātajām atrakcijām Maltā. Maksājums šķita par lielu, bet variantu nebija. Kamēr cīnījos ar savu skopumu, turpat krastā stāvošais angļu kungs man piedāvāja savu kompāniju, tādējādi sadalot summu uz pusēm.

Nu vairs nevarēju nepiekrist un ar prieku kāpu laivā. Mūsu laivinieks bija varens stāstnieks, un mans angļu džentlmenis arī jaunībā bija dzīvojis Maltā, tāpēc brauciens izvērtās par vienu varen interesantu ekskursiju ar stāstiem par vēsturi, mūsdienām, par to, kā laivinieks filmējies kopā ar Bredu Pitu (tā bija taisnība, jo bija arī vesels albums ar fotogrāfijām no filmas „Troja” filmēšanas laukuma). Stunda paskrēja nemanot. Vēl lielāks prieks par braucienu bija, kad tā beigās angļu džentlmenis samaksāja visu laivinieka prasīto summu. Man atlika tikai pateikt sirsnīgu paldies abiem kungiem par burvīgo ekskursiju un atvadīties.

Saulriets bez saulrieta

Nākamais pieturas punkts manā plānā bija Mdina. Mdina līdz pat viduslaikiem bija salas galvaspilsēta, līdz Maltas ordeņa kavalieri par administratīvo centru noteica Birgu pilsētu.

Arī patlaban aiz augstajiem Mdinas mūriem dzīvo 300 iedzīvotāju. Tā ir kā Rabatas pilsētas daļa. Faktiski gan Rabata, gan Mdina ir viena pilsēta. Mdinu sauc par kluso pilsētu. Un es patiešām saprotu, kāpēc tā. Tur bija ļoti kluss. Pat šķita, ka tūristi sarunājas pusčukstus. Mdinā nav nekāda motorizētā transporta, nav trokšņainu ēstuvju, tikai šauras, klusas ieliņas starp baltajiem māju mūriem. Tas viss radīja maģisku atmosfēru, šķita, ka baltie akmeņi absorbē jebkādu skaņu.

Lai izstaigātu Mdinu, daudz laika nebija vajadzīgs. Tikai kāda stunda. Iznākot ārpus Mdinas mūriem, sāku pētīt, kā tikt līdz Rabatai. Sev par lielu pārsteigumu konstatēju, tam ir nepieciešamas divas minūtes. Nu, apmēram tik, cik pāriet pāri ielai.

Manī radās jauns plāns: tikt līdz Dingli klintīm. Tās atrodas pie Dingli ciemata Maltas rietumu piekrastē un ir salu augstākais punkts - aptuveni 253 metri virs jūras līmeņa, līdz ar to tā ir fantastiska vieta, kur vērot saulrietus.

Autobuss uz turieni gāja reizi stundā. Autobusa pietura bija blakus, līdz nākamajam autobusam arī nebija ilgi jāgaida. Ja viss notiktu, kā plānots, es tur nonāktu kādu laiciņu pirms saulrieta, lai vēl pirms tam izstaigātu takas.

Ha! Solītais autobuss neatnāca ne pēc 15, ne 30 minūtēm. Tas vispār neatnāca.

Bet es jau tik ilgi tajā pieturā biju nosēdējusi, ka tagad jau sēdēju spītības pēc. Ja jau bija nolemts, ka jāsagaida saulriets pie Dingli klintīm, tad vismaz jācenšas turp nokļūt. Kaut kādu dīvainu iemeslu dēļ nākamais autobuss tomēr izdomāja atnākt kā plānots, un pat izskatījās, ka nokļūšu galamērķi uz pēdējām saulrieta minūtēm.

Vai es redzēju saulrietu? Nē! Neredzēju vispār neko, jo saule norietēja biezos mākoņos! Par pastaigu vairs nevarēja būt ne runas. Es tikai cerēju, ka autobuss atpakaļ uz Valletu nebūs jāgaida tikpat ilgi, cik es gaidīju, lai tiktu šurp. Jo bija pamatīgi auksti. Mēģināju sev iestāstīt, ka esmu izturīga meitene no ziemeļiem, man nesalst, bet autobuss atkal kavējās, un es sapņoju par brīdi, kad tikšu pie savas jaciņas...

Trusi neatradu, jūras veltes - gan

Atgriežoties Valletā, svarīgā doma bija: kā tikt pie vakariņām. Gribējās pagaršot to sasodīto trusi, kas ir Maltas nacionālais ēdiens. Tas ir pannā sarkanvīnā sautēts trusis ar dažādiem dārzeņiem. Ceļojot vienai, ir viens liels mīnuss - ne vienmēr var tikt pie galdiņa izvēlētajā restorānā, pat ja tur ir brīvi galdiņi. Tu viens aizņemsi veselu galdiņu, pie kura varētu sēdēt vairāk cilvēku un atstāt vairāk naudas.

Šādas reizes man vienmēr uzdzen pamatīgas dusmas. Tā bezcerīgi apstaigājot vairākus restorānus, jau sāka šķist, ka būs jāpaliek bez vakariņām. Taču manu vakaru izglāba pavisam mazs krodziņš „Dimitri”, kur tiku pie ļoti garšīgas pastas ar jūras veltēm un ļoti laipnas apkalpošanas.

Ar pilnu vēderu nu jau bija pavisam cits noskaņojums, un es varēju pastaigāties pa naksnīgo Valletu, kur visi gatavojās piektdienas vakaram. Netīšām nonācu pie kroga ar nosaukumu „Babel”. Tas bija šaurā ieliņā, kas bija pilna ar cilvēkiem un kur skanēja lieliska dzīvā mūzika.

Paņēmu pudeli auksta alus un baudīju vakaru ar džeza skaņām. Šī bija lieliska diena.

Vislabāk iztērētie 18 eiro

Rītu atkal sāku ļoti apņēmīgi. Ņemot vērā vakardienas pieredzi ar autobusiem, es ilgi pētīju, kā labāk saplānot šo dienu, lai atkal nebūtu kādi nelāgi pārsteigumi.

Šoreiz dienu sāku ar dabas objektu, lai atkal nebūtu kā vakar, kad pie klintīm biju jau tumsā. Pirmais bija Zilās grotas apmeklējums. Šoreiz, kā par brīnumu, autobuss atnāca gandrīz laikā, un jau pēc 40 minūtēm es varēju vērot šo skaisto dabas veidojumu. Zilais Vidusjūras ūdens vizuļoja saules gaismā, un skati bija elpu aizraujoši.

Pavadīju tur labu laiku, mēģinot nobildēt skaistumu no visiem rakursiem. Saule pamatīgi cepināja. Sajūta bija kā normālā Latvijas vasaras dienā. Stāvēju un skaitīju laiviņas, kuras ik pa brīdim ieveda tūristus grotā. Gribējās man arī izbaudīt šo laivu braucienu, bet tam vienkārši pietrūka laika. Tāpat kā pietrūka laika Gozo salai, bet kas to zina - varbūt tā ir iespēja vēl kādreiz te atgriezties.

Nonākot autobusa pieturā, secināju ka autobuss uz Marsašloku (Marsaxlokk) ir jāgaida vismaz stundu. Lielāka iespēja bija braukt atpakaļ uz Valletu un no turienes doties uz Marsašloku. Bet ne viens, ne otrs variants mani neiepriecināja. Malta nav liela. Tā ir aptuveni Rīgas izmēros, bet ja plānojat apmeklēt šo skaisto salu, tad noteikti nomājiet auto. Pierast pie kreisās puses satiksmes ir daudz vienkāršāk nekā samierināties ar autobusa pieturās pazaudēto laiku, it sevišķi, ja esat Maltā tik īsu brīdi.

Bet daudz variantu jau man nebija. Apsēdos uz soliņa un gaidīju jebkādu autobusu. Mani pamatīgi tracināja Maltas autobusu satiksme. Laikam tur augšā kāds mani tomēr uzklausīja, un pie mūsu pieturas piestāja taksis un piedāvāja savus pakalpojumus. Apskatījos apkārt, neviens no man blakus sēdošajiem negribēja kāpt taksī, tāpēc šo izdevību izmantoju daudz nedomājot, un par 18 eiro jaukais taksists mani solīja nogādāt Marsašlokā. Šādi ietaupīju vismaz divas stundas. Un tās bija divas stundas saules, atpūtas un auksta alus. Šoferītis bija dikti jauks. Paralēli stāstot par Maltas sadzīvi, pa kaut kādām kazu takām nogādāja mani pa taisno mazajā zvejnieku ciematiņā. Tie bija vislabāk iztērētie 18 eiro manā mūžā.

Marsašloka bija patiešām mazs zvejnieku ciematiņš Maltas dienvidaustrumu piekrastē, kurā bez krastmalas gājēju zonas garām visam līcim īsti nekā cita nebija. Līcī šūpojās daudzas dažāda lieluma krāsainas laiviņas, kuras pēc rīta loma piegādāja svaigās zivis tieši turpat krastmalā esošajām kafejnīcām. Svētdienās te ir ļoti plašs zivju tirgus, bet arī sestdienā, kad tur nokļuvu es, varēja tikt pie kādiem suvenīriem par mazliet mazākām naudiņām nekā Valletas centrā. Bija ļoti silti, saule spoži spīdēja, un es sapratu, ka šodien vairs nekur negribu skriet. Gribēju vienkārši izbaudīt skaisto dienu.

Piekrastē vairāki darboņi piedāvāja izbraucienu ar laivu pa līci - tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Kas gan var būt skaistāks par izbraucienu ar laivu šādā siltā un saulainā dienā.

Maltieši peldas tikai vannas siltuma ūdenī

Šī Maltas piekraste bija klinšaina, ar daudziem maziem līcīšiem, kuros pret akmeņiem sitās lielas viļņu šļakatas. Mūs izvadāja pa visu piekrasti, brīžiem piebraucot tik tuvu krasta klintīm, ka kļuva bail. Viļņi stipri sitās pret akmeņiem, ka man šķita, ka apgāzīsimies. Bet pieļauju, tas bija tikai tādēļ, lai paklausītos dažu laivā sēdošo spiedzienos.

Piebraucām arī pie Sv. Pētera baseina. Tā ir vieta, kur, viļņiem pret klinti sitoties, ir izveidojusies dabīga pārkare, no kuras varēja eleganti ielēkt ūdeni kā baseinā. Mūsu laivinieks gan apgalvoja, ka tur no klints lēkā tikai tūristi, jo šādā laikā neviens vietējais nepeldētos - ūdens esot pārāk auksts. Pataustīju ūdeni - tas bija patīkami silts. Nu tāds normāls Baltijas jūras ūdens vasaras vidū. Es esmu noteikti peldējusies arī aukstākā, tikai apgalvojot sev, ka ir taču jūlijs un nav nemaz tik auksti. Laivinieks gan tikai nošausminājās par to, jo viņš peldot tikai no jūnija līdz septembrim, kad ūdens esot vismaz 28 grādus silts - gandrīz kā vannā.

Pēc brauciena pa līci par sevi atgādināja mans tukšais vēders. Sapratu, ka man Malta būs bez viņu slavenā truša, jo, pavadot visu dienu zvejnieku ciematā, būtu neprāts tur arī nenobaudīt kādas vietējās jūras veltes. It sevišķi, ja stāsta, ka Marsašlokā ir labākie zivju restorāni visā Maltā.

Arī šeit nācās samierināties ar to, ka, ceļojot vienai, ir savi mīnusi. Ja arī tiku pie galdiņa, nācās atteikties no iespējas nobaudīt tikko noķertu svaigu zivi, ko pasniedza ceptu veselu. Es to viena noteikti nebūtu pievārējusi, bet nākamā lieliskā opcija bija tikt pie vesela šķīvja dažādu jūras mošķu. Nebūt ne sliktākais variants. Baudīju ēdienu un pavadīju rietošo sauli. Priecājos, ka šodien izvēlējos nekur neskriet apkārt, bet vienkārši izbaudīt dienu nesteidzoties.

Varbūt beidzot sākt baudīt olīvas?

Valletā atgriezos jau pamatīgā tumsā. Tā kā vakariņu vieta vairs nebija jāmeklē, paņēmu savu pierakstu blociņu un apsēdos kādā kafejnīcā, lai pie glāzes vīna pierakstītu dienas notikumus. Neviens neuztraucās, ka viena aizņemu galdiņu, un es baudīju silto vakaru. Patīk man tā dienvidu tradīcija, ka, pasūtot vīnu, tev atnes arī uzkodas.

Viesmīlis, atceroties mani no iepriekšējā vakara, bija gatavs atnest vislabākās olīvas, taču bija ļoti pārsteigts, kad no tām atteicos, bet izvēlējos pupiņas. Nabags pārprasīja man divas reizes, vai es neesmu neko sajaukusi. Būt dienvidos un neēst olīvas ir tiešām kaut kas vietējiem nesaprotams, bet es tā arī neesmu iemācījusies tās izbaudīt. Varbūt tiešām beidzot būtu jāsāk tās ēst? Bet es baudīju visu pārējo - silto vakaru, garšīgo vīnu un iespēju apskatīt pasauli!

Vakaru pabeidzu, klausoties lielisku dzīvo mūziku, priecājos par savu izvēli šīs brīvdienas pavadīt Maltā. Gribētos uz Maltu atbraukt septembra sākumā, kad var izbaudīt silto sauli un peldes jūrā, nomāt auto, lai apbraukātu visus šīs un Gozo salas skaistākos nostūrus.

Var jau būt, ka te vēl kādreiz atgriezīšos! Cik lieliska bija sajūta atkal kaut kur ceļot, lai atkal varētu izbaudīt jaunas zemes, gūt jaunus iespaidus un sajusties mazliet vairāk brīviem. Šīs sajūtas nevar aizstāt ne ar ko.