Raimonds Pauls: Es vairs neiešu uz skatuves tad, kad jutīšu, ka cilvēkiem manis ir žēl
Elita Veidemane kādreiz Raimondam Paulam vaicājusi par rudeni. Nē, ne par to rudeni, kuram piederošā nakts aizvien plašākiem vēzieniem aizkrāso dienas šauro strēli, līdz tā izzūd gandrīz pavisam. Es vaicāju par „savu” rudeni. Un - vai ar pienācīgu cieņu skatāmies „savas” ziemas vēsajās acīs?
„Jā, es par to domāju gan. Uz šīm lietām jāskatās mierīgi. Filozofiski. Es jūtu, ka vienā skaistā dienā es būšu spiests pārtraukt koncertēšanu: es vienkārši vairs to nevarēšu. Es to vairs nevarēšu fiziski. Zināt, to sauc par vecumu,” Pauls nosmīkņā, „un šajā ostā arī jāprot godam iepeldēt. Es vairs neiešu uz skatuves tad, kad jutīšu, ka cilvēkiem manis ir žēl. Ja man vēl izdosies strādāt ar publiku, ja es vēl pratīšu diktēt savus mūzikas noteikumus, tad es to darīšu. Bet, tiklīdz es sākšu šūpoties, šķērsām runāt vai nekontrolēt, ko es daru uz skatuves, tad pats pārtraukšu savu uzstāšanos. Tas būs loģisks nobeigums visai manai karjerai. Īstenībā es esmu priecīgs, ka pratu tik ilgi noturēties uz skatuves.”
„Bet... katra manta reiz nolietojas,” viņš turpina, „un uz šo atziņu es skatos pilnīgi mierīgi. Kamēr iekšējā atspere tevi tirda un tramda, kamēr tā liek tev kaut ko darīt, tikmēr viss ir kārtībā. Taču vienubrīd tā izstiepsies... Un tad... Un tad būs jāsaka: uz redzēšanos.”
Visu interviju ar Maestro Raimondu Paulu var izlasīt šeit: Raimonds Pauls: Mani dēvē par leģendāru? Žurnālistu izgudrojums. Grupa "The Beatles" ir leģendāra, tas gan!
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
