Mārtiņš Kalita: Lielas cīņas sevī jāizcīna
Izrāde, ko režisors nodēvējis par skumju komēdiju, ir tikko piedzīvojusi pirmizrādi, un šodien, 18. jūnijā, būs pēdējā šīs sezonas izrāde, ar ko arī tiks slēgta Liepājas teātra 115. sezona.
«Līnenas skaistumkaraliene» sarakstīta 1996. gadā un ir īru izcelsmes britu dramaturga Mārtina Makdonas pirmā luga. Šobrīd Mārtins Makdona ir viens no spožākajiem mūsdienu dramaturgiem, kura lugas saņēmušas vairākas balvas, viņš ir arī scenāriju autors un režisors vairākām Kinoakadēmijas balvai «Oskars» nominētajām filmām, tostarp «Trīs paziņojumi pie Ebingas Misūri štatā».
Mārtina Makdonas vārds nav svešs arī Liepājas teātra skatītājiem - viņa lugas iestudētas vairākkārt, pēdējā no tām - «Klibais no Inišmānas» - 2015. gadā.
«Dažkārt es sapņoju, ka... jebko. Jebko, kas būtu citādi nekā tagad,» lugā saka Morīna, cerot reiz izrauties no vientulības un mātes manipulatīvās ietekmes. Līdz kādu dienu ciematiņā uzrodas Pato, dodot patiesu cerību uz laimi. Vai šo mīlestību izdosies piepildīt?
Lomās: Mārtiņš Kalita (Mega), Inese Kučinska (Morīna), Kaspars Gods (Pato) un Artūrs Irbe (Rejs).
Iestudējumā kopā ar režisoru strādā arī scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, režisora asistente un horeogrāfe Linda Kalniņa un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.
«Līnenas skaistumkaraliene» ir stāsts par mātes un meitas toksiskajām attiecībām. Abas dzīvo nelielā ciematiņā Īrijā - Līnenā, dienas pavadot nebeidzamā rutīnā, dzīvojot pārmetumos vienai pret otru. «Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi Megas lomas atveidotāju Mārtiņu Kalitu.
Kādi, tavuprāt, ir šīs lugas galvenie akcenti?
Tas ir stāsts par bērnu un vecāku attiecībām, bet jau tajā dzīves posmā, kad viņiem vairs nevajadzētu dzīvot kopā. Tas ir stāsts par līdzatkarību un par vēlmi izlauzties no dzīves, kas jau ir nospiedusi uz ceļiem. Jā, par mātes un meitas attiecībām, par meitas cerībām dzīvē ko sasniegt un justies laimīgai. Un es spēlēju Morīnas (Ineses Kučinskas) māti Megu.
Šī ir tava pirmā sieviešu loma?
Nē, otrā. Jau Viljama Šekspīra/Rasas Bugavičutes-Pēces trillerī «Šekspīrs», ko iestudēja režisors Elmārs Seņkovs, mēs, visi čaļi, spēlējām sievietes, un vienīgo vīriešu lomu - Inese Kučinska. (Šī izrāde tika nominēta 2019./2020. sezonas «Spēlmaņu nakts» balvai astoņās nominācijās un ieguva balvu skatītāju balsojumā, skatītāju balsojuma balvu par Ričarda III lomu ieguva arī Inese Kučinska.) Tomēr izrādes «Šekspīrs» estētika ir nedaudz savādāka (Mārtiņam šajā izrādē ir Elizabetes/Slepkavas lomas), tāpēc varu teikt, ka tādu konkrētu sievietes lomu - māti - neesmu spēlējis. Es esmu spēlējis večuku - sargu - teatrālajā esejā «Liepāja - Latvijas galvaspilsēta», ko iestudēja režisors Valters Sīlis (Šī izrāde nominēta 2018./2019. sezonas «Spēlmaņu nakts» balvai septiņās nominācijās, tostarp «Gada aktieris otrā plāna lomā» - Mārtiņš Kalita), bet vecu sievieti - Megai ir ap septiņdesmit - nebiju spēlējis. Un jāatzīst, ka ar viņu ir daudz grūtāk, sarežģītāk. Ar to večuku labāk sapratāmies, vienā valodā runājām.
Kas ir grūtākais, mēģinot iejusties sievietes lomā?
Domāšana. Es varu sevi aizvest kaut vai līdz 106 gadus veca vīra domāšanai, bet ar sievieti ir sarežģīti… Kā vispār konstruēta ir sievietes domāšana?! Brīžam viņa uz mēģinājumu nemaz neatnāk, iespējams, kopj kādu mazdārziņu, tikmēr es, apkāries ar kankariem, spēlēju viens pats. Tad viņa kādā brīdī atnāk, pastaigā pa skatuvi un atkal aiziet. Man viņa ir baigi jāvilina, lai nāk atpakaļ uz mēģinājumu. Ir ļoti jāmaina domāšana, lai viņa atkal parādītos, lai es šajā tēlā varētu justies organiski. Salīdzinot ar veco vīriņu, Megas loma ir daudz sarežģītāka, man ir pašam sevī lielas cīņas jāizcīna.
Esi atradis kādu prototipu, pēc kura veidot šo lomu?
Jā, ir viena kaimiņiene, ko jau sen biju novērojis. Kad zināju, ka man būs jāspēlē šī loma, un es viņu ieraudzīju, momentā paņēmu telefonu un iefilmēju. Lugu jau biju izlasījis, un tieši tādu es viņu iztēlojos. Kaut kas no Megas viņā bija.
Kaimiņiene zina, ka viņa ir Megas prototips?
Nē, pēc tam viņu vairs neesmu saticis. Gribēju ar viņu parunāties, nointervēt, lai varētu pavērot runas manieri, žestus, saprast, ko un kā viņa domā. Bet nu nesanāca.
Vai, mēģinot izprast sievietes domāšanu un iejusties šajā lomā, esi kaut ko vairāk par sievietēm sapratis?
Jā. Sāncensība, pat konkurence sieviešu, tostarp mātes un meitas, starpā ir lielāka nekā starp vīriešiem. Nu, ir tiem večiem kaut kādā ziņā vieglāk dzīvot, jo man liekas, ka atšķirībā no sievietēm viņi nemeklē liekas problēmas. Un bioloģiskais pulkstenis, kas sievietei konkrētā vecumā sāk tikšķēt, ir kaut kāda baigā lieta, ko vīrietis nekad nesapratīs, jo viņš ar to nesaskaras.
Protams, pamatā tas ir stāsts par bērnu attiecībām ar vecākiem, par vecāku nespēju palaist prom savu bērnu. Tādā ziņā šī tēma ir ļoti runājama. Kaut vai lai saprastu, ka bērns nav vecāku īpašums. Man pašam ir trīs bērni, un man arī par to ir jādomā - ka es jau esmu tikai pieskatītājs, «apsargs», kuram dota iespēja viņiem arī ko jēdzīgu iemācīt.
Cik lieli ir tavi bērni?
Vecākajai meitiņai Izabellai vasarā būs seši gadi, Kristianam vasarā būs četri, un mazākajam - Eliasam - janvārī palika gadiņš.
Tas noteikti nav vienkārši - savienot darbu teātrī ar trīs bērnu audzināšanu.
Ne es šos laurus varu plūkt, tie pienākas manai sievai Annai, kura visu menedžē un, kamēr bērni aug, sevi ir pašaizliedzīgi nolikusi malā. Protams, ja abi vecāki strādā, tas ir grūti, jo tas nav viens bērns, tie nav pat divi - ar trijiem kaut kādā brīdī ir «bardaks». Protams, viņiem ir jāpaskrien līdzi, bet rokas ir tikai divas… Tas ir tāds dzīves pārbaudījums, ko nekur citur nevar iegūt. Nemaz nerunājot par pacietību, ko viņi iemāca. Un to, ka es vairs nevaru domāt tikai par sevi. Tas ir baigi vērtīgi. Dievs dod, skrienot pa dzīvi, tikai nesabojāt attiecības ar viņiem.
Sestdien ar «Līnenas skaistumkaralieni» Liepājas teātris noslēdz savu 115. sezonu. Kāda tā bija tev?
Man šī sezona pagāja, otro gadu studējot teātra režiju Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra programmā «Audio vizuālā un skatuves māksla». Teātra direktors bija ļoti pretimnākošs un ļāva man kovida pandēmijas laikā iesāktās studijas pabeigt. Ja nebūtu lokdauna un kovida ierobežojumu, kas tiešā veidā skāra arī teātri, iespējams, studijas nebūtu spējis pabeigt. Tā nav reklāma kovidam, bet - šie apstākļi ļāva man studēt. Es laikam nebūtu psiholoģiski izturējis šos divus gadus bez darba, ja man nebūtu bijusi skola. Jo man ir nepieciešams nemitīgi sevi attīstīt, kaut ko atdot no sevis.
Diplomdarba izrāde gatava?
Jā, es uztaisīju brīnišķīgu maģistra darba izrādi - Ērika Emanuela Šmita «Noslēpumainās variācijas» («Variations Énigmatiques», 1996) ar diviem aktieriem - Kasparu Godu un Sandi Pēci.
Kur to varēja/varēs redzēt?
Diplomdarbu Latvijas Kultūras akadēmijas žūrijai nospēlējām jau maijā. Tā nenotika uz skatuves, bet gan Dabas mājā - Liepājā, Zirgu salā. Izrāde ar vienu no varoņiem sākas pretējā krastā, un tad galvenie varoņi brauc ar plostu pāri uz māju, kur tālāk notiek lugas darbība. Izrādes sākums tika pieskaņots atbilstoši lugas materiālam - tā, lai tas beigtos pusstundu pēc saulrieta. Šī izrāde būs Goda teātra repertuārā, un tur pirmizrāde gaidāma 18. jūnijā. Brīvu vietu vairs nav, jo to skaits ir ļoti ierobežots, līdz ar to tas ir diezgan ekskluzīvs pasākums. Un pieredze un piedzīvojums, ko saņem skatītājs, ir ļoti spēcīgs un paliekošs.
Studijas jau galā?
Nē, vēl teorijas darbs jāraksta, vēl aizstāvēšana un tad jau arī izlaidums.
Un tad ar režisora diplomu kabatā pāriesi skatuvei otrā pusē?
Nē. Studēju, jo gribēju sevi pilnveidot, turpināt attīstīt. Kas un kā notiks tālāk, tad jau redzēs, bet ar režisora izglītību es vienkārši pats sev piedāvāju vairāk iespēju. Man patīk spēlēt teātri, un mani interesē un patīk arī teātra režija.
Kāda, strādājot pie «Līnenas skaistumkaralienes», veidojās sadarbība ar režisoru Dž. Dž. Džilindžeru?
Redzi, kad esmu bijis arī otrā pusē, esmu iemācījies zelta likumu - ka aktierim ir jāuzticas režisoram. Jo režisors ir vienīgais, kurš redz no malas. Viņš izrādi veido kā savu stāstu par to, ko viņš grib pateikt. Viņš liek iekšā to, ko ir tajā ieraudzījis - vai sapņos, vai iztēlē -, tādējādi veidojot savu bildi. Tāpēc uzticēties režisoram ir ļoti svarīgi. Un es uzticos. Protams, man kā aktierim ir arī savs filtrs, kā es uz to skatos un kā es to redzu, bet tik un tā tas ir dialogs ar režisoru.
Vai strādā arī pie kāda jauna kino projekta?
Jā, janvārī sākām strādāt pie režisores Signes Birkovas, kura veido savu pirmo pilnmetrāžas spēlfilmu «Lotus». Tā man ir ļoti interesanta pieredze. Daudz kas jau ir iefilmēts, bet darbs vēl turpinās. Turklāt viņa filmē nevis ar digitālajām kino kamerām, bet analogā formātā, uz 16 mm «Kodak» kinolentes, un tas nozīmē, ka ir jāsamēģina tā, lai uzreiz var uzfilmēt, lai kino lente nav lieki jātērē. Protams, pārfilmējam, ja nesanāk, bet tie nav trīsdesmit «dubļi». Tas rada zināmu spriedzi, jo mūsdienu kino tas ir neierasti, bet savā ziņā tas mobilizē, katrs ir ieinteresēts savu darbiņu izdarīt uzreiz.
(Filma, kas top «Studijā Lokomotīve», pieteikta kā komiski fantasmagorisks stāsts par vācbaltu grāfieni Alisi fon Trotu - sievieti «autsaideri», kura ir sveša starp savējiem un savējā starp svešiem, taču, pārvarot fiziskus, mentālus un aizspriedumu radītus šķēršļus, kļūst par latviešu mēmā kino avangarda filmu veidotāju. Filma uz kinoekrāniem gaidāma 2023. gadā, un tās autori sola, ka «Lotus» būs spraiga, piedzīvojumiem bagāta un humora pārpilna filma, kas raisīs daudz emociju un spēcīgu līdzpārdzīvojumu. Filmā spēlēs arī Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Rēzija Kalniņa, Andis Strods, Iveta Pole, Āris Matesovičs, Jana Čivžele u. c.)
Savulaik esi bijis pieprasīts arī Krievijas kino tirgū.
Jā, man profesionāli bija tiešs sakars ar Krieviju, bet tagad tas viss ir pielīdzināms nullei. Man bija aģenti, ar kuriem strādāju, regulāri braucu uz kino provēm, filmējos, tagad tas viss ir beidzies. Patiesībā tā ir zināma brīvība no tās mašinērijas, ir daudz vairāk laika būt kopā ar bērniem. Savā ziņā labi vien ir.
Kādi plāni vasarai?
Vispirms jāpabeidz skola un tad beidzot jāatpūšas. Brauksim uz Itāliju, paceļosim pa Sicīliju.
Visi pieci?
Jā, visi pieci!
Mārtiņš KALITA
- Liepājas teātra aktieris (kopš 2012. gada)
- Dzimis 1986. gada 25. janvārī
- Izglītība: Klaipēdas universitāte (2012), šovasar absolvē Latvijas Kultūras akadēmiju maģistra programmā «Audio vizuālā un skatuves māksla»
- Repertuāra lomas Liepājas teātrī: Džimmijs Bīns, dakteris Vorens un muša - J. Kļavas «Polianna», Puisis - K. Lāča, R. Vaivara «Purva bridējs ugunī» (pēc R. Blaumaņa darbu motīviem), Ļoņa - M. Ivaškeviča «Malыš», Elizabete/Slepkava - V. Šekspīra/R. Bugavičutes-Pēces trillerī «Šekspīrs»
- Kino lomas: studentu spēlfilmā «Robeža» (rež. Gundars Jakobsons, 2012), Poručiks - «Saules dūriens» (rež. Ņikita Mihalkovs, 2014), ierindas kaujinieks Pelēkais - «1906» (rež. Gatis Šmits, 2018; 2019. gada «Lielā Kristapa» nominācija «Gada aktieris»), Glinka, grāfa Miloradoviča adjutants - «Союз спасения» (rež. Andrejs Kravčuks, 2019), Cēzars - «Tizlenes» (rež. Marta Elīna Martinsone, 2021)
- Sasniegumi: «Gada liepājnieks» (2012), 2018./2019. gada «Spēlmaņu nakts» nominācija «Gada aktieris otrā plāna lomā» (par lomām R. Bugavičutes-Pēces lugas «Liepāja - Latvijas galvaspilsēta» iestudējumā)
- Precējies (2017). Trīs bērni: Izabella (5), Kristians (3) un Eliass (1)
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
