Jānis Skanis: Mīlēt, saprast un piedot

«Man vairs nevienam nekas nav jāpierāda, man vairs nav sevi kaut kā īpaši jāapliecina. Šis ir tas brīdis, kad varu darīt to, kas man patīk. Tas ir līdzīgi kā ar mazbērniem – ja bērni mums ir jāaudzina, ir jāstrādā un par viņiem jārūpējas, tad mazbērnus mēs varam vienkārši mīlēt. Tā man šodien ir ar teātri – es daru tikai to, kas man patīk, es mīlu to, ko daru, un tas mani dara laimīgu,» saka tautā mīlētais teātra aktieris Jānis Skanis.
AKTIERIS Jānis Skanis šajā rudenī, kā pats saka, ir iesaistījies absolūti neprātīgā avantūrā – spēlēt skaistas lomas divās izrādēs, kam pirmizrādes ieplānotas ar vienas dienas starpību ©dm

Šajā rudenī viņš, kā pats saka, ir iesaistījies absolūti neprātīgā avantūrā - spēlēt skaistas lomas divās izrādēs, kam pirmizrādes ieplānotas ar vienas dienas starpību.

Ceturtdien, 29. septembrī, Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē pirmizrāde gaidāma ukraiņu dramaturģes Marinas Smiļanecas ģimenes drāmai «Suņa māja» (2019), kas ir ukraiņu režisores Larisas Semirozumenko debija šajā teātrī, bet sestdien, 1. oktobrī, pirmizrāde plānota Mūzikas un drāmas telpā «OratoriO» (Sporta 2 kvartālā, ieeja no Hanzas ielas) - tur režisore Rēzija Kalniņa pēc amerikāņu autora Alberta Ramsdela Gērnija lugas «Silvija» (1995) motīviem iestudējusi komisku drāmu «Viņa-Viņš-Viņa?».

Divas pirmizrādes vienā nedēļas nogalē. Tā reti gadās.

Jā, un tā nav laba prakse. Bet ko darīt, ja aktierim piedāvā skaistu lomu vienā lugā un skaistu lomu otrā? Nu, pasaki, kā tu vari atteikties? Jā, tas ir aktiera neprāts. Vispirms man vasarā piezvanīja Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba un piedāvāja ļoti interesantu darbu, ko tad vēl tikai plānoja veidot režisore Larisa Semirozumenko no Ukrainas. Atceros, kā direktors telefonsarunā iepauzēja un tad teica: «Jāni, tu tikai neapvainojies, bet tu būsi… suns.» Es sāku smieties un jautāju, vai tā būs dzīvnieku ludziņa. Izrādās, nē, tas ir stāsts par cilvēkiem, par cilvēku savstarpējām attiecībām. Es izlasīju lugu, un man tā ļoti iepatikās.

Par ko stāsta «Suņa māja»?

Stāsts ir par trīs brāļiem, kuri pazaudējuši saikni cits ar citu. Tas, kas viņus joprojām vieno, ir tēva mājas un vecais suns Kubiks. Tēvs ir nomiris, un brāļi atgriežas savās dzimtas mājās, savā ciemā. Kā nu katram viņiem dzīve ir veidojusies… Viņi ir izgājuši pasaulē, kas nav viņus pieņēmusi, kas nav pret viņiem bijusi labvēlīga un dāsna. Viņi ir cīnījušies pa dzīvi, un šī cīņa ir izveidojusi atskabargainus raksturus. Brāļi atkal ir sanākuši kopā un lemj par savu tālāko dzīvi. Un viņiem līdzās ir vecais suns, kurš, gan pēc autores, gan režisores domām, ir kā mājas sargs, mājas gars, dvēsele. Sauciet kā gribat. Viņš ir redzējis visu, kas šajā mājā ir noticis, un viņš redz, uz kurieni tas viss aizvedīs… Viņš ievada un noslēdz izrādi.

Kad jau bijām sākuši strādāt pie «Suņa mājas», man piezvanīja režisore Rēzija Kalniņa, sakot, ka viņai man ir viena skaista loma stāstā par… suni. Amerikāņu autora Alberta Ramsdela Gērnija lugā «Silvija», kas, starp citu, savulaik bija iestudēta Dailes teātrī, un Rēzija pati ir spēlējusi to suni. Redz’, kā ir aktieriem - ja, spēlējot kādā izrādē, tev nav bijusi iespēja kaut ko līdz galam pateikt, tas paliek kā skabarga. Un, lai to skabargu dabūtu ārā, pašam vajag to darbu uztaisīt - tieši tā, kā tu to esi redzējis un jutis. Šī izrāde ir zināmā mērā Rēzijas «skabarga». Man ar Rēziju jau bijusi ļoti laba sadarbība - Šona Grenana lugā «Tagad un tad», kas arī iestudēta Mūzikas un drāmas telpā «OratoriO». Es jūtu Rēziju, un viņa acīmredzot jūt mani. Šajā izrādē man ir brīnišķīgi partneri - Esmeralda Ermale, mana mūža mīlestība jau no jaunības laikiem, kad kopā spēlējām TV uzvedumos; man ir ļoti patīkami satikties ar Dailes teātra jauno aktrisi Aneti Krasovsku - man patīk, ar kādu interesi un krampi viņa strādā; man ir ļoti interesanti satikties arī ar manu vienaudzi Andri Morkānu, kurš pēc divdesmit gadu ilgiem klejojumiem pa pasauli ir atgriezies teātrī - ir interesanti vērot, kā strādā aktieris, kurš tik ilgi nav bijis uz skatuves, lai gan teātra norisēm ir sekojis. Bet vispār - jā, es tagad esmu zināmās sprukās, skrienot uz mēģinājumiem no viena teātra uz otru.

VAJADZĪGS. «Atkal atgriešanās pie aktiera būšanas, pie aktiera maizes ir brīnišķīga. Tā ļauj man dzīvot un apzināties, ka vēl esmu dzīvs. Tā ļauj man just, ka vēl esmu vajadzīgs režisoriem, saviem partneriem un arī skatītājiem,» saka skatītāju mīlētais aktieris Jānis Skanis / Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Nacionālais teātris un «OratoriO» jau nav tālu viens no otra.

Tas ir mans vienīgais mierinājums. Paldies dievam, ka abās izrādēs ir dublējošais sastāvs. Izrādē «Viņa-Viņš-Viņa?» es dublējos ar Juri Kalniņu, Esmeralda - ar Zani Jančevsku, un Anete Krasovska dublējas ar jauno aktrisi Lauru Erdlāni. Savukārt izrādē «Suņa māja» es dublējos ar Ģirtu Jakovļevu. Pārējās lomās ir Egils Melbārdis, Romāns Bargais, Uldis Siliņš, Jana Ļisova vai Elizabete Skrastiņa.

Un par ko stāsta «Viņa-Viņš-Viņa?»?

Stāsts ir it kā par suni, bet ne par suni. Par divu cilvēku attiecībām. Par mīlestību. Par to, kas notiek, kad bērni izaug, aiziet savā dzīvē un «ligzda» paliek tukša. Tas ir brīdis, kad tu pēkšņi saproti, ka dzīve paiet, viss izslīd no rokām. Ģimene faktiski ir uz šķiršanās robežas, un abiem ir jāsaprot, kuras tad ir tās jaunās vērtības, pie kurām turēties. Un tad ienāk suns… Būtisks ir tas pagrieziena punkts, kad beidzot ieraugām, sadzirdam viens otru, bet galvenais - paši sevi. Stāsts par to, cik svarīgi ir mīlēt, saprast un piedot. Šie vārdi ir dominējoši gan vienā, gan otrā izrādē. Un tie ir vārdi, ar kuriem arī pats šodien dzīvoju.

Mīlēt, saprast un piedot?

Jā. Es uzskatu, ka «lielos vilcienos» mans aktiera mūžs ir beidzies. Atceries, jau pirms vairākiem gadiem tev stāstīju par savām sajūtām - ka jūtos kā vecs zaldāts, kurš, pārnācis no karadienesta, ar savu tukšo mugursomu soļo uz mājām, kuru nav… Un šī atkalatgriešanās pie aktiera būšanas, pie aktiera maizes ir brīnišķīga. Tā ļauj man dzīvot un apzināties, ka vēl esmu dzīvs. Tā ļauj man just, ka vēl esmu vajadzīgs režisoriem, saviem partneriem un arī skatītājiem. Un galvenais - man vairs nevienam nekas nav jāpierāda, man vairs nav sevi kaut kā īpaši jāapliecina. Šis ir tas brīdis, kad varu darīt to, kas man patīk. Tas ir līdzīgi kā ar mazbērniem - ja bērni mums ir jāaudzina, ir jāstrādā un par viņiem jārūpējas, tad mazbērnus mēs varam vienkārši mīlēt. Tā man šodien ir ar teātri - es daru tikai to, kas man patīk, es mīlu to, ko daru, un tas mani dara laimīgu. Lai arī - tas nav viegli. Ja arī pats nejūtos vecs, to parāda mans spogulis, kurā gan cenšos neskatīties. To pasaka arī mans ķermenis. Pat ja domāju, ka varu skriešus uzskriet pa kāpnēm līdz piektajam stāvam, tad, mēģinot tā darīt, beidzamie pakāpieni jāpieveic bezmaz vai rāpus, jo savus spēkus esmu pārvērtējis. Bet, zini, kā es domāju: katram vecumam ir savi plusi un, protams, arī savi mīnusi. Un arī šajā vecumā ir kaut kas labs un skaists, jo tu paliec kā… rudens. Jā, rudenī ir auksti, līst lietus, ir peļķes un dubļi, bet zini, kāpēc man patīk rudens? Jo rudenī debesis ir skaistas, ar mākoņiem. Ūdeņi paliek dzidri, un var redzēt līdz dibenam. Kokiem nokrīt lapas, un var redzēt tālu, tālu… Tā ir tāda grafiska tīrība un skaidrība, un tas ir tas skaistums. Tāpat ir vecumā - daudz kas ir kļuvis skaidrāks un dzidrāks, tas atbrīvo no kaislībām un sirdēstiem un ļauj skatīties uz horizontu un ieraudzīt visu tālāk un plašāk. Un šis brīdis, kad man ir divas jaunas un skaistas lomas praktiski vienlaicīgi, arī ir sava veida skaistums, jo tā ir manas šā brīža varēšanas pārbaude - vai es to varu vai nevaru. Jā, tas ir izaicinājums, bet katrs izaicinājums ļauj…

…justies atkal dzīvam?

Jā. Un tas ir jāpieņem, ka teātrī tā notiek - vai nu tev ir tik daudz darba, ka gāžas pāri galvai un tu esi ārprātā, vai nav nemaz. Ir tikai divi varianti. Teātrī reti kad ir citādi.

Un, kad darba nav nemaz, tad jau arī esi ārprātā.

Jaunībā to izjūt trakāk. Protams, arī manos gados tādi brīži nav patīkami, bet… Kovida pandēmija man iemācīja tādus brīžus pat izbaudīt. Es izlasīju ļoti daudz grāmatu, noskatījos filmas, ko biju gribējis, bet nebiju redzējis. Man beidzot bija laiks domāt, kas faktiski mūsdienās ir milzīgs deficīts. Tas bija laiks, kad varēju apstāties un padomāt, satikt sevi. Parunāties ar sevi. Mēs jau ikdienā drusku bēgam no šādas satikšanās ar sevi, vienmēr meklējam un atrodam, ar ko aizpildīt laiku, lai tikai nepaliktu divatā ar sevi un neieraudzītu, kādi mēs patiesībā esam. Baigi dīvaini, bet vienmēr, kad notiek kaut kādi grūtumi, kad tu nonāc ēnu ielejā - Bībelē viss par to ir aprakstīts -, tu iegūsti arī kaut ko pozitīvu. Tas pats karš Ukrainā… Tas ir šausmīgi, ka mirst bērni, ka cilvēki tiek nogalināti, bet - ukraiņi beidzot sevi ir apzinājušies kā tautu! Nav svarīgi, viņi runā krievu vai ukraiņu valodā, viņi visi uzskata sevi par ukraiņiem, un tas ir nenovērtējami - apzināties sevi kā tautu. Viņi būs Eiropas Savienībā, viņi ir iemācījušies karot, par sevi pastāvēt, viņi ir apzinājušies sevī drosmi stāties pretī «neuzvaramajai» Krievijas armijai, jo - viņus vieno tautas gars! Bet galvenais, esot ēnu ielejā, ir ticēt, ka tu no tās iziesi gudrāks, labāks un kaut ko jaunu iemācījies. Nu, tādas man pārdomas, tādas veca cilvēka vāvas. Tā arī uzraksti.

ATVĒRTIES BEZNOSACĪJUMU MĪLESTĪBAI. Kad klēpī ielec atklāsme, nebaidies būt tu pats! Atveries beznosacījumu mīlestībai, nebaidies no instinktiem un ļauj sev būt! Būt tādam, kāds patiesi esi. Jānis Skanis izrādē «Viņa-Viņš-Viņa?» Mūzikas un drāmas telpā «OratoriO». Pirmizrāde - sestdien, 1. oktobrī / Laura Šūlmeistere

Saucot sevi par vecu cilvēku, izklausās, ka tev ir vismaz deviņdesmit gadu…

Man ir pārejas vecums. Atceries, kā skolā padsmit gados čaļi sevi sauca par večiem, bet meitenes - par vecenēm. Tagad, šajos gados, dzirdu savus vienaudžus saucam sevi par puikām un sievietes - par meitenēm. Tad nu man tagad ir tas pārejas vecums, kad nevaru saprast, vai esmu vēl vecis vai jau puika…

Tikmēr tavs suņu puika Arčibalds ir ticis pie jaunas draudzenes - suņu meitenes Džesas. Izstāsti, lūdzu, Džesas stāstu.

Man ir bijuši ļoti daudzi suņi, arī tagad ir divi. Un zini, ko es esmu sapratis? Nevis cilvēks izvēlas sev suni, bet suns atnāk pie cilvēka tieši tad, kad viņam to visvairāk vajag. Tas ir tik savādi. Jā, mums bija suņu puika Arčibalds, ko paņēmām no «Ulubeles», un vienā brīdī man bija sajūta, ka viņam ir garlaicīgi, ka mums vajadzētu otru sunīti. Aizbraucām uz dzīvnieku patversmi «Ķepu ķepā» un mums tur iedeva smuku suņu meiteni. Tikai, kad Džesa jau bija pie mums, uzzinājām, ka viņa ir tā suņu meitene, kurai ķēde bija ieaugusi kaklā - no tā, ka viņa gandrīz divus gadus bija turēta tikai pie ķēdes. Drausmīgi traumēta sunīte, vēl no daudz kā baidās. Sākumā viņa pat nemācēja arī skriet, nu jau gan lēkšo pa sētu. Viņa pie mums ir jau vairāk nekā gadu. Džesai visu mūžu ir pietrūcis cilvēku mīlestības, un tagad viņa grib, lai viņu visu laiku glauda. Es viņu glaudu vispirms ar vienu roku, kad roka piekūst, tad ar otru. Un viņai visu laiku ir par maz. Bet tā ārprātīgā mīlestība, ko viņa mums dāvā… Tāpēc jau es saku, ka suns cilvēkam tiek iedots, lai viņš neaizmirstu, ka kāds viņu ļoti, ļoti mīl un ka viņam šāda beznosacījumu mīlestība ir jādāvā arī citiem.