Komponists Jēkabs Jančevskis par Dailes "Brandu": Varu muzikāli iztrakoties

Salīdzinot mūziku topošajai spēlfilmai par pirmajiem latviešu dziesmu svētkiem «Zeme, kas dzied» un Dailes teātra izrādei «Brands», komponists Jēkabs Jančevskis saka: «Tas ir kā no smalki uzpucēta opernama pa taisno ieiet privātā «frīku» masku ballē rūpnieciska angāra telpās.»
MŪZIKA režisora Viestura Kairiša jauniestudējumam – Henrika Ibsena ideju melodrāmai «Brands» – ir komponista Jēkaba Jančevska debija Dailes teātrī ©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Komponists un diriģents, «Lielās mūzikas balvas 2021» laureāts kategorijā «Gada komponists» Jēkabs Jančevskis ir uzrakstījis mūziku režisora Viestura Kairiša jauniestudējumam - Henrika Ibsena ideju melodrāmai «Brands». Pirmizrāde Dailes teātra Lielajā zālē - piektdien, 27. janvārī.

Un Brands ir sieviete

Dzīvība ir vienīgā likme, ar kuru vērts spēlēt, uzskata Brands - jaunais ideālists, Henrika Ibsena radītais mācītājs. Dailes «Branda» jaunajā versijā viņš vairs nav tikai garīdznieks, bet jaunas ēras un jaunas domāšanas pravietis. Un viņš ir sieviete. Mūsdienās fanātiķi ne tikai sludina Dieva vēsti, viņi ir sarunu šovu vadītāji, radikāli politiķi un vājprātīgi ideologi. Viņi spēj iedvesmot un pat pārliecināt cilvēkus sekot. Kad guvuši jaunas atklāsmes - atkal visu iznīcināt.

Lomās: Ieva Segliņa (Brands), Juris Strenga (Branda tēvs), Kārlis Arnolds Avots (Agnus), Katrīna Griga (Karīna), Lauris Dzelzītis (Fogts), Vita Vārpiņa (Branda māte), Ģirts Ķesteris (Prāvests), Lilita Ozoliņa (Ārste), Anete Krasovska (Atraitne rakstvede), Klāvs Kristaps Košins (Skolotājs), Milēna Miškēviča (Gerda), Artis Robežnieks/Dainis Gaidelis (Pāris), Aldis Siliņš (Zemnieks), Dārta Daneviča (Čigāniete), Olga Dreģe/Lidija Pupure (Dvīnes) un Rūdolfs Gediņš (Jēzus Kristus).

Režisors - Viesturs Kairišs, dramaturģe - Justīne Kļava, scenogrāfe - Ieva Jurjāne, kostīmu māksliniece - Baiba Litiņa, horeogrāfe - Jana Jacuka, komponists - Jēkabs Jančevskis.

Latvijas teātra virsotne

Jaunā, mūsdienīgā tulkojumā un īpašā, šim iestudējumam paredzētā adaptācijā «Brands» atgriežas uz Dailes teātra skatuves, vienlaikus sasaucoties ar leģendāro 1975. gada iestudējumu.

«Tev piedots tiks, ja neiespēji, bet mūžam ne, ja negribēji…» saka Henrika Ibsena Brands. Bez kompromisiem dzīvo ne tikai izrādes galvenais varonis, bet tas tiek prasīts no jebkura, kas lugu vēlas iestudēt. Dailes teātra un režisora Arnolda Liniņa «Branda» iestudējums ir leģendārs un iekļauts Latvijas Kultūras kanonā. Tas saplūdināja tā laika teātra praksē iespējamo un šķietami neiespējamo, ar radikāli askētiskiem līdzekļiem panākot prātu atstulbinošu emocionālu lādiņu. Titullomā dublējās Dailes aktieri Juris Strenga un Harijs Liepiņš. Vienas izrādes veidošanā ieplūda tā laika mākslas spēcīgākās straumes: radošajā grupā līdzās Arnoldam Liniņam strādāja viņa asistents Kārlis Auškāps, scenogrāfs Ilmārs Blumbergs, kustību režisors Modris Tenisons un komponists Raimonds Pauls. Teātra zinātnieki apgalvo, ka šis iestudējums bija Latvijas teātra virsotne.

«Neatkarīgā» uz sarunu pirms pirmizrādes aicinājusi Dailes «Branda» jaunās versijas komponistu Jēkabu Jančevski.

Mūzika Viestura Kairiša jauniestudējumam «Brands» ir tava debija uz Dailes teātra skatuves. Pastāsti, lūdzu, kā nokļuvi šī jauniestudējuma radošajā komandā un kāds bija mūzikas tapšanas process? Kur smēlies iedvesmu?

Esmu rakstījis mūziku gan Džeimsa Goldmena «Lauvai ziemā» (2012, režisors - Juris Jonelis), gan Johana Volfganga Gētes «Klavigo» Latvijas Nacionālajā teātrī (2016, režisors - Folkers Šmits), arī vēl pāris mazākām izrādēm. «Brands» ir mana debija uz Dailes teātra skatuves un, nenoliedzami, vislielākā izrāde, kurai esmu rakstījis. 

Par nokļūšanu «Branda» radošajā komandā vislielākais paldies jāsaka Dailes teātra muzikālās daļas vadītājam Jurim Vaivodam, kurš ļoti vēlējās, lai piedalos šajā iestudējumā, un iepazīstināja mani ar izrādes veidotājiem. Par iedvesmu runāt parasti ir salīdzinoši grūti, taču ne šoreiz. Man bija ļoti daudz laika, jo izrādi sākām plānot jau pirms aptuveni pusotra gada. Pa to laiku to vairākkārt atcēla, taču es turpināju domāt par izrādi un skicēju idejas. Ļoti paveicās arī ar to, ka topošās izrādes titullomas atveidotāja Ieva Segliņa man piedāvāja lielisku iespēju apmeklēt Dailes teātra vadošās izrādes un ķert iedvesmu. Tad nu es kā kungs gāju uz absolūti izpārdotiem bestselleriem un sēdēju labākajās skatītāju vietās, baudot aktierspēli, režiju un, protams, mūziku. Esmu ļoti pateicīgs par šīm iespējām. Īpaši spilgti mani iedvesmoja «Smiļģis», «Rothko» un «Degunradži». Un šajās izrādēs ir ārkārtīgi spēcīgas muzikālās partitūras. No vienas puses, jutos bezgalīgi iedvesmots, no otras - domāju: «Mjā… Šeit nav nekādi joki. Ar pāris asarainiem gabaliņiem diez vai kādu izdosies pārsteigt…»

SKAISTI UN BIEDĒJOŠI. «Es mīlu savu darbu, taču pēdējā laikā biju piefiksējis, ka sāku sajust šīs profesijas vientuļās puses. Iedomājieties, vidēji astoņas stundas dienā vienatnē strādāju mājās. Skaisti, bet arī biedējoši...» atzīst komponists Jēkabs Jančevskis / Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Telefonsarunā minēji, ka tagad tavas dienas no rīta līdz vakaram paiet Dailes teātrī. Kāpēc? Muzikālais materiāls vēl nav pabeigts? 

Tā runā, ka materiāls teātra izrādei parasti tiek pabeigts piecas minūtes pirms pirmizrādes... Protams, es esmu gana pedantisks tips, kuram gribas, lai viss būtu spodri un teicami noslīpēts jau mēnesi pirms notikuma, bet laika gaitā man tapa skaidrs, ka šis nebūs tas gadījums. Un šķiet, ka nevajag arī. Teātris ir dzīvs organisms. Un, ja ar saviem skaņdarbiem centīsies to iecementēt, diez vai kas labs sanāks. 

Kā veidojās sadarbība ar režisoru Viesturu Kairišu? 

Izcili. Viestura darbiem sekoju līdzi jau kopš agras bērnības. Skatījos viņa filmas, gāju uz izrādēm Latvijas Nacionālajā teātrī, apmeklēju operu iestudējumus. Man ir bauda radīt mūziku, vērojot Viestura rokrakstu «Brandā». Viesturs ir atvērts visdažādākajām nestandarta idejām. Vairākas reizes viņam šo to demonstrēju ar piebildi, ka «šis ir pilnīgs vājprāts, laikam labāk nevienam nerādīt», un parasti tam sekoja atbilde: «Lieliski. Mēs to izmantosim». Savās radošajās sadarbībās jau esmu ievērojis, ka lieliem diriģentiem gandrīz vienmēr piemīt ģeniāla humora izjūta. Manuprāt, režisoriem ir līdzīgi.

Dailes teātra 1975. gada «Branda» iestudējums bija leģendārs ar tā spēcīgo radošo grupu un komponista Raimonda Paula mūziku. Esi dzirdējis šīs izrādes muzikālo materiālu?

Neesmu pētījis absolūti nekādus materiālus no 1975. gada iestudējuma. Tā nav nejaušība. Ar nepacietību to izdarīšu uzreiz pēc pirmizrādes.

Ar ko tev, trīsdesmitgadniekam, interesanta ir Dailes «Branda» jaunā versija? Par ko tev šis darbs liek domāt?

«Trīsdesmitgadnieks» skan tik liktenīgi… Bet pases datus jau neapmānīsi. Man gan vairāk šķiet, ka vēl joprojām dzīvoju sešpadsmitgadnieka laika zonā… Luga ir ģeniāla. Sākumā to lasīju trīs reizes, un ar ceturto, iespējams, kaut kas sāka pielēkt. Tur ir tik daudz slāņu. Un tik daudz lielu jautājumu. Centrā, protams, Dievs. Vecais un Jaunais. Ja vien tam vispār beigu beigās ir kāda nozīme. Man ne pārāk patīk runāt kategorijās «aktualitāte mūsdienās», taču, ja paskatās, kādas manipulācijas un vadības iespējas paver «tiktoki», «feisbuki» un vecais labais televizors, tad skaidrs, ka virzienu, kurā mēs ar to ejam, par veselīgu diez vai varētu nosaukt. 

Jau agrāk intervijās teici, ka vienmēr esi gribējis pievērsties teātra un kino žanram. Pagājušogad tev sanāca pievērsties abiem - tavu mūziku dzirdēsim arī spēlfilmā par pirmajiem latviešu dziesmu svētkiem «Zeme, kas dzied». Pastāsti, lūdzu, par kino mūzikas tapšanas procesu.

Man ļoti patīk šis process! Tā būs pavisam cita pieredze, tas būs skaists stāsts par skaistu notikumu. Un skaistus stāstus izstāstīt ir grūti. Es pat teiktu, ka visgrūtāk. Darām, ko varām. Šobrīd filmēšanas process ir uz nelielas pauzes, bet pavisam drīz tas jau atsāksies, un līdz vasaras beigām visai mūzikai ir jābūt ierakstītai. Mani, protams, ļoti aizkustina fakts, ka filmā satiekamies ar manu māsu Martu (Jēkaba māsa Marta Lovisa ir Jaunā Rīgas teātra aktrise). Aktieru paaudze Jančevsku dzimtā neapstājas - bērnībā daudz uzstājos kopā ar savu mammu (Jēkaba mamma ir aktrise Zane Jančevska), tagad notiek pirmās sadarbības ar māsu. Marta filmā dzied arī manu dziesmu, un tajā ir kaut kas ļoti skaists. Mūsu pigoru un joku dzīšana bērnības lauku mājiņā siltos vasaras vakaros kaut kā ir aizdzīvojusies līdz profesionālai sadarbībai nacionāla mēroga kinofilmā…

KOMPONISTS Jēkabs Jančevskis atklāj, ka 2022. gads viņam bija smags. «Gan karš, gan tāda lēni ritoša, gandrīz apstājusies laika sajūta paša uztverē. Bet labā ziņa ir tāda, ka 2022. gads man nesis ārkārtīgi daudz jaunas mūzikas. Šķiet, tik daudz kā nekad…» / Una STADE

Kas tevi vilina teātra un kino pasaulē, un - kā tās atšķiras? 

Mani vilina, ka teātris un kino ir dzīvi organismi. Katrs savā formā, bet tajā ir tāda neapturama dzīvība, ņemšanās, darbošanās… Es mīlu savu darbu, taču pēdējā laikā biju piefiksējis, ka sāku sajust šīs profesijas vientuļās puses. Iedomājieties, vidēji astoņas stundas dienā vienatnē strādāju mājās. Skaisti, bet arī biedējoši. Lai ilgi būtu pašam ar sevi, vajag milzīgu drosmi. Mēs ikdienā daudz bēgam no sevis, slēpjoties kolēģu, draugu, paziņu vidū - lielveikalos, ofisa ēkās un sporta zālēs. Lai vai kā, bet šobrīd ir sagadījies, ka esmu teātrī, milzīgā skudru pūznī, kas nekad neguļ, un tā man ļoti pietrūka. 

Par atšķirībām un līdzībām būtu vieglāk runāt, ja man būtu lielāka pieredze šajās sfērās. Varu tikai komentēt pašlaik notiekošo. Mūzika kinofilmai «Zeme, kas dzied» būs balstīta tikai uz tīru vokāli simfonisko mūziku. Izlasot scenāriju, uzreiz sapratu, ka šo stāstu vajag krāsot, ja tā var izteikties, ar «klasiskiem» paņēmieniem. Un man tajā kaut kas ļoti patīk. Tajā pašā laikā tas ir arī izaicinoši. Mūsdienās esam pieraduši, ka kino mūzika tiek piebāzta ar būkšķiem, dunoņām, «bītiem» un tūkstoš cilvēku kori, kas kaut ko histēriski kliedz, bet nevienam nav ne intereses, ne spējas saklausīt, ko tieši. Tā ir tāda rietumnieciskā palielināto krūšu un lielo džipu kultūra. Tur ir arī savs skaistums, bet nereti man šķiet, ka daudzi kino mūzikas komponisti patiesībā aiz tā slēpjas, nespējot palīdzēt filmai ar «tīriem» paņēmieniem. Paklausieties Džonu Viljamsu! Tā neviens vairs neprot rakstīt. Kāds viņa mūziku varētu saukt par novecojušu, bet tā ir bezgala meistarīga un inteliģenta. Viljamss iedvesmojās no tādiem lieliem komponistiem kā Igors Stravinskis, piemēram. Un tā ir ļoti, ļoti augsta latiņa, kas kino mūzikai nāk tikai par labu, manuprāt. Taču šodien daudziem par nesaprotamu, iespējams. 

Ar «Brandu» savukārt ir tieši pretējais - tur pamatā būs tikai elektronika. Daudz sintētikas, trokšņu, brīžam arī līdz banalitātei «holivudiskas» muzikālas epizodes ar milzīgām kulminācijām. Bet tāds bija mērķis. Un šeit es varu muzikāli iztrakoties. Tas ir kā no smalki uzpucēta opernama pa taisno ieiet privātā «frīku» masku ballē rūpnieciska angāra telpās. Apzinoties Dailes teātra lielās zāles iespējas, muzikālo partitūru ar skaņu režisora Kaspara Bārbala palīdzību esam samiksējuši «Dolby Atmos» skaņu formātā. Arī tā man ir absolūti jauna pieredze, kas devusi milzum daudz jaunu iespaidu. Ļoti ceru, ka drīzumā «Branda» mūzika būs pieejama arī mūzikas straumēšanas platformās. 

Pagājušajā vasarā intervijā «Neatkarīgajai» atklāji, ka raksti arī simfoniju, esi pagodināts būt daļa no XXVII Vispārējiem latviešu dziesmu un XVII deju svētkiem. Tie būs tavi pirmie dziesmu un deju svētki vai jau esi tajos piedalījies?

Kā dziedātājs, protams, esmu piedalījies vairākkārt. Jā, šie būs mani pirmie dziesmu un deju svētki kā komponistam. Turklāt ar tādu nopietnu dalību, jo mana mūzika skanēs ne tikai divos koncertos pašā estrādē, bet arī diriģenta Jurģa Cābuļa lolotajā garīgās mūzikas koncertā, bērnu un jauniešu vokālo ansambļu koncertuzvedumā, kā arī simfoniskās mūzikas lielkoncertā, ko veido diriģents Ainārs Rubiķis. Milzīgs prieks, ka no salīdzinoši distancēta skata esmu spontāni ierauts šo svētku pašā epicentrā.

Vēl atskatoties uz 2022. gadu - ar kādiem notikumiem, domām, emocijām tas paliks ierakstīts tavā dzīvē un radošajā biogrāfijā?

Gads bija smags. Gan karš, gan tāda lēni ritoša, gandrīz apstājusies laika sajūta paša uztverē. Bet labā ziņa ir tāda, ka 2022. gads man nesis ārkārtīgi daudz jaunas mūzikas. Šķiet, tik daudz kā nekad. Vienkārši rakstīju. Bija vai nebija pasūtījums, vienkārši sēdos un komponēju. 

Pie kā šobrīd strādā, kādas radošas ieceres un plāni ir 2023. gadam? Un ko vēl šogad gribētu paveikt, piedzīvot, izbaudīt?

Darba ir daudz, nedrīkst sūdzēties. Martā plānoju doties uz ASV, jo tur jāpiedzīvo pirmatskaņojums vienam 25 minūšu lielas formas darbam kamerorķestrim un korim. Pēc tam - XXVII Vispārējie latviešu dziesmu un XVII deju svētki un filma «Zeme, kas dzied». Par tālākiem plāniem pāragri runāt. Runājot par vēlmēm ārpus profesionālās dzīves, jāteic, ka nekādu dižo prasību man nav. Ja nu vienīgi beidzot gribētu sev uzdāvināt pāris nedēļu pelnītu atpūtu kaut kur ārzemēs. Varbūt kaut kur Norvēģijas fjordos.