Režisore Ināra Kolmane. Par konfliktu ar totalitāro padomju režīmu
No ceturtdienas, 2. februāra, kinoteātros visā Latvijā būs skatāma režisores Ināras Kolmanes veidotā spēlfilma «Mātes piens», kas veidota pēc rakstnieces Noras Ikstenas starptautiski atzītākās grāmatas motīviem un vēsta par mātes un meitas drāmu totalitārā režīma nebrīves laikā.
Dziļi cilvēciska raksturu atklāsme
Populārā Noras Ikstenas romāna «Mātes piens» («Soviet Milk») ekranizācija ir mātes un meitas drāma, dziļi cilvēciska raksturu atklāsme, saduroties ar padomju totalitāro režīmu.
Jauna daudzsološa ārste konfliktā ar totalitāro padomju režīmu zaudē visu - karjeru, mīlestību pret dzīvi un pat mātes instinktu, liedzot savam bērnam mātes pienu. Taču pieaugot, meita kļūst par viņas vienīgo atbalstu un cenšas palīdzēt gan mātes depresijai, gan pati mācās izdzīvot nomācošajā padomju režīmā. Mātes un meitas dzīvesstāsti norisinās padomju okupētajā Latvijā laikposmā no 1945. līdz 1989. gadam, kad sabrūk Padomju Savienība. Māte: «Man negribējās dzīvot, un es negribēju, lai viņa dzer pienu no mātes, kurai negribas dzīvot.» Meita: «Divdesmit gadu laikā, ko biju kopā ar māti, es nevarēju viņai pajautāt, kāpēc viņa mani - mazu, bezpalīdzīgu zīdaini - atrāva no savas krūts. Nevarēju, jo tad to vēl nezināju. Un, iespējams, tas bija neiederīgs jautājums, jo dzīve izvērtās tā, ka man nācās kļūt par viņas māti.»
Filmas scenāriju veidojis Arvis Kolmanis. Filmas tapšanā ir piedalījusies starptautiska komanda - operators Rolandas Leonavičius (Lietuva), mākslinieks Algirdas Garbačiauskas (Lietuva), aktieru atlases režisore Evita Bērziņa, kostīmu māksliniece Evija Džonsone, grima māksliniece Gunda Zvirbule, rekvizitore Dace Rožlapa, montāžas režisors Michal Lansky (Čehija), komponists Raimonds Tiguls, skaņu režisors Arturas Pugačiauskas (Lietuva), producenti Jānis Juhņēvičs un Marta Romanova-Jēkabsone, izpildproducente Ieva Majore, filmas patroni Ieva un Robin Hull un citi.
Lomās: Maija Doveika, Rūta Kronberga, Elīna Vaska-Botere, Madara Mazā, Indra Briķe, Inga Tropa, Jānis Znotiņš, Rihards Jakovels, Juris Lisners, Zane Bierande, Ģirts Krūmiņš, Juris Kalniņš, Elīna Vāne, Gundars Grasbergs, Daiga Gaismiņa, Baiba Broka, Daiga Kažociņa, Jekaterina Frolova, Māris Skrodis, Lauris Subatnieks, Madara Melne-Tomsone un citi.
Filma veidota kā Latvijas un Beļģijas kopprodukcija, Filmu studijai «Deviņi» sadarbojoties ar Latvijas tehnoloģiju uzņēmumu «Tet» un Beļģijas kompāniju «Umedia». 12+.
Ko nozīmē būt mātei
«Filmas stāsts risinās uz kolorīti vēsturiska fona, sākot no četrdesmitajiem gadiem līdz pat atmodai, taču galvenais, protams, ir cilvēku savstarpējās attiecības un attiecības ar pastāvošo padomju varu. Tas ir stāsts par trīs paaudžu sievietēm, stāsts par māti un meitu, kas ļaus skatītājam rast sasauci arī ar mūsdienām, uzdodot jautājumu, ko nozīmē būt mātei, ko nozīmē būt meitai, kas rūpējas par savu māti, kas savulaik viņu bija pametusi. Tai pašā laikā tas ir stāsts par sievietes pašrealizāciju un šo savu spēju zaudēšanu, salūstot dažādu apstākļu dēļ. Kādu? Ļaušu skatītājam to visu saskatīt un pārdomāt pašam,» saka filmas «Mātes piens» režisore Ināra Kolmane. Ar pacilājošu sajūtu un reizē nepacietību viņa gaida filmu nonākam pie skatītājiem.
«Tas vienmēr ir skaisti - palaist filmu pasaulē. To var salīdzināt ar bērnu, kad tas ir pieaudzis - viņš aiziet savā dzīvē. Pie filmas ir strādāts vairākus gadus un nu tā nabassaite ir jāpārgriež. Man ir sajūta, ka skatītāji ļoti gaida šo filmu, ir liela interese, arī tāpēc vēlos, lai tā ātrāk nonāk pie skatītājiem. Es gribu sajust zāles atmosfēru, jo tas ir satraucošs mirklis, kad zāle elpo vienā ritmā...»
Režisore atklāj, ka, jau lasot grāmatu «Mātes piens», viņa redzēja to bildēs un attēlos, jau redzēja fragmentus no filmas.
«Izlasīju šo grāmatu vienā elpas vilcienā, un tā man uzreiz iesēdās prātā. Jau grāmatas vidū notika klikšķis un man bija skaidrs, ka es vēlos to uzņemt filmā. Uzrunāju savu vīru, scenāristu Arvi Kolmani, un pēc tam uzdrošinājos sākt runāt ar Noru Ikstenu, taču sarunas gaitā izrādījās neticamais - arī viņa bija domājusi, ka tieši es varētu veidot filmu pēc viņas grāmatas… Izrādās, mēs pie šīs domas bijām nonākušas abas reizē, un tas mani ļoti iedvesmoja sākt darbu. Atceros to prieku, kad vienojāmies veidot filmu! Tas bija skaists mirklis. Pēc tam jau viss noritēja diezgan strauji - sākām strādāt pie scenārija un filmas ražošanas, un kopumā tas prasīja vairākus gadus,» stāsta Ināra Kolmane, piebilstot, ka filmēšanas pirmais posms sākās 2020. gada 15. septembrī.
Dzīve PSRS okupācijas režīmā
Režisore stāsta, ka filmas idejiskās koncepcijas pamatā ir cilvēku savstarpējo un sociālo attiecību, kā arī vēsturisku procesu atspoguļojums caur divu sieviešu - mātes un meitas - dzīvesgājumu un pasaules skatījumu, kas norisinās padomju okupētajā Latvijā. Par cilvēka dzīvi un rīcību, realitātē saskaroties ar totalitāra politiska režīma ierobežojumiem un pretrunām, atainojot iekšējās pasaules pārdzīvojumu konstatāciju dažādās situācijās, izsekojot cilvēka personības izaugsmes (ne)iespējamībai režīma ietvaros. Vēstījuma centrā ir 70. un 80. gadi.
«Vēl pavisam nesenā daudzu Eiropas valstu vēsturē II Pasaules kara beigas cilvēkiem nozīmēja dzīves turpinājumu PSRS okupācijas režīmā. Šis režīms daudziem atņēma ticību un godīgumu, arī dzīvības, bet daudziem pilnībā sagrāva dzīvi un tās mērķus. Šis vēsturiskais fons, manuprāt, ir aktuāls arī mūsdienu nemierīgajā pasaulē,» uzskata Ināra Kolmane, norādot, ka filmā uz to varēs paskatīties no dažādiem skatu punktiem. Filma dos iespēju skatītājam ieraudzīt absurdo padomju iekārtu un cilvēku likteņus gan caur pieauguša, savus ideālus zaudējuša, cilvēka prizmu, gan arī skatoties bērna acīm, no bērna perspektīvas.
«Tieši caur meitas Noras tēlu, kas vēro pasauli ar bērna emocijām un bērna tiešumu, atklājas vēstures posmu mistērijas absurdums un ietekme uz mātes Astras un citu cilvēku likteņiem. Meitas apziņā pamazām ielaužas noslēpumi un atziņas, saprotot, ka pasaule, kurā viņa dzīvo, iekārota pavisam nepareizi…»
Par beznosacījumu mīlestību
«Ināras Kolmanes filma «Mātes piens» ir suverēns mākslas darbs. Klusināts, dziļš, patiess, meistarīgi uzfilmēts īsts kino,» filmu jau noskatījusies, saka grāmatas «Mātes piens» autore Nora Ikstena. Viņai nebija nekādu pārdomu vai šaubu uzticēt savas grāmatas pārtapšanu filmā režisorei Inārai Kolmanei.
«Ināra Kolmane ir viena no mūsu laika izcilākajām kino režisorēm, ar kuru man 25 gadu garumā bijis tas gods strādāt arī pie unikālā arhīva «Rakstnieks tuvplānā». Viņa grāmatu ir izlasījusi līdz tās dzīlēm, gandrīz tikpat dziļi, kā tās spēcīgo enerģētiku nācies izdzīvot man kā autorei, atstāstot, diskutējot, vēl un vēlreiz pārdzīvojot to visdažādākajās auditorijās Latvijā un ārvalstīs - no Ukrainas līdz Indonēzijai, no Fēru salām līdz Grieķijai. Stāsts joprojām ir par beznosacījumu mīlestību, par vilkmi dzīvot, kas ne vienmēr ir mūsu rokās. Par Latvijas vēstures posmu, kas diemžēl atkārtojas kara plosītajā Ukrainā. Par mātes pienu, kas jādabū ikvienam bērnam, lai pietiktu spēka doties un radīt tālāk…» stāsta Nora Ikstena.
«Norai filma ļoti patika, viņa pat apraudājās. Saņemt atzinību no grāmatas autores, ka filma ir izdevusies - man tā ir ļoti pacilājoša sajūta,» neslēpj Ināra Kolmane, sakot, ka tas arī dod drošības sajūtu palaist filmu dzīvē.
Nora Ikstena uzskata, ka filmu vēl īpašāku padara komponista Raimonda Tigula mūzika.
«Kad es izlasīju «Mātes pienu», zvanīju Norai Ikstenai un teicu, ka noteikti ir jābūt arī filmai, un - te nu mēs visi esam,» gandarīts būt filmas radošajā komandā ir komponists Raimonds Tiguls. Kad filmas režisore Ināra Kolmane viņu uzrunāja rakstīt mūziku, komponistam jau bija savs «scenārijs», kā šai filmai vajadzētu skanēt, un bija padomā arī mūziķu sastāvs, kas to varētu realizēt.
«Es pilnīgi noteikti zināju, ka tas būs stīgu orķestris un klavieres, un kopā ar «Sinfonietta Rīga», diriģentu Normundu Šnē un Reini Zariņu pie klavierēm mēs to veiksmīgi arī realizējām. Ināra zināja precīzas vietas filmā, kurās ir vajadzīga mūzika. Sēdēju mājās pie klavierēm, daudz skatījos šīs epizodes un spēlēju. Laikam esmu viens no retajiem, kurš šo filmu ir redzējis visvairāk, noteikti vairāk nekā simt reižu,» secina Raimonds Tiguls, novēlot filmai atrast ceļu pie skatītāju sirdīm.
Ainas no bērnības
Galvenajā - mātes Astras - lomā dažādos dzīves posmos filmā iejūtas trīs aktrises - Maija Doveika, Elīna Vaska un Madara Mazā kā Astra bērnībā.
«Tā sagadījās, ka biju tikko - burtiski pirms nedēļas vai divām - izlasījusi «Mātes pienu», kad man piezvanīja un piedāvāja lomu šajā filmā,» saka Latvijas Nacionālā teātra aktrise Maija Doveika, kura filmā atveido galveno lomu - Astru brieduma gados. Aktrise atklāj, ka abi viņas vecāki ir mediķi, un tā ir viņas īpašā saikne - starp šo tēlu, bērnību un mediķa profesiju.
«Jau lasot šo grāmatu, man priekšā būrās ainas no manas bērnības. Mana māte bija zobārste, tēvs - terapeits, un es daudz laika pavadīju poliklīnikā - gan zobārsta kabinetā un protezēšanas telpā, gan terapeita kabinetā, gan ciemojoties daudzos citos ārstu kabinetos. Ārstu baltie virsvalki manī vienmēr radīja drošības sajūtu, un medicīna man bija gan apbrīnas objekts, gan tēma pie vakariņu galda, kad vecāki apsprieda darbā pieredzēto. Līdz ar to es paralēli redzēju arī citu mediķu dzīvesstāstus. Tie bija gan brīnišķīgi profesionāļi, kuriem nebija viegli šo profesiju savienot ar privāto dzīvi, gan ārkārtīgi centīgi cilvēki, kuriem, iespējams, šajā profesijā pietrūka dieva dzirksts,» stāsta Maija Doveika. Viņa ir 80. gadu bērns, un viņai spilgtā atmiņā palicis, kā medicīna un jo īpaši zobārsta darba instrumenti izskatījās tai laikā. «Tas viss ir atstājis savu nospiedumu, un tāpēc man ir īpaša saikne ar šo darbu. Tādas nebūtu, ja es nebūtu uzaugusi šādā vidē,» domā Astras lomas atveidotāja.
Pirmo reizi Latvijas kino
Astras meitu Noru filmā spēlē Rūta Kronberga, kura kino skatītājiem jau pazīstama kā titullomas atveidotāja režisores Ināras Kolmanes 2018. gadā uzņemtajā spēlfilmā «Bille». Par šo lomu Rūta saņēma Nacionālās kino balvas «Lielais Kristaps» nomināciju kā Labākā aktrise. Šobrīd viņa ir 9. klases skolniece.
Tā kā filmas stāsts vēsta par ilgu laika posmu (no 1945. gada līdz pat 1989. gadam), tad arī vairākus citus tēlus atveidos dažādi aktieri atšķirīgā vecumā. Piemēram, vecomāti (Astras māti) spēlē Dailes teātra aktrise Indra Briķe, bet viņu jaunībā - Inga Tropa, savukārt Latvijas Nacionālā teātra aktieris Juris Lisners iejūtas Astras patēva lomā, bet Valmieras teātra aktieris Rihards Jakovels spēlē to pašu tēlu jaunībā.
Savukārt Jeses tēlu, kas ir hermofrodīta persona (sievietes un vīrieša dzimumorgāni vienlaicīgi), kura identificē sevi kā sievieti un kļūst par Astras atbalstu, dzīvojot laukos, filmā atveido Zane Bierande. Šāds tēls Latvijas kino ir pirmo reizi, par Baltiju nav zināms.
«Jesse man pašai ir visemocionālākais tēls filmā, arī visgaišākais. Sākumā to vizuāli biju iedomājusies pavisam savādāku - augumā zemu, vīrišķu, robustu. Ilgi tādu meklējām, līdz es ieraudzīju Zani. Mēs aprunājāmies, un mani ļoti uzrunāja viņas dvēseliskums un emocionalitāte. Manuprāt, arī vizuāli viņa ļoti atbilst šai lomai,» domā Ināra Kolmane, piebilstot, ka Zane nav profesionāla aktrise. Ikdienā viņa strādā teātrī kā sufliere, ir aktieru atlases režisore, kino entuziaste un fotogrāfe, un filmā «Mātes piens» viņa piedalījās arī kā režisora asistente darbā ar masu skatu dalībniekiem.
Tas bija pieaugšanas laiks
«Lai arī filmējām drāmu, lai arī filmā ir ļoti daudz traģisku notikumu, emocionāli šis darbs nebija pārāk grūts,» atskatoties uz darbu «Mātes piena» filmēšanas laukumā, atzīst režisore Ināra Kolmane. «Mums bija fantastiska radošā grupa, uz laukuma valdīja asprātība, un nekādu lielu sarežģījumu nebija. Man bija īsta sapņu komanda! Visiem patika šis projekts, un mēs kopā brīnišķīgi pastrādājām. Sarežģītāka bija tikai epizode pie Brīvības pieminekļa, jo tajā bija iesaistīti daudz masu skatu dalībnieku. Tas bija zināms izaicinājums - tikt ar viņiem galā un lai viņi vēl arī skaisti dzied,» režisore pasmaida, uzsverot, ka filmā izmantota dziesma, kas pie pieminekļa arī ierakstīta, tā netika pārskaņota. Ināra Kolmane neslēpj, ka daudz spēka un enerģijas prasīja darbs ar bērniem - viņiem visu paskaidrot, izskaidrot tā laika notikumus, apstākļus.
Taujāta, kādu «to laiku», kad bija mazās Noras vecumā, viņa pati glabā savā atmiņā, Ināra Kolmane atteic, ka ar bezgalīgām soļošanas un ierindas skatēm, ar militāro apmācību un gāzmasku gumijas smaku un talku uz sejas. «Tas bija briesmīgi! Un, lai arī ierindas skatēs es biju komandiere, man vienalga bija liela pretestība pret to. Bet, ja es teiktu, ka padomju laikā nebija nekā skaista, es noliegtu savu bērnību un jaunību, kas katram ir tikai viena. Bija, noteikti bija!» saka režisore, piebilstot, ka, piemēram, šaušana mērķī viņai ļoti patika.
«Fantastiski bija arī garie vasaras brīvlaiki,» režisore pasmaida un atminas, ka skolas laikā viņai patika arī apmeklēt dažādus pulciņus, kuros, būdama ļoti aktīva meitene, viņa pieteicās teju visos. «Mani viss aizrāva - gan dziedāšana, gan zīmēšana, gan dramatiskā teātra māksla, gan dzintara apstrāde, gan aušana. Tie bija skolas laika gaišie momenti, bet pats mācību process - noteikti nē. Jo tas bija pieaugšanas laiks, bija jāatklāj sevi kā personībai, un tas nebija viegli,» atzīst Ināra Kolmane. Skolas laikā viņu saistīja skatuve, viņa sapņoja kļūt par aktrisi, bet tomēr izlēma kļūt par teātra režisori. «Taču, kad es nonācu Rīgas videocentrā, kur strādāju kopā ar Augustu Sukutu un Māri Gaili, kino joma mani pārņēma pilnībā. Tad arī iestājos Ļeņingradas (tagad - Sanktpēterburgas) Teātra, mūzikas un kino institūtā, ko atcenos kā ļoti pozitīvu savas dzīves laiku. Un tā es nonācu kino,» saka režisore.
Tas nozīmē, ka sapnis par aktrises profesiju palicis neizsapņots? «Nē, nē, par aktrises profesiju vairs nesapņoju, mana vieta ir kamerai otrā pusē - tur es jūtos vislabāk!»
Filmas «Mātes piens» oficiālais treileris:
Par filmu «Mātes piens» stāsta galveno lomu atveidotājas Maija Doveika (Astra, kura filmā ir Noras mamma) un Rūta Kronberga (Nora):
Filmas aizkadri - video:
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
