Mēs nedrīkstam pagurt palīdzēt. Anta Jankovska un Anna Labuta

«Ja mēs varam palīdzēt, mums ir jāpalīdz. Es saprotu, ka visi jau esam noguruši, bet karš diemžēl nav beidzies un neizskatās, ka tik drīz beigsies. Cilvēkiem Ukrainā palīdzība ir vajadzīga katru dienu, un mēs nedrīkstam pagurt palīdzēt,» uzskata operdziedātāja Anta Jankovska.
DOD SPĒKU UN CERĪBU. Šajā sarežģītajā, dramatisko notikumu laikā, kad virs zemes nav miera, ir laiks mūzikai, kas ne tikai ataino ciešanas, bet arī dod spēku, cerību un mīlestību. Tāda ir Džovanni Batistas Pergolēzi «Stabat Mater», ko svētdien, 15. maijā, pulksten 14 Rīgas Svētā Pētera baznīcā izpildīs Anta Jankovska (soprāns) un Anna Labuta (mecosoprāns) ©Ģirts Ozoliņš/F64

Svētdien, 15. maijā, pulksten 14 Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Svētā Pētera baznīcas pārvalde sadarbībā ar Klasiskās mūzikas ģildi «Euterpe» un labdarības organizāciju «Ziedot.lv» aicina uz atbalsta koncertu Ukrainai - Džovanni Batistas Pergolēzi «Stabat Mater».

Koncertā piedalīsies soprāns Anta Jankovska, mecosoprāns, Kijivas filharmonijas (National organ and chamber music hall of Ukraine) soliste Anna Labuta (Анна Лабуть) un kamerorķestris «Sinfonia Concertante» diriģenta Andra Vecumnieka vadībā.

«Stabat Mater» ir slavena lūgšana, kas izsenis pavadīja «Via Crucis» rituālu. Šis itāļu komponista Džovanni Batistas Pergolēzi meistardarbs ir viens no skaistākajiem un populārākajiem klasiskās mūzikas laukā. Tā pamatā ir Jakopo Benedeti teksts, kas radīts pēc 14. gadsimtā dzīvojušā mūka Jakopones da Todi atklāsmēm par nelielo, bet ļoti nozīmīgo Bībeles epizodi, kurā Svētā Jaunava Marija izdzīvo sava Dēla Jēzus Kristus nāvi pie krusta. Džovanni Batista Pergolēzi (1710-1736) šo skaņdarbu sacerējis franciskāņu klosterī netālu no Neapoles kā rekviēmu sev, un tas ir pāragri mirušā komponista pēdējais un slavenākais darbs.

Ieeja koncertā ar bezmaksas ielūgumiem, kas pieejami Rīgas Svētā Pētera baznīcas kasē (Reformācijas laukumā 1, Rīgā). Koncerta laikā tiks organizēta ziedojumu vākšana, un visi saziedotie līdzekļi tiks novirzīti labdarības akcijai - atbalstam Ukrainas cilvēkiem.

«Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi abas svētdien gaidāmā koncerta solistes - dziedātāju un Klasiskās mūzikas ģildes «Euterpe» dibinātāju Antu Jankovsku un Kijivas filharmonijas solisti Annu Labutu.

Anta, pastāsti, lūdzu, par šī atbalsta koncerta ideju.

ANTA JANKOVSKA pēc koncerta Sv. Pētera baznīcā dosies uz Ogri, kur pulksten 19 Ogres novada Kultūras centrā izskanēs Operetes teātra teatralizētā galā programma «Musique d'amour» («Mīlestības mūzika») / Ģirts Ozoliņš/F64

Atbalsta koncertu Ukrainai organizē Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Svētā Pētera baznīcas pārvalde, sadarbojoties ar pagājušogad manis izveidoto Klasiskās mūzikas ģildi «Euterpe» un labdarības organizāciju «Ziedot.lv». Man jau ilgus gadus ir lieliska sadarbība ar Svētā Pētera baznīcas pārvaldi, personīgi ar Unu Jansoni (direktora vietnieci), un tieši viņai gribu teikt lielu paldies, ka viņa momentā atsaucās idejai par atbalsta koncertu Ukrainai. Viss tika noorganizēts ļoti ātri. Atsaucās arī diriģents Andris Vecumnieks un kamerorķestris «Sinfonia Concertante», ar ko kopā jau esam šeit, Svētā Pētera baznīcā, muzicējuši, izpildot Džovanni Batistas Pergolēzi kantāti «Stabat Mater». Un šajā reizē mums pievienosies arī Anna, kura ar savu meitiņu Oļu pirms diviem mēnešiem ieradās bēgļu gaitās no kara plosītās Ukrainas. Ja mēs varam palīdzēt, mums ir jāpalīdz. Es saprotu, ka cilvēki ir noguruši, bet karš Ukrainā diemžēl nav beidzies un neizskatās, ka tik drīz beigsies. Cilvēkiem palīdzība ir vajadzīga katru dienu, un mēs nedrīkstam pagurt palīdzēt, ja mums ir tāda iespēja. Tas ir vienīgais, par ko es šobrīd domāju.

Kāpēc atbalsta koncertam Ukrainai izvēlēta tieši Džovanni Batistas Pergolēzi kantāte «Stabat Mater»?

Jo tas ir stāsts par māti, kura sāpju pilna izdzīvo sava dēla nāvi pie krusta. Tas ir Lielās Piektdienas skaņdarbs, kas, protams, tiek atskaņots arī citā laikā. Es uzskatu, ka tas ļoti precīzi raksturo šo laiku, jo - «krusta ceļš» ir ievilcies… Šī mūzika ir ļoti sirdi uzrunājoša - tajā ir gan sāpes, gan piedošana, gan augšāmcelšanās, uz ko mēs visi ļoti ceram… Jā, mēs ceram, ka tā būs. Šī mūzika ir rakstīta tieši soprānam un mecosoprānam, un tā arī šo stāstu izstāstīsim - ar divām balsīm. Un mūsu gadījumā - arī ar kamerorķestri Andra Vecumnieka vadībā.

Anna, kā jūs satikāties ar Antu?

Esot šeit, Latvijā, jau esmu iepazinusies ar brīnišķīgiem cilvēkiem, ar lieliskiem mūziķiem, kuri man ļoti palīdz un atbalsta it visā. Paldies viņiem par to! Ar Antu mūs saveda kopā koncertmeistare Helēna Laukmane, kura ir Antas ilggadēja pianiste un arī draudzene. Tas notika pēc koncerta Daugavpilī, kur Pergolēzi «Stabat Mater» dziedāju kopā ar Sonoru Vaici, kad Helēna man zvanīja un jautāja, vai es gribētu šo kantāti nodziedāt vēlreiz, tikai ar citu solisti. Es, protams, neatteicu, gluži otrādi - biju ļoti priecīga un pagodināta par šādu iespēju, par atkal jaunu pieredzi. Tā mēs arī satikāmies.

ANNA LABUTA ir Kijivas filharmonijas soliste. Latvijā viņai ir iespēja strādāt savā profesijā, un, kā viņa pati saka, tieši mūzika ir tā, kas viņu reanimē no dzimtenē piedzīvotajām kara šausmām / Ģirts Ozoliņš/F64

Pastāstiet, lūdzu, kā jūs nokļuvāt Latvijā!

Ar meitiņu Oļu atbraucām uz Latviju 6. martā. Mums palīdzēja Rudīte Grigorjeva, kura savulaik strādāja Latvijas vēstniecībā Kijivā, bija kultūras atašejs. Mēs jau ļoti sen esam pazīstamas, vismaz gadus divdesmit. Sadraudzējāmies, kad vēl biju studente, un, pateicoties Rudītei, kura nodarbojās ar kultūras pasākumu organizēšanu, es jau 90. gadu sākumā divas reizes biju Latvijā - uz festivālu «Rīga dimd» un uz Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem. Visus šos gadus mēs uzturējām labas attiecības, draudzējāmies, un, kad pie mums sākās karš, Rudīte man atsūtīja īsziņu ar piedāvājumu palīdzēt - ja Ukrainā kļūs grūti, lai braucam uz Latviju, ka palīdzēs, kā vien spēs. Kara pirmajās dienās biju pārliecināta, ka nekur nebrauksim, ka mēs paliksim savās mājās, bet, kad situācija eskalējās, kļuva bail, vīrs teica, lai ņemu bērnu un braucu prom, ka arī viņam tā būs vieglāk - vismaz nebūs jāpārdzīvo par mums abām. Vīriešus no valsts ārā nelaiž, viņš palika mājās. Vienu rītu abas sataisījāmies un devāmies ceļā, tobrīd vēl nezinot, uz kurieni… Un tieši tajā dienā atnāca īsziņa no Rudītes, lai braucam uz Rīgu.

Kur abas esat atradušas sev mājas?

Rudīte mums atrada ģimeni, kas bija gatava uzņemt ukraiņu bēgļus - tā ir Ilze un Andris Cunski. Viņiem ir trīs bērni un māja Tīnūžos. Tā mēs nokļuvām latviešu ģimenē, kas mums ļoti palīdz un atbalsta. Arī Rudīte turpināja atbalstīt, sazinoties ar draugiem un kolēģiem un meklējot man iespēju strādāt savā profesijā. Drīz vien sāka nākt piedāvājumi koncertēt. Iepazinos ar Ūnu Laukmani un viņas māsu Helēnu Laukmani, kura savukārt mani iepazīstināja ar dziedātāju Nauri Indzeri. Kopā izveidojām vokālās mūzikas koncertprogrammu «Angiol Di Pace», ar ko uzstājamies baznīcās, mums bijuši jau vairāki tādi koncerti. No viņiem saņemu ļoti lielu atbalstu, arī emocionālo. Tikko smagums atkal sāk spiest sirdi, viņi mani uzmundrina, sakot: degunu gaisā, ir jādzīvo, ir jāstrādā, ir jāturas! Protams, man ir jāturas, jo man ir arī meitiņa, kura skatās uz mani un ļoti jūtīgi uz visu reaģē. Brauciens uz Latviju viņai bija ļoti smags, viņa visu laiku man jautāja, kāpēc ir karš, kāpēc mēs braucam prom no mājām, uz kurieni mēs tik ilgi braucam…? «Man ir slikti, es gribu mājās, es gribu pie tēta…» viņa atkārtoja. Diezgan ilgi mēs naktī neslēdzām ārā gaismu, viņai bija bail gulēt tumsā. Oļa ir kļuvusi nervozāka, viņa vairs nav tāda, kāda bija mājās… Viņa sāka iet dārziņā Tīnūžos, bet tas nav viegli - bērni viņu nesaprot, ir tādi, kuri negrib ar viņu draudzēties. Viņa to visu pārdzīvo, cieš. Protams, mums ir jātiek ar to galā - gan katrai atsevišķi, gan abām kopā. Un paldies dievam, ka mums apkārt ir labi cilvēki, kuri tik daudz palīdz.

Un jums ir iespēja strādāt savā profesijā.

Es pat necerēju, ka man tā paveiksies. Braucot uz šejieni, biju sagatavojusies darīt jebkuru darbu, arī traukus mazgāt. Jā, tā ir Dieva dāvana, ka varu darīt darbu, ko vislabāk protu, tas ir pārsteidzoši un brīnumaini. Tikšanās ar mūziķiem, mēģinājumi, koncerti - tas viss mani burtiski reanimē. Jo mūzika ir visa mana dzīve, man nekā cita dzīvē nav bijis. Jā, mūzika dziedē, tā man dod spēku.

Kur šodien ir jūsu kolēģi no Kijivas filharmonijas?

Kara sākumā visi kaut kur paklīda, bēgot no «karstajiem punktiem». Daudzi aizbraukuši prom no valsts. Mana kolēģe Olga Švidka, ar kuru draudzējamies un jau 25 gadus sadarbojāmies, kopā muzicējot, aizbrauca uz Vāciju. Daži ir Polijā, bet lielākā daļa palikuši Ukrainā. Viņi ir atsākuši mēģinājumus un kaut kad tieši šajos datumos dodas viesizrādēs uz Eiropu. Viņiem bijuši pāris koncerti arī kara laikā - baznīcā Kijivā un Bučā, pieminot tur nežēlīgi noslepkavotos iedzīvotājus.

Vai jūsu radošajā plānā tuvākajā laikā ir vēl kādi koncerti?

Svētdien, 22. maijā, pulksten 14 mēs kopā ar Nauri Indzeri un Helēnu Laukmani muzicēsim Rankas muižas Baltajā zālē - opermūzikas koncertā «Sirds ziedos». Programmā - pasaules vokālās klasikas zelta lappuses. Savukārt sestdien, 28. maijā, pulksten 22 mēs priecāsimies ikvienu satikt Viļakā, kur Baznīcu naktī ar programmu «Angiol Di Pace» muzicēsim Viļakas Jēzus sirds Romas katoļu baznīcā.

«VĒLOS PATEIKTIES Latvijai un visiem latviešiem par labsirdību, dāsnumu, palīdzību un atbalstu. Par to, ka pieņemat ukraiņus un attiecaties pret mums tik sirsnīgi. Liels paldies!» saka Anna Labuta, mirkli pirms koncerta kopā ar Antu Jankovsku Rīgas Svētā Pētera baznīcas tornī priecājoties par saulaino dienu / Ģirts Ozoliņš/F64

Minējāt, ka 90. gadu sākumā viesojāties Latvijā. Kas palicis atmiņā no tā laika, un - kā šeit jūtaties šodien?

Kad pirmoreiz biju Latvijā, bija tikko sabrukusi PSRS. Latvija un arī abas pārējās Baltijas valstis man vienmēr asociējās ar ārzemēm. Mani radinieki dzīvoja Baltkrievijā, netālu no robežas ar Latviju, un es atceros, kā mēs savulaik braucām uz Daugavpili pēc maizes. Latvijā ne tikai viss bija savādāk, bet pat maize bija garšīgāka… Kad 90. gadu sākumā nokļuvu Rīgā, staigāju pa Vecrīgas šaurajām ieliņām un biju gluži kā apburta - nekad neko tādu nebiju redzējusi… Viss šķita tik pasakaini! Tagad, atgriežoties šeit pēc daudziem gadiem, jūtos tieši tāpat - staigāju un baudu. Kavējos atmiņās, atceros savas tā laika sajūtas, un patiesībā ir tieši tikpat labi.

Neesat sajutusi emocionālo agresiju no iedzīvotājiem, kuri diemžēl atbalsta un pat slavē Krievijas iebrukumu Ukrainā?

Oi… Zināt, es cenšos nereaģēt uz slikto, uz ļaunumu. Es esmu atbraukusi ciemos, es te netaisos ne ar vienu skaidrot attiecības. Esmu ļoti pateicīga Latvijai un latviešiem, ko viņi dara ukraiņu labā, katrs atsevišķi un visi kopā. Bet par cilvēkiem, kuri domā savādāk… Es ar viņiem karot negrasos.

Otrdien mums ar meitiņu bija negatīva pieredze veikalā Ogrē. Gribēju nopirkt gaļu, bet šīs nodaļas pārdevēja, noskaidrojusi, ka esmu no Ukrainas, pēkšņi sāka runāt par «banderovciem», ka cilvēki Donbasā tikuši pazemoti, nogalināti... Jautāju, vai viņa tur ir bijusi, to redzējusi. Teica, ka Krievijas televīzijā tā stāsta. Cik sapratu, viņa Latvijā dzīvo jau gadu desmitiem, bet skatās tikai vienā virzienā un latviski pat runāt nav iemācījusies. Kaut ko mēģināju vēl teikt, bet sapratu, ka nav vērts. Tas bija tik nepatīkami... Pateicu paldies, ka man tomēr gaļu nevajadzēs, un promejot vēl piebildu, ka ne jau mēs, ukraiņi, kādam uzbrukām, bet Krievija agrā februāra rītā mūs visus pamodināja, iebrūkot mūsu valstī un sākot to bombardēt. Mēs gribējām dzīvot mierīgi, mums bija plāni pavasarim un vasarai, kas diemžēl nekad vairs nepiepildīsies…

Bet labā ziņa ir tā, ka man ir mūzika, mans darbs, labi cilvēki, kuri palīdz un atbalsta. Es vēlos pateikties Latvijai un visiem latviešiem par labsirdību, dāsnumu, palīdzību un atbalstu! Par to, ka pieņemat ukraiņus un attiecaties pret mums tik sirsnīgi. Liels paldies!