Ģirts Ķesteris mēdz slēpties darbā
Viņam šī vasara paiet uz brīvdabas skatuvēm, divu TV seriālu un filmas uzņemšanas laukumā. Tam līdztekus viņš domā arī par baroka laikmeta sapni - kultūru kā aizbēgšanu no ikdienišķās un raupjās dzīves un operu kā šī laikmeta izgudrojumu. Par Farinelli un Spānijas karali Filipu V.
Izraisa pozitīvas emocijas
Demogrāfiskā situācija un skaitļi par dzimstību Latvijā nav iepriecinoši. Pamatā tas saistīts ar attiecību dibināšanas un attiecību veidošanas prasmēm, par kurām dažādos medijos atrodamas pamācības un testi, kas iepazīšanos attēlo nenopietni un padara par komiksu cienīgu nodarbi. Lai iekvēlinātu skatītāju sirdīs patiesas ilgas un emocijas par savstarpējo attiecību dzīvinošo spēku, «Pannas teātris» saviem skatītājiem šajā vasarā piedāvā muzikālu un absolūti pozitīvu izrādi «Gribu bērnu!». Kā saka izrādes režisors Juris Rijnieks, tā ir jutekliska komēdija normāliem cilvēkiem jeb demogrāfisks sprādziens divās daļās divu stundu garumā, ko izspēlē tautā mīlētie aktieri Ģirts Ķesteris, Elīna Vāne, Zane Daudziņa un Aldis Siliņš.
Izrādes scenogrāfs ir Ivars Noviks, komponists - Niks Matvejevs, autores - Gunta Kalniņa un Inta Bernova.
Pirmā izrāde jau nospēlēta, nākamās izrādes: 10. jūlijā - Saldū, Kalnsētas parka estrādē, 16. jūlijā - Saulkrastu estrādē, 17. jūlijā - Bauskas Pilskalna estrādē, 21. jūlijā - Ulbrokas «Pērlē», 22. jūlijā - Dobelē, Ķestermeža estrādē, 23. jūlijā - Cēsu Pils parka estrādē, 28. jūlijā - Tukumā, Durbes estrādē un 30. jūlijā - Limbažu estrādē.
Uzmanību! Izrāde izraisa pozitīvas emocijas.
Kā tu varētu raksturot «Pannas teātra» šīs vasaras iestudējumu «Gribu bērnu!»?
Tas ir absolūti baudāms, jautrs un viegli uztverams stāsts, un, kas ļoti svarīgi - arī gaumīgs. Nekas cits jau cilvēkus tik ļoti neinteresē kā pāru attiecības, kā atrast savu otro pusīti. Mans varonis izrādes sākumā tā arī bilst, ka jaunībā ir citas prioritātes, un tad ap piecdesmit notiek klikšķis. Jebkurā sociālā vidē tas ir ļoti atpazīstami, tas ir tas viegli uztveramais, runājot par vēlmēm. Runājot par realizāciju, tas jau iegūst zināmu «žanru» - jo nav nemaz tik vienkārši atrast cilvēku, ar kuru ikdienā varētu būt kopā. Brīžam tas šķiet pat neiespējami. Man patīk citēt, kā filmā «Likteņa ironija jeb Vieglu garu» saka tās galvenais varonis, ko atveido brīnišķīgais aktieris Andrejs Mjagkovs (1938-2021) - iedomājoties vien, ka viņa katru dienu staigās man garām šurpu turpu… Domāju, ka, samierinoties ar šo faktu, vīzijā par nākotni ir jābūt ļoti drosmīgam…
Izrādē ir savedēju pāris, ko spēlē Zane Daudziņa un Aldis Siliņš, viņu atveidotie varoņi viens otru ir jau «dabūjuši» - viņiem tā dabūšanās, kā saka Blaumanis, ir jau bijusi, un tad nu viņi mēģina savest kopā labāko draudzeni, skolotāju, ko spēlē Elīna Vāne, un labāko draugu, ko atveidoju es. Viņš ir arhitekts. Tas, kā un kādiem paņēmieniem viņus mēģina savest kopā, rada dažādus pārpratumus.
Faktiski tā ir laba situāciju komēdija. Kāpēc es tā saku? Jo, ja man tagad būtu jānosauc mūsdienīgi uzrakstīta situāciju komēdija par pāru attiecībām, tad kopš Blaumaņa - viņš gan nerakstīja tipiskas situāciju komēdijas, bet atsevišķi elementi viņa darbos ir - es nemaz nevaru nosaukt.
LTV sižetā par šo izrādi aktrise Zane Daudziņa stāstīja, ka pirmoreiz uz vienas skatuves satiekas ar Elīnu Vāni. Ar Aldi Siliņu esat kolēģi, arī ar Zani esi kopā spēlējis, bet ar Elīnu?
Mums nesanāca kopā būt Valmieras teātrī, jo, kad Elīna tur sāka spēlēt, es jau biju aizšmaucis uz Rīgu. Bet es ne velti pieminēju Blaumani - mēs jau pirms pieciem gadiem satikāmies brīvdabas izrādē «Skroderdienas Silmačos», ko spēlējām trīs sezonas. Es kā Dūdars, Elīna kā Antonija. Tātad jau pudu sāls kopā esam apēduši.
Vai izrāde «Gribu bērnu!» ir vienīgais tavs šīs vasaras aktierdarbs, vai piedalies vēl kādos projektos?
Šī vasara man ir pārsātināta, es pat gribētu teikt, ka sātīga un - arī garšīga. Jo paralēli šai brīvdabas izrādei - mēs gan to tālāk vedīsim arī uz kultūras namiem visā Latvijā - man ir darbs vēl pāris seriālos un vienā filmā. Tie, protams, nedrīkst viens otram traucēt, ar to man jārēķinās, un tā ir intensīva plānošana.
Un tad jau augustā sāksies jaunā sezona Dailes teātrī. Es negribu teikt, ka «vazājos», bet visu šo laiku es arī ļoti «spēlējos» ar «Farinelli un karali». Tas ir ļoti apjomīgs projekts, ko iestudē režisors Viesturs Kairišs un kur man ir brīnišķīgi partneri - Artūrs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa, Juris Bartkevičs un jaunie - Kaspars Dumburs un Kārlis Arnolds Avots. Kairišs savā laikā šo izrādi nodefinēja kā operu uz drāmas skatuves. Un savu pirmizrādi tā piedzīvos jau 16. septembrī.
Tātad darbs jau ir sācies?
Kā tad! Ar vairākiem pārtraukumiem, jo pandēmija diktēja savus noteikumus un plāni visu laiku mainījās. Apbrīnojamākais ir tas, ka es no šī darba nevaru atbrīvoties tādā atvaļinājuma līmenī - man mājās uz galda stāv lugas eksemplārs, priekšā ir aprakstītas papīra lapas ar sentencēm, frāzēm, zemtekstiem. Spānijas karalis Filips V - mēs runājam par 17. gadsimtu -, ko es spēlēju, man visur seko līdzi. Viņš ir «vajātājs». Nu, jā, tā tas ir, kamēr pirmizrāde vēl nav piedzīvota. Bet tas ir tā vērts.
Pieminēji darbu TV seriālos. Jau ir izskanējusi informācija, ka pēc piecu gadu pārtraukuma drīzumā pie skatītājiem atgriezīsies Latvijā visu laiku mīlētākais seriāls «UgunsGrēks». Kurš no abiem taviem varoņiem atgriezīsies - siržu lauzējs Leons vai viņa brālis Fēlikss?
Leons. Pirms atsākām darbu pie šī projekta, režisore Inta Gorodecka man jautāja, vai vēl vispār atceros, kāds bija Leons. Jāatzīst, ka tā īsti nē, jo pēdējās sezonās dominēja Fēlikss. Līdz ar to mums ir visai bezrūpīga attieksme pret šo tēlu, kurš gan, iespējams, savā laikā daļai skatītāju bija zināma ikona. Bet… vīrieša vecums dara savu - Leons vairs nespēj tādā līmenī rotēt ap sevi un tā laika problēmām. Faktiski Leons iet līdzi laikam, un laiks diktē savus noteikumus. Bet nav svarīgi, tas notiek 2022. vai 2017. gadā, jo sociālā vide Latvijā ir tāda, kāda tā vienmēr ir bijusi, ar minimālām korekcijām, un cilvēku vēlme redzēt attiecību stāstus nav zudusi, tā paliek nemainīga laiku laikos. Un tā ir priekšrocība. Tāpēc jaunais «UgunsGrēks» nebūs tā tiešs turpinājums, tas būs kaut kā jauna sākums, turklāt ar daudziem jauniem fantastiskiem aktieriem, ar kuriem man jau izveidojusies laba partnerība. «UgunsGrēkā» ienāks jauni spēki, un «dabūšanās» būs jauno ziņā.
Vai vari atklāt, kāds Leons atgriežas - precējies, ir bērni?
Savā laikā viņam bija lielais mīlas stāsts ar Elizabeti (Maija Doveika), tad viņi aizbrauca uz Vāciju. Bet tas bija tik ļoti sen. Tagad viņš atgriežas ar savu audžudēlu. Laikam neko vairāk nedrīkstu atklāt, lai saglabātu intrigu. Bet seriālā atgriežas vairāki «bāzes» aktieri, kuri spēlēja jau «Neprāta cenā» un vēlāk turpināja arī «UgunsGrēkā». Jā, tā būs atkalsatikšanās.
Kādas ir sajūtas, pēc piecu gadu pārtraukuma atkal satiekoties ar saviem partneriem jau pazīstamā seriāla uzņemšanas laukumā?
Pēc pandēmijas, kad teātrī atkal atgriezās skatītāji, man jautāja, kādas ir sajūtas atkal būt uz skatuves. Tas bija precīzi pirms gada, kad pārpildītā zālē spēlējām izrādi «Trīs draugi», kur es esmu krodzinieks. Arī kolēģi jautāja, kā ir. Nu, nekas ārkārtējs un pacilājošs, normāla sajūta, jo ierasti. Arī atkalsatikšanās «UgunsGrēkā» ir līdzīga - esmu tur labā garastāvoklī. Tās ir iestrādes, tie ir kolēģi, tā ir profesionāla komanda, kas vienmēr ir ļoti svarīga. Un galvenais, ka to daru nevis aiz izmisuma, lai kaut kā piepelnītos, bet baudu to, ko sauc par manu profesiju.
Tāpat ir seriālā «Nemīlētie» (režisors Raimunds Baņonis), kur arī darbs šovasar turpinās. Tur man ir pilnīgi pretējs varonis, ar pavisam citu skatījumu uz dzīvi (Zigurds Makars ir uzņēmējs un slepkava). Šie abi varoņi ir tik diametrāli atšķirīgi savā domāšanā, varbūt tikai Ķesteris ir nemainīgs. Es ar lielu pietāti pret to izturos, domājot, kā no viena seriāla pāriet uz otru un atkal atpakaļ. Bet nav nekādu problēmu! Tas ir tas aktiermākslas brīnums - tev tikai jāliek lietā savas profesionālās prasmes, lai iemiesotos katrā no šiem tēliem, situācijās un notikumos. Tēlu daudzveidība - tā ir izcila lieta!
Ieminējies arī par darbu filmas uzņemšanas laukumā.
Jā, tā ir režisora Māra Martinsona topošā spēlfilma «Zeme, kas dzied» - par dziesmu svētku neizstāstītajiem stāstiem, kuras pirmizrāde iecerēta 2023. gadā, ieskandinot unikālās tradīcijas 150. gadskārtu. Šovasar mums ar Andri Keišu būs filmēšana Valmierā, kur pilsētas estrādē tiks uzbūvēts paviljons - kā pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku norises vieta. Viņš ir Kronvaldu Atis, es - Jānis Cimze.
Ar manu dēlu Paulu bijām aizgājuši uz režisora Dāvja Sīmaņa filmas «Gads pirms kara» pirmizrādi, kur man ir Zīgmunda Freida loma. Man šajā filmā ir mati, bārda. Skatītāji daudz smējās, arī ieraugot Freidu, bet viņi to nekādā veidā neidentificēja ar Ģirtu Ķesteri. Man pat jautāja: «Tas tiešām biji tu?!» Paldies Dāvim, ka viņš deva aktieriem iespēju šādi «dzīvot» šajā materiālā, jo tāda transformācija sniedz ārkārtīgi lielu gandarījumu. Domāju, ka arī Jāņa Cimzes tēlā būs līdzīgi. Šajā filmā būs grūti atpazīstami ļoti atpazīstami aktieri.
Vai tavā saspringtajā radošo darbu grafikā ir arī kāda brīvdiena? Kā pavadi vasaras brīvās dienas?
Es savu darbu grafiku nepārredzu ļoti uz priekšu, bet gan jau būs. Zinu, ka daudzi atvaļinājumu ļoti mērķtiecīgi plāno un iet uz rezultātu - vai brauc ārpus Latvijas, vai, piemēram, dzīvo treilerī pie jūras. Mans šāda gara ieskrējiena nebūs, bet es par to baigi arī nepārdzīvoju. Ir cilvēki, kuriem patīk karstums, Toms Bricis (LTV laika ziņu redaktors) solīja, ka nebūs, bet ir. Viņš gan visai Latvijai jau atvainojās, ka tā sanāca. Katrā ziņā būt uz skatuves Baložu kultūras namā, kur notiek izrādes «Gribu bērnu!» mēģinājumi, šajā karstumā ir nosacīta laime.
Bet - kā es pavadu savas brīvās dienas? Vispirms mēģinu saprast, kā tas ir, ka nekas nav jādara… Tas arī ir sarežģīts process. Tad ieraugu dažādas sadzīves lietas, kas būtu jāsakārto, bet tās negribas kārtot. Un tad ir jādomā, ko vēl es varētu darīt, nu «čakars» baigais.
Pirms sākas jaunā teātra sezona, atgādini, lūdzu, kāda tev bija aizvadītā?
Es drīzāk gribētu runāt par Dailes teātra sezonu kopumā, jo tā bija izšķiroša mūsu vadītāju vīzijas līmenī. Proti, viņi projicēja vīziju par Dailes teātri kā Eiropas līmeņa teātri ar tai sekojošiem starptautiski grandioziem un ļoti dārgiem projektiem. Tāds bija gan «Rothko» (režisors Lukašs Tvarkovskis, Polija), gan «Degunradži» (režisore Ildiko Gāšpāra, Ungārija), gan Viestura Kairiša iestudētais «Smiļģis», gan izrāde «Kokvilnas lauku vientulībā» ar Džonu Malkoviču un Ingeborgu Dapkunaiti. Tie ir vārdi, tie ir notikumi, ko lai piebilst. Bet, ko es gribēju pateikt - ka Dailes savu «vizītkarti» var rādīt jau starptautiskā mērogā, piesaistot ne tikai finansējumu, bet arī labus režisorus. Šie abi pozitīvi dullie kungi - ja viņi tādi nebūtu, to nevarētu realizēt - ir izveidojuši tādu vienību, kas ir ielauzusies Eiropas apritē. Līdzīgi kā savā laikā Jaunais Rīgas teātris, tikai ar atšķirīgu pieeju. Tas var kādam patikt, var nepatikt, par to nav runa, jo tas nav simpātiju konkurss. Tie ir augstvērtīgi darbi, un tos nevar nepamanīt. Un būt tādā teātrī, esot jau superbriedumā, ir ļoti, ļoti interesanti. Tā ir sava veida asins pārliešana, sauksim to tā. Jo mēs, vismaz es, esmu audzināts, radināts un ilgu laiku strādājis kopā ar savu režisoru Dž. Dž. Džilindžeru, ar režisoru Mihailu Gruzdovu, kuriem bija vajadzīgs «sprādziens», «akcija», «pieteikums». Līdz ar to personīgi man šī pāreja ir ļoti likumsakarīga, es neizjūtu nekādu diskomfortu. Gluži otrādi - es lepojos ar procesu, kas šobrīd notiek Dailes teātrī!
Vai jau vari ieskicēt, kāda tev izskatās jaunā sezona?
Es sevi vēl nebakstu uz nākamo darbu, vēl jāpadzīvo Farinelli, Spānijas karaļa Filipa V un viņa sievas Izabellas Farnēzes sabiedrībā, ar zirgu. Izstāstīšu vienu situāciju: bija izrādes mēģinājumu pavasara sesija, pirmo cēlienu mēģinājām uz mazās skatuves - jo uz lielās strādāja Džons Malkovičs un Ingeborga Dapkunaite -, otro cēlienu gājām mēģināt teātra foajē, jo tam nav vajadzīgas dekorācijas. Dienā, kad Malkovičam bija preses konference, viņš nāca pēc sava mēģinājuma, un mēs turpat, foajē, bijām baroka laika kostīmos, parūkās, ar zirgu… Tikmēr ārpusē (Dailes dārzā) dārdināja ļoti kvalitatīva rokmūzika - tur savukārt notika režisores Lauras Grozas koncertizrādes «Keruaka ceļš» mēģinājums… Domāju, ka, skatoties no malas, varēja šķist, ka šī vieta ir absolūti unikāla. Ne velti nākamajā sezonā sadarbība ar Malkoviču turpinās jau kā ar režisoru. Bet es nepabeidzu… Pēc pavasara mēģinājumu sesijas sēdēju mašīnā kaut kur pie Skanstes ielas, klausījos kontrtenorus un domāju, cik ļoti man tā visa pietrūkst… Es jau tev teicu - «Farinelli un karalis» mani nelaiž vaļā arī vasarā. Tā ir laba zīme. Tā vienmēr ir laba zīme, ja ir grūti atvadīties.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
