Guntars Račs. Rokenrols un romantiska smeldze

«Mēs esam tie, kas mēs bijām arī pirms 30 gadiem – maksimāli patiesi pret savu klausītāju un paši pret sevi. Mēs nespēlējam to, ko nespējam nospēlēt un kas mums pašiem nepatiktu, bet to, ko spēlējam, to darām ar lielu prieku. Tieši šis prieks būt kopā uz skatuves arī ir mūsu spēks,» saka mūziķis un dzejnieks Guntars Račs.
SĀCIS NO NULLES. «Es esmu sācis no nulles. Nulle bija nemācēšana spēlēt, jebkādu sakaru trūkums «pareizajās vietās», ļoti izteikts līdzekļu trūkums līdz pat 30 gadu vecumam un tā tālāk. Tā ir bijusi pastāvīga cīņa par savu vietu, kas nekad nav beigusies,» atzīst mūziķis Guntars Račs ©Foto no Guntara RAČA personiskā arhīva

Grupa «Bet bet» savu 30 gadu jubileju sāka atzīmēt jau 2021. gadā, taču pulcēšanās ierobežojumu dēļ to neizdevās īstenot pilnvērtīgi, tāpēc šogad grupa nolēmusi turpināt jubilejas turneju un nosvinēt to skaļi un jaudīgi! Vērienīgās jubilejas koncerttūres pirmais koncerts gaidāms jau piektdien, 3. jūnijā, Saulkrastu estrādē.

Kāds grupai bija pandēmijas ierobežojumu laiks?

Kā jau visiem mūziķiem, kuri atlīdzību par savu darbu pieraduši sarūpēt paši, pandēmijas ierobežojumu laiks bija pārbaudījums mūsu pacietībai un spējai pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Ņemot vērā, ka visi esam nodarbināti arī citās lietās, kaut kā šo laiku pārdzīvojām, bet atsākt muzicēt nebija tik vienkārši, jo iemaņas zūd, ja neuzturi sevi formā. Lūk, tas bija vistrakākais, jo pēc 30 gadu nemitīgas koncertēšanas šī gandrīz divu gadu pauze atstāja iespaidu uz mūsu prasmēm. Tas ir līdzīgi kā sportistiem, kuriem pēkšņi vairs nav sacensību un nav pat treniņu. Tu zaudē formu. Pamazām sākam atgūties kā grupa, jo individuāli jau mēs šur tur katrs vēl uzstājāmies mazos sastāvos. Bet bungas gan sanāca maz spēlēt, tāpēc ļoti, ļoti gaidu šo vasaru, kad varēsim «patrokšņot». Ak, jā, vēl esam izdevuši savu dziesmu grāmatu ar 60 dziesmu notīm un dziesmu vārdiem. Grāmatā ir arī grupas biogrāfija un daži vēsturiski foto. Grāmatu ņemsim līdzi uz koncertiem.

Vai ir tapušas jaunas dziesmas, izveidojušās jaunas sadarbības?

Mums ir ļoti nozīmīga sadarbība ar Maestro Raimondu Paulu, ar kuru kopā bija izveidotas divas mūsu pēdējās koncertprogrammas. Pērn izveidojās jauna sadarbība ar Holivudā pazīstamo komponisti Lolitu Ritmani, kura, protams, ir arī labi pazīstama Latvijā. Biju ar viņu sadarbojies iepriekš, sarakstot dziesmu latviešu diasporas himnai Vācijā. Toreiz viņa izteica vēlmi kopīgi sarakstīt arī kādas dziesmas «lielajiem» dziedātājiem. Sarakstījām, parādīju Zigfrīdam un pārējiem, un nolēmām, ka varam tās realizēt paši. Lolita bija sajūsmā. Nu jau trīs dziesmas gatavas, bet publicēta ir tikai viena - «Īstā vieta, īstais laiks». Tai arī tapis video. Bet kopumā ar Lolitu esam vienojušies par vismaz desmit jaunām dziesmām. Tā mums ir jauna pieredze un jauns izaicinājums. Ir arī divas jaunas Zigfrīda dziesmas, arī es esmu rakstījis jaunus darbus grupai. Noteikti noskatieties jaunās dziesmas «Vēl, vēl, vēl» video.

Ko skatītāji sagaidīs grupas jubilejas koncertos?

Spēlēsim savus slavenākos hitus no 30 gadu garās vēstures. Būs gan «mersedess», gan «man vienalga viss», gan «Mēmā dziesma», «Agrā rītā», «Vakara vējā», «Es tevi nemīlu», «Mīļā meitene», «Mazs cinītis» un «Diena». Kā nu bez hitiem. Bet būs arī dažu jau pazīstamu dziesmu jaunas versijas. Būs interesanti, jo romantiska smeldze mīsies ar rokenrolu.

IEDVESMAS PIEFIKSĒTĀJS. «Es esmu iemācījies iedvesmas mirkļus piefiksēt savā prātā, lai vēlāk, apsēžoties pie rakstāmgalda, tos realizētu konkrētos teikumos, vārdos un ritmā,» saka mūziķis un dzejnieks Guntars Račs / Foto no Guntara RAČA personiskā arhīva

Kopš grupas izveidošanas pagājuši 30 gadu. Kā esat mainījušies šo gadu laikā - raksturo, lūdzu, kādi bijāt toreiz, kad pirmoreiz kāpāt uz skatuves, un kādi esat tagad?

Godīgi? Nekas nav mainījies, ja neskaita mūsu fizisko izskatu. Mēs esam tie, kas mēs bijām - maksimāli patiesi pret savu klausītāju un paši pret sevi. Mēs nespēlējam to, ko nespējam nospēlēt un kas mums pašiem nepatiktu, bet to, ko spēlējam, to darām ar lielu prieku. Tieši šis prieks būt kopā uz skatuves arī ir mūsu spēks. Nekad neko neesam darījuši tikai naudas pēc. Tieši tāpēc nekad neatsakām uzstāties visattālākajās vietās un tur, kur nekad neesam bijuši. Vienīgais, kas mazliet mainījies, ir tas, ka mēs vairs nespēlējam balles un dejas. Tagad spēlējam tikai koncertus. Mūsu dzīvē nakts ballīšu ir bijis pietiekami daudz. Tajās mēs vairs īsti negūstam to prieku, ko agrāk. Visādi citādi nekas daudz nav mainījies. Tās pašas bungas, ģitāras un balsis.

Starp citu, vai ir palicis atmiņā, kad un kur bija pirmais grupas koncerts?

Pirmais reālais koncerts, kuru par tādu var nosaukt, šķiet, notika Rīgā, toreizējā Politehniskā institūta jeb RTU zālē Daugavmalā. Mūs iesildīja Fredis kā dīdžejs, bet rinda pēc biļetēm bija izstiepusies līdz pat Rīgas domes ēkai. Skats bija nereāls. Bet mūs par iesācējiem nosaukt jau tad bija grūti, jo Zigfrīdam aiz muguras bija «Zodiaka» periods, bet mums pārējiem - panākumi ar «Jauns mēness» pirmo sastāvu.

Kuras no grupas dziesmām pašam ir emocionāli vistuvākās?

Es varu pats apraudāties, klausoties «Pieklauvē» un «Manu bērniņ». Tā otra ir mūsu ģitārista Uģa Tirzīša dziesma. Gan mūzika, gan vārdi, ja kas. Dažreiz šķiet, ka cilvēki viņu nav līdz galam novērtējuši un zina tika Zigfrīdu un mani, bet viņš ir viens no grupas balstiem gan morāli, gan muzikāli.

VISA DZĪVE. 730 dzejoļos, kas iekļauti grāmatu sērijas «365» četrās daļās, ir pilnīgi viss, ko Guntars Račs ir gribējis pateikt. Tur ir visa viņa dzīve / Foto no Guntara RAČA personiskā arhīva

Varbūt par kādas dziesmas tapšanu ir kāds īpašs stāsts?

Visvairāk jautājumu cilvēkiem ir par manu dziesmu «Es tevi nemīlu». Cilvēki nesaprot, kā vismīļākais cilvēks var būt tas, kuru nemīli. Stāsts ir pavisam vienkāršs - mums patīk daudzi un dažādi cilvēki. Iespējams, ilgu laiku mums līdzās nav neviena cita, tikai tie, kuri mums patīk, bet - patikšana nav mīlestība. Mīlestība ir kaut kas daudz, daudz vairāk. Kurš gan to nezina. Bet savs stāsts ir katrai no dziesmām. Visgarākais ir par dziesmas «Man vienalga viss» tapšanu un visu, kas ar to saistīts. Tik daudz pārpratumu, aizvainojuma, nenovīdības… Bet patiesība ir ļoti vienkārša - oriģināli tā ir pazīstamā īru mūziķa Boba Geldofa dziesma, kuras latviskais tulkojums ir saskaņots ar viņa izdevējiem jau sen, sen. Tur nav vispār nekādu problēmu. Taču bija mirklis, kad mūsu draugs, parasti visu zinošais personāžs ar skatuves vārdu Dailes Zigis, uzzinot, ka plānojam šo ierakstīt, pārliecinoši apgalvoja, ka tā nemaz neesot Geldofa dziesma, bet gan īru tautasdziesma, kuru savulaik Geldofs adaptējis. Tur arī parādījās pirmā aplamā informācija par to, ka esam latviskojuši īru tautas dziesmu. Bet, kā jau teicu, tulkojums jau sen saskaņots ar Geldofu un visi ir priecīgi, un dziesma dzīvo, bet baumas, protams, nenorimst. Koncertos parasti tā ir noslēdzošā dziesma, pēc kuras klausītāji prasa vēl. Un mēs arī parasti kaut ko nospēlējam, uz vietas izdomājot, kas katrā reizē šķiet piemērotākais.

Vai ir plānots ierakstīt jaunu grupas albumu?

Jā, mēs esam ceļā uz jaunu albumu. Domāju, ka pamatā tās būs jaunās dziesmas, kas tapušas kopā ar Lolitu Ritmani. Varētu izdot vēl vienu dziesmu izlasi, kuras mums jau ir vairākas, bet būs arī vairākas jaunas dziesmas, kuras sarakstījis Zigfrīds, es un Uģis. Bet jauns albums nav mūsu pašmērķis, mērķis ir atgūt muzikālo formu koncertos un gūt prieku, satiekot savus klausītājus.

Tikko klajā nākusi tavas dzejoļu grāmatas «365» ceturtā daļa. Atceros, kā pēc pirmajām divām teici, ka šīs 365 dienas, kad uzrakstīji pa dzejolim dienā, bija viens no tavas dzīves lielākajiem brīnumiem, bet - turpinājuma nebūs… Un tad nāca pandēmija, daudz brīva laika un jauna apņemšanās - turpināt rakstīt dzejoļus. Kādiem «brīnumiem» jānotiek, lai lasītāji sagaidītu arī 5. un 6. daļu?

Savā jautājumā jau visu lieliski izstāstīji, jo tieši tā tas viss arī bija. Pašlaik esmu cieši pārliecināts, ka 5. un 6. daļas nebūs, un tas ir viena iemesla dēļ - man šķiet, ka šajos 730 (!!!) dzejoļos, kas iekļauti grāmatu sērijas «365» četrās daļās, ir pilnīgi viss, ko es būtu varējis gribēt pateikt. Tur ir visa mana dzīve. Lai turpinātu, man tagad nāktos vai nu atkārtoties, vai sākt kaut ko izdomāt, tā teikt, izzīst no pirksta. Un es domāju, ka mani lasītāji to ātri atšifrētu un pateiktu vienkārši: Račs ir izrakstījies, tas viss atgādina jau otrreiz uzsildītu zupu. Es nevēlos to piedzīvot, tāpēc turpinājuma nebūs, bet - būs jaunas grāmatas, tas gan būs. Mainīsies žanrs, un tas būs mazliet cits skatupunkts un cits tehniskais izpildījums. Pašlaik tā ir tikai ideja, bet es ceru, ka kaut kas realizēsies jau līdz šiem Ziemassvētkiem. Dzīvosim, redzēsim!

BŪS JAUNAS GRĀMATAS. Guntars Račs turpina rakstīt un sola, ka būs jaunas grāmatas. Mainīsies žanrs, būs mazliet cits skatupunkts un cits tehniskais izpildījums. Pašlaik tā ir tikai ideja, bet viņš cer, ka tā realizēsies jau līdz Ziemassvētkiem / Foto no Guntara RAČA personiskā arhīva

Tavas dzejoļu grāmatiņas ilgstoši turas grāmatnīcu visvairāk pirkto grāmatu topu virsotnēs. Tavus dzejoļu lasa, pārlasa, citē, dalās sociālajos tīklos. Kā tu pats domā, kas ir šo dzejoļu veiksmes stāsta pamatā?

Jā, es nebeidzu par to brīnīties, jo dzeja jau daudzus, daudzus gadus neskaitījās kā žanrs, kas varētu būt pieprasīts. Un esmu gandarīts, ka pie dzejas plauktiem grāmatnīcās esmu aizvedis tik daudz cilvēku, kuri noteikti laiku pa laikam paņem palasīt arī citu autoru darbus. To es uzskatu par vislielāko savu panākumu, un ir vienalga, ko par to domā mani spalvas brāļi, kuru grāmatas iegādājas maz, bet kuri saņem prēmijas un apbalvojumus. Tas viss ir normāli, jo katram savs. Un tas mans «savs» ir mani lieliskie lasītāji, kurus es satieku tikšanās reizēs bibliotēkās, skolās, kultūras namos un pēc lielajiem koncertiem autogrāfu sesijās.

Bet, runājot par veiksmes stāstu, es domāju, ka tā pamatā ir domas skaidrība, dzejoļu vienkāršā struktūra un, jā, arī atskaņas. Es neprotu rakstīt bez atskaņām. Zinu, ka tas ir «old school», bet tur es neko nevaru padarīt. Tāpat es zinu, ka šī domas skaidrība un vienkāršais pantmērs kādam šķiet balansējošs uz banalitātes un kiča robežas. Taču tā nav nedz banalitāte, nedz kičs, tas ir mans godīgais un man pašam vienīgais iespējamais veids pateikt to, ko esmu vēlējies pateikt. Un katram no mums ir savi izteiksmes līdzekļi un vārdu krājums. To vārdu krājums, kurus izsakot tu pats saproti, ko esi vēlējies pateikt, ne tikai gudri izklausīties. Es regulāri lasu mūsu atzītāko dzejnieku darbus un lasu arī jauno autoru grāmatas. Gandrīz visas, kas tiek izdotas. Par klasiķiem es nerunāšu, tur jau laiks ir visu salicis savās vietās, lai gan dažu labu ģeniālu latviešu rakstnieku tagad vairs nevaru palasīt, jo ar laiku, saprotot arī autoru personības šķautnes, vairs nespēju nodalīt autora darbu no paša autora. Ar to es domāju autora sadarbošanos ar okupācijas režīmu laikā, kad Latvija bija PSRS sastāvā. Visi tie autori, kuri vadīja rakstnieku savienības, starptautisko sakaru biedrības, ieņēma augstus amatus, brauca glaunās mašīnās un dzīvoja Rīgas klusajā centrā vai citos glaunos apartamentos un bija varas ieredzēti, es viņus vairs nespēju uztvert tikai kā autorus. Daži no viņiem ir fantastiski labi autori, bet... Pašreizējā situācija pasaulē man vairs nedod tiesības viņus cienīt, un es arī vairs necienu. Daudzi no viņiem vēl ir mūsu vidū. Par šo tematu varētu ļoti daudz un plaši diskutēt, un es domāju, ka no šādām diskusijām mēs kā sabiedrība būtu tikai ieguvēji. Lietas ir labāk saukt savos īstajos vārdos, nevis visu laiku pievērt acis un izlikties, ka tavai attieksmei pret naidīgu varu nebija vai nav nekādas nozīmes un ka nevajag mākslu jaukt ar politiku. Tas pat nav apspriežams, jo tā ir gājusi roku rokā visu laiku. Literatūrā padomju laikos tas notika gluži vienkārši noklusējot un neuzrakstot patiesību, bet mūzikā tas notika, izvēloties nekaitīgus tematus, izteiksmes veidus un bieži vien neko daudz par apkārt notiekošo neizsakošu dzeju. Un bieži vien labu dzeju, bet ārpus realitātes, kas patiesībā valdīja PSRS, par kuras drošību rūpējās VDK.

Un kas tad bija mūsu dziesmotā revolūcija, ja ne mūzika, kas «sajaukta», ja tā drīkst izteikties, ar politiku. Paldies dievam, ka sajauca mākslu ar politiku, jo mūzika un dziesmas bija mūsu ieroči cīņā par neatkarību. Dziesmas aicināja uz cīņu, uz brīvību un patiesumu. Arī tās dziesmas, kurās mūsu brīvības alkas bija apslēptas zemtekstos. Māksla ir ļoti spēcīgs ietekmes ierocis, kuru var izmantot gan labu mērķu sasniegšanai, gan gluži pretēji, bet tā nekad nav bijusi neitrāla un nenozīmīga sabiedriski svarīgu notikumu kontekstā. Nu gan es aizrunājos…

Atklāj, lūdzu, kāds ir dzejoļu radīšanas process - vienkārši apsēdies pie galda un uzraksti, vai tie atnāk pie tevis, arī kādus mājas/dārza darbus darot?

Es esmu iemācījies iedvesmas mirkļus piefiksēt savā prātā, lai vēlāk, apsēžoties pie rakstāmgalda, tos realizētu konkrētos teikumos, vārdos un ritmā. Grāmatas «365» četras daļas tapa «stingrā režīma dzejas darba nometnē», jo piespiedu sevi katru dienu uzrakstīt jaunu dzejoli un tādu, zem kura parakstītos arī pēc daudziem gadiem. Man bija ļoti augsti iekšējie kritēriji. Un es pret dzejas rakstīšanu izturējos kā pret savu darbu. Tā noteikti nav un nebija izklaide, tas ir darbs, kuram sevi jāorganizē un jānobriedina. Īsā atbilde būs - rakstīt dzeju ir mana nodarbošanās, profesija, ja vēlaties. To es trenēju arī sadarbībā ar daudziem komponistiem, viņu radītajām melodijām piešķirot vārdisku nozīmi, un tur vienmēr ir termiņi, kad jānodod dziesmas vārdi, kavēties nedrīkst. Jo no tā ir atkarīga gara notikumu ķēde - darbs studijā, producenta idejas, tēla izveide koncertam vai videoklipam, dziedātāja iesaiste, aranžētāji, koncertu organizētāji, radio cilvēki… Un to, kas tur notiek, diktē dziesmas saturs. Ne vairāk un ne mazāk.

NOILGOJUŠIES. Grupas «Bet bet» dalībnieki - Zigfrīds Muktupāvels, Guntars Račs, Uģis Tirzītis un Andris Alviķis - ir noilgojušies satikt savus klausītājus / Publicitātes foto

Interesanti, vai kādi no dzejoļiem ir veltīti kādiem konkrētiem cilvēkiem?

Esmu veltījis vairākus dzejoļus savai kundzei Sintijai un meitai Odrijai. Retāk uzrakstu citiem, bet, kad mūžībā devās mans labs paziņa un izcils mūziķis Mārtiņš Brauns, uzrakstīju veltījumu arī viņam. Vēl tādi ir tapuši maniem draugiem Dainim Virgam un Aivaram Brīzem. Freimanim nevarēju uzrakstīt, jo bija sajūta, ka viņš skatās un smaida par to, ko vēlos darīt. Nolēmu viņu nesmīdināt. Ir veltījumi mūsu valstij, kuru bezgala mīlu un bez kuras mums daudziem nebūtu jēgas un satura. Un, protams, otrādi, jo valsts, tie esam mēs visi, kas tajā dzīvo. Tās ir mūsu mājas, kuras ir tieši tik labas vai sliktas kā mēs paši.

Vai vari atklāt, kāda ir tava šā gada apņemšanās? Varbūt top kaut kas jauns?

Vispirms es vēlos sagatavot savu augustā plānoto autorvakaru Dzintaru koncertzālē. Tas prasa daudz darba un ideju realizāciju. Rakstu dziesmas savam solo albumam. Tas būs akustiski romantiski intīms. Pats arī dziedāšu. Tās būs dziesmas, kuras esmu sarakstījis saviem mazajiem grāmatas «365» autorvakariem, kuros uzstājamies trijatā. Paralēli strādāju pie jaunas grāmatas, kas, iespējams, nebūs dzejas valodā rakstīta un, iespējams, būs paredzēta mazliet citai auditorijai. Tad jau redzēs. Līdz novembrim tai būtu jābūt gatavai. Pēc tam ķeršos pie autobiogrāfijas, jo sapratu, ka tā jau nebūs tikai par mani. Tā pēc būtības būs Latvijas mūzikas enciklopēdija, kurā būs aprakstīti notikumi un procesi populārajā mūzikā Latvijā pirms atmodas laika un visu pēcatmodas laiku līdz mūsu dienām. Tas ir ievērojams periods, un es tajā esmu bijis «līdz ausīm» iekšā. Es zinu un saprotu tos procesus, kurus varu analizēt uz savas paša pieredzes bāzes. Un es vienmēr esmu bijis frontes abās pusēs - gan «ierakumos» pie mūziķiem, gan «štābā» kā izdevniecības vadītājs. Un tagad arī kā finanšu ministra padomnieks. Pēdējos gadus esmu īpaši iedziļinājies kultūras nozares finanšu līkločos un sapratis, ka daudzas lietas iet savu greizo gaitu vēl no padomju plānveida ekonomikas laikiem. Bet laiki ir mainījušies un nauda «neglabājas atvilktnē» kaut kur tur… Nauda rodas no tava darba, no tava ieguldījuma un spējas savu radošo potenciālu realizēt. Ne tikai patērēt un gudri runāt, bet nopelnīt naudu sev un tiem, par kuriem esi atbildīgs, un šajā procesā dalīties arī ar saviem līdzcilvēkiem, jo nodokļu nomaksa valstij ir katra cilvēka ieguldījums citu cilvēku labklājībā. Un, lai tas notiktu godīgi, mums, protams, jāskatās, kas un kā pārvalda mūsu kopējos iekrājumus. Pašlaik saprašana par to, kā darbojas valsts, sabiedrībā ir ļoti zema, jo skolā to diemžēl neiemāca, bet vajadzētu. Kāpēc man tas ir svarīgi? Kāpēc es neesmu tikai grupas «Bet bet» bundzinieks un dziesmu autors? Tāpēc, ka gribu dalīties ar savu pieredzi arī kā uzņēmējs no radošas vides, kurā visi zina, kas ir radoši strādāt, bet jau daudz mazāk zina, kā savu talantu un radošo darbu realizēt atlīdzībā. Neviens mūsu vietā neatnāks un mums to neiemācīs, tas būs jādara pašiem. Tā tas notiek visā pasaulē, un mēs neesam mazāk talantīgi par amerikāņiem vai angļiem, mēs tikai nezinām, kā un ko darīt, lai gūtu pasaules slavu un tam sekojošos ienākumus, kurus realizēt sava talanta attīstībai. Kad lielais vairums talantīgo cilvēku būs iemācījušies apzināties savu vērtību un iemācījušies to paši arī realizēt konkrētos ciparos, tikai tad mēs varēsim konkurēt ar pasaules labākajiem, kuri, ticiet man, ļoti labi orientējas procesos, kas saistīti ar viņu ienākumiem un izdevumiem. Lai gūtu panākumus, diemžēl nepietiek tikai ar to, ka esi talantīgs, izskatīgs, oriģināls, neatvairāmi asprātīgs un harismātisks. Tev pašam šīs īpašības jāpārvērš par materiālu vērtību, kuru ieguldīt savā attīstībā, savas atpazīstamības veicināšanā, labāko palīgu piesaistē un sava tēla attīstībā. Pašam par saviem līdzekļiem, kuri nopelnīti ar paša talantu. Cita ceļa nav. Saku to no savas pieredzes, jo esmu sācis no nulles. Nulle bija nemācēšana spēlēt, jebkādu sakaru trūkums «pareizajās vietās», ļoti izteikts līdzekļu trūkums līdz pat 30 gadu vecumam un tā tālāk. Tā ir bijusi pastāvīga cīņa par savu vietu, kas nekad nav beigusies.

«BET BET». «30 gadu laikā nekas nav mainījies, ja neskaita mūsu fizisko izskatu. Tās pašas bungas, ģitāras un balsis. Mēs esam tie paši, kas mēs bijām - maksimāli patiesi pret savu klausītāju un paši pret sevi,» saka grupas «Bet bet» līderis Guntars Račs / Publicitātes foto

Grupas «Bet bet» jubilejas koncerti notiks:

3. jūnijā plkst. 19 - Saulkrastu brīvdabas estrādē

17. jūnijā plkst. 19 - Madonas estrādē

3. jūlijā plkst. 18 - Liepājas koncertestrādē «Pūt, vējiņi!»

22. jūlijā plkst. 19 - Kandavas brīvdabas estrādē «Ozolāji»

5. augustā plkst. 19 - Ikšķiles brīvdabas estrādē

20. augustā plkst. 19 - Jelgavā, brīvdabas koncertzālē «Mītava» Pasta salā

26. augustā plkst. 19 - Skrundas pilskalna estrādē

27. augustā plkst. 18 - Dobelē, Ķeizarmeža estrādē

9. septembrī plkst. 19 - koncertzālē «Cēsis»

8. oktobrī plkst. 18 - Valmieras Kultūras centrā

29. oktobrī plkst. 18 - Ventspilī, Teātra namā «Jūras vārti»