Aigars Grauba: Nav jābaidās atzīties nezināšanā

«Lai cik dīvaini tas būtu, bet manas paaudzes bērnības Ziemassvētku un Jaungada filma bija «Likteņa ironija jeb Vieglu garu!», kas, protams, ir brīnišķīga filma. Citas jau tolaik nebija,» saka režisors un leģendārās grupas «Jumprava» mūziķis Aigars Grauba. 17. novembrī pirmizrādi kinoteātros visā Latvijā piedzīvos jauna Ziemassvētku piedzīvojumu filma visai ģimenei – «Circenīša Ziemassvētki».
REŽISORS Aigars Grauba kopā ar radošo komandu ir radījis jautru filmu visai ģimenei, izstāstot Ziemassvētku stāstu, kurā nejauši satikušies svešinieki saspringtajā svētku laikā piedzīvo īstu brīnumu. ©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Piedzīvot īstu brīnumu

Režisors Aigars Grauba kopā ar radošo komandu ir radījis jautru filmu visai ģimenei, izstāstot Ziemassvētku stāstu, kurā nejauši satikušies svešinieki saspringtajā svētku laikā piedzīvo īstu brīnumu.

Policista Ervīna Dambja ģimene sliktā noskaņojumā ierodas savā lauku mājā un sastop Ziemassvētku vecīti. Mazā Marta un brālītis Toms viņu iesaista savas ģimenes glābšanas plānā. Vecāki sāk gatavoties svētkiem, nemaz nenojauzdami, ka sastaptais Ziemassvētku vecītis ir no cietuma izbēgušais Bruno Circenis.

Filmas veidošanā piedalījusies pieredzējusi radošā komanda: galveno lomu spēlē Liepājas teātra aktieris Kaspars Kārkliņš, bet Dambju ģimenes pāra lomās iejutušies aktieri Inga Tropa un Jānis Vimba.

Pārējās lomās: Bille Siliņa, Vilhelms Auders, Marija Grauba, Havjers Garsija, Jēkabs Reinis, Samira Adgezalova, Rihards Lepers un Meinards Liepiņš.

Filmā dzirdama komponista Riharda Zaļupes un Aigara Grāvera mūzika, skaņu režisors - Aleksandrs Vaicahovskis, operators - Valdis Celmiņš. Par estētiku un vizualizāciju parūpējušies mākslinieki Maija Jansone un Kārlis Balodis, grima māksliniece - Aija Beata Rjabovska, kostīmu māksliniece - Sandra Sila. Par visa skaistā kopā salikšanu atbildīga montāžas režisore Paula Popmane, bet par visu atbildīgs - «Circenīša Ziemassvētku» producentu duets Ivo Baumanis un Kristiāns Alhimionoks.

Filma tapusi ar Nacionālā kino centra, «Latvijas mobilā telefona» un Latvijas Televīzijas atbalstu.

Filmas treileris:

«Neatkarīgā» uz sarunu pirms pirmizrādes aicinājusi filmas «Circenīša Ziemassvētki» režisoru Aigaru Graubu.

Mums katram ir sava Ziemassvētku filma. Vienam tas ir Vara Braslas «Ziemassvētku jampadracis», kādam citam - Krisa Kolambusa «Viens pats mājās» ar Makoliju Kalkinu galvenajā lomā. Cik sen loloji ideju par «savu» Ziemassvētku filmu?

Ļoti labs jautājums. Tas liek aizdomāties... Jā, tiešām, katram ir kāda sava Ziemassvētku filma un droši vien arī sava Ziemassvētku dziesma. Un tas jau neattiecas tikai uz Ziemassvētkiem, bet arī uz citiem zīmīgiem notikumiem. Godīgi sakot, tādā griezumā nebiju uz šo filmu paskatījies… Domāju, lielākajai daļai Ziemassvētki asociējas vairāk ar dziesmām. Arī man. Es nāku no pagājušā gadsimta un padomju laikiem, kad Ziemassvētkus oficiāli nemaz nedrīkstēja svinēt, bet mūsu mājās tie vienmēr tika svinēti, un mana vecmāmiņa Ģertrūde vienmēr dziedāja Ziemassvētku dziesmas. Vēlāk jau kā mūziķis esmu piedalījies daudzos un dažādos Ziemassvētku koncertos, tostarp Rīgas Domā un Rīgas Vecajā Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Jāsaka, kādās tik aranžijās un variācijās Ziemassvētku dziesmas nav dziedātas! Šodien jau tas ir normāli, ka komponisti raksta Ziemassvētku dziesmas, bet Grāvis [Aigars Grāvers] savu Ziemassvētku dziesmu «Svētvakars» uzrakstīja 1989. gadā. Tas bija laiks, kad gaisā bija jau jūtami pārmaiņu vēji, un daļu no dziesmas jau varējām nofilmēt arī Trikātas baznīcā un mācītāja mājā. Faktiski daudzi nemaz nezina, ka «Jumpravai» ir sava Ziemassvētku dziesma, kas izdota albumā «Citas «Jumpravas» dziesmas». Mana meita Marija arī ir iefilmēta šīs dziesmas klipā, 1989. gada Ziemassvētkos viņai nebija vēl gadiņš. Un šodien [ceturtdien, 10. novembrī], pēc 33 gadiem, mēs šo dziesmu kopā ar Mariju ierakstījām filmas vajadzībām.

BRĪNUMU LAIKS. Ziemassvētki ir mīlestības un brīnumu laiks, un, ja vēl mājas pagalmā uzrodas izbēdzis cietumnieks, kurš ir pārģērbies par Ziemassvētku vecīti, rodas aizraujošs kino stāsts visai ģimenei / Publicitātes foto

Vai tolaik, 1989. gadā, kopā ar «Jumpravu» filmējoties mācītāja mājā, jau zināji, ka kādreiz filmēsi savu Ziemassvētku filmu?

Noteikti nē. Bet vai es jau domāju par kino? Noteikti jā! Man jau bija skaidrs, ka es to gribu darīt. Ceļš uz kino vēl bija miglā tīts, bet tai cauri lauzās sonāra signāls, aicinot to darīt. Es jutu, ka tas ir ceļš, kurā man jādodas. Bet, atgriežoties pie domas par savu Ziemassvētku filmu… Tu tā interesanti to pateici... Laikam ir tā - ja kāds ir aizpildījis telpu ar savu stāstu, tev nav vajadzības stāstīt savējo. Bet, kad tev ar cita stāstīto vairs nepietiek, rodas savs stāsts. Tas attiecas uz jebkuru radošu izpausmi, arī uz mūziku - kad ar cita dziedāto dziesmu tev nepietiek, rodas tavējā. Es domāju, ka tas ir tā. Jo, ja šajā telpā, šajā pasaulē ir radīts kaut kas ļoti labs, kas tevi piepilda no matu galiem līdz papēžiem - kas tevi nomierina vai iedvesmo, vai jebkā citādi palīdz -, tad tu to sauc par savu dziesmu, savu filmu. Tas attiecas arī uz «Jumpravas» mūziku - mēs paši sakām, ka tās jau sen vairs nav mūsu dziesmas, tās jau sen ir to cilvēku dziesmas, kuriem tās ir svarīgas, un «Jumprava» šajā gadījumā ir tikai sava veida pavadošais ansamblis. Tāpat kā «Viens pats mājās» vairs nav režisora Krisa Kolambusa, bet gan to cilvēku filma, kuriem tā ir tikpat nozīmīga Ziemassvētku sastāvdaļa kā pašu ceptās piparkūkas. Tā kā Ziemassvētki ļauj runāt arī kosmiskā līmenī, man gribas teikt, ka acīmredzot kosmosā viss griežas, slīd, mainās un, ja kādā brīdī tur sabīdās tā, ka izveidojas brīva vieta, tad tā ideja ir klāt.

Vai tev nekad nav bijusi ideja par savu Ziemassvētku dziesmu?

Man ir vairāki Ziemassvētku dziesmu iesākumi, bet Grāvis no mums ir vienīgais, kurš to ir uzrakstījis. Var būt, ka Grāvim tā bija jāuzraksta, lai pēc 33 gadiem es to varētu ielikt savā filmā. Bet, ja runājam īsākā laika nogrieznī, tad filmas iecere radās pirms trim gadiem. 33 un trīs gadi… Iespējams, numerologiem par to būtu ko teikt.

Laikā ap Ziemassvētkiem notiek dažādi brīnumi. Vai, veidojot filmu par Ziemassvētkiem, piedzīvoji kādus brīnumus?

Jā. Kad pirmajai filmēšanas dienai jau viss bija sagatavots, kad jau bijām «zemajā startā», neuzsniga sniegs… Tā bija ziema, kurā sniega praktiski nebija, un mēs bijām spiesti visu pārcelt uz nākamo gadu. Savukārt pēc gada, kad meteorologi solīja, ka būs sniegiem bagāta ziema, sākās kovids… Bet sniegs tiešām sasniga pasakains, un tad arī notika visādas brīnumainas lietas. Atceros, kā nedēļu pirms pirmās filmēšanas dienas kopā ar operatoru Valdi Celmiņu stāvējām Juglas ezera krastā, priecājoties, ka problēmu ar sniegu nebūs, bet es teicu Valdim: «Iedomājies, cik tas būtu skaisti, ja ezers aizsaltu, vēl mazliet uzsnigtu, tad mūsu galvenais varonis kā mazs, oranžs punktiņš varētu skriet pa ezera vidu - tas būtu tik vientulīgi… Jau iztēlojos, cik ārkārtīgi skaists un emocionāls būtu kadrs… Un, kad pēc nedēļas bija jāsāk filmēt, ezers jau bija tā aizsalis un vēl apsnidzis ar tik biezu sniega kārtu, ka sapratām - aktieri tur varēs ne tikai skriet, bet arī braukt ar sniega močiem. Es pats esmu uzaudzis Juglā, vasarā ezerā peldējāmies, ziemā, ja aizsala, gājām pāri. Daudzreiz esmu redzējis ezeru ziemā aizsalušu, bet daudzreiz arī nē. Jā, mēs filmējām tuvu manām bērnības takām, un ezers burtiski teica: es arī piedalos, filmējiet! Bet, ja runājam par ledu, kas ir svarīgs ne tikai bārmeņiem un dzērienu lietotājiem, bet arī filmu veidotājiem, tad līdzīgs brīnums notika arī tolaik, kad filmējām «Sapņu komandu 1935» [2012]. Kad vajadzēja uzfilmēt, ka galvenais varonis Valdemārs Baumanis ar sievu ir slidotavā, aizsala Daugava, arī burtiski nedēļas laikā. Tā aizsala, ka bija droši laist cilvēkus uz ledus - tieši pretī Vecrīgas torņiem. Bet, atgriežoties pie filmas «Circenīša Ziemassvētki», jāteic, ka darbs bija aizraujošs un interesants. Pirmās dienas bija tuvu mīnus trīsdesmit grādiem, ļoti auksts, viss piesnidzis. Brīvdabas muzejā tika šķūrēts ceļš, lai mēs vispār varētu nokļūt līdz filmēšanas vietām. Skaidrs, ka, filmējot sniegu, to nedrīkst izbradāt, ir jāsaprot, kas būs kadrā. Jau tā bija ļoti auksti, bet, lai «neizmīdītu kadru», filmēšanas grupai vēl bija jābrien apkārtceļi. Nebija tā, kā parasti rāda, ka režisors sēž, atgāzies krēslā, pīpē, dzer kafiju, rokās ir rupors. Krēsls «režisora vilidžā» man gan bija nolikts, bet bija tik auksts, ka nebija pat domas tur apsēsties vai runāt ruporā. Tas taču piesaltu pie mutes un būtu jāved atkausēt. Bet šis ekstremālais aukstums un ar to saistītās grūtības mūs visus tikai apvienoja un saliedēja.

MEKLĒT ATBILDES. «Ir svarīgi katru dienu meklēt atbildes uz sev būtiskiem jautājumiem un nebaidīties tās nezināt. Jo tikai tā mēs tiekam uz priekšu. Godīgi atzīties savā nezināšanā nav sliktais tonis,» sapratis mūziķis un režisors Aigars Grauba / Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Kāds ir tavas Ziemassvētku filmas galvenais vēstījums?

Lai cik paradoksāli tas arī izklausītos, tieši lielākie ikgadējie ģimenes svētki - gan Līgo vakars, gan Ziemassvētki - nereti draud izvērsties par «katastrofu», kā to nosauc viena no filmas varonēm - mazā Marta. Kad pirms svētku stresa apstākļos jāpaspēj izdarīt visu gan darbā, gan mājās, pat vissaskanīgākajās ģimenēs mēdz iestāties krīze. Spriegums uz «korķiem» ir trīskāršots, ja ne desmitkāršots, un nav brīnums, ja «korķi tiek izsisti». Domāju, ka ikviens ko tādu ir pieredzējis, ja ne gluži uz savas ādas, tad draugu, radu vai paziņu lokā. Bezrūpīgi mēs pret svētkiem izturamies tikai tad, kad esam bērni, ja vecāki mums to nesabojā. Tikai tad mums liekas, ka dzimšanas diena, Jaungads, Līgo svētki un Ziemassvētki ir vienas vienīgas izpriecas. Un tam ir vairāki faktori - ilgāk varēs neiet gulēt, būs visādi gardumi un dāvanas, spēles un rotaļas. Bet pieaugušajiem visas lielās svinības ir sava veida pārbaudes laiks, jo - visi sanāk kopā... Nav «bīstamāka» laika kā svētku laiks, bet šī filma nav pamācība, kā šajā laikā neapjukt vai kā izvairīties no «katastrofas». Tajā nav receptes, kas no tā visa varētu pasargāt. Jo tas nav iespējams, neviens no tā nav pasargāts. Neviens nevienam nevar dot nekādu padomu. Tas ir karmiskais likums - nemāci otram dzīvot. Katram savs ceļš jāiet pašam, katram pašam - šajā gadījumā Bruno Circenim - no sava cietuma ir jāizbēg. Neviena filma, neviena dziesma, lai kāds būtu tās vēstījums, mūsu vietā neko neatrisina. Tā var kalpot tikai kā spogulis, kurā, ieraugot sevi un atpazīstot savas izjūtas, mēs varam mēģināt kaut ko saprast priekš sevis. Viena no filmas varonēm - Mamma, kura ir arī vlogere, ko spēlē Inga Tropa - saka, ka viņa katru dienu meklē atbildes uz jautājumiem un nebaidās dalīties ar citiem savā nezināšanā. Nevis zināšanā! Un tas ir būtiskākais vēstījums, ko man gribētos, lai filmā nolasītos: katru dienu meklēt atbildes uz sev būtiskiem jautājumiem un nebaidīties tās nezināt. Jo tikai tā mēs tiekam uz priekšu. Godīgi atzīties savā nezināšanā nav sliktais tonis. Jo teicamnieku un nesekmīgo hierarhijas nav, mēs nevaram būt ne sekmīgi, ne nesekmīgi savās izvēlēs. Jo mēs katrs esam tādi, kādi esam. Un tas attiecas uz daudzām lietām, arī uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Tas ir tas, ko arī es savā mūžā esmu sapratis.

Filmas lomu sarakstā ir arī Marijas Graubas vārds. Kādu lomu filmā spēlē tava meita?

Viņa ir policijas virsniece, cietuma uzraudze. Viņa apsargā Bruno Circeni, kurš sēž cietumā par banku aplaupīšanu.

Marija ir studējusi aktiermeistarību? Marija ir beigusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, operdziedāšanas klasi, apgūstot arī aktiermeistarību pie Uģa Brikmaņa. Skatuves darbam viņai diploms ir kabatā, atšķirībā no tēva.

NO SAULGRIEŽIEM LĪDZ SAULGRIEŽIEM. Šodien, kad polārais ekspresis ir piestājis «Circenīša Ziemassvētkos», man gribas teikt, ka nākamā pietura būs «Circenīša Līgo svētki». Jo varoņi ir dzimuši, es ar viņiem kopā esmu pavadījis tik daudz laika, ka gribētos kopā piedzīvot arī vasaras saulgriežus,» savas nākotnes režijas ieceres atklāj Aigars Grauba / Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Tāpēc jau tēvs filmā nespēlē…

Bet es esmu izpelnījies «paaugstinājumu» - filmā «Tizlenes» [režisore Marta Elīna Martinsone, 2021] es spēlēju skolas direktoru.

Vai vari atklāt, kādas jaunas idejas virmo režisora galvā? Par ko būs tava nākamā filma?

Man ir padomā vairāki projekti, bet laikam šodien, kad polārais ekspresis ir piestājis «Circenīša Ziemassvētkos», man gribas teikt, ka nākamā pietura būs «Circenīša Līgo svētki». Jo varoņi ir dzimuši, es ar viņiem kopā esmu pavadījis tik daudz laika, ka gribētos kopā piedzīvot arī vasaras saulgriežus. Es jau smējos, ka man visa pagājusī vasara, kas bija ļoti karsta, pagāja Ziemassvētku zīmē - katru dienu gāju uz savu studiju un biju «sniegā līdz kaklam». Un vēl - es gribētu uztaisīt filmu par režisoru Vili Lapenieku [1908-1983] un viņa «Zvejnieka dēlu» [1940], kas bija pirmais un vienīgais kino superhits pirmās brīvvalsts laikā.

Un kas tikmēr, kamēr esi kino pasaulē, notiek ar «Jumpravu»?

Ir plānots, ka nākamā gada 18. novembrī pirmizrādi piedzīvos filma «Jumprava. Lielais notikums». Lielākā daļa ir jau uzfilmēta. Tā būs autobiogrāfiska spēlfilma par «Jumpravu» laikā no 1984. līdz 1990. gadam.

LIELAIS NOTIKUMS. «Kad starp pagātni un nākotni izveidojas brīva vieta, tā tiek aizpildīta ar mums. Un tas ir tas lielais notikums,» saka mūziķis un režisors Aigars Grauba / Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Kas spēlē «Jumpravas» mūziķus? Tie paši aktieri, kuri spēlēja Nacionālā teātra muzikālajā izrādē «Zem diviem karogiem», ko 2019. gadā iestudēja režisors Valters Sīlis?

Nē. Gatis Grāvers, Aigara Grāvera dēls, spēlē savu tēvu, Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms spēlē Ašo [Aināru Ašmani], Leļļu teātra aktieris Rihards Zelezņevs - Stīvo [Aigaru Krēslu], bet Roberts Vanags no «Carnival Youth» spēlē mani.

Kas tad ir Jumpravas «lielais notikums»?

To varēs redzēt filmā. Bet - lielais notikums esi tu pats, tas jau tai mūsu dziesmā ir pateikts: Lielais notikums ir iespējams/ it kā šis laiks ir jānogaida mums/ starp pagātni un nākotni/ ir tukšums, šis tukšums/ aizpildīts ar mums.

Mēs atgriežamies pie tā, ar ko sākām šo sarunu, runājot par filmas ideju - kad kosmosa lielajā struktūrā starp pagātni un nākotni izveidojas brīva vieta, tā tiek aizpildīta ar mums. Un tas ir tas lielais notikums. Kosmosā parādījās brīva vieta, un mēs, «Jumprava», to aizpildījām. Galvenais bija nebaidīties, uzdrošināties iestāties tai ķēdes tukšajā posmā. Bet tas, ko es gribu pateikt jauniešiem, ka ar mūziku ir jānodarbojas jaunībā. Tev ir jāgrib kļūt par rokstāru 16 gadu vecumā, jo trīsdesmitgadīgi «onkulīši» par rokstāriem nekļūst. Protams, ar ļoti retiem izņēmumiem. Es nerunāju par citiem mūzikas žanriem. Arī mēs visi toreiz bijām ļoti jauni, es tikko biju atnācis no armijas, Grāvis jau bija priekšā, un piecu sešu gadu laikā mēs jau visu bijām izdarījuši.

Laiks skrien, «Jumpravai» tuvojas 40 gadu jubileja. Vai arī šajā sakarā ir kādas ieceres?

Vasarā esam nospēlējuši ļoti daudz koncertu, domājam arī par 40 gadu jubileju, protams. Idejas ir, patiesībā pat vairākas, un tas ir vēl sarežģītāk - izlemt, kurā virzienā iet. Pabeigsim filmu un tad ķersimies klāt. Bet, kā jau teicu, polārā ekspreša nākamā pietura būs «Circenīša Līgo svētki».