Mēs zinām, ko jūs grozīsiet aizejošajā nedēļā

Pierādījās, ka latvju bāleliņiem Mēness aptumsums nav vienīgais bīstamais – iestājās daļējs Saules aptumsums un noplīsa whatsapps, nobira bijušā “Latteļakoma” internets, lielai daļai pazuda korķuviļķi, kā arī notika citas šausminošas lietas. “Kā nu būs būt, ko mums tagad darīt?!” bez whatsappa, interneta un korķuviļķa palikušie izmisumā vērsās pie debesu augstākajiem spēkiem. Nošķinda zibens, nogranda pērkons, un atskanēja barga balss: “Mazāk bildītes ar Saules aptumsumu visiem sūtīt, tad nekas neuzkārsies!”
©Neatkarīgā

Uz savu pēdējo sēdi sanāca 13. Saeima, kas tajā plānoja pieņemt vēl virkni likumu, taču ne jau tas radīja lielākās bažas. “Atkal kāds mēģinās par piemiņu paņemt durvju kliņķi, galda kāju, krēsla polsterējumu, poda skalojamo kasti vai vismaz noplēst aizkara stūri, bet pēc tam atstāt uz sienas ķēpājumus “Šeit bija Koļa Kabančiks”, “I’ll Be Back. Artusnis”, “Atis mīl Ramonu” un tamlīdzīgi - zinām mēs viņus…” drūmas priekšnojautas māca Saeimas ēkas apsaimniekotājus. “Labi, ka vismaz tas tur galvā sistais aizvācies uz Spāniju vai kur tur, citādi ne tādus brīnumus vien mēs te redzētu…”

Taču 13. Saeimas pēdējā sēde aizritēja apbrīnojami rāmi. Spīkermūrniece atskatījās uz parlamenta paveikto, atzīmēja pieņemtos būtiskos lēmumus par valsts drošību un energokrīzes risināšanu, kā arī mēģināja saskaitīt, cik sejpurņu deputāti nomainījuši kovida laikā un cik kurš reizes devies nošpricēties, taču tas gan viņai neizdevās. “Droši vien, ka bija arī kļūdas, tomēr izdarīts ir ļoti, ļoti daudz, bet vēl vairāk nav izdarīts, un tieši par to tautai būtu jābūt vispriecīgākajai, ka nekas izšķirošs nav sagāzts,” uzsvēra Spīkermūrniece, pateicās visiem par darbu un devās pie Saeimas nama atklāt simtgadīgu pieminekli vai kapliču, bet varbūt sarkofāgu, iespējams, ka pat mauzoleju, taču mediji rakstīja, ka veltījuma plāksni. Pie tā arī visi palika.

Pa to laiku Saeimā palicēji kaut kā nebūt beidzot bija salipinājuši savu trīskājaino tabureti, tas ir, koalīciju. Kariņpapam dīvainā kārtā bija pielēcis tas, kas jau sen bija skaidrs pat tantei Froņai no Zabļedovkas un traktoristam Jankam no Mazpisāniem, proti, ka pingvīni ar leduslāčiem nekopojas, tāpēc progresīvie atstājami aiz valdības borta. “Bet varbūt mēs viņiem varētu iešķiebt vienu maziņu, pavisam mazmazītiņu ministra ķeblīti, ko? Tādu pavisam pieticīgu, kaut kur valdības mājas pašā stūrītī, kaut vai pie atejas, a? Mēs varētu ar viņiem parakstīt speciālu vienošanos, kādu sadarbības memorandiņu vai memorandumdumiņu,” lūdzošām acīm topošās koalīcijas virzienā vērās “Jaunās Jenotības” pārstāvji. “Nē! No! Nein! Nicht! Nafig!” strikti teica topošā koalīcija. “Un punkts! Nekāda komata.”

Nebija vēl aizvērušās durvis aiz trīs partiju sanāksmes telpas, tās dalībnieki nebija tikuši līdz garderobei un uzpīpējuši miera pīpi, saltu vai aikosu, vēl nebija nožuvusi tinte uz parakstītās vienošanās, kad glīti safrizētais progresīvo Briškenškickens jau stāvēja LTV “Kovidorāmas” kameru priekšā un stāstīja, ka nekādā gadījumā valdībā neieņems jaunākā brāļa Antiņa lomu, tādēļ labāk kā antiņi pozicionēsies opozīcijā. Ļaunas mēles melsa, ka Briškenškickenam LTV gaiteņos jau esot iekārtota saliekamā gultiņa, kurai blakus izveidots sanitārais mezgls un nolikta zobubirste ar bārdas skuvekli, lai viņu varētu televīzijā rādīt diennakts režīmā, taču tie bija nekrietni meli - vismaz seriālā “Mīlas viesulis”, laika ziņās un pasaules čempionāta daiļslidošanā atkārtojumos Briškenškickens nebija manāms.

Trīspartijas nepagurušas strādāja pie sadarbības memoranda projekta, kurā jaunie jenoti par varītēm, paklusām un pa sānu durvīm, slēpjot to zem pseidonīma un skatuves vārda, mēģināja iebīdīt arī vienošanos par civilās savienības regulējuma noteikšanu. Lielākiem burtiem gan bija rakstīts, ka uzdevums ir nodrošināt efektīvu, stabilu un profesionālu valdības darbu sabiedrības interesēs līdz pat 14. Saeimas pilnvaru termiņa beigām, kā arī paģērēts uzņemties atbildību par valsts attīstību un tautas labklājību, kā arī valsts drošības stiprināšanu, ekonomikas izaugsmi un sociāli taisnīgas, iekļaujošas sabiedrības attīstību. “Vai gan kādam var būt iebildumi pret iekļaujošas sabiedrības attīstību?!” uz saviem partneriem triumfāli pavērās jaunie jenoti.

Partneri gan garumgaro memorandumduma tekstu vēl nebija izlasījuši, jo viņiem bija citas rūpes. Piemēram, nacionāļi pauda bažas par jauno jenotu piedāvāto proporcionalitāti atbildību sadalē, jo pastāvēja aizdomas, ka viņiem grasās noskaust kādu ministra amatu. Pēc nacionāļu aprēķiniem, viņiem Ministru kabinetā pienāktos nevis 4 krēsli, bet 4,13 vai pat 4,33 krēsli, turklāt ar visu atzveltni, un līdzīgās domās bija Liepājas Pīlēna apvienotie vecie vēži jaunajā kulītē jeb AP, tāpēc amatu sadale draudēja ieilgt.

Taču bija lietas, kas nemainījās, pastāvēja mūžam mūžos un kuras nevarēja izjaukt nekādi Saules aptumsumi, Saeimas vēlēšanas vai citas dabas katastrofas: lai gan jau gadu gadiem visa Eiropa draudzīgi lamāja divreiz gadā notiekošo pulksteņu ļurkāšanas akciju, bija klāt oktobra pēdējā svētdiena, kad atkal visiem nācās pagriezt laikrāžus par stundu atpakaļ. “Bet kāda suņa un mārrutka pēc tas vajadzīgs, kāpēc šo dumjību nevar atcelt?” bikli apvaicājās latvju bāleliņi un arī visa Eiropa. “Nevar, jo… Jo mēs esam aizmirsuši, kāpēc to iesākām,” strikti noteica Briseles ierēdņi.