Zemgales piedāvājums zelta rudens baudīšanai

Kam apnikusi vispirms automašīnu un pēc tam cilvēku rindošanās un spaidīšanās, kā arī ēdināšanas  u.c. pakalpojumu cenas oktobra pirmo nedēļu nogalēs Siguldā, tie nevilsies, mainot savu tradicionāli vertikālo orientāciju uz ceļojumu pa plakano Zemgali līdz pat Lietuvai.
123 LATI ir bijusi cena, par kādiem pašvaldība pārdevusi grūstošu mūri jeb liecību par savulaik tajā vietā bijušu pili ©Arnis Kluinis

Šajā reizē pārlūkosim ceļa posmu no Jelgavas Latvijā līdz Žagarei Lietuvā un atpakaļ. Ja ceļojums sākas Rīgā vai caur Rīgu, tad jārēķinās, ka līdz Žagarei caur Jelgavu jānobrauc 90 km. Tas būtu ceļa mērķis, bet ceļojuma mērķis ir pēc iespējas mazāk atrasties automašīnā un vairāk jeb ilgāk - kultūrvēsturiskos un dabas objektos gan telpās, gan ārtelpā. Taisnākais asfaltētais ceļš no Jelgavas uz Žagari ved caur Tērveti - Zemgales līdzenumā pārsteidzošu pauguraini, kur tieši tāpēc kopš senlaikiem risinājušies latviešiem būtiski notikumi un tagad ierīkots dabas parks, kura piepildījums ar cilvēkiem mēdz dublēt Siguldu. Tāpēc ir priekšlikums Tērvetē neapstāties un doties tālāk līdz Žagarei kaut vai tāpēc, ka valsts robežas šķērsošanai ir savs šarms arī tad, ja tā ir Latvijas robeža ar Lietuvu.

Muiža pie muižas, valsts pie valsts

Žagarē tagad ir radīts pietiekami solīds apmeklējuma objekts, ar kuru tūlīt iepazīstināsim, bet rūpīgāka ielūkošanās uzziņās ļautu Žagarē un ap to pavadīt visu dienu, kuras garums oktobrī jau ierobežots. Ja aprobežojamies tikai ar Žagares muižas apskati, tad iespējams atgriezties Jelgavā ar līkumu caur Vilci un Eleju, kuras muižas parkā sajūtama pēdējos gados tur ieguldītās naudas smarža un nav zudušas cerības uz muižas palieku atdzimšanu pievilcīgā un pamanāmā veidojumā, kas vēl nav saucams vārdā.

Eleja nebūt nav vienīgais iespējamais pieturas punkts, metot cilpu no Jelgavas līdz Žagarei un atpakaļ. Jelgavas novada tūrisma organizatori uzskaita vismaz vēl septiņas vietas, kur iespējams pa mazu ceļa gabaliņu no galvenā ceļa iegriezties un uzkavēties bez šausmināšanās par bojā ejošām kultūras, arhitektūras un dabas vērtībām. Vienkārši alfabētiskā secībā skaitot, tā ir Abgunstes muiža, Berķenes muiža, Blankenfeldes muiža, Lielplatones muiža, Lielvircavas muiža un Vircavas muiža, kā arī Vilces muiža. To apraksti pieejami internetā, ļaujot izvēlēties, kas katram ceļotājam vairāk interesē, vairāk pa ceļam utt.

Par šeit uzskaitīto un vēl citu objektu atgriešanu cilvēkus iepriecinošā kondīcijā jāpateicas Eiropas Savienības dāvinājumiem un Latvijas amatpersonu, īpašnieku, zinātnieku u.c. entuziastu pūliņiem šos dāvinājumus pieņemt. Tas pats attiecas uz Lietuvu un Žagari tai skaitā. Par ļoti būtisku nosacījumu ES dāvanu saņemšanā ir pasludināta ES dalībvalstu pārrobežu sadarbība, kas konkrētajā gadījumā saāķējusi Žagari ar Eleju. Tāpēc Neatkarīgā var apliecināt šonedēļ notikušu Jelgavas pilsētas un novada tūrisma organizatoru vizīti Žagarē un viņu Lietuvas kolēģu braucienu uz Eleju. Tā, lūk, “projekts Nr. LLI 444 “Jaunu ilgtspējīgu risinājumu integrācija kultūras mantojumā/ NovelForHeritage” tiek realizēts Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) Interreg V-A Latvijas - Lietuvas pārrobežu sadarbības programmā” .

Mainām latviešu kūkas pret lietuviešu desām

Pateicoties ES atbalstam, veidojas ne tikai apskatāmie objekti, bet arī cilvēku attiecības un informācijas aprite. Lietuvas tūrisma organizatori Neatkarīgajai apliecināja, ka šādas sadarbības dēļ viņi tagad var saviem Žagares pils apmeklētājiem ieteikt turpināt ceļu tālāk 22 km līdz Tērvetei un nobaudīt arī bulciņas/kūciņas, kas Latvijā gardākas kā Lietuvā. Uz šādiem vārdiem viņus uzvedināja uz ES rēķina Elejā uzklātais kafijas galds. Atdarījām šo laipnību ar vārdiem, ka Lietuvā prot taisīt garšīgākas desas nekā Latvijā.

LAICĪGAIS SKAISTUMS. Žagares muižas īpašumtiesības pareizticīgajiem krieviem novērsušas muižas pils padarīšanu par katolicisma simbolu krātuvi / Arnis Kluinis

Vēlajos padomju laikos Lietuvas Žagare Latvijā bija izslavēta kā vieta puspelēkam tirgum, kur iespējams dabūt tolaik deficīto vieglo automašīnu tikpat deficītās rezerves daļas. Ja kāds viņa automobilim vajadzīgās rezerves daļas Žagarē tomēr nedabūja, tad vajadzēja pacensties nopirkt Lietuvā vismaz desas, kādas Lietuvā pārsvarā bija, kamēr Latvijā - nebija. Produktu garša šo produktu neesamības gadījumā atvirzījās tālākā plānā. Ar sviestu bija tāpat, kā ar desām.

Tagadējos laikos Žagarē auto rezerves daļu tirgus nomainīts ar ķiršu festivālu, kura ietvaros notiek putnubiedēkļus skaistuma konkurss. Atzīsim šādu pavērsienu par asprātīgu, elegantu utt., bet mazpilsētas ekonomikas problēmas risināt nespējīgu. Žagare atstāj bēdīgāku iespaidu, nekā līdzīgas pilsētiņas caurmērā Latvijā, lai gan tūlīt jāatrunājas, ka pietiekami cītīga salīdzināmo objektu meklēšana droši vien novestu līdz pretējiem piemēriem. Neapstrīdams arguments, ka ziedu laiki Žagarei tomēr aiz muguras, ir depopulācijas līkne no 11,9 tūkstošiem iedzīvotāju 1914. gadā līdz 3,2 tūkstošiem pagājuša gadsimta 70. gados, 2,6 tūkstošiem Lietuvas Republikas atjaunošanas brīdī un 1,3 tūkstošiem pašlaik. Tagadējā Lietuvas valsts un ES naudas ieguldīšana Žagares pils uzpucēšanā līdz publiskam objektam traktējama kā apstiprinājums Zīgmunda Freida mācībai par bezapziņas varu, kas konrētajā reizē liek atjaunot pili, it kā tādējādi varētu atgriezties pagātnē - pils ziedu laikos, kad Žagares iedzīvotāju skaits gāja uz augšu kā rauga mīkla. To pašu var pateikt daudz pieticīgākos ekonomikas terminos, ka valstij jātērē nauda depresīvos laikos un depresīvās vietās.

Žagares muižas tagadējā pils uz veciem pamatiem celta drīz pēc 1857. gada, kad kāds no Krievijas muižniecības ciltsrakstos gadsimtu garumā minētajiem Nariškiniem atpircis muižu no tāpat slavenajiem Zubuviem, no kuriem viens bija pratis kļūt par Krievijas imperatores Katrīnas II mīļāko un konvertēt šo mīlestību zemes īpašumos, kādi atbrīvojās līdz ar Polijas valsts likvidēšanu 1795. gadā. Nākamajā paaudzē īpašumi pārgāja pie tobrīd apsviedīgākiem cilvēkiem, kuri patiešām spēja uzturēt ļoti iespaidīgu Krievijas ekonomikas pieauguma tempu 19. gadsimta otrajā pusē, līdz tas ieveda pasaules kara strupceļā.

DAUDZ VISA KĀ: viens no stendiem Žagares muižā iemieso stilu, kā tur veidota visa ekspozīcija / Arnis Kluinis

Ēkas glābšanai izmantots viss, viss, viss

Karš bija praktiski vienīgais veids, kā varēja rasties gan Latvijas, gan Lietuvas valstis to tagadējajos veidolos. Identiski bija arī veidi, kā šīs valstis spēja uzturēt kara laikā mazāk cietušas pilis pēc to veco īpašnieku padzīšanas. Tajās tika iemitinātas skolas ar tendenci pārtapt par internātiem un tālāk par bērnunamiem, tāpat arī slimnīcas, kas Otrā pasaules kara laikā saucās hospitāļi, dažnedažādi slimnīcu un sanatoriju hibrīdi un telpas administratīvu funkciju veikšanai. Žagares pils visu šo pielietojumu karuselī noturējusies apaļus simts gadus līdz 2013. gadam, kad sākusies tās atjaunošana publiskai apskatei, kas tagad jau iegājusi rutīnā.

PIF UN PAF: Žagares pils kā mednieku trofeju izstāde / Arnis Kluinis

Žagares pils piedāvājums veidots pēc principa no visa pa druskai: gan daudz, daudz, daudz dzīvnieku izbāzeņu, kuru pietiekot, lai mednieki gar tiem trītos visu dienu, gan pils, Žagares un visas Lietuva vēstures lappuses, gan iepazīstināšana ar vietējo floru, faunu un minerāliem dolomīta izskatā, gan mākslas darbi... Un tā visa pasniegšana pēc iespējas digitalizētās formās, riskējot nonākt līdz jautājumam, kāpēc jābrauc uz Žagari redzēt to pašu, ko iespējams ieraudzīt savās mājās datora vai telefona ekrānā. Bet šo defektu pils iekārtotāji uzskata par efektu, ka viņu viesi pie viņiem jūtoties kā mājās.

KŪFALTS UN KOKI, kas vecākie parkā - kurus viņš pats stādījis / Arnis Kluinis

Ļoti būtisku akcentu ekspozīcijas veidotāji likuši uz to, ka pils parku Nariškinu gaumei projektējis viesmākslinieks Georgs Frīdrihs Ferdinands Kūfalts (Kuphaldt, 1853-1938), Rīgas dārzu un parku veidotājs no 1880. līdz 1914. gadam. Viņa dzīve un darbs kā radīti tam, lai viņa pēcpēcpēctečiem 21. gadsimtā būtu ērti pamatot Latvijas un Lietuvas sadarbību ES finansētos projektos. Parks ap pili tiek tiešām plašs un joprojām lielu augu daudzveidību saglabājis, lai gan daudz kas no tās zudis un tagad atkal tiek atjaunots.

Elejas bēdu stāsti

Elejas pils pārstāv bēdīgāku tipveida variantu piļu liktenim tajā laika posmā, kas sākās līdz ar Pirmo pasaules karu. Proti, pili līdz ar daudzām citām pils kompleksa ēkām nodedzināja, t.i., ienaidniekam neatstāja krievu armija, kad tā 1915. gadā muka no vācu ofensīvas. Pēc Latvijas Republikas izveidošanas muižas paliekas izmantoja par būvmateriālu ieguves vietu zemnieku saimniecību celšanai.

SEŠDESMITIE + DIVDESMITIE: pagājušā gadsimta 60. gadu stila estrāde glābj nupat, tātad 21. gadsimta 20. gados uzcelto izstāžu zāli no pārmetumiem, ka šī zāle uzcelta nekurienē, kur apmeklētāju nebūs principā / Arnis Kluinis

Pils palieku paliekas Jelgavas novada pašvaldība 2013. gada sākumā par 123 latiem pārdeva Ingrīdai Ansonei, kura jau iepriekš bija nopirkusi divas no 1915. gada postīšanas un vēlākām briesmām izglābušās pils kompleksa ēkās. Viena no tām 19. gadsimta sākumā bija uzcelta muižas teātra vajadzībām (unikāla ēka Latvijas teritorijā!) un pēc visdažādākajiem vēsturiskajiem kūleņiem pastāvēja kā vietējais kultūras nams, kas tagad pārcelts uz citurieni. Otra ēka esot bijusi muižas pārvaldnieka, kā arī viesu (kavalieru) mītne, bet nesenākos laikos skola un galu galā parasta dzīvojamā ēka.

Elejas kā depresīvas vietas stutēšana ar bērnunamu arī ir notikusi un joprojām turpinās, bet citās ēkās, lai dotu darba vietas tiem, kam pietrūcis auglīgās Zemgales zemes.

VĀCISKAIS SKAISTUMS: Latvijas valsts tika radīta uz vāciskuma nīšanas viļņa, ko vismaz Elejas parkā nākas noplacināt ar vācu baroneses tēlu / Arnis Kluinis

Naudas smarža pievilina naudu

Privatizētās ēkas līdz I. Ansonei nonāca pa īpašumtiesību līkloču takām vairāk nekā divdesmit gadu garumā, kuras Neatkarīgā ir attēlojusi 2012. gada 24. jūlija publikācijā “Riņķa dancis Elejas muižā”. Tātad kopš tā laika vēl 10 gadi pagājuši. Tiesības viņai palikušas šobaltdien un to izpausmes divas. Pirmkārt, ēkām uzlikti jauni jumti, zem kuriem tās varētu vēl gadiem ilgi stāvēt, pat ja nekas labāks ar tām nenotiktu. Otrkārt, ēkas iežogotas kā būvobjekts, radot ticamību, ka pēc 100 neizpildītiem solījumiem ēkas atjaunot, ja saskaita arī solījumus, kādus devuši īpašnieki jau pirms I. Ansones, 101. solījums tikšot izpildīts ja ne šoruden, tad noteikti nākamajā pavasarī. Tieši tagadējo solījumu par visai ticamu sarunā ar Neatkarīgo atzina Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes (pēc vecā stila Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas) Zemgales reģionālās nodaļas vadītāja Elvīra Mantrova.

Par netiešu, bet varbūt tomēr izšķirošu palīdzību privātīpašniecei var lepoties Jelgavas novada pašvaldība, kas kopš 2014. gada nodrošinājusi naudas plūsmu uz Elejas parku, kurā tagad jūtama naudas smarža.

KO VAR CELT, TOVAR NEST: Latvijas sabiedrība ar Eiropas valstu nodokļu maksātāju palīdzību spējusi atjaunot ja ne Elejas pili, tad vismaz namiņu, kur pils īpašnieku kādreiz dzēruši tēju / Arnis Kluinis

Jelgavas novada pašvaldības Projektu nodaļas vadītājas vietniece Anita Škutāne uzskaitīja, ka:

- 2014.-2016. gadā parkā un tā popularizēšanai ieguldīti 293,3 tūkstoši eiro, no kuriem ES devusi 212 tūkstošus;

- 2018.-2020. gadā parkā vai saistībā ar parku apgūti 208 tūkstoši eiro no kopā 692 tūkstošu eiro projekta, no kura savas daļas dabūjušas arī Koknese Latvijā un Rokišķi un Pasvale Lietuvā;

- pašlaik līdz 2022. gadam apguves procesā 851 tūkstotis eiro, kas jādala apmēram uz pusēm ar lietuviešiem.

Atliek pārlūkot Elejas parku minifogalerijā un cerēt, ka caur to sajūtamā naudas smarža spēs pievilināt ne vien tūristus, bet arī nākamo naudu pat no privātām kabatām.