Andrejs Osokins. Kontekstā ar pasaules notikumiem
Piektdien, 23. septembrī, Līvānu novada kultūras centrā tiks atklāta pianista Andreja Osokina jaunās koncertprogrammas «Osokins - Šopenam» koncerttūre, kas turpināsies dažādās Latvijas zālēs: 7. oktobrī Talsu tautas namā, 29. oktobrī ZEIT Līgatnē, 9. decembrī Krustpils kultūras namā Jēkabpilī, 11. decembrī Lūznavas muižā un 2. februārī Doles tautas namā Ķekavā.
Jūsu jaunā programma ir veltījums Friderikam Šopenam (1810-1849) - vienam no izcilākajiem 19. gadsimta komponistiem. Kāpēc tieši viņam?
Friderika Šopena mūzika šodien ir īpaši aktuāla, un to tagad varam klausīties un sajust ar pavisam citām emocijām - tajā jūtama dziļa mīlestība pret viņa dzimto Poliju, tās cilvēkiem un kultūru. Gan traģisms, gan sapņainums un cerības, kas tik izjusti, spilgti un vareni dzirdams viņa darbos, šodienas kontekstā stāsta mums vairāk nekā iepriekš. Šopena mūžs bija ļoti dramatisks, to vistiešākajā veidā ietekmēja un lauza Krievijas militārais iebrukums viņa dzimtenē. Būdams brīnumbērns, viņš daudz koncertēja Eiropā un pēc cariskās Krievijas iebrukuma Varšavā tā arī vairs neatgriezās Polijā, un līdz pat savai nāvei rakstīja mūziku emigrācijā. Viņš spēlēja Eiropas aristokrātijas salonos, dzīvoja citās zemēs. Jā, skaistās, un tomēr - svešās. Tāpēc sāpe par savu dzimto Poliju viņa mūzikā ir salīdzinoši lielāka nekā viņa laikabiedru Roberta Šūmaņa (1810-1856) un Fēliksa Mendelszona (1809-1847) mūzikā. Šopena mūzikā ir iekodēts Polijas gars un raksturs - caur polonēzes, mazurkas un citiem tautas mūzikas elementiem ir jūtama viņa tautas emocionalitāte un plašā, atvērtā dvēsele. Polijas cīnītāju slavēšana viņam ir ļoti svarīga, un pat tajos skaņdarbos, kas varbūt nav veltīti cīņas tēmai, Šopens tomēr iekodē to, ko viņš domā par Poliju un saviem tautiešiem. Un tāpēc, manuprāt, tieši šodien, Ukrainas notikumu kontekstā, Šopena mūzika skan daudz citādāk. Tā skan dziļāk un emocionālāk, ar lielāku patosu šī vārda labākajā nozīmē. Jo šodien tā ir arī par mūsu dzīvi, par to, kas notiek Ukrainā, mūsu netālajā kaimiņvalstī. Un es uzskatu, ka mūsu, mūziķu, misija ir nest šo trimdas komponistu bezgala daiļo, skaudro, ilgpilno, romantisko un milzīga temperamenta piepildīto mūziku mūsu klausītājiem, lai sniegtu iedvesmu, spēku un neatlaidības impulsu rīkoties šajā nozīmīgajā laikā.
Koncertos skanēs arī mūsu pašu izcilo komponistu Jāņa Mediņa (1890-1966) un Volfganga Dārziņa (1906-1962) skaņdarbi.
Jā, būs arī mūsu pašu 20. gadsimta trimdinieku skaņdarbi. Katrs ar savu unikālo rokrakstu, bet abi tik vienoti savās ilgās pēc tēvzemes. Volfgangs Dārziņš visu mūžu emigrācijā rakstīja mūziku. Viņš rakstīja jau mūsdienīgākā valodā, dažkārt no pirmās reizes grūtāk saprotamā, tomēr arī viņa mūzikā ir iekodēts ļoti liels siltums un mīlestība pret latviešu tautasdziesmu. Arī Jānis Mediņš, kurš sava dzīves pēdējos gadus pavadīja ārpus Latvijas - Stokholmā, rakstīja ļoti pilnasinīgu, temperamentīgu un krāšņu mūziku. Viņam ir fantastisks cikls, kas tapis, iedvesmojoties no Raiņa poēmas «Ave Sol». Fenomenāla mūzika! Manuprāt, Jānis Mediņš ir pelnījis tikt atskaņots daudz biežāk un arī - līdzās Šopenam. Un, lai arī Šopens ir šī instrumenta karalis, Mediņš ir fantastisks meistars, kura mūzikā klavieres skan kā krāšņs orķestris.
Vēl šajā koncertprogrammā būs arī izcilā ukraiņu komponista Valentīna Silvestrova darbi, kurš šajā pavasarī, jau būdams cienījamā vecumā (30. septembrī viņam paliks 85 gadi), bija spiests doties bēgļu gaitās uz Vāciju. Kādā intervijā viņš bija izteicies, ka gribētu palikt Kijevā un savu dzīvi «noapaļot» dzimtenē, tomēr kolēģi, uztraucoties par viņa drošību, palīdzēja evakuēties no kara apdraudētās pilsētas. Joprojām nav zināms, vai viņam jebkad vēl būs iespēja atgriezties Ukrainā… Protams, mēs visi ticam un ceram, ka būs, bet - mēs neviens nezinām, kas būs rīt. Es ļoti ceru, ka manas jaunās programmas ideja klausītājus saviļņos, ka viņi sajutīs tās muzikālo un ārpusmuzikālo vēstījumu.
Šī programma ir apliecinājums tam, ka mūziķa misija ir runāt par aktuālo, nepalikt malā no pasaulē notiekošajiem procesiem, paust savu viedokli, attieksmi.
Tieši tā. Un tas jādara ikvienam atskaņotājmāksliniekam. Mēs nevaram dzīvot atdalīti no tā, kas notiek pasaulē, jo īpaši tik traģisku notikumu laikā, kad tiek nogalināti nevainīgi cilvēki, ir tik daudz asaru, sāpju un izpostītu likteņu. Tieši tagad mums vajag strādāt ar vēl lielāku jaudu - radīt un atskaņot mūziku, kas dod iedvesmu un spēku nepagurt, bet pārvarēt šos sarežģītos un grūtos laikus, kas dod padomu, kā atbalstīt Ukrainu, lai tā tiktu atbrīvota un cilvēki varētu atgriezties savās mājās. Jo mūzika ir tā, kas iedvesmo. Pēc pirmajiem pandēmijas mēnešiem es mazliet baidījos, ka cilvēki, iespējams, vairs negribēs atgriezties koncertzālēs, jo varbūt mājās pie datora mūziku ir ērtāk klausīties. Bet bija tieši otrādi - kad kopā ar Katrīnu Gupalo organizējām pirmo «Osokina festivālu» («Osokina mini festivāls @52», 2020), bijām priecīgi un sajūsmināti, redzot, cik ļoti cilvēkiem ir svarīgi klausīties mūziku dzīvajā izpildījumā. Tas nozīmē, ka cilvēka dvēselē ir stīga, kas atbild par mākslas un mūzikas uztveri, un šai stīgai ir jāskan. Ja tā neskan, cilvēks nav pilnīgs, viņš jūtas slikti. Šodien, kad cilvēki piedzīvo lielu stresu, bailes un neziņu par nākotni, tieši mūzika iedod to kamertoni, lai dvēsele skanētu kopskaņā ar garu un prātu, lai cilvēkam kļūtu vieglāk. Es to ļoti jūtu savos koncertos - ka cilvēki mēģina nevis iet prom no drūmās realitātes, bet meklē no tās izeju. Mūzikā smeļas spēku jaunām idejām, kas iet kontekstā ar mūsu laikmetu. Tāpēc es ļoti ticu, ka arī ar šo koncertprogrammu man izdosies dot impulsu un spēku iet tālāk un izdarīt šai pasaulei ko labu. Man liekas, ir ļoti svarīgi nedzīvot idillē, ka esam drošībā, ka svaigs gaiss, ūdens un gaisma ir pašsaprotami. Ir vienmēr jāatceras, ka visa pasaule ir vienota un, ja kaut kur ir slikti, ja kaut kur cilvēks raud, ja kaut kur notiek traģēdija, mums, būtnēm, kuras ir apveltītas ar prātu un loģisko domāšanu, ir jāizdomā veids, kā palīdzēt. Tāda ir mūsu misija. Tikai tā mēs šo pasauli varam padarīt labāku, skaistāku, drošāku. Es ļoti ceru, ka reiz cilvēcei izdosies dzīvot saskaņā ar dabu un mierā citam ar citu. Es nezinu, varbūt tas notiks jau pēc desmit gadiem, varbūt pēc simt, bet tas ir šī gadsimta galvenais uzdevums. Par to ir jārunā un mums visiem kopā jādomā, kā to panākt.
Kāda bija jūsu vasara, ar kādiem notikumiem tā palikusi atmiņā?
Vasara sākās ļoti brāzmaini - ar trešo «Osokina festivālu» («Osokina Brīvības festivāls Ukrainai»). Mums ar Katrīnu tas bija ļoti, ļoti īpašs un svarīgs notikums, jo šajā reizē, reaģējot uz Krievijas militāro agresiju, festivāls bija veltīts Ukrainai. Mums izdevās savākt ļoti daudz līdzekļu Ukrainas mākslinieku atbalstam, kuri, meklējot iespēju izdzīvot un dzīvot ārpus savas dzimtenes, patvērumu no kara šausmām ir raduši Latvijā. Mums izveidojās vairākas jaunas sadarbības, un tas bija fantastiski! Es joprojām esmu aizkustināts un patīkami pārsteigts, cik tomēr daudz laba un skaista ir cilvēkā - ka vienas idejas vārdā spējam būt tik ļoti vienoti. Tas ir brīnišķīgi!
Jūlijā man bija vairāki koncerti, tostarp koncerts «Trīs Osokini» Dzintaru koncertzālē Jūrmalā. Tam vienmēr ļoti rūpīgi gatavojamies, un arī šoreiz bijām sagatavojuši īpašu programmu, kurā, starp citu, skanēja arī Friderika Šopena mūzika. Spriežot pēc klausītāju atsauksmēm, šis koncerts bija saviļņojošs.
Un nupat, 13. septembrī, atzīmējot pirmā Rīgas Pilsētas teātra 240 gadu jubileju, man bija solokoncerts «1842. Lists Rīgā» Vāgnera zālē. Tajā izskanēja Riharda Vāgnera un Ferenca Lista klaviersonātes. Koncertu papildināja skaņdarbi, ko Lists izpildīja savā Rīgas koncertā pirms 180 gadiem, tostarp Volfganga Amadeja Mocarta ārija no operas «Figaro kāzas», kurā man pievienojās Sonora Vaice, kā arī Ludviga van Bēthovena «Adelaīde» Mihaila Čuļpajeva dziedājumā. Ļoti gaidīju koncertu šajā leģendārajā zālē, ko iemīlēju jau bērnībā, jo tieši šeit katru gadu ar jaunu soloprogrammu uzstājās mans tēvs Sergejs Osokins. Vēl mācoties Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, es gāju uz viņa koncertiem un uzmanīgi klausījos. Gatavojoties šiem koncertiem, tētis mājās daudz vingrinājās, un es šo mūziku zināju no galvas. Tāpēc tagad, kad klausos, piemēram, Roberta Šūmaņa «Kreisleriānu» vai kādus liriskus Edvarda Grīga skaņdarbus, ko tētis spēlēja, es jūtos kā nohipnotizēts - man liekas, ka man atkal ir seši gadi… Tās ir neaprakstāmas sajūtas, un tās ir saistītas tieši ar Vāgnera zāli. Tas bija mans sapnis tur nospēlēt koncertu, un nu mans bērnības sapnis ir piepildījies! Es ceru, ka pēc renovācijas šī vieta turpinās savu dzīvi un Rīga atkal varēs lepoties ar atjaunoto Riharda Vāgnera namu un teātri. Un es tiešām ļoti ceru, ka šī vieta kļūs ne tikai par Rīgas un Latvijas pērli, bet arī būtisku kultūrvietu Eiropas mērogā, kur viesosies izcilākie pianisti un dziedātāji.
Rudens un ziema jums paies tikai «Šopena zīmē», vai līdztekus paredzēti vēl kādi koncerti, jaunas radošas sadarbības?
21. un 22. septembrī Šopena mūziku izpildīšu koncertos Valgā un Polvā Igaunijā. Tam sekos koncertizrāde «Sudraba laikmets mūzikā un dzejā», ko gatavojam kopā ar aktieri Ģirtu Krūmiņu un kas 30. septembrī notiks vietā, kur vēl nekad neesmu spēlējis - Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē. Tā ir neliela zāle, bet ar ļoti labu akustiku. Savukārt 14. oktobrī Latgales vēstniecībā “Gors” man būs koncerts kopā ar Jaunā Rīgas teātra aktrisi Čulpanu Hamatovu - tā būs poētiska izrāde, dzeja un mūzika. Domāju, ka tas būs īpašs un aizkustinošs vakars. Iespējams, šajā rudenī būs kaut kas vēl, un es ļoti ceru, ka viss īstenosies vislabākajā veidā.
Jūsu koncertu grafiks ir tik piesātināts, programmas - tik dažādas. Kur smeļat enerģiju, lai to visu sagatavotu un izpildītu vienmēr augsti profesionālā līmenī?
Esmu sapratis, ka visvairāk enerģiju man dod ģimene, mani vismīļākie cilvēki. Katrīna mani ļoti iedvesmo, viņai vienmēr ir daudz radošu ideju. Tas ir fantastiski, kā cilvēku saskarsme spēj abpusēji iedvesmot un atklāt katram sevī vislabākās īpašības. Un cik daudz mēs vēl nezinām par sevi, savu garu un dvēseli! Jo katrs cilvēks ir kā neizsmeļams avots, vesela pasaule, un, kad divas pasaules satiekas, rodas brīnums! Tas jau arī padara mūsu dzīvi interesantu, skaistu un piepildītu, un tāpēc katra jauna satikšanās un sadarbība ir unikāla un brīnišķīga.
Cik stulbi ir karot un nogalināt… Tā ir tikai nāve un klusums. Nekā vairs nav. Tāpēc mums vajag prast novērtēt un cienīt iespēju būt līdzās, jo tā ir dzīves visskaistākā puse. Ja agrāk daudzas lietas uztvērām pašsaprotami, tad tagad, redzot, kā cilvēki karā zaudē gandrīz visu, mēs varam novērtēt, cik bagāti patiesībā esam. Jo kur tad slēpjas īstā bagātība? Tas ir cilvēks pats, un viņa dzīvībai ir bezgala liela vērtība.
Ieskats koncertprogrammā: Šopena skaņdarbi Andreja Osokina izpildījumā:
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
