Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs: depozītu sistēmā plānota vismaz 90% iepakojuma atgriešana

Ir pagājuši gandrīz trīs pilni mēneši, kopš Latvijā darbu uzsākusi depozīta sistēma. Kādi ir pirmie rezultāti?

Esam nogājuši garu ceļu, lai piepildītu daudzu iedzīvotāju sapni un Latvijā ieviestu iepakojuma depozīta sistēmu, ko esam spējuši izdarīt gadu agrāk nekā sākotnēji plānots. Līdz ar to Latvija vairs nav starp tām Eiropas valstīm, kur šādas sistēmas nav. Lai gan mūsu kaimiņvalstīs šī sistēma ir ieviesta jau pirms vairākiem gadiem, tomēr Latvijas sistēma ir modernāka, ja ne pati modernākā Eiropas valstīs. To apliecina plašais depozīta pieņemšanas punktu pārklājums - salīdzinot ar kaimiņvalstīm, Latvijā punktu skaits uz tūkstoš iedzīvotājiem ir krietni lielāks. Arī Salaspilī izvietotais depozīta iepakojumu šķirošanas centrs ir labs piemērs tam, kā pašmāju uzņēmēji var būt daļa no aprites ekonomikas, piedāvājot mūsdienīgus tehnoloģiju risinājumus, lai nodrošinātu centralizētu iepakojumu sašķirošanu un presēšanu.

Redzam, ka iedzīvotāji ļoti aktīvi iesaistās depozīta sistēmā - kopš 1. februāra depozīta sistēmā ir nodoti jau vairāk nekā astoņi miljoni iepakojuma vienību. Raugoties uz katras dienas datiem, redzams, ka līkne pieaug eksponenciāli. Tāpat arī veikalu plauktos arvien vairāk ir iepakojumu ar depozīta marķējumu. Kopumā depozīta sistēmā jau ir reģistrēti vairāk nekā 3000 dažādu iepakojumu veidi.

Depozīta sistēmas ieviešanai paredzēts pārejas periods, kas noslēgsies 1. augustā. Tas nozīmē, ka pēc šī datuma sistēma strādās ar pilnu jaudu. Pārejas perioda noteikšana ir populāra prakse - praktiski visās valstīs ir veikts šāds solis, dodot laiku “izķert” visas kļūdas un pilnveidot sistēmu atbilstoši reālajai situācijai.

Es redzu, ka gada laikā, kopš bija pieņemti visi depozīta sistēmas ieviešanai nepieciešamie lēmumi, uzņēmēji sadarbībā ar tirgotājiem un ražotājiem rūpīgā Valsts vides dienesta uzraudzībā ir padarījuši milzīgu darbu. Es teiktu, ka šīs sistēmas ieviešana ir ievērojams, nacionāla mēroga projekts un Latvijā nav precedentu, ka tik īsā laikā tiek īstenots tik sarežģīts projekts.

Teicāt, ka šobrīd depozīta sistēmā ir nodoti vairāk nekā astoņi miljoni iepakojuma vienību. Cik daudz no pārdotā ir atgriezies depozīta sistēmā?

Labs jautājums! Pagaidām uz šo jautājumu skaitļos atbildēt nevaru. Taču, ņemot vērā citu valstu analoģijas, kur šī sistēma darbojas jau vairākus gadus, arī mēs drīzumā iegūsim šos skaitļus, jo mums ir jābūt skaidrībai, cik no iegādātā iepakojuma nonāk atpakaļ sistēmā un cik paliek depozīta sistēmā. Summa, kas paliek sistēmā, ir finanšu resurss, kas operatoram ir jāiegulda turpmākajā sistēmas attīstībā, jo sistēmas operators nedrīkst strādāt ar peļņu. Pirmajā sistēmas darbības gadā Lietuvā, kas notika 2017. gadā, atgriešanas rādītājs bija vairāk par 90%. Tas nozīmē, ka mazāk par 10% iepakojuma netika atgriezts sistēmā.

Arī Latvijā vajadzētu būt līdzīgai situācijai. Jau šajā Lielajā talkā varēsim redzēt, vai depozīta sistēma samazina vides piesārņojumu. Es domāju, ka izstrādātā sistēma ir labs motivators, lai pudeles neatstātu mežā, pludmalē vai kur citur, bet nodotu taromātos. Uzsvēršu, ka šī sistēma ir ne tikai vides jautājums, bet gan resursu otrreizēja izmantošana. Ir būtiski, ka no resursiem tiek iegūti jauni izstrādājumi.

Kā tiek organizēta atkārtota resursu izmantošana? Cik zināms, Latvijā tiek pārstrādātas tikai PET pudeles.

Depozīta sistēmā iekļautās stikla pudeles tiek nodotas ražotājiem atkārtotai izmantošanai līdz pat 10 reizēm. Stikla pārstrādes jaudu šobrīd Latvijā nav, tāpēc stikla izstrādājumi, kas neiekļaujas depozīta sistēmā, tiek pārdoti pārstrādei citu valstu uzņēmējiem. Es domāju, ka arī Latvijā ir jādomā par stikla pārstrādi, it īpaši laikā, kad pakāpeniski atsakāmies no kompozītmateriālu izmantošanas iepakojumā un stiklam tiek ierādīta arvien lielāka loma. Savukārt tuvākās skārda un alumīnija pārstrādes jaudas ir Vācijā un Polijā. Skārda un alumīnija pārstrādes rūpnīcu izveidošana Latvijā nav ekonomiski pamatota, jo mūsu saražotie apjomi ir pārāk mazi. Piebildīšu, ka skārda un alumīnija atkārtoti izmantojamajiem resursiem šobrīd ir ļoti augsts pieprasījums un laba cena.

Vai ar depozīta sistēmas ieviešanu mazinās atkritumu šķirošanas aktualitāte?

Nebūt nē! Gluži pretēji, arī nākotnē attīstīsim atkritumu šķirošanu un dalīto atkritumu savākšanas sistēmu. Patlaban Latvijā ir pieci tūkstoši dalīto atkritumu savākšanas punktu, kuru skaitu plānojam palielināt līdz sešiem tūkstošiem.

Tomēr sabiedrībā dzirdam neapmierinātību par sistēmas praktisko darbību, tehnisko izpildījumu. Viens no neapmierinātības cēloņiem ir taromātu izsniegtais papīra čeks, ko var atprečot tikai konkrētā zīmola veikalu ķēdē. Vai tiešām nav modernāku risinājumu laikā, kad gandrīz visām veikalu ķēdēm ir lojalitātes kartes ar elektronisko naudu?

Likumā ir paredzēta iespēja naudu ieskaitīt lojalitātes kartēs, un tirgotājiem ir tiesības šo iespēju izmantot. Izstrādājot likumu, pētījām arī citu valstu pieredzi. Būtībā sistēma visur ir vienāda - saņemt naudu par taromātā nodoto iepakojumu vai daļēji norēķināties par pirkumu var tikai tajā veikalu ķēdē, kur tā nodota. Depozīta sistēmas operatoram ir uzlikts par pienākumu attīstīt pakalpojumu no līdzekļiem, kas tiek iegūti no starpības, ko veido depozīta sistēmas ietvaros iegādātā un nodotā iepakojuma daudzums.

Valda viedoklis, ka taromāti ir fiziski un morāli novecojuši - no Norvēģijas ir iegādāti jau lietošanā bijušas iekārtas. Vai tā ir taisnība?

Tam es nevaru piekrist! Arī pats ikdienā izmantoju šīs iekārtas un redzu, ka tās ir tehnoloģiski augstvērtīgas. Taromāti ir pilnīgi jauni - tie ir pasūtīti un saražoti tikai pagājušajā gadā. Protams, ir iespējami arī uzlabojumi, jo tehnoloģijas uz vietas nestāv. Kā jau iepriekš teicu, Latvijas uzņēmēji ir bijuši iesaistīti ļoti augstas raudzes šķirošanas centra izveidē - tas ir solis, kā atbalstīt vietējos uzņēmējus pārejā uz aprites ekonomiku.

Vai visiem iepakojuma ražotājiem obligāti ir jāiekļaujas depozīta sistēmā, respektīvi, iepakojumam jābūt marķētam ar depozīta zīmi?

Visiem ražotājiem, kuri fasē savu produkciju iepakojumos, ko pieņem depozīta sistēmā, tas ir obligāti gan vietējās, gan importētās izcelsmes produktiem. Vienlaikus likumā ir paredzēti izņēmumi, piemēram, dzērienu ražošana pavisam nelielā apjomā - ja izmantotā iepakojuma svars nepārsniedz 150 kg gadā.

VARAM šonedēļ nāca klajā ar paziņojumu, ka atbalsts mājsaimniecībām, kas uzstāda alternatīvo elektroenerģijas ražošanas veidu jaudas, no 20 miljoniem palielināts uz 30 miljoniem eiro. Kas lika spert šādu soli? Kas ir šīs programmas finansētājs?

Tas ir valsts finansējums, kas iegūts no CO₂ emisijas kvotu finanšu instrumenta, respektīvi, pārdodot Latvijas CO₂ emisijas kvotas izsolē. Kvotu pārdošanas procesā iegūto finansējumu ir atļauts izmantot tikai tādiem mērķiem, kas saistās ar pielāgošanos klimata pārmaiņām vai klimata pārmaiņu radīto seku mazināšanu. Viennozīmīgi, ka alternatīvo enerģijas veidu ražošanas jaudu uzstādīšana mājsaimniecībās ir viens no risinājumiem, kā varam samazināt ietekmi uz klimatu. Izmantojot alternatīvos enerģijas ražošanas veidus, tajā skaitā saules, vēja enerģiju vai zemes siltumu, mēs savā mājoklī varam nodrošināt gan siltumu, gan nepieciešamo elektroenerģijas apjomu. Tuvākajos gados no iepriekšminētā finanšu avota plānojam atbalstīt ne tikai enerģijas ražošanu, bet turpināt atbalstīt arī elektroauto iegādi, māju siltināšanas projektus, uzņēmējdarbības modernizāciju, kas samazinātu elektroenerģijas patēriņu.

Vai cilvēki aktīvi iesaistās šajā atbalsta programmās? Ir noticējuši, ka saules un vēja enerģija ir laba alternatīva un tiešām samazina maksājumus par elektroenerģiju?

Jā, cilvēki ir noticējuši - programmai ir pieteikušies jau 130 cilvēku. Vēlos pateikt, ka atbalsts paredzēts ne tikai elektroenerģijas ieguvei, bet arī siltumapgādes sistēmas pārbūvei, pārejot no fosilajiem energoresursiem uz alternatīvajiem, piemēram, saules kolektoriem vai zemes siltumsūkņiem. Vislielākā interese ir par saules paneļu un siltumsūkņu uzstādīšanu privātmājās. Šāds tehnoloģiju komplekts nodrošina gan siltumu, gan ražo elektroenerģiju. Varbūt nav iespējams nodrošināt, ka pilnīgi viss nepieciešamais siltums un elektroenerģija tiek saražota mājsaimniecībā uz vietas, bet tas pavisam noteikti būtiski samazina maksājumus.

Katrs projekts ir individuāls, jo atšķiras gan ēkas, gan cilvēku vajadzības. Visplašāko informāciju var saņemt no Vides investīciju fonda speciālistiem, kuri ir zinoši un spēs saprotami izskaidrot visus tehnoloģiskos un finansiālos jautājumus. Arī pats par to esmu personīgi pārliecinājies un varu teikt tikai pašu labāko par šo ekspertu darbu.

Cik liels ir atbalsts, un cik ilgi tas būs pieejams?

Maksimālā atbalsta summa ir 15 tūkstoši eiro vienam projektam. Ir grūti nosaukt konkrētu procentuālo atbalstu, jo katrai tehnoloģijai un iekārtai ir paredzēts atšķirīgs atbalsts, nosakot arī iekārtu cenu griestus, kas ļauj izvairīties no nepamatota tehnoloģiju sadārdzinājuma tirgū.

Noteikumi paredz, ka maksimālā atbalsta summa nedrīkst pārsniegt 70% no kopējām projekta izmaksām.

Vairāk informācijas ir pieejams VARAM mājaslapā, kā arī Vides investīciju fonda mājaslapā. Es aicinu visus izmantot šo iespēju!

Programmai pagaidām ir noteikts darbības laiks līdz nākamā gada beigām. Taču mēs domājam, ka vajadzības gadījumā programma tiks pagarināta vai pilnveidota. Šobrīd tirgotāji atzīst, ka uz tehnoloģiju piegādēm ir jāgaida rindā, taču iesaku nebaidīties un pieteikties rindā, jo atbalsts būs pieejams arī vēlāk. Piebildīšu, ka programmā esam veikuši vairākus uzlabojumus, kas paplašina to cilvēku loku, kuriem ir tiesības pretendēt uz atbalstu projekta īstenošanai, kā arī samazinājuši birokrātisko slogu.

Jūs pieminējāt atbalstu elektroauto iegādei. Vai šajā programmā ir pietiekami liela aktivitāte?

Jā, izstrādāts atbalsta mehānisms, kas paredz atbalstu 4,5 tūkstoši eiro, ja tiek iegādāts jauns auto, un 2250 eiro, ja auto ir lietots vai iegādes objekts ir hibrīdauto. Papildu 1000 eiro atbalstu saņem tie, kuri noraksta savu iepriekš lietoto iekšdedzes automašīnu. Šādos gadījumos sava artava jāiegulda arī auto tirgotājiem - klientam papildus jāpiedāvā aprīkojums 1000 eiro vērtībā, kas var būt gan uzlādes stacija, gan ziemas riepas. Interese par šo programmu ir milzīga, ko apliecina arī autotirgotāji - elektro automobiļi ir “izķerti”, un cilvēkiem nākas gaidīt rindā. Esam saņēmuši pozitīvas atsauksmes gan no cilvēkiem, kuri izmanto šo programmu, gan procesa virzītajiem - it īpaši par izteikti mazu birokrātiju, lai nonāktu līdz pirkumam.

Piebildīšu, ka pēdējo piecu gadu laikā elektroauto cenas ir būtiski samazinājušās. Senāk mēs runājām par vismaz 60 tūkstošus vērtiem elektroauto, bet tagad jaunu elektromobili var nopirkt, sākot no 25 tūkstošiem eiro. Līdz ar to manis pieminētās atbalsta summas veido ievērojamu daļu no kopējās transporta līdzekļa cenas. Varam sagaidīt, ka tuvākajos gados elektroauto cenas samazināsies vēl straujāk. Tas nozīmē, ka videi draudzīgu automašīnu īpatsvars kļūs arvien lielāks un pieejamāks.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā