Ilze Raudiņa. Tuvināties būtības kodolam

«Gleznojot vai radot mūziku, jāļaujas dievišķai plūsmai. Lai sajustu to sevī, jākļūst pazemīgam, klusam vērotājam un klausītājam. Mākslinieks kā jebkurš cilvēks ir instruments, kuru spēlē Radītājs,» saka māksliniece Ilze Raudiņa. Ļaut vadīt roku gleznojot viņai palīdz daba, mūzika un vīraka smarža.
SATIKŠANĀS SVĒTKI. «Es vēlējos sarīkot izstādi kā satikšanās svētkus. Pasaule mainās, man ir tēlaina sajūta – it kā mēs visi šobrīd stāvam bula laikā pie jūras, viss dabā ir sastindzis – vienā debess pusē zaigojas saules gaisma, bet otrā ir savilkušies tumši negaisa mākoņi, mēs nezinām, kas sekos,» saka māksliniece Ilze Raudiņa ©Gints Ivuškāns/F64

Komponista Jāņa Lūsēna izlolotajā un iekārtotajā mūzikas namā «Ozolu skola» atklāta Ilzes Raudiņas gleznu izstāde «Spanda». Tā būs aplūkojama līdz 31. oktobrim.

Šāds notikums Jāņa Lūsēna dzīves un radošajā telpā Zvārtavas pagastā notiek pirmoreiz, un izstādes iniciators ir komponists pats. «Ilzes gleznas ir augsts profesionāls līmenis. Mani ievelk smalkas detaļas, kas tapušas, ilgi strādājot pie katra darba. Viss ir pārdomāti,» saka mājas saimnieks.

Kā jūsu gleznas nokļuva Jāņa Lūsēna mūzikas namā «Ozolu skola»?

Jānim ir ideja, ka «Ozolu skola» varētu būt ne tikai mūzikas nams, bet arī mākslas telpa, kur varētu gan tikt rīkotas izstādes, gan notikt mākslas plenēri. Jau septiņus gadus organizēju bērniem vasaras mākslas plenērus, un kā iespējamu vietu gan plenēriem, gan manu gleznu izstādīšanai Jānis reiz piedāvāja savu «Ozolu skolu». Viņu uzrunā manas gleznas, viņš tās sajūt kopā ar savu mūziku. Uzreiz viņa piedāvājumam neatsaucos, bet šajā pavasarī, kad biju sagleznojusi jaunas gleznas un daudzi interesējās, kur tās var apskatīt, sapratu, ka šis ir īstais brīdis, lai sarīkotu izstādi. Jo pasaule mainās, mēs visi esam kā mikroskopiski pikseļi kopīgā, kustīgā un mūžam mainīgā Visuma bildē. Pārmaiņas notiek visos līmeņos. Man ir tāda tēlaina sajūta - it kā mēs visi šobrīd stāvam bula laikā pie jūras, viss dabā ir sastindzis. Vienā debess pusē zaigojas saules gaisma, bet otrā ir savilkušies tumši negaisa mākoņi, un mēs nezinām, kas sekos. Tamdēļ šo notikumu negribēju atlikt uz vēlāku laiku - rudeni vai ziemu. Arī mākslas pasauli šis iepauzētais laiks ir ietekmējis, šķiet, ka nekas vairs nebūs kā iepriekš. Daudzi cilvēki maina savu dzīves telpu no pilsētām uz laukiem, arī es esmu pārcēlusies uz dzīvi Līgatnē, un man intuitīvi radās vēlme izstādi rīkot ārpus Rīgas, citādā formātā nekā ierasts. Jo cilvēkiem un arī man pašai vajag lielāku mieru, iedziļināšanos sevī, atsakoties no visa liekā, skaļā un traucējošā. Un es atcerējos par Jāņa piedāvājumu. Viņa mūzikas nama «Ozolu skola» vide mani rosināja uz pārliecību, ka tieši šis mākslas baudīšanas veids - būt gleznā un mūzikā vienlaicīgi, kā arī «drošā» attālumā no pilsētas kņadas - var radīt mūsos lielāku iespēju tuvināties dziļākajam un patiesākajam būtības kodolam. Tagadējais laiks māca vairāk baudīt un novērtēt mirkli, kurā esam, pateicībā apzinoties visu labo, kas mums ir dots. Skaņas, attēla un vides mijiedarbībā ir cerība gūt atelpu, dvēseles mieru. Un tas caur šo izstādes konceptu ir mans laba vēlējums laikabiedriem.

Cik gleznas aplūkojamas izstādē «Ozolu skolā»?

Izstādē apskatāmas pēdējā laikā tapušas, kā arī senāk gleznotās gleznas, pavisam - 32. Zālē, kur Jānis muzicē, izlikti paši jaunākie darbi, izņemot vienu, kas vizuāli tur iederējās, līdz ar to samainīju un vienu jauno izstādīju pirmajā stāvā. Pārējās, kas izliktas pa abiem «Ozolu skolas» stāviem, ir iepriekšējos gados gleznotas.

MĀKSLINIECE Ilze Raudiņa pirms izstādes «Spanda» atklāšanas mūzikas namā «Ozolu skola» (2022) / Foto no Ilzes RAUDIŅAS personiskā arhīva

Ko nozīmē izstādes nosaukuma vārds «Spanda»?

Tas ir aizgūts no sanskrita valodas, tā nozīme - dievišķā vibrācija vai pulss. Spanda tiek uzskatīta par pulsējošu, izstarojošu enerģiju, kas nāk no absolūtās jeb augstākās apziņas. Tā apzīmē Visuma smalko, radošo pulsu, kas izpaužas dzīvās formas dinamismā. Tā ir nepārtraukta kustība bezgalīgā frekvenču spektrā, kas izplūst no apziņas. Tā ir enerģija aiz elpas, sirdspukstiem un mūsu domu un jūtu kustības. Kad mēs iedziļināmies sevī, mēs saprotam, ka šī smalkā pulsācija patiesībā mūs meditē. Nekas nav pilnīgi nekustīgs, līdz pat mazākajai subatomiskajai daļiņai viss kustas, pulsē, vibrē. Aizspiežot ausis, spandu var dzirdēt kā skaņas veidu, kas mūs caurstrāvo.

Es esmu daudz apmeklējusi Pētera Kļavas lekcijas, un ikreiz, kad Pēteris minēja šo vārdu, tas manī novibrēja kā vārds, kā skaņa. Un šī vārda tulkojums un skaidrojums arī tematiski atbilst tai pamatidejai, ko kopā ar Jāni gribējām realizēt - ka uz gleznām var skatīties, guļot guļamkrēslos un klausoties meditatīvu mūziku, ko viņš pats arī atskaņo. Mūsuprāt, skaņu sapludinot ar vizuālo baudījumu, iespējams sasniegt plašāku emocionālās uztveres un baudījuma diapazonu. Līdzīgi kā spanda caurstrāvo mūs - vienlaicīgs, paralēls mūzikas skaņu un attēla pārdzīvojums ieplūst dvēselē pa netveramām stīgām. Dziesmā dzeja savienojas ar mūziku, izstādē mūzika savienojas ar glezniecību, piedāvājot skatītājam, klausītājam to sajust nesteidzīgi kā meditāciju.

Arī tā vide, kas ir «Ozolu skolā», rosina uz klusumu, iedziļināšanos, pabūšanu ar sevi. Tā rosina uz dziļāku iekšēju mieru. Un tas šodien, kad visi esam noguruši no nemiera kņadas, kad fonā ir pandēmija un kara šausmas, cilvēkiem ir ļoti nepieciešams. Protams, paldies Jānim un Evijai, kuri mani atbalstīja un ar kuriem roku rokā realizējām šo ideju. Mūsuprāt, tā arī ļoti atmaksājās - pēc izstādes atklāšanas pasākuma, kas bija 9. jūlijā, man ļoti daudzi cilvēki rakstīja paldies par šiem kopīgajiem svētkiem, uzsverot, ka tādas sajūtas, ko izdevās piedzīvot «Ozolu skolā», nav iespējams gūt nevienā Rīgas galerijā. Ļoti, ļoti daudzi bija gandarīti par izstādes vietas izvēli, sakot, ka šī vide, manas gleznas un Jāņa meditatīvā mūzika ļāva pabūt ārpus ikdienas. Tas tiešām mums izdevās burvīgs pasākums!

Kur jūs pati gūstat dvēseles mieru?

Ar otu rokā. Noteikti. Tā ir mana meditācija vistiešākajā nozīmē. Gleznojot es atslēdzu prātu un izlaužos cauri sava prāta un ego slāņiem, piekļūstot tuvāk savai patiesākajai būtībai. Bet, ja es negleznoju, tā ir daba. Mani tuvākie un draugi jau zina, ka «mana Indija» jau no 1992. gada, kad atvēra robežu aiz Kolkasraga, ir Saunags, Košrags, Sīkrags, Slīteres sili, Irbes upe. Tās ir manas svētvietas. Protams, saslēgšanos ar kosmosu un Visuma enerģiju varu gūt, arī staigājot gar Gaujas krastu, bet, kad aizbraucu uz tām vietām, tur notiek vistiešākais kontakts - vienai pašai ejot ļoti garās pastaigās gar jūru vai pa mežiem, vai sēņojot. Tur es pilnībā varu atslēgt prātu. Patiesībā visas manas radošās idejas ir dzimušas tur. Tās ir vietas, kas mani radoši ļoti uzlādē, tur sevi salieku kopā pa gabaliņam kā puzlīti, lai atkal varu funkcionēt, veikt ikdienas saimnieciskās lietas, gleznot un būt mierā ar sevi.

Kā paiet jūsu ikdiena?

Pusotru gadu man bija iespēja tikai gleznot un pasniegt privātstundas bērniem. Pirms tam četrarpus gadus strādāju Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā par gleznošanas pasniedzēju. Bet, kā jau minēju, esmu mainījusi dzīvesvietu un augustā sākšu strādāt Cēsu pilsētas mākslas skolā - par mācību daļas vadītāju un direktores vietnieci. Tā bija piektdiena, kas ir mana mīļākā nedēļas diena - piektdienā dzimuši arī abi mani bērni -, kad iesēdos mašīnā un devos uz Cēsīm meklēt darbu. Iegāju Cēsu pilsētas mākslas skolā, satiku direktori Emmu Rasu un dabūju darbu.

CAURI PRĀTA UN EGO SLĀŅIEM. «Gleznošana ir mana meditācija vistiešākajā nozīmē. Gleznojot es atslēdzu prātu un izlaužos cauri sava prāta un ego slāņiem, piekļūstot savai patiesākajai būtībai,» atzīst māksliniece Ilze Raudiņa / Foto no Ilzes RAUDIŅAS personiskā arhīva

Cik lieli ir jūsu bērni?

Gustavam ir 12 gadu, Luīzei - 16. Bērni kopš bērnudārza vecuma mācījās Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā, kur ir pasakaina un burvīga vide. Es uzskatu, ka mani bērni šobrīd ir gatavi doties tālāk citā vidē, jo šajā skolā ir saņēmuši ļoti ģimenisku un drošu pamatu zem kājām.

Vai, esot tik atbildīgā amatā Cēsu pilsētas mākslas skolā, paliks laiks gleznošanai?

Par to es tagad baidos. Es mēģināšu visu savienot - gleznošu brīvdienās, vakaros. Protams, ka man visvairāk dzīvē gribētos gleznot un dalīties savās sajūtās un zināšanās ar bērniem. Man veidojas labs kontakts ar skolniekiem, un man patīk šī dalīšanās sajūta un abpusējā enerģijas apmaiņa. Tā jau kļuvusi par zināmu atkarību - vismaz reizi vai divas nedēļā man vajag to piedzīvot. Tagad mana darbnīca uz aptuveni vienu gadu būs Amatciemā - tur reizi nedēļā mācīšu bērniņiem gleznot.

MĀCA BAUDĪT. «Tagadējais laiks vairāk māca baudīt un novērtēt mirkli, kurā esam, pateicībā apzinoties visu labo, kas mums ir dots. Un nevajag daudz - vienkāršā satikšanās priekā var sastapt laimes sajūtu!» sapratusi Ilze Raudiņa / Gints Ivuškāns/F64

Gustavs un Luīze arī glezno?

Viņi ir to darījuši - gan pievienojoties privātstundās, kas, dzīvojot Ādažos, notika manā dzīvoklī, gan piedaloties visos manis rīkotajos vasaras mākslas plenēros. Viņi ir uzauguši ar to visu.

Kamēr «Spanda» ir izlikta skatītāju vērtējumam, vai top jaunas gleznas un domājat jau par nākamo izstādi?

Man ir ideju pilna galva, un, protams, es ļoti labprāt pēc diviem gadiem rīkotu izstādi ar jaunām bildēm. Gadiem ejot, nāk viedums, redzējums uz pasauli kļūst blīvāks un ir vairāk ko teikt. Bet, uzņēmusies jaunus darba pienākumus, nezinu, cik daudz laika paliks gleznošanai. Es gleznoju ļoti lēnām. Piemēram, glezna «Kailā patiesība», sarēķinot darbdienās, man prasīja trīs mēnešus.

Ideju tiešām ir daudz, bet tās nav savstarpēji saistītas. Mūsdienās gleznotāji organizē izstādes ar vienu idejisko kodolu, darbus pakļaujot konkrētai idejai. Es sevi tā nejūtu, man patīk gleznot atsevišķus stāstus, izdzīvot emocijas, kas tajā brīdī man ir aktuālas. Protams, pēc tam varu šos stāstus savilkt kopā un palikt zem viena nosaukuma, bet, ja godīgi, tas mani mazāk interesē. Man vairāk patīk katrai bildei pieiet subjektīvi, domājot par to, kas tajā brīdī man ir aktuāli un būtiski, ko es no sevis gribu izgleznot. Jā, tāda es esmu.

Ko šodien gribat no sevis izgleznot?

Šobrīd man gribas domāt par dvēseles mieru. Manuprāt, karš ļoti spilgti parāda to haosu, kas ir mūsu mikrokosmosā. Jā, tā es domāju, ka karš ir mūsu mikrokosmosa haosa atspoguļojums makrokosmosā. Tā ir kulminācija tam, cik nesakārtoti esam paši kā indivīdi. Jo mēs katrs vairāk pievērsīsimies savai iekšējai tīrībai, dvēseles mieram, gaismai un skaidrībai, jo vairāk miera būs uz šīs planētas. Tāpēc, manuprāt, ir ļoti, ļoti būtiski pabūt klusumā ar sevi, būt vairāk piedodošiem, mīlošākiem, godīgākiem. Un nekam nepieķerties. To es tagad mācos. Manuprāt, tas ir virsuzdevums mums visiem - jo visas nelaimes sākas no iekšējas nesakārtotības, no pieķeršanās, skaudības, varaskāres, mantrausības, negodīguma, no empātijas trūkuma - tā ir ego manifestācija. Mums jābūt dievišķākiem, un tad nebūs ne jāstājas Zemessardzē, ne jāražo ieroči. Neviena ideja un neviens zemes gabals nav cilvēka dzīvības vērts, esmu pacifiste. Es laikam nekad nevarētu gleznot kara šausmas, bet es gribētu novēlēt cilvēkiem skatīties uz gaismu un sūtīt mīlestības enerģiju arī tiem krievu puišiem, kuri karo Ukrainā - lai viņi nepilda melnās pavēles.

***

Visi, kuri vēlas aplūkot Ilzes Raudiņas gleznas, lūgti iepriekš sazināties ar «Ozolu skolas» saimniekiem, lai vienotos par ierašanos. Kā zināms, mākslinieki mēdz uzstāties daudzviet Latvijā, un ne katru brīdi nama durvis būs atvērtas. Tālrunis 29148787.

Ilze RAUDIŅA

- Māksliniece

- Dzimusi 1974. gada 14. janvārī

- Izglītība: Līgatnes astoņgadīgā pamatskola (1985), Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskola(1981-1983), Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola (1992), Latvijas Mākslas akadēmija (scenogrāfijas nodaļa, bakalaurs, 1998), Latvijas Mākslas akadēmija (A. Naumova, K. Zariņa glezniecības meistardarbnīca, 1998-2000), RPIVA (pedagoģijas darbības pamati, 2015), Latvijas Mākslas akadēmija (maģistra grāds glezniecībā, 2015)

- Izstādēs piedalās kopš 1992. gada

- Personālizstādes: «Gleznas ilustrācijas grāmatai «Glābējcūka»» (Zaļās villas kvartāls, Sigulda, 2019, un Ādažu kultūras centrs, 2018), «Radīšanas prieks» (Ilzes Raudiņas un viņas audzēkņu izstāde, Ādažu kultūras centrs, Ādaži, 2016), «Mans Bikibuks» (Kalnciema kvartāls, Rīga, 2016), «Iedaba» (galerija «Māksla XO», Rīga, 2014), «Gleznas» (Fransuā Miterāna galerija, Burgundijas reģionālās padomes centrs, Dižona, Francija, 2007), «Mazliet rozā, mazliet sevis, mazliet debesis» (galerija «Daugava», Rīga, 2002)

Apbalvojumi: nominācija Latvijas grāmatu mākslas balvai «Zelta ābele 2018», nominācija «Mākslas akadēmijas balvai 2016», Romualdo Bianko fonda rīkotā starptautiskā sanāksme Florencē «Draudzības un miera izstāde», pirmā - godalgotā vieta (1999), izstādes «Rudens 2002» balva jauniem māksliniekiem (izstāžu zāle «Arsenāls»)

***

Neparastas iztēles radīta pasaule

Vilnis VĒJŠ, mākslas kritiķis:

«Ilze Raudiņa ir gleznotāja ar nostabilizējušos, no citiem atšķirīgu rokrakstu: viņas gleznas ir «skatītājam draudzīgas», tomēr, ilgāk aplūkotas, uzdod ne vienu vien mulsinošu jautājumu. Konkrētais, detaļās izstrādātais, viegli stilizēts zīmējums kopā ar plašas amplitūdas krāsu paleti ļauj domāt, ka gleznots «no dabas» vai «kā dzīvē», bet pirmajam iespaidam seko vēlme iedziļināties atkāpēs no reāla dabas tēlojuma, atklājot neparastas iztēles radītu pasauli. Viscaur vienmērīgais līniju asums izkliedē skatienu, neļaujot tam uzreiz atpazīt veidu, kādā māksliniece vienkāršu sižetisku gleznojumu pārvērš ireālā, alegoriskā vēstījumā. Stilistika, kas vienlīdz atgādina vecmeistaru gleznas un pasaku ilustrācijas, savienojas ar pēkšņiem «ieraudzījumiem», veidojot pretrunīgu, reizē ironisku un pabaisu noskaņu. Glezniecība, ko māksliniece pati saista ar dabas vērojumiem un subjektīvo emociju pasauli, laikietilpīgā izpildījumā saglabā pēkšņa, paradoksāla mirkļa iespaidu, radot intelektuāli minamus rēbusus.»