Mēs zinām, kurš kuram Saeimā gandrīz sadeva pa purnu pagājušajā nedēļā

NEPLPs atslēdza visus 80 vēl atlikušos Krievijā reģistrētos televīzijas kanālus, un latvju zemē iestājās jauni laiki – tā kā bija atslēgti arī kanāli “Zdorovaja TV”, “Perec!” un “Ohota i ribalka”, neviens bez vārdnīcas vairs nezināja, kā krieviski ir “šprote”. Neko citu šis lēmums gan latvju bāleliņu dzīvē īpaši nemainīja.
©Neatkarīgā

Nedēļas sākumā Latvijā beidzot sākās meteoroloģiskā vasara, kas nozīmēja to, ka piecas diennaktis pēc kārtas vidējā gaisa temperatūra ir bijusi vismaz +15 grādu, nav snidzis vai vismaz ir bijušas izbrienamas kupenas, nav novēroti sasaluši putni un leduspuķes uz logu rūtīm un nav nācies tuntulēties šallē, ziemas cepurē, zābakos un citās latvju vasarai ierastās lietās, kas ļautu latvju bāleliņiem atkal žēloties par klimatu un sociālajos tīklos tiražēt stulbo jociņu, ka “šogad bija laba vasara, tikai žēl, ka es tajā dienā biju darbā”.

Lai latvju bāleliņi nesadomātu nosodāmi noziedzīgā kārtā atslābt, jau nez cik mēnešus dzīvojot bez kovida, pandēmijas, vakcinēšanās un vēl tikai gaidot mērkaķu bakas, Valsts augu aizsardzības dienests brīdināja par cilvēka veselību apdraudošās zeltvēdera mūķenes savairošanos Zemgalē. Šis kukainis gan lielākoties barojās ar koku lapām un cilvēkus ēda tikai galējas nepieciešamības spiests vai arī pat neēda nemaz, tomēr tā kāpuru apmatojums varēja izraisīt ādas un acu iekaisumu, elpošanas traucējumus, izsitumus un it kā pat holeru, tīfu, mēri un ūdeni ceļgalā. Pēc nostāstiem, šie kāpuri mēdza uzglūnēt no kokiem, no kuriem ar savu apmatojumu strauji metās virsū zem tiem novietotām automašīnām, tāpēc tika ieteikts nenovietot mašīnas zem inficētiem kokiem un glabāt tās dzīvokļos vai vismaz namu pagrabos. Patiesībā par zeltvēdera mūķeni viss vēl nebija līdz galam skaidrs, tāpēc galvenais bija aprast ar apziņu, ka neizbēgamais gals ir tuvu.

Neizbēgamā gala apziņu vēl vairāk stiprināja entomotofotolotologu klāstītais, ka siltā un sniegotā ziema ļoti patikusi ērcēm, odiem, dēlēm un Kolorādo vabolēm, kas neierasti agri un ierasti kuplā skaitā bija devušies barības meklējumos, pat nesagaidot savu pļaujas laikus - Līgo svētkus un Jāņus. Kamēr vēl nebija sēņu, latvju bāleliņi varēja skaitīt un sociālajos tīklos demonstrēt piesūkušās ērces un odus, savukārt Šlesera buldozeriene un Latvijas Pirmās vietas Jolanta varēja taisnoties, ka attiecīgās krāsas viņu apģērbos bijušas par godu Kolorādo vabolēm, nevis citu iemeslu dēļ. “Siltā un sniegotā ziema viņiem esot bijusi pa prātam… Tos taču nekādi laika apstākļi neņem, viņiem tie visi ir pa prātam un droši vien pat jaunās apkures cenas liksies OK,” entomotofotolotologu klāstītais nepārliecināja skeptiskāk noskaņotos latvju bāleliņus.

Protams, protams, nevarēja aizmirst arī par mērkaķu bakām - kaut kur ik pa laikam kāds latvju zemē pamanījās saķert arī tās. Lāga Pereveščikovs gan mierināja, ka masveida vakcinācija pret apmērkaķošanos pagaidām netiek apsvērta, jo varbūtība satikties ar nomērkaķotu cilvēku ir niecīga, turklāt, ja kāds arī būs iemērkaķojies, tad, visticamāk, izsitumains un kreveļains gulēs mājās, nevis klīdīs apkārt, brauks ar trolejbusu, dosies uz veikaliem un restorāniem un ies uz darbu, riskējot nomērkaķot arī citus. “Kā, masveida vakcinācija netiek plānota?” saskuma lāga Kariņpaps un veselīgais pianists Pavļuts. “Vai tad mums uz Jāņiem jau sagatavotās runas par ziepēm, diviem metriem un vajadzību vakcinēties, vakcinēties un vakcinēties būs jāmet miskastē?”

Kamēr krietnās Evas vakcinācijas birojs dvesa savas pēdējās stundiņas, Veselības ministrija nebija sēdējusi dīkā un drošības labad smagos un grūtos pūliņos, sēžot virsstundas un pavadot darbā arī pusdienlaiku, jau bija izstrādājusi trīs scenārijus prognozējamajam koviduzliesmojumam rudenī. Pirmais no tiem paredzēja, ka vajadzēs vakcinēties, otrais - ka vajadzēs vakcinēties un vakcinēties, bet trešais - ka vajadzēs vakcinēties, vakcinēties un vakcinēties. Mazliet mulsināja vienīgi fakts, ka lielākajā daļā Eiropas valstu jau bija sagatavoti pieci šie scenāriji, kas nozīmēja, ka kaut kur mēs mazliet atpaliekam, bet tas savukārt draudēja ar lokdaunu un pilnīgu šatdaunu.

Pa to laiku Saeimas deputātu cēlās rūpes par bāleliņu likteni, nesavtīgie pūliņi uzlabot latvju tautas labklājību un celt dzīves līmeni valstī kopumā gandrīz beidzās ar klopi. Debatējot saistībā ar pabalstiem par ģimenē audzināmiem bērniem, krietnais Govjuzemis cita starpā gādīgi ieteica sporta Riekstiņam izglītoties, kurš savukārt iejūtīgi piedāvāja kolēģim sadot pa muti, tas atbildot viņu paslavēja par kretīnu, bet beigu galā viss izvērtās izglītojošā, audzinošā un ilgtspējīgā dzīvildzes diskusijā par to, kurš no abiem ir “pidarasts”. Šī svarīgā jautājuma izlemšana diemžēl tika pārcelta uz nākamo Saeimas sesiju, tomēr tika rosināts to neatlikt līdz 14. Saeimas vēlēšanām, jo, ja nu šīs Saeimas darba kārtībā šo četru gadu laikā bija radies kāds patiešām svarīgs jautājums, tad tas bija šis. Tāds, lūk, intriģējošs stāsts.