Vija Vētra: Vēl grāmatu gribētu uzrakstīt

«Tik skaistas un tik zilas debesis, kādas bija, kad izkļuvu no krievu sabombardētās mājas pagraba Vīnē, es vairs nekad savā dzīvē neesmu redzējusi… Man toreiz bija tikai divdesmit gadu. Tam ir neiespējami noticēt, kas šodien notiek Ukrainā – tas atkal uzjundī Otrā pasaules kara laikā piedzīvoto,» saka leģendārā latviešu dejotāja, indiešu un sakrālās dejas kustības aizsācēja Latvijā, Ņujorkā dzīvojošā māksliniece un dejas pedagoģe Vija Vētra. Šā gada 6. februārī viņa pārkāpa savas dzīves 99 gadu slieksni.
99 GADU LAIKĀ NAV LAIKA. «Es būtu gribējusi pašai savu mājiņu, dārziņu. Man kā jau latviešu cilvēkam ļoti patīk rušināties pa zemīti, stādīt, audzēt,» saka Vija Vētra, secinot, ka 99 gadu laikā daudz kam nav pieticis laika… ©Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Ceturtdien, 16. jūnijā, pulksten 19 Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē Vija Vētra sniegs koncertu «Mūža deja». Izcilā māksliniece šajā notikumā dejos arī pati, lai dotos pretī savai 100. dzimšanas dienai un radošās un skatuves dzīves 79 gadu jubilejai. Koncertā uzstāsies arī izcilais pianists Vestards Šimkus, kā veltījumu leģendārajai dejotājai atskaņojot Kloda Debisī prelūdiju «Nogrimusī katedrāle», savu skaņdarbu «Saulespuķes» un Pētera Vaska skaņdarbu «Zaļā ainava». Kopā ar Viju Vētru izcilais pianists sniegs arī sengrieķu mitoloģijā balstītu improvizētas mūzikas un dejas performanci.

Koncertā «Mūža deja» varēs redzēt mākslinieces iestudētās horeogrāfijas, ko izpildīs mākslinieces vadītā deju grupa «Rituāls». Koncertā piedalīsies arī Agra Daņiļeviča deju skolas «Dzirnas» dejotāji, un pasākumu vadīs aktrise Raimonda Vazdika.

Māksliniece iecerējusi pavadīt Latvijā visu jūniju, sniegt meistarklases un rādīt savu mākslas darbu izstādi. Lai ieceres piepildītos, Vijas Vētras fonds aicina ikvienu atbalstīt mākslinieci, apmeklējot koncertu «Mūža deja», kā arī ziedojot Vijas Vētras atbalstam (ziedojumu konts: LV86HABA0551046176968).

Mirkli pirms izskan Vijas Vētras simtgades «Mūža deja», «Neatkarīgajai» ir ekskluzīva iespēja tikties ar leģendāro skatuves mākslinieci - kā ikreiz, kad viņa viesojas Latvijā.

DEJAS PRIESTERIENE. Vija Vētra ir dzimusi Latvijā un, līdzīgi kā daudzi mūsu tautieši, Otrā pasaules kara laikā devusies bēgļu gaitās. 16 gadus nodzīvojusi Austrālijā, tad pārcēlusies uz Ameriku. Viņa ir dejojusi piecos kontinentos un ir atzīta par dejas priesterieni pasaules līmenī / Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Pēdējoreiz Latvijā tikāmies 2019. gada vasarā, pirms pasauli skāra kovida pandēmija, jo vēlāk tā šķērsoja ceļu arī jūsu ikgadējai tradīcijai - jūnijā, ceriņu ziedēšanas laikā, atkal uz brīdi paciemoties dzimtenē. Kā jums pagāja šis laiks?

Faktiski man ir gājis ļoti smagi. Vispirms jau es riskēju un 2019. gada vasarā paliku Latvijā ilgāk, nekā man atļauts - lai es varētu saņemt savu minimālo ikmēneša pabalstiņu, tas ir tikai viens mēnesis, ko man atļauts būt prom no mājām Amerikā. Patiesībā es vienmēr paliku Latvijā daudz ilgāk un mani nekad nepieķēra, bet - 2019. gadā mani pieķēra. Sanāca tā, ka dažas dienas pirms prombraukšanas es šeit saslimu ar plaušu karsoni, biju spiesta atteikt lidmašīnas biļeti, kā rezultātā atgriezos Ņujorkā daudz vēlāk. Un, tā kā mani pieķēra, ka pārāk ilgi esmu bijusi prom, pirmo mēnesi pēc atgriešanās no Latvijas es nesaņēmu neko - nevarēju samaksāt īri, bija jāaizņemas nauda, lai mani neizmet no dzīvokļa… Nākamajā mēnesī saņēmu tikai pusi no tā mazumiņa, ko man maksā, bet visas tās nepatikšanas mani noveda tuvu nervu sabrukumam, jo - man jau nekā cita nav, es tikai no tā mazā pabalstiņa tur iztieku. Tas bija šausmu laiks, es to ļoti pārdzīvoju. Un tad nāca kovids…

Saslimāt?

Amerikā par kovidu sāka runāt tikai 2020. gada martā, bet jau tā gada februārī es atkal saslimu ar plaušu karsoni - visu mēnesi viena nogulēju mājās slima. Tas bija šausmīgi. Man liekas, ka tas bija kovids, kas aizgāja uz plaušām. Jo simptomi bija precīzi tie paši - tecēja deguns, bija temperatūra, bija grūti elpot. Tas tiešām man bija ārkārtīgi smags laiks, un tie vairāk nekā divarpus gadi, ko nevarēju atbraukt uz Latviju, pagāja diezgan dziļā depresijā. Tā kā man nav datora, es biju arī pilnīgi nogriezta no ārpasaules, man nebija nekādu iespēju sazināties. Citi mani kolēģi pandēmijas laikā vismaz «strīmējās», varēja turpināt savu darbību «onlainā», bet - kas tagad notiek ar to «strīmēšanos»?! Tur taču sevi izrāda katrs diletants! Viss tagad aiziet tādā diletantismā, ka bail.

Jā, man Amerikā bija ļoti grūti. Tur jau cilvēki ir aizņemti tikai paši ar sevi. Protams, ir izņēmumi, bet lielākoties ir - es, man. Pat ja kāds kaimiņš apjautājas, kā man iet, patiesībā jau viņu neinteresē, ko es stāstu - bieži palieku pusteikumā, pusvārdā, jo viņam ir jāsteidzas. Tā ir Amerikā.

MĀJĀS NAV MĀJU. Jau daudzus gadus Vija Vētra sapņo, ka mūža nogali gribētu pavadīt Latvijā. «Daudz un dikti ir darīts, lai to realizētu, bet - man šeit nav kur palikt! Re, ka jau gadiem ilgi nekādi nav iespējams to atrisināt…» / Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Latvijā ir citādi?

Vismaz man Latvijā ir pavisam citādi - es jūtu, ka mani te gaida, ka mani te mīl. Man piezvana, pajautā, kā es jūtos, uzklausa, atbalsta. Tas pats Māris Blanks, kuru jūs nupat satikāt (pirms mūsu sarunas viņš bija uzaicinājis mākslinieci pusdienās) - viņš regulāri man piezvana, lai uzzinātu, kā jūtos. Ļoti, ļoti sirsnīgs cilvēks. Pats Sibīriju izgājis, cilvēks, kurš zina, ko nozīmē ciest. Mēs jau ļoti sen pazīstamies, iepazināmies Amerikā, 1988. gadā viņš bija atbraucis mācīties biznesa lietas. Starp citu, mēs iepazināmies pie režisora Laimoņa Siliņa, kurš tolaik vadīja Sanfrancisko mazo teātri. Tajā laikā es dzīvoju Kalifornijā un strādāju šajā teātrī kā aktrise. Spēlēju Omartija kundzes lomu Anšlava Eglīša lugā «Omartija kundze», kas ir stāsts par latviešu imigrantiem piecdesmito gadu Amerikā.

Nu jā, Latvijā es jūtos kā savās mājās, lai gan - savu māju jau man te nav. Kad deviņdesmitajos gados sāku braukt uz Latviju - par to ir «atbildīgs» Imants Ziedonis, kurš mani uzaicināja un palīdzēja noorganizēt manu pirmo izrādi Latvijā uz lielās skatuves Nacionālajā teātrī -, es biju iestājusies par lauku mājām un zemi, kas piederēja maniem radiniekiem no mātes puses un kur pavadīju visas savas bērnības vasaras. Bet es to nedabūju, citi tīkotāji bija jau priekšā.

ĢIMENE. «Tā ir mana ģimene, mani draugi. Uzzīmēju viņus pandēmijas laikā, lai vienai nebūtu garlaicīgi,» saka Vija Vētra, uzsverot, ka katram ir savs raksturiņš - viens ir kā eņģelītis, bet cits tik iedomīgs, ka ar viņu nevar pat pajokot / Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Kur pagāja jūsu bērnības vasaras?

Zemgalē, netālu no Apguldes stacijas. Tur, Villiku mājās, pavadīju visas bērnības vasaras, un es ļoti labi visu atceros. Tur dzīvoja mūsu radinieki no mātes puses - saimnieku meita bija manas mātes otrās pakāpes māsīca. Man vispār vajadzētu uzrakstīt grāmatu par savām bērnības atmiņām laukos, jo tagad jau bērniem un jauniešiem ir pavisam cita dzīve, viņus lauki nesaista. Bet es visus lauku darbus darīju, pat vienu govi drīkstēju slaukt, līdz viņa man ar asti tā iesita pa ģīmi… Saimniekiem bija vismaz trīsdesmit govis - kā jau zemgalieši, viņi bija diezgan bagāti -, un es gāju arī ganos. Katru govi pazinu pēc vārda, vienu vēl tagad atceros - viņa bija melna ar baltu galvu. Tā bija Prince, kura vienmēr, ejot uz ganībām, pazuda mežā, tikai, kad dzinu govis mājās, viņa nāca ārā no meža. Nekad nezināju, kur viņa ir. Tādi piedzīvojumi mūsu jaunatnei vairs nav un nevar būt, jo arī lauki vairs nav tādi, kādi tie bija Ulmaņlaikos. Ulmanis pats bija zemnieka dēls, un viņš bija ļoti labs saimnieks Latvijai. Lai ko viņam tagad pārmet, viņam tuva bija viņa zeme, un tas bija vienīgais laiks, kad Latvija tiešām ziedēja. Viņam nav ko pārmest, tā es domāju.

Par ko šodien, sekojot notikumiem Latvijā un pasaulē, jums visvairāk ir jādomā?

Kā jūs zināt, jau piekto mēnesi esmu savā simtajā gadā. Esmu piedzīvojusi Otro pasaules karu, un tas bija šausmīgi grūts laiks. Es zinu, ko nozīmē bombardēšana. Es tajā laikā studēju deju Vīnes konservatorijā, un, varat iedomāties, krievi bombardēja arī skaisto Vīni! Nekad neaizmirsīšu, kāds izskatījās Vīnes operas nams, kad tam trāpīja bumba - nama aizmugure bija praktiski nozāģēta. Atceros, ka trauksmes signāli un bumbojumi bija divreiz dienā - ap pusdienlaiku un pusnaktī. Cilvēkiem neļāva pat gulēt. Reiz gāju uz savām deju stundām, kad atskanēja kārtējais trauksmes signāls, un visi steidzās uz ēku iepretim konservatorijai, kur slēpāmies pagrabā. To māju nobumboja, visas izejas no pagraba tika aizbērtas, pagrabā iekļuva putekļi, nebija ko elpot, sākās panika, cilvēku tur bija ka biezs, un es domāju, ka nomiršu… Man bija tikai divdesmit gadu, un es atceros, kā tolaik domāju: vai tiešām man tik jaunai, vēl neko nesasniegušai, jau pienākušas beigas…?! Vai tiešām tas ir viss…?! Tas bija kaut kas vājprātīgs. Kad mūs tomēr izšķipelēja ārā un es atkal ieraudzīju debesis, es raudāju - tik skaistas un tik zilas debesis es vairs nekad savā dzīvē neesmu redzējusi… Man arī tagad nāk raudiens. Karš - tas ir tik šausmīgi…

Šīs emocijas jūsos atkal uzjundīja Krievijas iebrukums Ukrainā?

Protams, jo es tam visam esmu izgājusi cauri, un es zinu, kas tas ir. Tas ir tāds neprāts, ko dara tas varaskārais vecis! Viņam it kā esot vēzis, kaut viņš beidzot nomirtu! Tas viss, ko šodien piedzīvo ukraiņu tauta, man ir pazīstams. Es taču arī kļuvu par bēgli - jo Vīnē arī nāca iekšā krievu armija. Man palaimējās tikt pēdējā bēgļu vilcienā, kas no Vīnes devās uz rietumiem, bet mana labākā draudzene, austriete, ar ko kopā mācījāmies Vīnes konservatorijā, palika pilsētā, un krievu zaldāti viņu izvaroja… Viņai vēl nebija nekādas pieredzes ar vīriešiem, un tā viņai bija tāda trauma, ka viņa gribēja sev padarīt galu…

Es esmu ļoti nobažījusies par šo situāciju ar karu Ukrainā, un man ir lielas bailes par Latviju. Kad Amerikā par to runāju, viņi brīnās: ak tā, Latvija ir tik tuvu Ukrainai? Viņi nezina, kur ir Latvija. Muļķi! Protams, viņi šausminās par karu, palīdz, kā nu var, jo sirds jau viņiem ir īstajā vietā, un tomēr amerikāņi ir ļoti tālu no tā visa. Trakākais ir tas, ka Tramps grib tikt atpakaļ pie varas, jo Baidens viņam esot nozadzis amatu. Un, ja viņš ar Putina palīdzību - viņam Putins ir liels draugs - tiks atpakaļ, tad Latvijai ir briesmas. Jo viņš ir pret NATO, viņš uzskata, ka katram pašam sevi jāaizstāv.

Domājat, viņam ir izredzes vēlreiz stāties ASV prezidenta amatā?

Jā, ir, jo Amerikā ir daudz muļķu, kuri par to idiotu balso, un tur tā nelaime. Es esmu šausmās, es nesaprotu, kā tā var būt, ka pēc visa, ko viņš sastrādājis, viņu vēl grib atpakaļ?! Viņš taču ir nenormāls, tāds pats kā Putins. Kārs pēc varas, grib valdīt pār visu pasauli, un ir tik daudz muļķu, kuri viņu atbalsta.

Pastāstiet, lūdzu, kā Amerikā nosvinējāt savu 99. dzimšanas dienu.

Tieši savā dzimšanas dienā biju kopā ar dažiem draugiem mazā restorāniņā. Bet es svinēju vēlreiz, jo tajā mākslinieku namā Manhatanā, kurā es dzīvoju jau piecdesmit divus gadus, man iedeva telpu, kur parasti notiek koncerti, literārie vakari un kur rāda filmas - lai varu nosvinēt savu jubileju. Iepriekš savas dzimšanas dienas svinēju savā studijā, un tas vienmēr bija dejas rituāls ar sveci - visi sanākušie sastājas aplī, es eju apļa vidū un ar sveci rokā iesāku šo rituālu. Tad dodu sveci nākamajam, kurš iet apļa vidū un caur deju izsaka savu laba vēlējumu man, dzimšanas dienas bērnam. Tādā veidā svecīte iet pa apli, līdz nonāk atpakaļ pie manis, un es šo rituālu nobeidzu. Šoreiz bija mazliet citādāk. Es uzaicināju savus latviešu draugus, kuri atnāca ar ziediem - amerikāņi nedāvina ziedus, reti kurš -, un katrs atnesa arī kādu cienastu, kopā bijām kādi divdesmit septiņi. Vispirms parādīju režisores Ināras Kolmanes uzņemto filmu par mani («Vijaya», studija «Deviņi», 2004), ko viņi nebija redzējuši, noskatījāmies arī piecpadsmit minūšu garu filmiņu, kurā apkopotas manas dejas, un tad aicināju visus sastāties aplī, un sarīkoju rituālu - lūgšanu par ukraiņu tautu. Man bija viena svecīte un Tibetas gongs, es pateicu savu sakāmo un tad uzsitu pa gongu, kas bija kā «Āmen!». Tad devu svecīti tālāk, un katrs, pie kā nonāca svecīte, gāja apļa vidū un teica kādu vēlējumu ukraiņu tautai, karā cietušajiem, un katras lūgšanas beigās es ar gongu pieliku «Āmen!». To visu noslēdzām ar vienkāršu apļa deju - jo aplis pasvītro kopības sajūtu. Tāpēc arī ļoti daudzas tautas dejas tiek dejotas aplī. Tāda bija mana dzimšanas diena.

Vai jau esat domājusi, kā svinēsiet savu 100. dzimšanas dienu?

Ja es nākamgad atkal braukšu uz Latviju, tad jau man būs nevis simt gadu, bet jau piecus mēnešus būšu iegājusi savā simt pirmajā gadā…

Kāpēc sakāt - ja brauksiet?

Neko jau nevar zināt… Arī lidojums no Amerikas ir ļoti, ļoti grūts. Tās kopā ir kādas piecpadsmit stundas - jau trīs stundas pirms izlidošanas jābūt lidostā, pats lidojums, tad jāpārsēžas, tur atkal jāgaida pāris stundas. Man tas tiešām ir ļoti grūti.

Nu, nebrauciet vairs prom. Jūs taču vienmēr esat sapņojusi, ka mūža nogalē gribētu palikt šeit, Latvijā. Tiešām nav tāda iespēja rasta?

Tas nav tik vienkārši. Jā, es jau ilgāku laiku par to esmu domājusi, daudz un dikti ir darīts, lai to realizētu, bet - man jau šeit nav kur palikt! Re, ka jau gadiem ilgi nekādi nav iespējams to atrisināt. Jā, man pirms vairākiem gadiem piedāvāja mazu dzīvoklīti Purvciemā, bet - tur taču lielākā daļa ir krievi. Es neiešu pie krieviem dzīvot, ja es atgriežos Latvijā! Es gribētu dzīvot Vecrīgā, bet man nedod neko, kas man būtu piemērots. Vai arī - pašai savu mājiņu, dārziņu. Man kā jau latviešu cilvēkam ļoti patīk rušināties pa zemīti, stādīt, audzēt. Ziniet, man jums jāizstāsta viens stāsts. Griničvilidžā, kur dzīvoju un kas ir jaukākā vieta Manhatanā, ir ļoti daudz ginku koku. Tā augļus plaši izmanto medicīnā, īpaši ķīnieši - jo viņi zina, kas ir labs. Ir sievišķie un vīrišķie koki, un, ja tie ir tuvu viens otram, tiem ir «sekss», un tad ienākas auglīši. Tie ir mīksti un, ja tiem uzkāpj virsū, smird kā traks. Bet tai auglītī iekšā ir dzīvības spēks, viss, kas vajadzīgs, lai izaugtu jauns koks. Tāpat kā zīlē, tāpat kā kastanī. Es savācu tos auglīšus, uzmanīgi, uzmanīgi, lai neizšķīst, aiznesu mājās un ieliku podā ar zemīti. Tie sāka augt - viena lapiņa, otra, trešā, izstiepās trīs pēdu garumā. Es biju tik priecīga! Vēlāk atvedu tos uz Latviju, divus iedevu Mārim, kuru jūs satikāt. Teicu, lai liek siltumnīcā, jo viņi nav pieraduši pie Latvijas aukstuma. Viņš vienu ielika siltumnīcā, un tas auga skaisti un kupli. Vēlāk viņš to izstādīja ārā, tas iesakņojās un izauga diezgan liels, burtiski viņa augumā. Otrs, maziņais, netika ielikts siltumnīcā, un tas ziemā nosala. Bet katru pavasari maziņais tomēr sasparojas un dzen jaunas lapiņas. Ļoti grib augt. Vienmēr, kad Māris man zvana, lai apvaicātos, kā man klājas, es apvaicājos, kā klājas maniem ginko «bērniem». Reiz viņam teicu: «Kamēr tas koks būs dzīvs, arī es būšu dzīva.» Bet - šoziem lielais koks nosala…

Bet maziņais taču vēl cīnās un grib augt, grib dzīvot!

Nu, jā, ķepurojas maziņais. Viņš katru ziemu nosalst un katru pavasari atkal ķepurojas. Bet otrs bija izaudzis jau tik liels… Man tik ļoti žēl, ka, jums par to stāstot, man atkal nāk raudiens. Tā taču bija dzīvība, manis pašas ieaudzēta un izauklēta, man tas nebija tikai koks…

Iegājusi savā simtajā dzīves gadā, vai varat teikt, ka gara dzīve ir skaista?

Manā gadījumā - grūta. Ļoti grūta. Esmu gājusi cauri karam, mani apraka nobumbotā mājā, bet es izķepurojos. Ir jau arī skaista - esmu dejojusi piecos kontinentos, bet... Tik un tā visur, kur būtu gribējusi būt, neesmu nokļuvusi.

Piemēram?

Ļoti gribēju aizbraukt uz Peru, uz Maču Pikču, bet nu jau vairs nevarētu to visu izstaigāt. Un vēl viena vieta, kur gribēju nokļūt, ir Kioto Japānā. Gribēju redzēt tās mūžsenos tempļus, bet šajā dzīvē nesanāca laika. Varbūt nākošajā dzīvē…

Kam vēl deviņdesmit deviņu gadu laikā jums nav pieticis laika?

Es visu mūžu esmu bijusi ļoti aktīva, bet - ļoti daudz kam nav pieticis laika! Ir vēl tik daudz lietu, ko es gribētu izdarīt. Kaut vai grāmata par bērnību laukos vēl jāuzraksta. Tagad, pēc ilgāka pārtraukuma atkal esot Latvijā, tik daudziem būtu jāpiezvana, jāsatiek, bet nav laika! Ar jums jāparunājas, un tad jau puspiecos man būs pretī, jābrauc uz «Mūža dejas» mēģinājumu…

CERIŅI. «Es nekad nesviežu projām novītušas puķes, es tās salieku mandalās. Šī ir mana pirmā mandala, atkal atgriežoties Latvijā - no man lidostā uzdāvinātajiem ceriņiem…» / Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Vija VĒTRA

- Dejotāja, horeogrāfe, lektore un pedagoģe

- Dzimusi 1923. gada 6. februārī Rīgā

- Indiešu un sakrālās dejas kustības aizsācēja Latvijā; ieviesusi sakrālo deju kā dievkalpojuma daļu Austrālijā, Anglijā, ASV un Latvijā

- Otrā pasaules kara laikā mācījusies Austrijā - Vīnes Mūzikas un tēlotājmākslas akadēmijā, kā arī Vīnes konservatorijas Baleta nodaļā

- Indiešu klasisko deju izkopusi Indijā, spāņu flamenko - Spānijā, moderno skatuves deju - Austrijā un ASV

- 1948. gadā emigrējusi uz Austrāliju, kur 1951. gadā Sidnejā atvērusi deju studiju

- Kopš 1964. gada dzīvo ASV, sociālajā mājā Griničvilidžā Manhatanā

- Kopš 1990. gada katru vasaru viesojas Latvijā ar deju meistarklasēm un koncertiem

- 1993. gadā nodibinājusi unitāriešu-universālistu draudzi Rīgā, ik gadu savā Latvijas apciemojuma laikā vadot svētbrīžus

- Uzņemtas trīs dokumentālās filmas: «Heartbeat» (by Indian Government Film Dir., 1973), «Vijaya» (rež. I. Kolmane, studija «Deviņi», 2004), «The World of Vija Vētra» (rež. A. Kostic, N.Y.C., 2007)

- Uzrakstītas divas grāmatas: «Vija Vētra. Deja un dvēsele» (N. Ikstena, Izdevniecība: «Atēna», 2001), «Vija Vētra. Deja - mans mūžs» (L. Brīdaka, Izdevniecība: SIA «Modris», 2013)

- 1999. gadā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni

- Nekad nav bijusi precējusies, bērnu nav