Mēs zinām, ar ko jūs nesaslimāt pagājušajā nedēļā
Izrādījās, ka pirmie pērtiķu baku simptomi bija parādījušies jau pērn oktobrī, tikai tobrīd tiem neviens nebija pievērsis vajadzīgo uzmanību - tas bija tad, kad atvērās jaunie lidli un latvju bāleliņi ar Saeimas brāļiem Banāniem Feļdmanu un Eglīšu priekšgalā metās pirkt tonnām šo dzelteno augļu. Epidemiologi brīdināja par nākamajiem simptomiem, no kuriem biežākie bija nepārvarama vēlme utoties un atblusoties, publiski kasīt vēderu un paduses, mest kolēģiem ar banānu mizām, skaļi brēkāt un lēkāt pa krēslu, kā arī apklāties ar kreveļainiem izsitumiem. Par laimi, līdz šim Saeimā apklāšanās ar kreveļainiem izsitumiem netika novērota, taču par pārējiem simptomiem tik striktas pārliecības nebija.
Par vienu epidemiologi šajos gados gan bija tikuši skaidrībā: ja kāda slimība radusies Āzijā, tad ir kaut kas nepareizs apēsts, ja Eiropā, ir kaut kas nepareizs izdrāzts. Par pērtiķu bakām nebija precīzas informācijas, jo šis vīruss visbiežāk bija sastopams Centrālāfrikas un Rietumāfrikas valstīs, turklāt lielākoties grauzējiem un pērtiķiem, no kuriem savukārt inficējās cilvēki. No konstatētajiem saslimšanas gadījumiem vairums saslimušo bija gados jauni vīrieši, kas bijuši dzimumattiecībās ar citiem vīriešiem, bet, ar ko pirms tam bijuši dzimumattiecībās šie citi vīrieši, mediķi izvēlējās smalkjūtīgi paklusēt. Tas radīja pārdomas, vai seksuālā revolūcija gadījumā nav aizgājusi nepareizajā gultnē.
Lāga Perevoščikovs gan uzsvēra, ka slimība ir lipīga, taču sabiedrībā tā izplatās lēnāk par kovidu un, lai saslimtu ar pērtiķu bakām, ir vajadzīgs tuvs kontakts ar inficēto. Tomēr, ņemot vērā iepriekš minēto, tas galīgi neizklausījās nomierinoši. Tāpat nomierinoši neizklausījās arī tas, ka līdz 1980. gadam dzimušie Latvijā pret bakām jau ir vakcinēti, jo līdz 1980. gadam dzimušajiem arī iepriekš sarežģījumi attiecībās ar pērtiķiem nebija novēroti. Atlika vien gaidīt, ko par to visu teiks šprotu Babris un viedais Govjuzemis, kuriem, pakonsultējoties ar Memorijūdens Pļaviņu, pilnīgi noteikti problēmai rastos kāds pērtiķveidīgs risinājums.
Uz jauno vīrusu visātrāk noreaģēja CSDD, kas uzsāka jaunu informatīvo kampaņu “Neesi mērkaķis. Brauc kā cilvēks!”, aicinot skrejriteņu, samokatu, velosipēdu, velorikšu un citu stāvdrāžu un beigtdrāžu lietotājus uz savstarpēju cieņu un atbalstu. Šīs kampaņas ietvaros bija paredzēts arī mudināt noteikt stingrāku regulējumu mikromobilitātes rīku lietošanai, kā arī uzmanīt, vai šie stāvdrāzēji Rīgas parkos, skvēros un dārzos tiešām pārvietojas ar ieviestajiem ātruma ierobežojumiem līdz 10-15 km/h vai arī drāžas ātrāk.
Un vēl par mērkaķiem - Latvijas Krievsavienība 28. maijā gribēja rīkot gājienu no Uzvaras parka līdz Brīvības piemineklim, lai protestētu pret padomju okupeklīgā fallekļa nojaukšanu. Valsts drošības dienests ieteica to nesaskaņot, jo rūpīgi veiktā informācijas analīze liecinot, ka “pieteiktā gājiena norise turpinātu vairot apdraudējumu demokrātiskajai valsts iekārtai, demokrātijas pamatprincipiem, nacionālās drošības interesēm, kā arī veicinātu sabiedrības šķelšanās tendenci”. “Eu, VDD, jūs to nopietni?” brīnījās nepateicīgā latvju tauta. “To visu vēl nepieciešams rūpīgi analizēt un visā nopietnībā pat komentēt?”
Izskatījās gan, ka ilgi maršēt krievsaviešiem vienalga vairs nav lemts, jo Saeima gribēja uzdot Rīgas pašvaldībai okupeklīgo fallekli demontēt līdz 15. novembrim. Pie viena šādam pašam liktenim tika nolemti arī pārējie padomju un nacistisko režīmu slavinošie objekti, tostarp noslīcinātais Jēkabpils lielgabals, kuru tika ieteikts juridiski pareizi izmakšķerēt no Daugavas dzelmes, bet pēc tam to juridiski pareizi demontēt un noslīcināt vēlreiz, kā arī vēl daži akmeņi, kuri jau bija pārstrādāti ceļu segumos vai suvenīros.
Saeimā gan nojaukšanas likumprojekta izskatīšana tik raiti nevedās, kam par iemeslu bija tas, ka daudzi deputāti vēlējās okupeklīgo fallekli nojaukt vēl ātrāk. Piemēram, nacionālais Iesalnieks gribēja to nojaukt līdz 15. septembrim, zemnieks Valainis - līdz 15. vai vismaz 23. augustam, bet Artusnis - laikam pat līdz 15. jūlijam, līdz Jāņiem, vai ar atpakaļejošu datumu līdz 15. maijam. Ko īsti viņš gribēja piedāvāt, gan neviens īsti nesaprata, jo Artusnis tik neganti ālējās, ka Spīkermūrniece palūdza viņam beigt ārdīties un pamest zāli, kā arī gribēja jau zvanīt bijušajam zoodārza Līdakam, lai pakonsultētos, kā filoloģiski pareizāk ir pateikt “Aizver muti!”.
Pa to laiku Rīgas domei uzklupa pavisam citas problēmas - šikorīgie alus mīļotāji bija aizklapējuši Vērmanes dārzu, lai tur sarīkotu ikgadējo dropi ar nosaukumu “Latviabīrfest”. Rīgas dome uzdeva nodrošināt Vērmanes dārza pieejamību iedzīvotājiem arī šī valstiski svarīgā notikuma laikā, atgādinot, ka alus mīļotājiem bija piedāvāts pulcēties Lucavsalas dienvidu daļā, Centrāltirgū vai pie velna vecmāmiņas un Kuzjkina mātes, kam paši bīrotāji nav piekrituši. “Rīgas domes politiskā vadība pretlikumīgi kavē Austrumeiropā lielākā alus festivāla “Latviabīrfest” norisi un iejaucas tā organizatoru uzņēmējdarbībā, radot nopietnus finansiālos zaudējumus un graujot galvaspilsētas un Latvijas tēlu,” bija teikts organizatoru izplatītajā paziņojumā. “Un tur nav nekas minēts par genocīdu? Dīvaini!” pabrīnījās latvju bāleliņi.
Un vēl latvju zeme tika pie diviem jauniem ministriem. Par ekonomisko Indri Ilziksoni viss bija skaidrs jau pirms nedēļas, savukārt iekšlietām “atparisti” pavisam negaidīti kā trusi no cilindra izbūra ugunsdzēsēju Eklonu, pret kura kandidatūru kādam iebildumi bija tikai tāpēc, ka šo trusi izbūruši tieši “atparisti”. “Kas ar viņiem?” aizdomīgi bija koalīcijas partneri un nekoalīcijas nepartneri. “”Atparisti” un ministra amatam atrod normālu veci, turklāt nav pat bijis pilnmēness, un nevienam no viņiem, cik dzirdēts, nav pat iespēris pa galvu zirgs, kas radītu pēkšņus gudrības uzliesmojumus?! Tur kaut kas nav tīrs!”
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
