Mēs zinām, ko jūs svinējāt pagājušajā nedēļā

Izrādījās, ka teiciens “izvēlies, ko vēlies, jo tas var piepildīties” tiešām var piepildīties: pāri latvju bāleliņu galvām pārgāzās pēkšņa laimība – pašā darba nedēļas vidū, trešdienā jeb Mazajā Piektdienā, iekrita oficiāla brīvdiena. Taču izrādījās, ka nemaz tik liela tā laimība nav, jo pēc tās atkal nāca divas darba dienas. “Vēlmēs nepieciešams uzlabojums,” saprata latvju bāleliņi, spriežot par nepieciešamajām korekcijām pirms nākamajām vēlmju izteikšanas reizēm.
©Neatkarīgā

Valsts svētkos tika piedāvāti dažādi koncerti un gājieni tautastērpos, militārās parādes un ģimeņu radošās darbnīcas, multfilmas “Dusmukule” un “Kulesdusmas”, mākslas filmas par dullo Paulīni un vēl dullākajiem Rīgas sargiem, dažnedažādu ordeņu, medaļu un godazīmju pasniegšanas ceremonijas, kā arī citas ne mazāk vērtīgas izklaides, no kurām pašu lielāko atsaucību guva piedāvājums pavizināties Rīgas sabiedriskajā transportā bez maksas. Dīvainā kārtā šoreiz šajā transportā pat varēja iespraukties un kaut kur arī aizbraukt - laikam tāpēc, ka svētku pievakarē netika apsolīts salūts, uz kuru piromāniski pirotehniski tendētie bāleliņi parasti gāzās stāvgrūdām.

Tiesa, neliels āķis tajā visā tomēr bija - izrādījās, ka no 1. maija vēl nebija atcelta uzpurņu, uzdeguņu, uzmasku un citu sejas aizsargtērpu vilkšana sabiedriskajā transportā, kā tas sākotnēji bija solīts un domāts, un Satiksmes ministrija obligāto uzpurnošanos piedāvāja atcelt tikai no 15. maija. Taču tas bāleliņus īpaši nesatrauca - pat tik ļoti un tik īpaši nesatrauca, ka viņi aizmirsa valdībai pat pieminēt to, ka gandrīz visi kovidierobežojumi atcelti jau no 1. aprīļa, un neviens pat neprasīja uzrādīt Satversmes oriģinālu un atlajst Saimu.

Un bija arī saprotams, kāpēc šādi nieki nevienu neinteresēja, jo tuvojās daudz karstāki notikumi - Eiropas diena jeb 9. maijs, ko latvju zemē nez kāpēc daudzi joprojām gribēja atzīmēt ar pesņām un pļaskām pie Uzvaras parkā esoša fallekļa. Rīgas domes Pieminekļu padome bija izskatījusi jautājumu par Pārdaugavas okupekļa likteni, padomājusi, padomājusi un izdomājusi tikai to, ka vajag vēl mazliet padomāt, kā arī akceptējusi tā pārdēvēšanu. Piemēram, par “Pieminekli nepareizi nodrāztajam zīmulim, kuram kaut kāda bābieša klātbūtnē draud bleķa veči ar automātiem, 1941-1945” vai tamlīdzīgi. “Ja govi nosauc par kamieli, tad govs tomēr ir un paliek govs ar četriem pupiem un mauj,” rezumēja komponists Zigmars Liepiņš, tādējādi izraisot speciālistu diskusijas par tēmu, kā ar to govi un pupiem īsti ir, bet pieminekļu Spārītis pat atstāja padomi, jo uzstāja, ka govij ir tesmenis.

Latvijas Ārlietu ministrija izsauca uz tepiķa Krievijas vēstnieku, lai tas skaidrotu kaimiņzemes Lafroffa paziņojumus par to, ka prezidentīgajam “Levitam ir ebreju saknes, bet viņš piesedz “Waffen SS” rehabilitāciju savā zemē”, savukārt ukraiņu Zelenskis ir ebrejs, bet “Ādolfam Hitleram arī bija ebreju asinis”. Lafroffs aizmuldējās arī vēl tālāk, par viņa teikto sašutumā aizsvilās visā pasaulē, un pat Puķinam beidzot nācās par kaut ko atvainoties, taču kaimiņzemes vēstnieki Lafroffa teikto komentēt atteicās. “Ko tad mēs tur varam komentēt, ja viņam runas raksta Poligrāfs Poligrāfovičs Šarikovs!” gribēja teikt, taču nepateica Krievijas vēstnieki.

Pa to laiku Eiropas Parlaments apstiprināja savu nostāju sarunās ar ES dalībvalstīm par grozīto Radioiekārtu direktīvu, uzsverot nepieciešamību visu ražotāju mobilajiem tālruņiem, planšetdatoriem un citām ierīcēm tapt aprīkotām ar vienādu lādētāju, līdz ar to patērētājiem vairs nevajadzētu citu lādētāju un vadu ikreiz, kad tiktu nopirkts jauns mobilais vai planšetnieks. “Eu, tiešām?” neticīgi pārvaicāja patērētāji. “Varbūt viņi vēl sāks ražot neplīstošas zeķbikses un atkritumos pārstrādājamus iepirkuma maisiņus?”

Rokas klēpī salikuši nesēdēja arī latvju Saeimas deputāti, kas galīgajā, absolūtajā un neapstrīdamajā lasījumā pieņēma likuma grozījumus, ar kuriem tika noteikts, ka sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumos turpmāk ļauts piedalīties tikai godprātīgiem pretendentiem. “Nopietni? Līdz šim varēja arī citādi?” neizpratni pauda negodprātīgie pretendenti, apjaušot, ka dīvainā kārtā palaiduši garām labu uzvārīšanās iespēju. Tāds, lūk, negaidīts stāsts.