Jurģos Sprīdītis devās pasaulē laimi meklēt

23. aprīlī vārdadienu svin Jurģi, Juri un Georgi. Šo dienu latviskajās tradīcijās sauc arī par Jurģu vai Ūsiņu dienu, un sava loma tajā ir arī baznīcai, kura šajā dienā godina svēto Juri. Savā būtībā Jurģi un Ūsiņi ir divi atsevišķi svētki vai notikumi, kas iekrīt vienā dienā.
Rucava, atgādinājums par zirgu laikmetu ©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Jurģošanās - laimīgās zemes meklējumi

Vēsturiski saimnieki ar kalpiem līgumu slēdza uz vienu gadu - no 23. aprīļa līdz nākamā gada šim pašam datumam. Tieši šā datuma izvēle saistāma ar dabā noritošajiem procesiem - ziema ir pagājusi, bet pavasara lielie darbi vēl nav sākušies, kā arī ceļi ir apžuvuši, kas nozīmē, ka ar vezumiem no vecajām mājām uz jauno mājvietu kalpiem jeb gaitniekiem, kā sauca kalpus, kuri regulāri pārcēlās no vienas vietas uz citu, bija vieglāk pārvietoties.

Jurģošanās vistiešākajā veidā saistās ar dzimtbūšanas atcelšanu Latvijas teritorijā, kas dažādos mūsu tagadējās valsts reģionos notika dažādos gados - laika periodā no 1816. līdz 1819. gadam. Vienkāršojot procesu, paskaidrošu, ka pēc dzimtbūšanas atcelšanas daļa zemnieku tika pie mūža zemes nomas līgumiem, bet citi viena vai otra iemesla dēļ kļuva par bezzemniekiem - daļa devās uz pilsētām meklēt darbu, bet citi izvēlējās kļūt par zemju īpašnieku kalpiem.

Cilvēks ir tā iekārtots - vienmēr šķiet, ka labāk ir tur, kur manis nav - nu gluži kā Sprīdītis meklē savu laimīgo zemi. Daudzi kalpi tā arī mūžu nodzīvoja, ik gadu vai pa pāris gadiem mainot savu dzīvesvietu. Visbiežāk jaunu māju meklēšana noritēja lielajos Lieldienu tirgos, kur sabrauca ļaudis no plašas apkārtnes - vieni pārdeva, citi pirka, vieni meklēja sev jaunus saimes ļaudis, citi meklēja jaunas mājas. Tā bija vieta un laiks gaitniekiem novērtēt potenciālo saimnieku, bet saimniekiem noskatīt jaunos kalpus - puišus un meitas. Tieši Lieldienu laikā visaktīvāk tika slēgti līgumi un dzertas magaričas.

Sagaidot jaunos saimes ļaudis, saimniece visbiežāk galdā cēla skābu kāpostu zupu - bija ticējums, ka pēc sātīgas kāpostu zupas jaunais kalps mājās uzturēsies ilgāku laiku. Savukārt zirņus un zivis gan nekad galdā necēla, jo tas liecināja par nabadzību un paredzēja, ka kalps ātri dosies meklēt citas mājas. Laikam jau tādēļ, lai pielabinātos kalpiem, saimnieki kāva gaiļus un vistas, ko vakarā cēla galdā. Senāki nostāsti vēsta, ka gaiļu un vistu kaušana ir saistīta ar upurēšanu Ūsiņam, kas ir zirgu aizgādnis.

Jurģos saimniece visbiežāk galdā cēla skābu kāpostu zupu - bija ticējums, ka pēc sātīgas kāpostu zupas jaunais kalps mājās uzturēsies ilgāku laiku. Savukārt zirņus un zivis gan nekad galdā necēla, jo tas liecināja par nabadzību / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Ne visi kalpi ik gadu krāva savu mantu vezumu, lai dotos jaunas vietas meklējumos. Daudzi ar saimniekiem labi sadzīvoja un vienās mājās kā saimes ļaudis dzīvoja vairākās paaudzēs. Goda lieta šādam saimniekam bija dot mūža mājas ilgi kalpojošiem saimes ļaudīm, taču nereti bija arī tā, ka brīdī, kad kalps vairs nebija gana stiprs lauku darbu veikšanai, tas tika padzīts, kur acis rāda. No vienas puses, var saprast - viena lieka mute prasīja ēdienu, bet nedeva pievienoto vērtību. Tas bija ļoti spēcīgs arguments, jo bieži vien zemnieki no ražas līdz ražai knapi savilka galus. Padzītie nespējīgie kalpi visbiežāk dzīves galu sagaidīja pagastu nabagmājās.

Ūsiņš simbolizē vasaras sākumu

Ļoti daudz Ūsiņa dienas tradīciju saistās ar vasaras sākuma atzīmēšanu - šajā dienā pirmo reizi laida govis ganībās, pirmo reizi puiši zirgus jāja pieguļā (veda zirgus uz nakts ganībām un paši palika tur nakšņot). Vērtējot Ūsiņa dienas tradīcijas, jāņem vērā, ka tagadējais 23. aprīlis saglabājies no Juliāna kalendāra, kas šodien atbilst 6. maijam. Zinot šo faktu, top skaidrs, kāpēc Ūsiņa diena saistās ar vasaras sākumu - maijs tomēr nav aprīlis - zāle ir zaļāka, laiks siltāks.

Viena no tradīcijām, bez kā senos laikos nebija iespējama govju palaišana ganībās, bija rumulēšanās. Tās laikā saimes ļaudis un arī saimnieki centās pēc iespējas vairāk viens otru apliet ar ūdeni. Jo ļaudis slapjāki, jo govis dos vairāk piena. Protams, neiztika arī bez romantiskās dzirksts - kuram puisim meita vairāk patika, tai ūdens spaiņu tika vairāk.

Puišiem jājot pieguļā, līdzi tika dotas olas. Tās puiši uz līdzņemtām pannām gatavoja uz atklātas uguns. Nemaz tālāk nemeklējot, ir skaidrs, ka olu kults pavasara svētkos ir tiešā veidā pakārtots pārtikas pieejamībai - labi, ja klētī vēl bija saglabājušies milti maizes cepšanai un kāds žāvēta speķa gabals, savukārt vistiņas jau bija sākušas bagātīgi dēt.

Ūsiņa dienā sākās arī lauku aršana - viena no tradīcijām: saimniekam pašam jādzen pirmā vaga, turklāt pilnīgi kailam un nedrīkst skatīties atpakaļ. Tad lauki dos labu ražu! Lai gan gandrīz visām senču tradīcijām var rast racionālu izskaidrojumu, šai tradīcijai es to atrast nevaru!

Lustīgu Ūsiņa dienu!