Mēs zinām, kādos gājienos jūs negājāt pagājušajā nedēļā

Ar varavīksnes karoga pacelšanu Kaņepju centrā tika atklāta Rīgas praida nedēļa, kuras centrālais vēstījums bija “Līdz mēs visi būsim zivī”, bet lielāko rezonansi izraisīja “Gājiens par zivību”, kura ietvaros praidisti pabāza galvu ārpus Vērmanes dārza, mazliet pariņķoja apkārt tam un žigli iemuka atpakaļ, taču arī pierādīja, ka viņiem ļauts darīt to, kas visādiem alus pļumpētājiem no “Latvianbīrfesta” ir liegts, proti, uz dienu aizklapēt Vērmanīti.
©Neatkarīgā

Rīgas praida vai arī citu iemeslu dēļ sabiedrībā tolerances, iecietības un cilvēkmīlestības līmenis strauji auga: palūkojušies uz slēgto Vērmanes dārzu un satiksmei aizklapētajām centra ielām, autovadītāji bija gatavi apskauties ar velorastiem, gājēji vairs neienīda skūteristus, elektrostāvdrāzējus, samokātistus un citus mērkaķbraucējus, lidotāji piekrita rāpotājiem un iestājās peldēšanas sekcijā, sportisti bija gatavi uzklausīt dīvānā pirdējus, Brekte uzzīmēja sienas murāli ar puķītēm un zilu debesjumu, bet metālisti no “zobenlemeša” pa taisno devās uz Lielvārdi, kur notika “Latvijas šlāgersirdsdziesmas” fināls. Raisījās pat diskusijas, vai ir pieņemami saukt pērtiķu bakas par pērtiķu bakām, kas tādējādi aizskar pērtiķu cieņu, jo patiesībā galvenie šīs slimības izplatītāji ir grauzēji. Lūk, kādu svētīgu darbu paveica praids!

Saeima pulcējās uz pavasara sesijas pēdējo sēdi, šoreiz iztiekot bez baltu tīģeru, bārdainu dāmu, klaunu, virves dejotāju un ugunsrijēju piedalīšanās svinīgajam pasākumam par godu, toties sēdes sākumā bija prezidentīgā Levitonkuļa tradicionālā uzruna. “Viņš taču ir atraktīvāks par bārdainiem tīģeriem un baltiem klauniem,” skaidroja pasākuma organizatori. Tam nu nevarēja nepiekrist: neiedziļinoties niansēs, pietika jau ar Levitonkuļa solījumu, ka pēc vēlēšanām, izvēloties nākamo Ministru prezidenta amata kandidātu, viņš rūpīgi vērtēs, vai pretendents var piedāvāt konkrētu un saprātīgu rīcībpolitiku, lai Latviju padarītu drošāku un krīzēs izturīgāku. “Tā, tā, tā - un kā tad tu līdz šim, vecais, darīji, a?” vaicāja nepateicīgā latvju tauta.

Līdz iešanai garajās brīvdienās gan vēl vajadzēja kārtīgi izmest pūku, tāpēc vairāki deputāti rosināja Saeimas ētikas komisijai izvērtēt kolēģu iespējamos pārkāpumus. Virkne deputātu pieprasīja sodīt Govjuzemi par Riekstiņa apsaukāšanu par kretīnu un likšanu viņam aizvērties, savukārt virkne citu deputātu pieprasīja sodīt Riekstiņu par vēlēšanos Govjuzemim sadot pa ekrānu un iedot bietē, bet abas deputātu grupas vienoti gribēja noskaidrot, kurš tad beigu galā no abiem ir “pidarasts”. Vēl deputāte Kreituse aicināja izvērtēt Govjuzemja rīcību, Govjuzemis aicināja izvērtēt Kreituses rīcību, citi aicināja izvērtēt abu rīcības, un beigu galā Saeimas ētikas komisija rosināja abus šos iesniegumus pakārt uz nagliņas. “Ak kungs, kad šis viss beidzot beigsies,” nopūtās nepateicīgā latvju tauta. “1. oktobrī, ne agrāk,” nošķinda zibens, norūca pērkons, un kaut kur no augšas atskanēja atbilde.

Savukārt apvienība “Jenotība” Mežaparka Lielajā estrādē grasījās pulcēties uz kopsēdi, kuras laikā paziņotu partiju apvienības kandidātu premjera amatam. Lai gan šķita, ka “jauno jenotu” piedāvājums varētu svārstīties starp Kariņpapu, Kariņpapu un Kariņpapu, prognozētājus mazliet piesardzīgus darīja fakts, ka dažas dienas pirms šīs sēdes par pievienošanos “jenotiem” paziņoja Mikrofona Ričuračs, kurš pēc kļūšanas par finanšu Reira padomnieku un pirmās algas saņemšanas uzreiz bija saredzējis “Jenotībā” “kompetenci, pieredzi un vēlmi veidot Latviju par modernu, drošu un radošu valsti. Nu Ričurača 365 teksti un četras to daļas par to, ka lecam pa vecam un cāļus skaita rudenī, ieguva jau politisku nozīmību.

Ņemot vērā bēdīgo pieredzi ar skaļi purkšķinošiem un nelabu troksni radošiem lidaparātiem, NBS un gandrīz vai pat pats aizsardzības Pabrīķis personīgi jau laikus informēja, ka ceturtdienas pēcpusdienā virs Vanšu tilta un Rīgas pils nelielā augstumā lidos divi ASV iznīcinātāji un gaisa tankeris. Lai gan tika minēts precīzs lidojuma laiks, augstums, platums, garums un trajektorija, nosaukta lidmašīnu marka, izlaiduma gads, nolidotā kilometrāža, lietotā degviela un stiprinājumos izmantoto skrūvju skaits, iedzīvotāji tāpat palika neapmierināti. “Kāpēc paziņojums izplatīts tviterī, nevis instagramā, tiktokā, draugos un odnoklasņikos?! Kāpēc visiem nav izsūtītas oficiālas vēstules ar situācijas skaidrojumu?! Un, kas pats galvenais, kāpēc nekur nav oficiālas informācijas, kas lidmašīnas ir pēc horoskopa un vai to piloti ir neprecējušies?! Pieprasām atvainošanos!”

Taču nedēļas lielākā ņemtne, jātne un čakartne bija ap “Laimas” konfekšu ražotāju sociālajiem tīkliem. Atbildot uz kādas Silvijas ierakstu, ka viņas dēls nav pieņemts praksē ēst konfektes Šokolādes muzejā, jo neprot krievu valodu, “Laima” pauda, ka nevēlas šķelt sabiedrību un vairot nacionālismu, tādēļ komunicē arī svešvalodās. “Mēs, “Laimā”, lepojamies būt daļa no Latvijas rūpniecības ilggadējās vēstures. Šo stāstu arī vēlamies nodot plašajam ārvalstu tūristu lokam, kas apmeklē mūsu Šokolādes muzeju, pēc iespējas dažādās valodās. Nevēlējāmies nevienu aizskart, atvainojamies, ja tā noticis,” skaidroja uzņēmums. Un tad tikai sākās…

Beigu galā visas ņemtnes, jātnes un čakartnes sausais atlikums bija šāds: “Laima” bija pamanījušies aizskart un aizvainot pat tos, kuri konfektes neēda un kurus aizskart un aizvainot līdz šim nebija iespējams; bez darba bija palikuši divi tīņi - Silvijas dēls, kurš neprata ēst konfektes krieviski, un “Laimas” soctīklu administratore, kura neprata komunicēt latviski; “Kalevs”, “Pergale” un “Kremenchug” strauji kāpināja apgrozījumu; zobārsti palika bez virknes klientu, kuri protesta nolūkos turpmāk grauza burkānus un kopā ar Stībeli dzēra glāzi piena. Un vēl - teiciens “viss būs šokolādē” turpmāk tika uztverts kā aizskarošs un aizvainojošs. Tāds, lūk, galīgi ne salds stāsts.