Arnis Mednis: Gribu kā bērns vēl priecāties un nepiekust

«Mana globālā teorija ir: domā kā vesels cilvēks, dari kā vesels cilvēks, un būsi vesels cilvēks. Tas tā baigi labi skan, bet jāatzīst, ka ne vienmēr man tas izdodas. Lai arī šo teoriju esmu apguvis, rokas reizēm nolaižas. Bet plinti krūmos es vēl neesmu iemetis, jo – man jau plintes nemaz nav!» smaidot saka dziedātājs, pianists un komponists Arnis Mednis.
©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Vasaras viducī uzsācis sadarbību ar aktrisi un dziedātāju Vitu Baļčunaiti, Arnis Mednis rudens/ziemas sezonā plāno regulāri būt uz skatuves - koncertstāstā «Pepijas dziesmu koncerts».

Arnis Mednis, kurš no 80. gadu beigām aktīvi muzicēja tolaik populārajā grupā «Odis», 1993. gadā kā vokālists ieguva 1. vietu konkursā «Jūrmala» un leģendārajā Sopotas festivālā Polijā un spēja iekarot ne vien Latvijas skatītāju sirdis, bet arī 2001. gadā ar savu dziesmu «Too Much» pārstāvēt Latviju Eirovīzijas dziesmu konkursā Dānijā, 2011. gadā pārcieta smagu insultu, kas atņēma kustības ķermeņa kreisajai pusei. Un, lai arī ārsti sākotnēji prognozēja, ka viņš paliks uz gultas, mūziķis nepadevās - viņš neatlaidīgi cīnījās par savu veselību, par iespēju atkal staigāt un turpināt iet savu mūzikas ceļu. Sākotnēji tas bija solījums meitai - aiziet uz viņas izlaidumu Mākslas akadēmijā. Lai arī ar elkoņu balstu un rokām kājām trīcot, bet - viņš aizgāja! Pilns apņēmības turpināt radīt, viņš pamazītiņām atguva spēkus un šobrīd ir jau īstenojis vairākus radošus projektus - Latvijas simtgadei Arnis Mednis veltīja muzikālu skaņdarbu «Tālavas taurētājs», 2019. gadā aicināja klausītājus kopā piedzīvot jaunas sajūtas un noskaņas koncertā «Sirreālisms mūzikā» un gada nogalē izdeva albumu «Mana tautasdziesma» ar latviešu tautasdziesmām mūsdienīgos aranžējumos. Bet pērn, izmantojot viduslaiku dzejnieku dzeju, radīja mūziku multimediālajam projektam «Noslēpumainie viduslaiki», ko piedāvāja «Digital Art House».

«Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi abus «Pepijas dziesmu koncerta» dalībniekus - mūziķi Arni Medni un aktrisi Vitu Baļčunaiti.

CITĀDĀK. «Cilvēki drīkst būt dažādi, viņiem drīkst būt dažādi viedokļi. Un drīkst būt arī tāda meitene kā Pepija ar burkānkrāsas matiem, kura skatās uz dzīvi citādāk,» saka mūziķis Arnis Mednis. Rudens/ziemas sezonā viņš kopā ar aktrisi Vitu Baļčunaiti plāno regulāri būt uz skatuves - koncertstāstā «Pepijas dziesmu koncerts» / Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Kā dzima ideja par «Pepijas dziesmu koncertu»?

Arnis: Savulaik biju uzkomponējis mūziku Nacionālā teātra izrādei «Pepija» (ar Karīnu Tatarinovu titullomā). Tā veiksmīgi tika spēlēta vairākus gadus, līdz tika noņemta no repertuāra, jo Pepijas vecāki, ko spēlēja Juris Hiršs un Dace Bonāte, sāka sūdzēties, ka vairs nevar vienlaicīgi dziedāt un dejot rokenrolu… Izrāde beidzās, bet «Pepijas» dziesmas turpināja dzīvot. Man kā komponistam bija liels pagodinājums, ka viena no šīm dziesmām - «Gribu kā bērns vēl just» - tika iekļauta arī skolēnu dziesmu svētku noslēguma koncertā un to dziedāja lielais skolēnu kopkoris. Zinu, ka šī dziesma ir kļuvusi populāra arī daudzās skolās - to dzied Žetonu vakarā un izlaidumā. Protams, tas, ka dziesmas turpina dzīvot, man ir liels kompliments. Bet ideja par «Pepijas dziesmu koncertu» kopā ar Vitu Baļčunaiti dzima šovasar, kad pirms pāris mēnešiem uzsākām sadarbību vienā citā projektā bērniem - «BamboLeo», kas top sadarbībā ar radošo studiju «Laiva». Tās ir divas rūķu meitenes - Bambo (Vita Baļčunaite) un Leo (Žanna Evarte) -, kuras dodas pavisam jaunos piedzīvojumos. Esam to piedāvājuši televīzijai, bet pagaidām interese nav izrādīta. Šobrīd to var skatīt manā «Facebook» profilā.

Vita: Kad Arnis man piedāvāja būt par Pepiju savā jaunajā projektā, viņš nezināja, ka esmu šo lomu spēlējusi jau divās izrādēs. 2006. gadā, kad vēl studēju Latvijas Kultūras akadēmijas 3. kursā, to sāku spēlēt režisores Ditas Balčus teātrī «Divas acis». Tā bija ļoti jauka un sirsnīga izrāde ar Mārtiņa Brauna mūziku, un mēs to spēlējām vairākus gadus. Vēlāk Pepiju spēlēju arī Latvijas Leļļu teātra izrādē «Pepija Garzeķe», ko 2010. gadā pankroka mūzikas skaņās iestudēja režisors Valdis Pavlovskis. Tajā tika izmantota poļu komponista Pjotra Klimeka mūzika, un tur Pepija kā kārtīga pirāta meita, pašpuika, pavisam savādāka izrāde. Tajā «ielēcu» pēc tam, kad Pepijas lomas atveidotāja aizgāja dekrētā.

Arnis: Jā, to es nezināju, ka Vita jau ir bijusi Pepija. Sēdējām pagrabiņā pie Žannas, kāds uzlika kompītī Pepijas dziesmas, un Vita sāka dungot līdzi. Tas kaut ko parāva manī vaļā, un es sapratu, ka nav ko turēt sveci zem pūra.

TREŠOREIZ PEPIJAS LOMĀ. Kad Arnis Mednis piedāvāja Vitai Baļčunaitei būt par Pepiju viņa jaunajā projektā, viņš nezināja, ka aktrise šo lomu ir spēlējusi jau divās izrādēs / Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Vita: Arņa dziesmas Nacionālā teātra izrādei «Pepija» iepriekš nebija sanācis paklausīties, kaut gan dažādos pasākumos bērniem tās ik pa laikam kaut kur fonā skanēja, tomēr nebiju iedziļinājusies vārdos. Izrādi arī nebiju, neesmu redzējusi. Tagad, noklausījusies dziesmas, secinu, ka Nacionālajā teātrī bijusi vēl pavisam savādāka izrāde, citādāka Pepija.

Arnis: Mani «pavilka» Vitas dungošana, jo, kad šīs dziesmas komponēju, mūzika nāca no sirds. Tas bija man ļoti labvēlīgs radošais periods, Radītājs tajā brīdī neskopojās ar iedvesmu.

Kurš gads tas bija?

Arnis: 2001. Un tas notika pavisam nejauši. Teātra klubā «Hamlets» spēlējām ar puišiem «jam session», kad pie manis pienāca viens vīrs un teica: «Es esmu režisors Jānis Kaijaks. Es gribētu, lai tu uzraksti mūziku izrādei «Pepija».» Atzīšos, ka tajā laikā uz teātri īsti negāju, es biju vairāk džezā…

Vita: Bet «džezā tikai meitenes»…

Arnis: Jā, meitenes… Bet tas ir atsevišķs stāsts, tas lai paliek… Kad sāku komponēt dziesmas «Pepijai», mani tās tik ļoti aizrāva, ka darīju to no visas sirds. Tāpēc tagad, kad dzirdēju Vitu tās dungojam, tas bija tāds «flashback». Tā nonācām pie idejas, ka jātaisa «Pepijas dziesmu koncerts». Mēs jau nevaram divatā uztaisīt izrādi, mums nav tādu resursu, bet - mūsos ir resurss, lai no šīm dziesmām izveidotu jaunu koncertstāstu.

DOMĀ KĀ VESELS cilvēks, dari kā vesels cilvēks, un būsi vesels cilvēks! Tāda ir mūziķa Arņa Medņa teorija, ko viņš, kā pats saka, ir apguvis diezgan labi, tikai ar izpildījumu ne vienmēr veicas / Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Un jūs pats pie klavierēm?

Arnis: Jā. Daļu gan laidīšu fonogrammās, jo viens nevaru visu orķestri nospēlēt. Tā būs tāda mini autorprogramma, jo - es pats esmu arī šo dziesmu vārdu autors. Protams, mūzika nāca vieglāk nekā teksti, bet vēl sarežģītāk būtu iesaistīt dziesmu vārdu autoru. Un, kā jau teicu, tas bija laiks, kad Radītājs pret mani bija diezgan dāsns.

«Pepija» ir vienīgā izrāde bērniem, kurai esat rakstījis dziesmas?

Arnis: Pēc tam bija vēl viena - «Superdetektīvs Blumkvists». Arī Astrida Lindgŗēna un tā pati komanda - Jānis Kaijaks, es un Alberts Kivlenieks kā horeogrāfs. Tajā laikā Nacionālo teātri remontēja, pārcēla uz VEF Kultūras pili, un mēs ar abām šīm izrādēm trāpījām tieši šajā periodā. Tur bija diezgan liels haoss, līdz teātris nolēma, ka tam nevajag divas «vienādas» bērnu izrādes, un «Superdetektīvu Blumkvistu» noņēma. Vēlāk noņēma arī «Pepiju», taču tā daudz tika spēlēta, un zālē nekad nebija nevienas brīvas vietas.

Pats bijāt pie klavierēm?

Arnis: Nē, nemaisījos profesionāliem aktieriem pa kājām. Gāju tikai paklanīties, kad mani sauca.

Vai līdztekus darbam pie jaunās Pepijas dziesmu programmas ir vēl kādas radošas idejas?

Arnis: Ideju man ir daudz. Viena ideja ir uzrakstīt kaut ko Ziemassvētkiem, savulaik jau esmu rakstījis. Un ir viena ideja, kas gan šobrīd nolikta mazliet tālākā plauktā. Es esmu piedzimis kordziedātāja ģimenē, esmu pabeidzis Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu kā kordiriģents, bet nevienu stundu savā profesijā neesmu strādājis, jo uzreiz aizgāju pa džeza līniju. Un tagad, jau pēc daudziem, daudziem gadiem, man ienāca prātā doma rakstīt korim. Un šo dziesmu pamatā būtu manis rakstītas haikas - tā es tās saucu. Piemēram, «Eju uz gaismu, visapkārt tumsa vien, un mana dvēsele pret sauli brien». Vai tāda: «Skarbs ziemeļu vējš manu dvēseli plēš, bet saule to silda un gaismā ceļ.» Vai tāda, ko skaitīt meitenēm: «Reiz tava dvēsele sadzirdēs manu, kā tālu kosmiskā mobilā zvanu, cik saldi tad smaržos siens, es neesmu šai pasaulē viens.» Tādam tekstam gribētu rakstīt mūziku. Korim, ar sintezatoru, un džeziskām improvizācijām klāt.

ŠEIT UN TAGAD. «Man ļoti patīk spēlēt bērniem, jo viņi ir godīgi, atklāti, viņi ir šeit un tagad. Arī pieaugušajiem ir ļoti svarīgi saglabāt sevī šo spēju priecāties par mirkli, novērtēt šķietami ikdienišķo,» uzskata Pepijas lomas atveidotāja aktrise Vita Baļčunaite / Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Haikas ir jau uzrakstītas?

Arnis: Nē, pagaidām tās ir tikai manā galvā. Jaunākā ir tāda: «Kaut diena vien pusē, mana balss jau klusē, vien dvēsele mostas un skrien mīlestībā…»

Vajag pierakstīt.

Arnis: Labi. Ierakstīšu šodien savā baltajā kladē. Nopirkšu lielo paku ar saldējumu, ēdīšu un rakstīšu. Bet - šī ideja par kormūziku pagaidām vēl nolikta tālākā plauktā, jo šodien es domāju par Pepiju. Esmu uzrakstījis Pepijai arī jaunu dziesmu, Vitai gan vēl neesmu parādījis, jo ir tikai uzmetums, vēl jāsaaranžē un jāsataisa. Gribu šajā programmā ielikt arī kādu jaunu dziesmu, ko klausītāji dzirdēs pirmo reizi.

Vita: Tas būs koncertstāsts, un dziesmas šajā programmā nebūs tādā secībā kā izrādē. Starp muzikālajām kompozīcijām veidosim brīvi improvizētu sarunu ar skatītājiem - par draudzību, mācībām. Par visiem tiem balstiem, kas ir šī daiļliteratūras stāsta pamatā. Par hobijiem. Noteikti kā Pepija pavaicāšu Arnim, kādi ir viņa mūzikas rakstīšanas paņēmieni. Varbūt zālē sēdēs topošie vai esošie komponisti un viņiem būs interesanti iedvesmoties.

Arnis: Par to, ka cilvēki drīkst būt dažādi, ka viņiem drīkst būt dažādi viedokļi. Un drīkst būt arī tāda meitene kā Pepija ar burkānkrāsas matiem, kura skatās uz dzīvi citādāk. Šī stāsta galvenais «mesidžs» ir tāds, ka mēs neviens neesam ideāls, bet - mēs katrs šai pasaulē esam unikāls, un mums katram šeit ir sava vieta un savs uzdevums. Un ne citus tiesāt mēs šeit esam nākuši.

Vita: Tieši tā! Pasaule ir apaļa, viss nāk atpakaļ. Mēs nevaram otru tiesāt, bet tikai mēģināt saprast no otra skatu pozīcijas. Neviens neesam ideāls, visi mācāmies un katrs apgūstam savus uzdevumus šajā dzīves skolā.

Vai gribētu vēl rakstīt dziesmas bērniem?

Arnis: Es jau ar lielāko prieku! Zinot, ka Pepijas dziesmas bērniem patīk un skan koncertos visā Latvijā, pirms kāda laika biju aizkūlies līdz Nacionālā teātra direktoram un piedāvāju atjaunot «Pepiju» vai arī - radīt kādu jaunu izrādi bērniem, uz ko viņš atteica, ka, pirmkārt, nav kas nospēlē Pepiju, un, otrkārt, izrādes bērniem režisori negrib taisīt, jo par tām nevar dabūt «prestižas balvas». Turklāt iestudēt izrādi bērniem ir daudz grūtāk nekā pieaugušajiem, jo, ja izrāde ir garlaicīga, pieaugušais to noskatās un padomā, ka, iespējams, kaut ko līdz galam nesaprata. Bet, ja bērniem ir garlaicīgi, viņi sāk trokšņot, sarunāties, skraidīt pa zāli, un principā priekškars ir jātaisa ciet.

Vita: Tāpēc man ļoti patīk spēlēt bērniem, jo viņi ir godīgi, atklāti, viņi ir šeit un tagad. Arī pieaugušajiem ir ļoti svarīgi saglabāt sevī šo spēju priecāties par mirkli, novērtēt šķietami ikdienišķo.

Vai jūs paši tā protat? Kas ir tie šķietami ikdienišķie mirkļi, par ko priecājaties?

IR JĀVINGRO. «Šai vainai, kas man ir, zāļu nav. Vienīgais atveseļošanās veids ir fizioterapija. Tas tā smalki skan, bet tā ir tā pati vingrošana. Un man mājās ir speciāls trenažieris,» saka Arnis Mednis, kurš 2011. gadā pārcieta smagu insultu / Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Arnis: Protams, liela laime sastāv no daudzām mazām, mazmazītiņām laimītēm. Tas var būt brīnišķīgs meitenes smaids, kas manu dienu padara gaišāku. Un tas var būt arī kaķis, kurš sēž uz šķūnīša jumta. Es kaķus uzrunāju uz «jūs», jo domāju, ka viņi ir pelnījuši, lai pret viņiem izturētos ar cieņu. Es saku: «Kaķa kungs, kā jums iet? Jums mājās nav jāiet..?» Jā, ir svarīgi novērtēt ik mirkli, iespēju būt šai pasaulē. Un man, piemēram, ir prieks arī par saldējumu - aizvakar nopirku lielo paku...

…un viens pats visu izēdāt?

Arnis: Nu, vienā dienā nē, trijās.

Vita: Jā, esība ir ļoti, ļoti vērtīga. Cilvēki bieži meklē brīnumus kaut kur ārpusē, bet patiesībā tie ir mūsos pašos. Mūsu katra spēkos ir uzburt citu cilvēku sajūtās smaidu, un tas ir ļoti, ļoti daudz. Un es ticu, ka pienāks brīdis, kad mēs visi sadarbosimies - piemērotos brīžos atbalstīsim un palīdzēsim atmosties labākajam ikkatrā no mums. Protams, katram ir sava izaugsmes pozīcija, un ir dvēseles, kuras vēl vēlas izdzīvot savas tumšās puses. Ne vienmēr varam izmainīt to, kas notiek ap mums, taču vienmēr varam sākt ar savu piemēru darināt pasauli labvēlīgāku. Kā teica Māte Terēze: «Ne katrs no mums ir spējīgs darīt lielas lietas. Taču ikviens no mums var darīt mazas lietas ar lielu mīlestību.»

Arnis: Tikai tās mazās lietiņas ir jāatpazīst. Jāierauga. Un jānovērtē. Kā vienā no dziesmām dzied Pepija: «Es gribu kā bērns vēl priecāties un nekad nepiekust…»

Vita: Un mūzika… Jā, mūzikai arī ir maģiskas spējas cilvēkus dziedināt.

«EJU UZ GAISMU, visapkārt tumsa vien, un mana dvēsele pret sauli brien…» saka Arnis Mednis / Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Jā, starp citu, kā jūs sevi dziedināt? Arni, ko darāt, lai turpinātu atveseļoties?

Arnis: Kad bija lielais karstums, es slinkoju. Atzīstos. Šai vainai, kas man ir, zāļu nav. Vienīgais atveseļošanās veids ir fizioterapija. Tas tā smalki skan, bet tā ir tā pati vingrošana. Un man mājās ir speciāls trenažieris.

Vita: Noteikti palīdz arī radošā rosība un domu spēks…

Arnis: Un saldējums. Un sarunas ar kaķiem. Mana globālā teorija ir: domā kā vesels cilvēks, dari kā vesels cilvēks, un būsi vesels cilvēks! Tas tā baigi labi skan, bet jāatzīst, ka ne vienmēr man tas izdodas. Lai arī šo teoriju esmu labi apguvis, rokas reizēm nolaižas. Bet plinti krūmos es vēl neesmu iemetis.

Vita: Un pat nemēģini!

Arnis: Es arī nevaru - man jau plintes nemaz nav!