Lauris Gundars: Vajag gan pasmieties, gan paraudāt

«Privātam teātrim šodienas ekonomiskajos apstākļos strādāt kļūst arvien grūtāk, tāpēc skaļi lielīties ar jaunās sezonas plāniem, kurus, iespējams, praktisku iemeslu dēļ nevarēsim īstenot, laikam būtu nevietā. Tas visu laiku ir cīniņš par izdzīvošanu. Protams, var teikt: nu netaisiet privātus teātrus un nesūdzieties. Bet «Teātris TT» nesūdzas, vien ik pa laikam izveido kādu izrādi, kas, mūsuprāt, ir nepieciešama Latvijas teātra kopbildei. Īpaši, kas attiecas uz latviešu jauno dramaturģiju,» saka dramaturgs, scenārists un režisors Lauris Gundars.
©F64

«Teātrī TT» viņš šovasar iestudējis latviešu dramaturģes Marikas Pudules-Indānes kriminālkomēdiju «Briksdāles ledājs». Tā tiek izrādīta īpašā laukumā - kinoteātrī «Bize», kas atbilst iestudējuma garam: tuvplānu spēlei, kas līdzinās kino.

Latvijas jaunākā dramaturģija

«Teātra TT» raksturīgākā iezīme ir Latvijas jaunākās dramaturģijas iestudējumi - šajā teātrī iestudēta gan Ansela Kaugera luga «Artis klusē, Alise klusē» (2005), gan Rūdolfa Miķelsona «Minga rēgi» (2013), gan Justīnes Kļavas traģikomēdija «Dāmas» (2016), gan Klāva Knuta Sukura «Svētks» (2022), kā arī Laura Gundara «Pieskaries baltajam lācim!» (2003, izrāde tika spēlēta 80 reižu Latvijas Okupācijas muzeja pagrabā), «Latviešu kāzas» (2013, izrāde tika spēlēta Vecpiebalgā un Raunas ķieģeļceplī), «Antiņš» (2017, izrāde tika spēlēta Latvijas Radio 1. studijā) un vairākas citas.

Daudzas «Teātra TT» izrādes ir augstu novērtētas, saņemot arī «Spēlmaņu nakts» nominācijas un balvas. Piemēram, izrāde «Artis klusē, Alise klusē», ko iestudēja režisors Lauris Gundars, tika nominēta «Spēlmaņu nakts 2005/2006» balvai kategorijā «Gada Latvijas autora iestudējums», bet abi aktieri - Ance Priede un Miķelis Žideļūns - tika nominēti balvai «Gada debija teātrī».

Laura Gundara iestudētā izrāde «Minga rēgi», kas tika spēlēta Vecrīgas klubā «Depo», saņēma «Spēlmaņu nakts 2012/2013» balvu kā «Gada izrāde bērniem vai jauniešiem», bet aktieris Jurģis Spulenieks tika atzīts par «Gada jauno skatuves mākslinieku».

KOMIKSU GRĀMATA. «Tiem, kuri nestrādā normētu darba laiku, nav arī normēta atvaļinājuma. Tāpēc ir jāstrādā,» saka Lauris Gundars. Un viņš šovasar strādā pie ļoti interesanta un apjomīga projekta - kopā ar izcilo mākslinieku Reini Pētersonu veido komiksu grāmatu / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Savukārt jaunās dramaturģes Justīnes Kļavas lugas «Dāmas» iestudējums, ko veidoja režisore Inga Tropa un kas tika spēlēts reālā Rīgas centra dzīvoklī Miera ielā 27-3, bija būtisks «Teātra TT» biogrāfijā - tas ieguva gan «Kilograma kultūras 2016», gan piecas «Spēlmaņu nakts 2015/2016» nominācijas, iegūstot balvu kategorijā «Gada sasniegums oriģināldramaturģijā».

«Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi dramaturgu, scenāristu un režisoru Lauri Gundaru, kurš ar «Briksdāles ledāja» iestudējumu turpina «Teātra TT» veiksmīgi iesākto tradīciju - iepazīstināt ar jauno latviešu dramaturgu darbiem.

Kāds bija «Briksdāles ledāja» ceļš līdz skatuvei?

«MAN TEĀTRĪ SVARĪGI, lai tas ir stāsts par īstu dzīvi un tajā pašā laikā - lai žanrs mani nenomoka, nedzen zemē, bet ļauj gan pasmieties, gan paraudāt,» saka režisors, scenārists un dramaturgs Lauris Gundars / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Šīs lugas autore ir jaunā dramaturģe Marika Pudule-Indāne, kura strādā par juristi bankā, bet ir mācījusies dramaturģiju Liepājas universitātes maģistra programmā «Rakstniecības studijas», kas ir ļoti cienījami. «Briksdāles ledājs» ir viņas maģistra darbs.

Iecere iestudēt šo izrādi man bija vēl pirms pandēmijas, bet nekādi nesanāca. Bija ļoti žēl, ka šī luga stāv, ka mēs neejam uz priekšu, jo šī luga ir viena no interesantākajām, ko pēdējā laikā esmu lasījis. Visapjomīgākā pēc satura un visneparastākā pēc žanra - tā «iepakota» kā traģikomēdija, uz ko latviešu dramaturgi reti atvēzējas. Tāpēc šo lugu jau uzreiz «aizņēmām» un man ir liels prieks, ka šovasar beidzot varam iepazīstināt teātra skatītāju ar pilnīgi jaunu dramaturģi. Ne gados jaunu, bet tieši tāpēc šī luga ir gudra, vieda. Tajā ir viss, ko es pats gribētu redzēt teātrī.

Man arī prieks par to, ka šī luga pati teica priekšā, kā to iestudēt. Tas ir tik ļoti labs tuvplāns, kas ļauj uz trim cilvēkiem skatīties nepārtraukti. Lugā ir tikai trīs darbojošās personas, bet nu ļoti, ļoti intensīvi darbojošās. Tāpēc arī iestudējuma veids ir neparasts - mēs to rādām kinoteātrī «Kino Bize». Kāpēc tā, to var uzzināt, tikai atnākot paskatīties - kāpēc šis teātris ir ļoti līdzīgs kino.

Un, protams, esmu laimīgs par visiem trim aktieriem, kuri strādā kvalitatīvi un ārkārtīgi interesanti. Anna Putniņa, Marģers Eglinskis un Sandija Dovgāne - Māte, Tēvs un Meita. Tāds pavisam «parasts komplekts», ko visi labi saprotam, bet varam tikai pabrīnīties, kas ar viņiem notiek.

Īsumā, par ko ir stāsts?

Lugas stāsts balstās kriminālsižetā. Pie Norvēģijā ieprecējušās Ievas atbrauc vecāki, lai aizņemtos naudu, tomēr patiesais viņu satikšanās iemesls bijis tikt vaļā no līķa. Un tas nebūt nav vienīgais noslēpums, kas nāk gaismā šajā naktī… Izrādes vēstījums - dzīve var būt laimīga, tikai atbrīvojoties no priekšstatiem par pašu dzīvi.

Izrāde devusies pie saviem skatītājiem. Vari baudīt vasaras atvaļinājumu?

Nē, man atvaļinājuma nav. Tiem, kuri nestrādā normētu darba laiku, nav arī normēta atvaļinājuma. Pašlaik strādāju pie ļoti interesanta un apjomīga projekta - kopā ar izcilo mākslinieku Reini Pētersonu veidojam komiksu grāmatu. Vēl gan neatklāšu, par ko būs šī grāmata, bet man tas ir ļoti interesants piedzīvojums. Tas ir kas līdzīgs kino scenārija veidošanai, un tomēr tajā ir sava specifika. Jā, šī grāmata mani šobrīd nodarbina visvairāk.

IZRĀDES «BRIKSDĀLES LEDĀJS» vēstījums - dzīve var būt laimīga, tikai atbrīvojoties no priekšstatiem par pašu dzīvi. Lomās: Anna Putniņa, Marģers Eglinskis un Sandija Dovgāne / Publicitātes foto

Kad to varēs paņemt rokās, skatīt un lasīt?

Tā nāks klajā tikai nākamgad, jo zīmēšanas process ir ļoti apjomīgs un laikietilpīgs. Pat filmēšanas process ir īsāks, lai gan mēs zinām, cik ilgi top filmas.

Tā būs grāmata bērniem vai pieaugušajiem?

Gan, gan. Mēs cenšamies izveidot tādu stāstu, kas būtu interesants no septiņiem līdz simt septiņiem gadiem. Un tas mani iedvesmo. Nomoka un iedvesmo reizē.

Bet vasara tikmēr paiet. Tā tevi nevilina doties to baudīt?

Nav īpaši laika. Ja neskaita to, ka bijām vienā izbraucienā ar laivām. Tā mums tāda tradīcija - kopā ar vienu nelielu igauņu teātri («Piip ja Tuut Teater», Tallina), kur esmu taisījis jau divas izrādes («Hamlets» un «Kabarē «Sibīrija»», attiecīgi 2016. un 2018. gadā) un pavasarī taisīšu vēl vienu. Mums ir ļoti laba radošā sadarbība un paralēli - arī kolektīva privātā dzīve. Mēs katru gadu kopā braucam ar laivām, vienu gadu Latvijā, otru - Igaunijā. Šovasar bijām Igaunijā, braucām pa upi, kas ir netālu no Peipusa ezera. Jau domājam, kurā Latvijas upē mesties iekšā nākamajā vasarā.

Cik liela ir jūsu laivotāju grupa?

Esam tāds labs teātra bariņš - no padsmit līdz divdesmit cilvēkiem, kopā ar bērniem. Šovasar tās bija desmit laivas.

Tavi puikas arī piedalās?

Jā, arī šogad viens bija līdzi un jau kopā ar draudzeni.

Ko dara tavi dēli?

Vecākais - Jurģis Gundars (19) - uzrakstīja mūziku izrādei «Briksdāles ledājs», starp citu. Izrādes afišā kā mūzikas autors norādīts Sangvn - tas ir viņa skatuves vārds. Viņš veido bītus jaunajam reperim Wiesulim. Izlūdzos, lai uzraksta mūziku arī mūsu jaunajai izrādei, un visi, kuri izrādi jau redzējuši, to atzīmēja kā ļoti veiksmīgu. Man arī tā šķiet.

Jaunākais dēls - Uga Gundars (18) - šovasar pabeidza 2. kursu Rīgas Doma kora skolas Mūziklu programmā. Dzied gan Jāņa Lūsēna/Māras Zālītes leģendārajā mūziklā «Kaupēn, mans mīļais», gan Kārļa Lāča (pēc Raiņa lugas, ar Jāņa Elsberga un Evitas Mamajas libretu) mūziklā «Pūt, vējiņi!». Viņš ir ļoti, ļoti stingri nostājies uz mūziklu ceļa.

TRAĢIKOMĒDIJA. Režisors Lauris Gundars šovasar iestudējis latviešu dramaturģes Marikas Indānes-Pudules traģikomēdiju «Briksdāles ledājs». «Šī luga ir viena no interesantākajām, ko pēdējā laikā esmu lasījis. Visapjomīgākā pēc satura un visneparastākā pēc žanra - tā «iepakota» tik foršā žanrā kā traģikomēdija, uz ko latviešu dramaturgi reti atvēzējas» / Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Vai vari atklāt, kāda solās būs jaunā teātra sezona «Teātrim TT»?

Privātam teātrim šodienas ekonomiskajos apstākļos strādāt kļūst arvien grūtāk, tāpēc skaļi lielīties ar jaunās sezonas plāniem, kurus, iespējams, praktisku iemeslu dēļ nevarēsim īstenot, laikam būtu nevietā. Tas visu laiku ir cīniņš par izdzīvošanu. Protams, var teikt: nu netaisiet privātus teātrus un nesūdzieties. Bet «Teātris TT» nesūdzas, vien ik pa laikam izveido kādu izrādi, kas, mūsuprāt, ir nepieciešama Latvijas teātra kopbildei. Īpaši, kas attiecas uz latviešu jauno dramaturģiju.

Sarunas sākumā ieminējies, ka «Briksdāles ledājā» ir viss, ko pats gribētu redzēt teātrī. Vari definēt, kas tas ir?

Man svarīgi, lai tas ir stāsts par īstu dzīvi un tajā pašā laikā - lai žanrs mani nenomoka, nedzen zemē, bet ļauj gan pasmieties, gan paraudāt. Traģikomēdija - žanrs, kas, manuprāt, skatītāju visvairāk apmierina gan teātrī, gan kino. Jo tas ir tāds «iepakojums», kurā, gluži nemanot, varam parunāt par ļoti nopietnām lietām.

Mūsu ikdiena paiet, sekojot ļoti nopietnām lietām, kas notiek pasaulē. Kā tas ietekmē tavu radošo iedvesmu?

Protams, ietekmē, pat pārāk daudz ietekmē. Gribētu, lai ietekmētu mazāk, bet tur neko nevar darīt. Katrā ziņā, man tas, kas saistās ar karu, nav nekāds jaunums un pārsteigums, jo pietiekami daudz esmu strādājis ar šīm tēmām, īpaši pēdējos gados. Piemēram, pagājušogad klajā nāca mana grāmata par Latvijas neatkarības aizstāvi Gunāru Astru «Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A.», iepriekš esmu taisījis izrādes par Sibīriju. «Karstās vēstures» tēma man nekad nav apsīkusi. Varu atklāt, ka arī topošajā komiksu grāmatā būs kaut kas no šīs tematikas. Tas man ir aktuāli, un, protams, tas, kas notiek ikdienā, uzliek zīmogu. Dīvaini būtu, ja neuzliktu. Dīvaini būtu, ja es nespētu atbildēt uz jautājumu par to. Kaut vai tikai pats sev. Man jau stipri sen ir skaidrs, kas tas ir un kā pret to jāattiecas.