Agija Jansone: Es nepadodos, es nesu mieru

«Es daudz domāju par šo grūto laiku, par neziņu un kara šausmām, kas ir tepat, soļa attālumā. Ir mākslinieki, kuri to atspoguļo savos darbos, bet es uzskatu mazliet savādāk – māksliniekam no tā visa ir jāspēj abstrahēties un ar saviem darbiem jāļauj skatītājam veldzēties skaistajā un gaišajā. Tāpēc es ar sevi strādāju, mēģinu savaldīties un būt mierīga. Tāpēc es nepadodos,» saka māksliniece Agija Jansone. No 10. novembra mākslas galerijā «Bazar’t» (t/c «Mols» 2. stāvā) aplūkojama viņas personālizstāde «Starp debesīm».
AGIJA. Mākslas pasaulē Agija daudzus gadus ir bijusi pazīstama ar uzvārdu Audere. Viņa bijusi arī Jansone, Šulce, bet ilgus gadus – Audere. Un vienīgais, kā var atšķirt mākslinieces gleznas – viņa tās vienmēr paraksta kā Agija ©Foto no Agijas JANSONES personiskā arhīva

Ar dzimtas uzvārdu

Mākslas pasaulē Agija daudzus gadus ir bijusi pazīstama ar uzvārdu Audere. Viņa bijusi arī Jansone, Šulce, bet ilgus gadus - Audere. Un vienīgais, kā var atšķirt mākslinieces gleznas - viņa tās vienmēr paraksta kā Agija. «Daudzi zina, ka esmu Jansone, bet tikpat daudzi arī nezina, tāpēc manas jaunākās izstādes afišā esmu pieteikta kā Agija Jansone (Audere). Iespējams, daudzi domā, kur esmu pazudusi, bet es nekur neesmu pazudusi. Es esmu tā pati Agija, tikai ar savas dzimtas uzvārdu,» māksliniece paskaidro.

Jau teju četrus gadus Agijas dzīve rit trijās valstīs - Latvijā, Spānijā un Norvēģijā. Pēc bijušā vīra, ārsta un eksministra Āra Audera nāves 2017. gadā viņas dzīve apmeta kūleni - viņa zaudēja savas mājas un 17 gadus rūpīgi kopto un krāšņo skujeņu dārzu Plieņciemā, ar abiem dēlim paliekot faktiski uz ielas. Bet liktenis viņai bija sarūpējis negaidītu un neticamu pavērsienu - satikt jaunu mīlestību un sākt jaunu un skaistu dzīvi.

LATVIJĀ. Agija Jansone Līgo vakarā Pāvilostā / Foto no Agijas JANSONES personiskā arhīva

Mirkli pirms Agijas Jansones jaunāko darbu izstādes atklāšanas mākslas galerijā «Bazar’t» «Neatkarīgā» aicinājusi mākslinieci uz sarunu - par Spānijas sauli un Norvēģijas fjordiem, par māju sajūtu un mieru, kas beidzot piepilda viņas sirdi, un par to, kas ir «starp debesīm».

Pēc daudzu gadu pārtraukuma atgriežaties Rīgā ar jaunu personālizstādi.

Izstāde Rīgā tiešām sen nav bijusi. Vasarā bija Kuldīgā un Pāvilostā. Nekad neesmu īpaši rāvusies izstādīties, esmu no tiem laimīgajiem gleznotājiem, kuri spēj priecāties par dzīvi arī bez izstādēm. Tie bija mani bērni, kuri pierunāja sarīkot šo izstādi, un es arī padevos. Apstākļi salikās tā, ka tiku pie burvīgām telpām tirdzniecības centrā «Mols». Varbūt vēl pirms desmit gadiem man liktos: Dievs, žēlīgs, nu ne jau tirdzniecības centrā, tas taču nav prestiži… Bet, ziniet, gadu gaitā arvien vairāk saprotu: jo vienkāršāks esi, jo tavas gleznas ir skatītājam brīvāk sasniedzamas, jo arī pats labāk jūties. Gleznotājam ir jābūt tuvāk tam, kurš viņa darbu novērtē. Jo, ja tikai krausi savas gleznas šķūnītī, ja tās nevienam nebūs pieejamas un vajadzīgas, tad jājautā, kāpēc tu vispār to dari?... Gleznas ir jālaiž tautās, tām jādzīvo sava dzīve.

VELDZĒJOT SIRDI. «Es visu mūžu esmu bijusi ļoti tuvu dabai, un pēdējo gadu laikā esmu secinājusi, ka es kļūstu vēl vērīgāka¸saka Agija Jansone. Attēlā - Oslo botāniskajā dārzā / Foto no Agijas JANSONES personiskā arhīva

Ko izstādes apmeklētājs varēs redzēt jaunajā izstādē?

Būs dažādas tēmas. Pirmoreiz Rīgā būs izstādīti mani zīmējumi. Es nekad neesmu pretendējusi uz grafiķa talantu un līnijas smalkumu, bet pandēmijas laiks un ierobežotā iespēja būt darbnīcā, kur gleznot ar eļļu uz audekla, mani pamudināja zīmēt ar zīmuli. Tas ir formāts, kas vienmēr var būt līdzi - balta papīra lapa un zīmulis. Tātad izstādē būs gan mani zīmējumi, gan mazās glezniņas jeb miniatūras un, protams, lielie darbi. Lielie formāti mani vienmēr ir vilinājuši.

Atšifrējiet, lūdzu, izstādes nosaukumu - «Starp debesīm».

Redziet, pēdējo četru gadu laikā es bieži esmu pārlidojumos, tātad - debesīs. Pārsvarā tas ir trijstūris - mana dzimtene Latvija, Spānija, kur es pārziemoju, un Norvēģija. Un, lai kurā valstī es būtu, vienojošas ir debesis. Mainās gaisma, sajūtas, tonalitātes, bet man virs galvas vienmēr ir debesis.

Kurš stūrītis šo trīs valstu trijstūrī šodien ir jūsu mājas?

Es ilgi šaustīju sevi un mocījos ar sirdsapziņas pārmetumiem, ka mani bērni ir vienā valstī, es pati - citā. Bet nu jau kādu laiku es esmu pieņēmusi to, ka manas mājas ir tur, kur esmu es pati. Nevis «mana māja», «mana zeme», «mans dārzs» ir mājas, to visu es esmu atlaidusi. Es pati esmu mājas! Vienalga, lai kur es nokļūstu, man ir manas rokas, manas kājas, manas acis un - mana profesija. Es varu gleznot jebkur - Latvijā, Spānijā, Norvēģijā vai jebkur citur, kur liktenis mani nākotnē iesviedīs. Es ilgi ar šo apziņu strādāju, bija arī puņķi un asaras, bet, kad apzināju sevi kā savas mājas, ka tikai es pati nesu vai gaismu vai raudulīgi skumīgu noskaņojumu, bija smiekli un prieks. Ar šādu apziņu dzīvot kļūst viegli. Iesaku visiem.

Kā jūs sadalāt laiku starp Latviju, Spāniju un Norvēģiju?

Vasara un agrs rudens paiet starp Rīgu un Norvēģiju. Kad esmu Norvēģijā, izmantoju katru iespēju aizbraukt līdz Rīgai un satikt sev tuvos un mīļos cilvēkus. Lidojums ir tik īss - aizlidot no Oslo līdz Rīgai var ātrāk, nekā ar mašīnu aizbraukt no Rīgas līdz Ventspilij. Savukārt Spānija ir vieta, kurp dodamies, kad sāk palikt auksts un tumšs. Man nepatīk gleznot, izmantojot dienasgaismas spuldzes. Spānijā ir mūžīgs pavasaris un vasara, tur arī ziemā varu turpināt gleznot dabiskā gaismā, un tas ir fantastiski!

Jums ir darbnīcas visās trijās valstīs?

Nē. Latvijā es tikai zīmēju un taisu mazas miniatūras, bet savus lielformāta darbus taisu Spānijā un Norvēģijā. Par laimi, Norvēģijā to varu atļauties darīt mājās, un tas ir ļoti, ļoti parocīgi - nokāpt lejā, aiztaisīt darbnīcas durvis un vienlaikus nebūt un būt mājās. Spānijā vienu brīdi man darbnīca bija atsevišķi. Iespējams, kaut ko mainīšu, jo man patīk tā māju sajūta. Jo es darbnīcā pavadu sešas, septiņas, pat astoņas stundas. Nopietni strādājot, laiks paskrien nemanot.

SPĀNIJĀ. Agija Jansone jau teju četrus gadus ziemu pārlaiž Spānijas dienvidos - Esteponē, un ir laimīga kopā ar dzīvesdraugu Steinu / Foto no Agijas JANSONES personiskā arhīva

Interesanti, vai lielformāta gleznas, kas top Spānijā un Norvēģijā, ar kaut ko atšķiras? Vai vieta maina mākslinieka rokrakstu?

Jā, rokraksts mainās. Spānijā ir cita gaisma. Es varu mēģināt iet uz klusinātiem toņiem, ja ir tāds pasūtījums vai uzstādījums pašai sev, bet, ja apkārt viss ir ziedošs, ja arī ziemā ir silts un ļoti zilas debesis, es intuitīvi izvēlos košāku krāsu paleti. Norvēģija ir piezemētāka, tāda liela Latvija, vienīgi visapkārt ir kalni, klintis, ūdens, jahtas un debesis. Savulaik, lasot par mūsu māksliniekiem dižgariem, kuri ceļoja un savus darbus iedalīja periodos, piemēram, no franču Rivjēras, es neaizdomājos, ka tas atstāj tik lielu zīmogu gleznotāja daiļradē. Jā, manā izstādē «Starp debesīm» būs gleznas gan no Spānijas, gan no Norvēģijas, un tās varēs atšķirt. Līdz ar to būs pārstāvētas arī daudzas tēmas. Es mēģināšu izlikt darbus, lai kaut kas būtu katra gaumei un sajūtām, lai skatītājam nebūtu garlaicīgi.

Kas ir tā tēma, pie kuras strādājat šajā laikā, ko pavadāt Norvēģijā?

Ziniet, kā ir, nav viena tēma - es gleznoju paralēli vairākas tēmas. Es, piemēram, vienlaicīgi gleznoju četrus līdz sešus darbus, tās ir dažādas tēmas, un darbs notiek rotācijā. Pirmkārt, tāpēc, lai es nebūtu bezdarbībā - eļļas gleznas ļoti ilgi žūst, un es nevaru atļauties gaidīt, kamēr mans brīnums nožūst. Otrkārt, tāpēc, ka, ļoti ilgi gleznojot vienu darbu, acis pierod un tu kļūsti akls pats pie savas gleznas, vienā brīdī vairs neredzi, ko ar to iesākt. Gleznojot rotācijā, es atpūšos no vienas gleznas un, kad tā atkal tiek izņemta ārā un nolikta uz molberta, redzu gan savas kļūdas, gan nākamo risinājumu. Tādējādi darbs ļoti raiti iet uz priekšu. Laiks ir mūsu lielākā bagātība, mēs nevaram atļauties to zaudēt. Tas ir profesionālisms - spēt pārslēgties, piemēram, no klusās dabas uz ostu, vai no klasiskas jūras uz kādu miniatūru. Tad arī galva strādā. Gleznotajam jau galvenais ir nevis iedvesma - tās ir pilnīgas muļķības! -, bet smadzenes. Profesionāls gleznotājs glezno arī ar galvu. Visu laiku ir jādomā - katrs solis, katra kustība ir jāpārdomā. Protams, mēs visi esam dažādi, katrs ir personība, un katrs ne tikai domā savādāk, bet arī pasauli redz savādāk. Bet tās vienalga ir prāta spējas un tās ir galvā. Un, ja tas ir tavs darbs, tava profesija, tev ir jāmāk sevi ielikt rāmjos, apsēsties un strādāt pie tā, kas ir nolikts priekšā. Un pēc nepieciešamības pārslēgties uz ko citu.

Vai, mainoties dzīves apstākļiem, jūsu kā mākslinieces rokraksts ir mainījies?

Man liekas, ka nē. Es esmu «dinozaurs», turos pie vecās skolas. Esmu domājusi, ka varētu sākt gleznot super reālismu vai kļūt abstrakta, bet tad saprotu, ka nē. Nē! Man ir mana skola! Es eju uz izstādēm dažādās valstīs, skatos, kas notiek laikmetīgās mākslas pasaulē, un dažbrīd man šķiet, ka viss ir tik ļoti līdzīgi, tik paredzami, nav atšķirīgā. Un ziniet, ko es šo četru gadu laikā, ceļojot pa pasauli, esmu secinājusi? Ka mēs Latvijā varam būt ļoti lepni par saviem gleznotājiem, jo mums patiesi ir ļoti spēcīga skola un ļoti daudz talantīgu gleznotāju. Tas ir kompliments visiem maniem kolēģiem. Es tiešām tā domāju par mums visiem. Ar lepnumu.

Foto no Agijas JANSONES personiskā arhīva

Vai Agija pati pēdējo četru gadu laikā ir kā mainījusies?

Jā, es esmu palikusi mierīgāka. Patiesībā, es esmu ļoti mierīga. Es ļaujos dzīves plūdumam. Kādreiz mana dzīve bija nemitīga skriešana, mēģinājumi par kaut ko cīnīties, sevi pierādīt, jo ir jābūt apritē, jābūt topā... Nu, nē! Būt mierā ar sevi - tas ir lielākais sasniegums. Es visu mūžu esmu bijusi ļoti tuvu dabai, un pēdējo gadu laikā esmu secinājusi, ka es kļūstu vēl vērīgāka. Agrāk pat nebūtu iedomājusies, ka es sākšu barot stirnas, ka pētīšu, cik dažādi putni nāk dārzā pie manas mājas ēst, ka priecāšos par zivīm, kas peld siltās jūrās, ka pētīšu klinšu rakstus… Tagad manai dzīvei ir pilnīgi cits ritējums, nekur vairs nav jāsteidzas. Es varu sēdēt un vienkārši stundu baudīt Oslo fjordu. Tā ir kolosāla sajūta! Ja vienu brīdi likās, ka likteņa triecienu rezultātā no manis ir atrauta kāda dvēsles stīga, ka esmu kaut ko pazaudējusi, tad tagad saprotu, ka īstenībā nē. Ar to, kam esmu izgājusi cauri, es esmu ieguvusi tādu dzīves skolu, par ko varu būt lepna - ka man ir tāda zināšanu bagāža. Tas padara dzīvi vienkāršāku.

Kur šodien ir jūsu dēli?

Abi ir Latvijā. Vecākais dēls Svens darbojas finanšu sektorā, bet mans mazais bērniņš, kurš gan vairs nav maziņš, bet jau pieaudzis vīrietis, ir iestājies augstskolā. Kad to uzzināju, biju laimīga - raudāju un priecājos vienlaicīgi.

Jo Arturs studē glezniecību?

Nē! Viņam ir ļoti «nepopulāra» izvēle - viņš studē IT. Es nezinu, vai mani dēli ir laimīgi savās izvēlēs, bet es mēģināju viņus virzīt prom no mākslām - es saviem bērniem ņēmu nost zīmuļus…

Kāpēc?

Tāpēc, ka gleznotāja profesija nav nemaz tik viegla. Es nerunāju par finansiālo aspektu, bet tieši par pašu procesu. Krāsas tomēr ir indīgas, tiek galināta veselība. Protams, tagad viss kļūst modernāks, krāsas vairs nav tik «nejaukas», bet es atceros tās smakas, kas bija manā bērnībā tēva darbnīcā [Agijas tētis bija gleznotājs Ralfs Jansons]. Vēlāk augstskolā arī pati ar tādām indēm esmu gleznojusi, lai Dievs žēlīgs… Daudzi par to nerunā. Daudzi arī izvēlas akrilu, bet es spītīgi turos pie eļļas krāsām un domāju, ka turēšos pie tām līdz pilnīgai uzvarai. Jo es mīlu šīs krāsas konsistenci un visu pārējo, ko tā spēj sniegt.

MIERS. «Es jūtos tā, kāda ir šī glezna. Ir mierīga un zvaigžņota nakts, bet varbūt tā nemaz nav nakts… Un jūra, un vējš… Un, kur tas pūš, tur plūstu tam līdzi. Šīs gleznas tonālā gamma - tas ir mans miers,» atklāj māksliniece un ikvienu aicina uz savu izstādi / Publicitātes foto

Izstādes afišā esat izvēlējusies gleznu «Rolex Baltijas nedēļa», ar laivām rāmi plūstošā ūdenī. Kāpēc tāda izvēle?

Jo es jūtos tā, kāda ir šī glezna. Ir mierīga un zvaigžņota nakts, bet varbūt tā nemaz nav nakts… Un jūra, un vējš… Un, kur tas pūš, tur plūstu tam līdzi. Šīs gleznas tonālā gamma - tas ir mans miers.

Iekšējs miers šodienas pasaulē, kurā valda milzu nemieri, ir liela vērtība.

Es daudz domāju par šo grūto laiku, par neziņu un kara šausmām, kas ir tepat, soļa attālumā. Ir mākslinieki, kuri to atspoguļo savos darbos, bet es uzskatu mazliet savādāk - māksliniekam no tā visa ir jāspēj abstrahēties un ar saviem darbiem jāļauj skatītājam veldzēties skaistajā un gaišajā. Iedomājieties, ja visi gleznotu tikai kaut ko briesmīgu, ja teātra izrādes un mūzika būtu tikai traģiska… Mēs to vienkārši nevaram atļauties! Es mūžīgi esmu pieturējusies pie tēmas, ka man ir jādod miers, un tāpēc arī man pašai ir jāsavaldās un jābūt mierīgai. Tas nenozīmē, ka es ne par ko neuztraucos, ka karš mani nebaida. Man taču arī ir ģimene, tuvie cilvēki, mani dzīvnieki un putni… Bet ar sevi ir jāstrādā un ir jānes labais. Tāpēc es nepadodos. Protams, katram gleznotājam var būt tāda diena, kad gribas uzgleznot savu dvēseles kliedzienu, izlikt to uz audekla. Kā Munks savu «Kliedzienu», kas Norvēģijā tiek eksponēts visos iespējamos veidos [tā ir norvēģu mākslinieka Edvarda Munka ekspresionisma stilā gleznota glezna un grafiku sērija, kurā parādīta agonijā esoša figūra ar asins sarkanām debesīm fonā]. Jā, var būt viens tāds darbs, bet tas nenozīmē, ka ir jāsāk gleznot tikai «kliedzieni».

Pat, ja tāds «kliedziens» izlaužas uz audekla, to jau var atstāt tai šķūnītī, nerādīt pasaulei.

Jā, izkliegt un nolikt. Un pēc gadiem izvilkt un secināt, ka, redziet, toreiz bija arī viens tāds darbs. Bet šodien es no tā mēģinu pasargāt sevi un citus. Šodien es nesu mieru.