Mēs zinām, ko jūs atzīmējāt pagājušajā nedēļā

Latvijas Nacionālais teātris atsāka jauno sezonu, tomēr daudz lielāku uzmanību latvju bāleliņi pievērsa teātrim, kas risinājās ap TV “Raiņa” jeb TV “Dožģa” aktivitātēm, tikai nebija skaidrs, vai lielāku neapmierinātību raisa tas, ka Rīgas mērīgajam Staķim uzdoti pārāk slikti jautājumi, vai tas, ka viņš pārāk labi uz tiem atbildējis. Par vienu gan latvju bāleliņi vienojās kopīgā sašutumā – ka krieviem vairs nedos vīzas, bet TV “Dožģam” tās jau ir.
©Neatkarīgā

Beidzot nedēļa iesākās ar īstiem, patiesiem, grandioziem, valstiski svarīgiem un pasaulīgi nozīmīgiem svētkiem - 8. augustā tika atzīmēta Starptautiskā kaķu diena. Par godu svinībām no “Saktas” ziedu tirdziņa straujos tempos nozuda baldriāna laksti, dāvanu veikali ietirgoja gada apgrozījumu pagrabos izķerto peļu pārdošanā, konditorejas nespēja vien pieražot zivju un “viskasu” tortes, bet dienas pieprasītākais kompliments bija piedāvājums pakasīt aiz auss vai pabužināt vēderu. Runāja, ka pat pirmdien un otrdien virs Rīgas ieplānotie sabiedroto iznīcinātāju mācību lidojumi notiks par godu Starptautiskajai kaķu dienai, taču šī vēsts tomēr neguva apstiprinājumu.

Pēc trīs nedēļu pārtraukuma no pavasara runču cienīgas blandīšanās uz savu sēdi beidzot sanāca arī valdība, kurai vajadzēja spriest par apnicīgo, grūto un nepateicīgo jautājumu, ko darīt ar energoresursu cenu kāpuma kompensēšanu. “Par to nevar lemt tie tur nāpšļi, kas nāks mūsu vietā pēc Saeimas vēlēšanām? Nē? Kāpēc nē?! Varbūt ziema iestāsies tikai martā vai ap Jāņiem?! Nu labi, labi, kad nē, tad nē, kaut ko nolemsim,” mazliet iepīka valdība un ar vemtni ķērās pie lemtnes par rīkotni pakotnei, kurā bija ievīstīts regulējums par atbalstu petroleju, soļarku, malku, briketes un breketes apkurē izmantojošām mājsaimniecībām un pilnveidots atbalsta mehānisms dabasgāzes mīļotājiem, kā arī citiem kurinātājiem.

Pakotnes saturs iedzīvotājiem gan diez ko skaidrs nekļuva - tik vien kā tas, ka kopumā tai plānots tērēt teju pusmiljardu, pustriljardu, pusbiljonu un buljonu eiro. Cik varēja noprast, tad valdība vienojusies par kaut ko, kas būs plašāks un garāks nekā tas kaut kas, par ko valdība konceptuāli vienojusies jau kaut kad iepriekš, un šis kaut kas paredz kompensēt kaut ko. “Ja gribēs, tad tāpat apčakarēs,” drūmi noteica bāleliņi un apātiski uzklausīja Kariņpapa pausto, ka “patlaban izskatās, ka Latvijā pietiks dabasgāzes visai apkures sezonai”, tiesa, “ir apstākļi, kurus mēs šobrīd neprognozējam, bet izskatās, ka mums un pārējiem pietiks visai sezonai, tomēr mums ir jābūt atvērtām acīm”. Bāleliņi to visu izlasīja vienreiz, tad otrreiz, tad trīsreiz, tad vēl dažas reizes, tad atmeta visam ar roku, nopirka popkornu un kolu, apsēdās ērtāk un gaidīja, kad uz skatuves ar savu sakāmo iznāks prezidentīgais Levitonkuls.

Kamēr Levitonkuls bija aizņemts, tiekoties ar ASV aizsardzības sekretāriem un prātojot, ko iesākt ar jauno perkelīgi merkelīgo Vāczemes krievmīli Šolcu, pie mikrofona piesteidzās jau mazliet pat piemirstais, putekļiem klātais, apsūnojušais, pēc naftalīna dvakojošais un gandrīz kožu saēstais krietnais veselības pianists Daniels, kuram vajadzēja izmantot katru brīdi, lai izteiktos, citādi pastāvēja risks tapt neievēlētam Saeimā. Neko jaunu gan viņš nepateica - vien to, ka šovasar vērojamās kovidizplatības tendences liecina, ka ejam uz šīs slimības normalizāciju, tomēr rudenī atkal sagaidāms kovidpieaugums, tātad droši vien atkal vajadzēs vilkt maskas, mazgāt rokas, špricēties un atturēties no zeķbikšu pirkšanas.

Pa to laiku Saskaņas Elksniņš Daugavpilī paklusām, bet brīžiem skaļi lipināja savu Andreja Tautas Republiku, turpinot tās veidošanu ar to, ka gribas, gribēšanas, gribuļa un naudas trūkuma dēļ atteicās pārdēvēt Koļas Zeļinska un Oškalnu Otomāra vārdā nosauktās ielas. “Nesaprotu, kur ir problēma?” rokas plātīja Elksniņš. “Mums taču Daugavpilī nav Staļina vai Berijas ielas! Ko, ir gan?! Nē, tad mēs, protams, tās… Nē, mēs tomēr nevaram tās… Paga, mana jāpiezvana, kāds Maskavai ir tālruņa kods? Ā, nav mums tomēr tādu ielu? Fui, kāds stulbs joks!”

Starp citu, arī nedēļas vidū bija kāda valstiski atzīmējama diena - Rīgas zooloģiskajā dārzā notika žirafes Vakilikilikijas trešās dzimšanas dienas svinības. Interesenti varēja tiešraidē un klātienē sekot līdzi žirafu svētku mielastam, kurš, kā izskatījās, gaidāms lepnāks nekā burgeru labdarības ballītē pieejamais, tāpēc pastāvēja iespēja, ka uz to pazīmēties ieradīsies pat KaKu Aldis. Tāds, lūk, jauks un žirafīgs stāsts.